Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

La triste époque

Es neesmu bijusi Parīzē. No mudinājumiem tur pēc iespējas ātrāk aizbraukt es vienmēr atgaiņājos ar iracionālu aizbildinājumu.

Kad domāju par Parīzi, mani pārņem nepārvarama sajūta – ja tur aizbraukšu, es neglābjami iemīlēšos un vairs nespēšu pamest pilsētu Sēnas krastā. Klīst leģendas, ka uz Parīzi jābrauc, kad esi iemīlējies. Varbūt tieši tāpēc es Parīzi savā modinātājpulkstenī visu laiku atlieku, pacietīgi gaidot zvana skaņas savā sirds katedrālē. Mana iemīļotākā kafejnīca Rīgā ir Franču maiznīca. Kamēr aiz kafejnīcas loga dun Rīga, elpa mēģina atdzesēt kafiju ar pienu un pirksti slīkst aveņu kūkā, domas prātā ņurca savu vienvirziena biļeti uz Parīzi. Neglābjami romantiķi taču nekad nesteidzas.

Nakts no 15. uz 16. aprīli bija līdz šim ilgākā bezmiega nakts Eiropā. Uguns ir uzstājīga. Tā vienmēr izdedzina no iekšpuses, gandrīz vienmēr aiz sevis neatstājot neko. Tonakt debesis virs Parīzes Dievmātes katedrāles plosīja ne tikai uguns liesmas, bet arī parīziešu asaras. Daudzi ugunsgrēkam sekoja līdzi virtuāli, ar asaru izmirkušiem pirkstu galiem meklējot sava telefona atmiņu arhīvos bildes no pēdējās reizes, kad bija apmeklējuši Veco dāmu vēl neskartu. Dažās minūtēs internetu pārplūdināja cilvēku fotogrāfijas no visas pasaules. Ugunsgrēks bija aizskāris un sāpinājis viņu skaistākās atmiņas, tāpat kā iznīcinājis katedrāles torni. Līdz ar torņa sabrukšanu daudzu sirdīs kaut kas tika neglābjami zaudēts.

Iespējams, Eiropa jau sen neatceras mirkli, kad tik daudzi cilvēki būtu pacēluši acis no savas virtuālās vientulības un skatījušies vienā virzienā uz to, kas jau sen bija sācis degt no iekšpuses. Brīdī, kad ugunsdzēsēji paziņoja, ka katedrāles mūra fasādes konstrukcija tiks glābta, daudzi atvieglojumā beidzot varēja atsākt elpot. Tomēr man elpas ritmu nākas atgūt bieži. Arvien biežāk elpas sāk pietrūkt. Uguns, kas XXI gadsimtā Eiropā spēj nopostīt vēsturi, man šķiet nepieņemama. Iespējams, to, ko nespēja nedz revolūcija, nedz Hitlers, spēja demokrātiska vienaldzība un paviršība.

Gadsimtā, kad biežāk tiek pievērsta uzmanība fasādei, nevis saturam, es nezinu spēcīgāku brīdinājumu Eiropai par šo uguns nelaimi.

Es neesmu bijusi Parīzē. Mana Parīze ir Viktora Igo Parīze un kinorežisora Žana Lika Godāra Parīze. Parīzes Dievmātes katedrāli izlasīju pamatskolā un kopš tā laika, jūtot līdzi zvaniķim Kvazimodo, es nekad vairs neesmu spējusi paskatīties uz šo pasauli bez dīvainām skumjām. "Taču viskvēlāk savā dzimtajā katedrālē Kvazimodo mīlēja zvanus, tie atmodināja viņa dvēseli. Kvazimodo tie likās kā trīs lieli būri, kuros iesprostoti putni, viņa paša audzēti, dziedāja viņam vienīgajam. Taču tieši zvani padarīja viņu kurlu, bet mātes bieži vien mīl stiprāk tos bērnus, kuri tās visvairāk sāpinājuši," raksta Igo.

Varbūt mūs visvairāk sāpina tas, kam paši darām pāri. Es neesmu bijusi Parīzē, bet man šajā la triste époque – skumju laikmetā – sāp Eiropas sirds, kuru atmodināt un nosargāt drīz vien nespēs nekāda pasaules nauda vai restaurācija.

Top komentāri

La guillotine
L
Tie esat jūs, marksisti-welcomisti, kas nogalina civilizāciju.
La triste époque
L
Katedrāli plosa liesmas, Franciju plosa Makrons, Eiropu plosa multikulturālisms.
Irlielāmērāticams
I
ka pilsēta , ko grūti pamest ir Rīga. Sevišķi, ja esi gadījies aiz apdraudētajiem tiltiem... .
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja