Lai gan, visticamāk, mēs visi nedaudz esam ciniķi – tikai dažādās pakāpēs tāpat kā filmas varoņi –, Songas otrā pilnmetrāžas aktierfilma pēc elēģiskā sentimenta debijā Pagājušās dzīves/Past Lives (2023) un divu Oskaru nomināciju panākumiem solīja daudz. Tik daudz, ka jau šķita – tā varēs atgriezt godu romantiskajai komēdijai. Inteliģentam kino, kas netrivializē attiecības un uzdod jēgpilnus jautājumus par saistībām, bet seksuālo tuvību nepadara par fantāziju zem «bindžošanas» svārkiem.
Tomēr Ideāls pāris nav ne īsti komēdija, ne arī piedāvā gruntīgu laikmetīgas romantikas analīzi – tā drīzāk ļoti vitāli uztur pasakas un brīnuma iespēju. Tā ir tikumu drāma, kurā mūsdienīgai ņujorkietei, trīsdesmitgadniecei Lūsijai (Džonsone), Ņujorkas iepazīšanās aģentūras savedējai, ir jāizvēlas starp savu pagātni – nerealizējušos aktieri Džonu (Evanss) – un nākotni – miljonāru Hariju (Paskāls). Īsumā – pret vienu viņa izjūt mīlestību, kas aprāvusies finansiālās nestabilitātes dēļ, bet otrā redz stabilitāti, kuras dēļ ir vērts viņu mīlēt. Un tā ir filmas filozofiskā atspere, lai gan šķietami Ideālajam pārim ir visi parametri klasiskā žanra piemēram – visam tam, ko redzam Noras Efronas darbos, Enijā Holā/Annie Hall (1977) vai Notinghilā/Notting Hill (1999).
Cik nozīmīgas šobrīd ir pasakas, kuras piedāvā ekrāni un romantiskās komēdijas žanrs? Songa, pieredzējusi un talantīga rakstniece, kuras rokraksta pamatā ir atsperīgi dialogi, apkalpo formu – skaisti cilvēki skaistā pilsētā skaisti dzīvo – un norāda, ka Lūsijai ir daudz kopīga ar Keriju Bredšovu un viņas izvēli starp Liktenīgo un vienkāršo Eidanu. Tieši šo pašu dueli līdz galam izspēlē Seksa un lielpilsētas turpinājums Un tā tas laiks paiet.../And Just Like That… (2021–2025). Gatavojot šo rakstu, The New Yorker lasu, ka visbriesmīgākā pilsēta, kurā atrast mīlestību… jā, ir tieši tā pilsēta, kurā tu dzīvo. Lūk, Lūsija un Kerija nepiekrīt, un mums gribas ticēt, bet tas arī viss.
KINO IESAKA DĀRTA CERIŅA
Kino izlase
PAZUŠANAS STUNDA/WEAPONS (2025) ★★★★
Amerikāņu šausmu kino uzlecošais režijas talants Zaks Kregers (Barbars/Barbarian (2022)) ieved Tvinpīkā, kuru varējis režisēt Deivids Finčers, kad izlasījis Roalda Dāla Raganas un noskatījies desmit brāļu Koenu filmu. Mīklaini ASV mazpilsētā nakts laikā pazūd bērni, un, mistērijas pavedienam šķetinoties, radīta viena no gada oriģinālākajām filmām ar efektīgu stāstniecību.
ATGRIEZIES PIE MANIS/BRING HER BACK (2025) ★★★★
Austrāliešu režijas dueta, brāļu un jūtūberu Denija un Maikla Filipo (Runā ar mani/Talk to Me (2022)) jaunākais darbs ir priekšzīmīgs un intensīvs žanra pirmrindnieks. Ievedot divus bāreņus – brāli un māsu – noslēpumu sargājošas aizbildnes (izcila Sallija Hokinsa) valgos, tandēms apliecina, ka viņi ir žanra meistari.
KAILAIS IEROCIS/THE NAKED GUN (2025)
Neesmu vēl redzējusi.
Ir pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadi kopš Kailā ieroča (1988–1991) parodijas triloģijas ar Lesliju Nīlsenu, kas notrausa putekļus no nonsensa satīras, un policistam Drebinam šoreiz ir mantinieks. Dēlēns, kuru spēlē Liams Nīsons, – tieši tikpat pašapzinīgs un muļķīgs. Šis darbs jau ticis nosaukts par gada stulbāko filmu, bet šim žanram tas ir kompliments (rež. Akīva Šafers).