Par to pārliecinos, kad nesen kā ierodos Kruazetes bulvārī Kannās, kas vēsturiski veidojis kinofestivāla centrālo "gaiteni". Te nejauši satiekas, uzgrūžas, paklūp aiz šlepēm, karsē aktierus, diedelē biļetes un visu ko citu, kas ir saistīts ar zvaigžņu kultu.
"Man patīk doma, ka kino glābs industrija, mākslinieki, skatītāji – tieši tāpat, kā tas notika pašos pirmsākumos," uzsver Kannu kinofestivāla mākslinieciskais vadītājs un kinovēstures popularizētājs Tjerī Fremo. Viņš ir izveidojis jau otro dokumentālo filmu, kas atklāj brāļu Limjēru radošā mantojuma burvību
Iesākoties jaunam festivālu ciklam, kad tuvojas jau 78. Kannu kinofestivāls (tas notiks no 13. līdz 24. maijam), repertuārā pazib vairāki darbi no pērnā gada Kannu cēliena. Piemēram, sālsūdens mistērija Sērfotājs/The Surfer (2024) ar Nikolasu Keidžu, film noir notīm un sirreālu virāžu ēsmām. Arī LUX kino balvai nominētā drāma Žilī klusē/Julie Keeps Quiet (2024) ar delikātu, rūpīgu attieksmi pret #MeToo tematiku pusaudžu lokā. Tāpat uz ekrāniem nonākusi franču atriebes komēdija Balkonetes/The Balconettes (2024), kas pievēršas trīs draudzeņu aizrautībai ar tumšmatainu kaimiņu skaistuli – melnu acu zīmuli lietojošu fotogrāfu –, lai pēcāk pašas ciestu un "atpirktos" no savas iekāres.
4. maija Latvijas filmu maratonā, kas šogad notiks 21. reizi, rezumējumi par Latvijas kino ainavu ar jaunajiem, bezrūpīgajiem, dziesmotajiem un sēnēm, ko papildinās retrospektīvi akcenti.
Finansējums kino nozarei un dižpasākumu organizēšanai pieaugs, darba vizītes laikā Tukuma novada kino pilsētiņā Cinevilla pauda ekonomikas ministrs Viktors Valainis (ZZS).
Viena kustība iekustina jaunu. Tā varētu sacīt par Ginta Zilbaloža animācijas pilnmetrāžas Straume (2024) sasniegumiem, kas organiskā veidā ir ļāvuši būt pamanītai ne tikai Latvijas kinonozarei, bet arī it kā atšķirīgajam, tomēr radnieciskajam Baltijas reģionam. Pēcoskaru dzīvē (un realitātē) arvien vairāk kinonozares izdevumu raksta par Baltijas kino un piesauc tā "renesansi", tostarp izceļot Latvijas animācijas un dokumentālā kino tradīcijas, kā arī starptautiskos Latvijas kino smagsvarus Lailu Pakalniņu un Signi Baumani, kuru filmogrāfija ir labi zināma ārpus mūsu robežām un kuru vārdi jautājumus nepieprasa.
Laikā, kad "iztēloties" politisko varu, kas ir apsēsta ar kosmosa iekarošanu, sociālo tīklu performancēm, citu sugu iznīcināšanu un kultam līdzīgu orientāciju, ir vairāk nekā viegli, uz ekrāniem iznākusi zinātniskās fantastikas satīra Mikijs 17/Mickey 17 (2025).
Irānas kino desmitgadēs radies īpatnējs paradokss. Spītējot valdības draudiem un sodiem, vairāki irāņu režisori veido filmas ārpus savas dzimtenes – tajās viņi kritizē valsts politiku, gūstot novērtējumu Rietumu festivālos, un veido savas karjeras citur.