Žilī klusē ir smalka nīderlandiešu režisora Leonardo van Deila debija, strādājot ar sensitīvu tēmu, kas netiek primitivizēta – filmas noskatīšanās labā nozīmē atstāj vēl vairāk jautājumu, kā bijis pirms tās. Savukārt Balkonetes ir interesants precedents Francijas kino vides kontekstā. Franču kino dzīvo teju vai neatkarīgu, savrupu dzīvi no daudzām aktualitātēm, tostarp ģeopolitiskajiem procesiem un seksuālās vardarbības skandāliem, un visnotaļ autonomi un veiksmīgi veido, skatās un realizē savu kino kursu. Uz šī fona Balkonetes ir kas atšķirīgs – tā ir groteska, panaiva un izklaidējoša fantāzija par sievietēm, kas spēj solidarizēties un cīnīties pret ļaunumu, pat ja tas tiek kompresēts vienā varonī, kuru atveido aktieris Lukass Bravo no Netflix kulta seriāla Emilija Parīzē/ Emily in Paris (2020–). (Jā, jā – tas pats sapņainais pavārs, kurš dzīvo kaimiņos Emilijai.) Filma mēģina uztaustīt franču kino kūtrumu reflektēt par neērto, pavelkot zem šī vārda visu, kas ienāk prātā.
Balkonešu režisore, scenārija līdzautore un arī viena no galveno lomu atveidotājām ir Noemija Merlāna, kuru vietējais skatītājs atminēsies no godalgotās Selīnas Siamas kostīmdrāmas Lēdijas portrets ugunī/Portrait of a Lady on Fire (2019). Viņa ir viena no spilgtākajām franču "kino šūpotājām" – aktrise izvēlas drosmīgas lomas, piemēram, iedzīvinājusi uz ekrāna erotisko filmu varoni Emanuellu –, un viņas debija režijā iegūst pārmērību jeb ekscesa kino vaibstus. Proti, visu repertuāru, kas ir labi pazīstams no tā sauktā eirotreša un ekspluatācijas kino, lai gan vienlaikus filma it kā ir apģērbta pievilcīgās vidusmēra kino drānās. Uzstādījums par trim atšķirīgām draudzenēm – video meiteni Rūbiju, rakstnieci Nikolu un aktrisi Elīzu –, kuras allaž papildina cita citu un sarunājas tā, kā mēs vēlētos runāties ar saviem draugiem, ir standartsituācijas cienīgs. Tiesa, rit neciešama vasaras svelme Marseļā, ķermeņiem līdzinoties norasojušām Sprite pudelēm, bet pati dzīve atgādina kino, kur pat Elīza pēc filmēšanās nenovelk savu Merilinas Monro platīnblondo parūku, lai runātu par realitātes imitāciju, un visas aizraujas ar kaimiņu mačo vīrieša apjūsmošanu. Bez aplinkiem – tas iecerēts ar brangu sociālo kritiku un pašironiju.
Vienkāršais stāsts par trim jaunām, pievilcīgām un gudrām sievietēm, kuras dalās dzīves likstās, ginekologa apmeklējumos, ķermeņa pozitīvisma idejās un māsībā, ir skaidrs. Tomēr ātri vien tiek pielietas Almodovara Sievietes uz nervu sabrukuma robežas/Women on the Verge of a Nervous Breakdown (1988) saindētās gaspačo zupas peripetijas, kad meitenes nolemj pavadīt vakaru ar Bravo varoni. Un viņš, kā izrādās, – atvainojos par "franču valodu"! – ir visai liels kretīns. Kur tad meitenes no balkona – šīs kinovēsturē tik pazīstamās lūriķu vietas no Hičkoka filmām, kurās gan parasti šo funkciju veic vīrieši, – un cita ķermeņa baudītājas nonāk? Kurp Merlāna, kura ir skaidra savos uzskatos par mūsdienu franču kino grimasēm, mūs ved? Patiesību sakot, visnotaļ viduvējā žanra darbā, kam piemīt pretenciozitāte, kas vienlaikus atbruņo un garlaiko.
Kino izlase
GRĒCINIEKI/SINNER (2025) ★★★★
Šobrīd liela uzmanība tiek veltīta režisora Raiena Kūglera (Melnā pantera/Black Panther (2018) u. c.) blūza vēstures, Fausta stāsta un šausmu kino žanra krustojumam, kurā iemirdzas atblāzmas un humors no No krēslas līdz rītausmai/From Dusk till Dawn (1996). Holivudas studiju sistēmas triumfa kino, kurā ir jaušams autors, citātu rotaļu un elektrizējošas izklaides balss, ievedot Lielās depresijas laikā 1932. gadā Misisipi deltā.
PUTINA SPĒĻLAUKUMS (2025) ★★★★
Pieredzējušais poļu režisors Konrads Šolajskis, kurš saplūdina dokumentāro un aktierkino, jaunākajā darbā preparē hibrīdkara aprises Polijā, Čehijā, Bulgārijā, Moldovā un Latvijā (tostarp Latvija ir viena no filmas kopproducējošajām valstīm). Pētnieciskajā žurnālistikā iemērktais darbs rezumē jau daudz ko zināmu vietējam skatītajam, taču iedod kontekstu salīdzinājumam un rada jaunus jautājumus.
SĒRFOTĀJS/THE SURFER (2024) ★★★
Sirreāls žanra darbs, kurā saplūst mistērija, pavērsieni, pusmūža krīze un vīrieša nemiers, ko izdzīvo aktiera Nikolasa Keidža titulvaronis. Filmas nostādne atgādina neseno Keidža filmu Sapņu scenārijs/Dream Scenario (2023), kurā vienkārša situācija tiek izkāpināta līdz sirreālam Everestam. Taču īru režisoram Lorkanam Fineganam (seriāls Melnais spogulis/Black Mirror (2011–) u. c.) izdevies radīt darbu, kas pieprasa arī ļauties tā uzstādījumam.