Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Arī šī foto studija ir robežstāvoklis. Intervija ar mākslinieci Sofiju Tunu

"Bieži domāju par to, ka, pateicoties Zentas Dzividzinskas paaudzes sievietēm māksliniecēm, manas paaudzes sievietēm ir budžets un izstāžu iespējas," uzsver austriešu māksliniece Sofija Tuna, kura izstādē Rīgā ir pievērsusies Zentas Dzividzinskas arhīva izpētei

Laikmetīgās mākslas centrā Kim? notiek izstāde Es neko neatceros. Ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā, kurā austriešu māksliniece Sofija Tuna (1985) divus mēnešus šķetina, interpretē, pēta un domā par mākslinieces Zentas Dzividzinskas (1944–2011) radošo praksi. Izstādes pamatā ir Zentas Dzividzinskas vēl neapgūtais arhīvs, kuru Sofija Tuna sadarbībā ar izstādes kuratori Zani Onckuli, Zentas Dzividzinskas meitu, mākslas un fotogrāfijas vēsturnieci Alisi Tīfentāli un Latvijas Nacionālās bibliotēkas pētnieci Līgu Goldbergu kārto vienā no Kim? izstāžu telpām. Arhīva apzināšanas process ir pieejams ikvienam skatītājam, liekot padomāt, cik vēl daudz darāmā ir sieviešu mākslinieču stāstu pārskatīšanā. Sofija Tuna atklāj, ka process līdzinās ieniršanai kāda cita atmiņās. Izstādes mērķis ir pievērst uzmanību Zentas Dzividzinskas daiļradei, kā arī, domājot ilgtermiņā, nogādāt viņas arhīvu drošas pētnieciskas institūcijas rokās. 

Sarunas sākumā Sofija stāsta, ka nesen izstādi apmeklējuši Zentas Dzividzinskas laikabiedri, fotokluba Rīga mākslinieki. Un kāds atklājis, ka agrāk viņam neesot patikuši Zentas darbi, jo šķitis, ka "īstai" un "pareizai" fotogrāfijai ir jābūt pavisam citādai. Tomēr tagad viņam tie ļoti patīk, jo tas ir kaut kas pavisam atšķirīgs laika kontekstā. Izrādās – Zentas Dzividzinskas māksla ir pārdzīvojusi savu laiku. 

Kā šajā izstādē notiek jūsu saruna ar Zentu Dzividzinsku? 

Mēs kopā ar kuratori Zani Onckuli sākām sarunu par izstādi vairāk nekā pirms gada. Es biju ļoti iespaidota no tā, ka Zane salika mūs kopā, jo viņa redzēja manā praksē kaut ko tādu, kas viņai atgādināja Zentas Dzividzinskas pieeju mākslai. Viņa atsūtīja man Zentas fotogrāfijas un mākslas zinātnieces Alises Tīfentāles tekstu, un kaut kas manī norezonēja. Īpaši tas, ko es raksturotu ar "robežstāvokli" (no angļu valodas in-betweenness). 

Man ir iespaids, ka Zenta vienmēr strādāja ar robežstāvokļiem, piemēram, ļoti daudzas pantomīmas fotogrāfijas ir uzņemtas brīžos, kad mīmu nav uz skatuves, tie nav reprezentatīvi attēli. Viņu interesē arī eksperimenti, strādāt ar kļūdām, redzēt, kas notiek procesa laikā. Zentas fotogrāfijas ir interese par attēlu un to, kas vispār ir un var būt attēls, nevis dominējoša interese par tehniskajām iespējām. Protams, viņa pārzināja tehnisko pusi un viņai bija lielas tehniskās spējas, tomēr tas nebija galvenais aspekts viņas mākslā. 

Vai tā ir pirmā reize, kad jūs strādājat ar citas paaudzes mākslinieka arhīvu tik ciešā sazobē? 

Jā, tā ir pirmā reize. Pirms tam mani darbi ir bijuši izstādīti kopā ar māksliniecēm, kuras ir divas paaudzes pirms manis un kuru vairs nav šajā pasaulē. Tomēr šajā gadījumā tas bija kas pilnīgi cits. Zenta Dzividzinska strādāja kā māksliniece visus 60. un agrīnos 70. gadus, un tad viņa pārtrauca radīt līdz pat 90. gadiem. Izrādījās, ka viņas meitai Alisei Tīfentālei ir saglabājies liels negatīvu arhīvs, kurus Zenta Dzividzinska nekad nebija attīstījusi. Es pavaicāju gan Zanei, gan Alisei, vai varu šīs izstādes kontekstā strādāt par viņas tehnisko asistenti un attīstīt šos negatīvus. 

Tā ir liela atbildība. Jūs strādājat ar fotogrāfes arhīvu un pārņemat viņas mākslinieciskās izvēles. Varbūt te būs kaut kas tāds, ko viņa nekad negribētu, ka attīsta kāds cits? 

Tā ir. Projektā sākumā man likās, ka varbūt šis ir pilnīgi nepareizi. Es sev uzdevu jautājumu: kā es varu zināt, kuras no šīm arhīva bildēm viņa gribētu un kuras negribētu attīstīt? Man paveicās, jo mēs esam komanda, kurā ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas pētniece Līga Goldberga, kura šeit strādā divas dienas nedēļā. Mēs bieži konsultējāmies ar Alisi Tīfentāli un Zani Onckuli. 

(Sarunas laikā ieejam mākslas centrā Kim?, kur ir iekārtota foto darbnīca un kurā katru dienu notiek Zentas Dzividzinskas arhīva apgūšanas un izpētes darbs – aut.

Visas šīs kastes ir pilnas ar negatīviem un mākslinieces piezīmēm. Šobrīd attīstu fotogrāfijas no 1967. gada. Kaut kādā mērā arī šī foto studija ir robežstāvoklis. 

Kas ir tas interesantais, ko esat atklājusi šajā procesā? 

Fotogrāfijas medijam ir ļoti dārgas izgatavošanas izmaksas. Tāpēc viens no darbiem, ko ikdienā daru, lai uzturētu savu praksi, ir strādāt par citu mākslinieku asistenti. Vienīgais, ko parasti nedaru, – nedrukāju fotogrāfijas viņu vietā, jo tā ir daļa no manas prakses. Zenta ir pirmā māksliniece, kuras vietā es to daru. 

Taču atšķirīgs ir arī projekta mērķis. Šajā gadījumā mērķis ir jūsu un Zentas Dzividzinskas sadarbība, mijiedarbība. Pati Kim? telpās iekārtotā foto darbnīca kļūst par procesuālu mākslas darbu, kas norāda uz vēl neapgūto Zentas Dzividzinskas arhīvu. 

Pirmo reizi es rādīju fotogrāfiju radīšanas procesu tiešā veidā savā 2020. gada Vīnes secesijas izstādē. Diemžēl publika netika ielaista, jo bija mājsēde, bet viss tika rādīts tiešsaistē. Mani interesē ideja, ka izstāde pati par sevi ir žanrs, ka tai nav jābūt tikai tādai, kurā ieliec darbus un pēc tam aizmirsti par to. Izstāde pati par sevi ir mākslas darbs. Esmu šeit divus mēnešus, strādāju ar Zentas arhīvu, runāju ar cilvēkiem, kuri pārzina viņas darbus. Šādā veidā pati izstāde mainās visu laiku, tā ir nepārtraukta performance.

Izstādes kontekstā bieži domāju par to, ka, pateicoties tās paaudzes sievietēm māksliniecēm, manas paaudzes sievietēm ir budžets un izstāžu iespējas. Viņām ļoti bieži nebija ne laika, ne iespēju radīt mākslu. Tāpēc es Zentas Dzividzinskas kontekstā vēlos strādāt par viņas tehniķi, lai arī es paspēšu apzināt tikai mazu daļu, izpēti varētu turpināt vēl ilgi. (Izstādes laikā ekspozīcijā parādīsies dažādi Zentas Dzividzinskas darbi, kurus Sofija būs atklājusi arhīva pētniecības procesā; izstāde būs aplūkojama līdz 12. septembrim – aut.

Kā jūs raksturotu Zentas Dzividzinskas mākslu? Kas ir tās galvenās kvalitātes?

Man ļoti patīk sērija Māja upes krastā. Es tajā redzu tādu matriarhātu, trīs paaudžu sievietes vienā mājā. Es izlasīju kādā Alises Tīfentāles tekstā, ka Zentas fotogrāfijas ir pašpietiekamas. Cilvēki reti pozē viņas fotogrāfijās. Man patīk, kā viņa attēlo cilvēku, īpaši sievieti, tas šķiet cieņpilni. 

Fotogrāfijās, ko pašlaik attīstāt no viņas arhīva, parādās arī jūsu klātbūtne, konkrēti – jūsu rokas. 

Jā, es to daru vienmēr ar saviem darbiem. Tas ir process, kas tiešā veidā parādās arī uz attēla. Ja es domāju par autorību, varētu teikt, ka tās ir Zentas Dzividzinskas fotogrāfijas, kuras es interpretēju. Viņas mākslas darbs un mana interpretācija par to. 

Kā jūs redzat savas prakses saistību ar Zentas Dzividzinskas mākslas praksi? 

Tie ir manis jau minētie robežstāvokļi. Piemēram, šobrīd radu mākslas darbus izstādes laikā, kas nav tipiski, jo bieži radu mākslas darbus viesnīcu numuriņos pēc sava asistentes darba laika beigām. Vienmēr tiek izmantoti esošie ekonomiskie apstākļi. Apzinos, ka esmu luksusa stāvoklī, ka man vispār piedāvā izstādīties, bet laiks tam ir jāatrod tik un tā. Es pirmo reizi atbraucu uz šejieni aprīlī, lai redzētu izstādes telpu un visu pārējo. 

Jūsu abu darbos būtisks ir autobiogrāfiskais aspekts. Daudzās no fotogrāfijām par pamatu izmantojat pašas sevi. Lai arī es lasīju, ka jūs izvairāties no apzīmējuma "pašportrets". Kā redzat saistību starp to, kā jūs izmantojat sevi fotogrāfijā un kā to dara Zenta Dzividzinska? 

Manuprāt, tā atkal ir medija specifika. Ļoti daudzās no Zentas fotogrāfijām var redzēt, ka viņa izmanto sevi, lai eksperimentētu ar fotogrāfiju. Var pamanīt, ka viņa izmanto arī sevi, lai runātu par dzimumu lomām, pozējot visdažādākajos veidos. Tas mums ir kopīgs – mēs izvaicājam vēsturiski tipisko sievietes ķermeņa attēlojumu. Ja mēs salīdzinām, piemēram, ar fotokluba Rīga ļoti estetizēto sievietes ķermeņa attēlojumu, manuprāt, Zenta Dzividzinska nebija tajā ieinteresēta vispār, viņa nereprezentēja kādu ideju par sievieti. Viņas fotogrāfija ir citāda. 

Manā praksē ir būtiski jautājumi par to, kurš kontrolē vai nekontrolē tavu ķermeni, kādas tev ir tiesības uz savu paša ķermeni. Esmu dzimusi Polijā, tāpēc šie jautājumi man pašlaik ir īpaši sāpīgi. Tas ir nomācoši, kas notiek ar sieviešu tiesībām Polijā. 

Kas ir atšķirīgais jūsu un Zentas Dzividzinskas radošajā praksē? 

Mani tik ļoti neinteresē uzņemt attēlus. Zentai Dzividzinskai turpretī, manuprāt, tas interesēja. Viņai varētu patikt, ka viss ir attīstīts, jo viņa ir saglabājusi visu – pat tādus attēlus, kas ir bojāti vai acīmredzami neizdevušies. Manuprāt, viņai patika eksperimenti, paskatīties, kas no šiem eksperimentiem var izveidoties. Man visinteresantākais ir tas, kas notiek dark room, aiz kameras. 

Izstādē ir vairākas jūsu fotogrāfijas ar mākslas centra Kim? telpām un krātuvju telpām, kurās glabājas Zentas Dzividzinskas darbi. 

Savā vizītē Rīgā nofotografēju gan Kim? telpas, gan Pulka ielas muzeju krātuvi, kurā glabājas Zentas Dzividzinskas darbi. Es bieži veidoju konkrētai vietai piesaistītus mākslas darbus. No otras puses, tas parāda, kādā veidā arhīvi, šīs paaudzes mākslinieču darbi tiek glabāti. Alise Tīfentāle rakstīja, ka Zenta Dzividzinska dzīves laikā nebija atzīta māksliniece, fotonegatīvi nebija uzskatīti par svarīgiem, tāpēc nonāca šajās kastēs. Es domāju arī par to – ja šis būtu cita mākslinieka arhīvs, man nekad neviens neļautu ņemt šos negatīvus un strādāt ar tiem. Tie būtu ļoti uzraudzīti un kontrolēti. Šī ir īpaša situācija, kurā esmu. 

Ja runājam par jūsu praksi, tajā ir arī atsauces uz fotogrāfijas stāvokli mediju hierarhijā. Zentas Dzividzinskas kontekstā šis ir vēl papildu aspekts – viņa ir ne tikai sieviete māksliniece, bet arī fotogrāfe. Fotogrāfijas medijs vēl joprojām pie mums šķiet nenovērtēts, bieži vien netiek iekļauts lielās grupu izstādēs. 

Fotogrāfijas medijs ir visvairāk izplatītais pasaulē, tas ir dominējošs. Pašlaik komunikācija ar attēliem sāk aizstāt vārdus. Taču kā mākslas medijs tas joprojām ir nenovērtēts. Tāpēc man fotogrāfija tik ļoti patīk, te ir pretrunas. Piemēram, attīstīt fotogrāfiju ir dārgi, bet pēc tam mākslas tirgū tās vērtība ir zema. Sākotnēji nodarbojos ar glezniecību, kuras radīšanas izmaksas bija zemākas, bet pēc tam mākslas tirgū gleznas pārdod par nesalīdzināmi augstākām cenām.  

***

"Cits laikmets, pozas, žesti"  

Zane Onckule, izstādes kuratore un Laikmetīgās mākslas centra Kim? programmas direktore

Kāpēc izvēlējāties veidot šo izstādi kā sarunu starp Zentu Dzividzinsku un Sofiju Tunu? Kādus slāņus šī saruna atsedz – domājot par kontekstu, kādā līdz šim bija skatīta vai tieši neskatīta Zentas Dzividzinskas māksla? 

Es gatavojos projektam vairākus gadus. Domāju par visdažādākajiem veidiem, kā varētu runāt par Zentu Dzividzinksu. Uzzinot par Sofijas Tunas radošo praksi un sākot sarunu ar viņu, man likās, ka tā ir ļoti laba kombinācija, klāt neesot, bet vienlaikus arī esot klāt Zentas Dzividzinskas arhīvam. Izstādē var redzēt abu autoru darbus no dažādām kolekcijām, Zentas gadījumā – arī no divu muzeju kolekcijām (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs un topošais Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs – aut.). 

Ja runājam par to, kāpēc izvēlējos strādāt ar Sofiju Tunu, – meklējot potenciālo mākslinieku, es vēlējos atrast sievieti mākslinieci, kas strādā melnbaltā analogā tehnikā un intuitīvi darbojas līdzīgā reģistrā kā Zenta Dzividzinska. Man bija arī ļoti svarīga abpusēja ieinteresētība. Sofija ir ļoti devīga un nesavtīga savos padomos un interesē, kā tieši varētu strādāt ar šo arhīvu. Saruna starp māksliniecēm notiek organiski. Sākotnēji tas bija «šāviens gaisā », jo nebija zināms, kas arhīvā atrodas, varbūt tikai tas, kas jau ir zināms, bet procesā ir atklājies, ka šis arhīvs ir ļoti interesants un vērtīgs. Darbs ir tikai sācies. Piemēram, interesanti, ka mēs negatīvos redzam performatīvu pieeju darbam ar fotogrāfiju. Tur ir ļoti daudz brīvības. 

Kas Zentas Dzividzinskas un Sofijas Tunas mākslā ir līdzīgais un kas – atšķirīgais?

Līdzīgais ir viņu dzimums un jautājumi, kas skar sievietes ķermeni, lomu pārskatīšanu. Sarunās ar Sofiju esmu sapratusi, ka caur visiem negatīviem, tehnikām, leņķiem, naratīviem viņu abu darbos jūtams arī ironisks humors un pasmiešanās par situāciju, kurā esi. Viņām abām ir lielas darbaspējas. Atšķirīgais ir cits laikmets – pozas, žesti. Sofija atzīst, ka viņa vispār var strādāt, pateicoties tam, ka Zentas paaudzes sievietes fotogrāfes to darījušas pirms viņas. Sofijai ir iespēja pašai noteikt savu izvēli, Zentai tā nebija. 

Kādā no intervijām minējāt, ka šī izstāde paver jaunus Laikmetīgās mākslas centra Kim? virzienus. Vai jūs varētu par to pastāstīt nedaudz vairāk? 

Darbs ar dažādu veidu arhīviem dažādās kombinācijās – gan vietējiem, gan starptautiskiem, dzīviem un mirušiem – vijas cauri Kim? programmai. 2011. gadā mums bija izstāde Haralds Zēmans. Dokumenta 5 arhīva formātā, Edgara Ozoliņa darbi no arhīva, kas bija Kaspara Vanaga kūrētās izstādes Šķērssvītra ietvaros, tad Voldemāra Matveja fotogrāfijas no LNB, Džeka Smita zīmējumu pārnešana ar latviešu mākslinieces palīdzību. Tas arī mūsu programmā turpināsies.

Kim? kontekstā mani interesē tas, ka arhīvs nav tikai arhīva pēc, bet tam ir pamatā konkrētas specifiskas izvēles. Ir daudz veidu, kā strādāt ar arhīviem. Katrai izvēlei ir savs konteksts un pamatotība. Šobrīd strādājam, lai Zentas Dzividzinskas arhīvu sakārtotu un tas neatgrieztos pēc tam atpakaļ noliktavā, bet gan kādā pētnieciskā institūcijā. Mēs arī gribam, lai attīstītie darbi nonāktu kolekcijās.  

***

"Man nav gandrīz nevienas bērnības bildes!" 

Alise Tīfentāle, Zentas Dzividzinskas meita, mākslas un fotogrāfijas vēsturniece, zinātņu doktore mākslas vēsturē 

Kā uztverat abu mākslinieču – Sofijas Tunas un Zentas Dzividzinskas – sadarbību? Kas viņām ir kopīgs? 

Mani bezgalīgi aizkustina Sofijas interese strādāt ar Zentas negatīviem un kopēt viņas darbus savā interpretācijā. Cik man zināms par Zentas radošo darbību fotogrāfijā, kura noritēja lielākoties 60. gados, ilgi pirms manas nākšanas pasaulē, viņu tajā saistīja attēla uzņemšanas process. Darboties, būt klāt kādā sadzīves situācijā ar fotokameru, vienmēr kustībā, nemeklējot ideālo zelta griezuma kompozīciju. Tālākais process līdz attēlam uz papīra – mazāk. No lielas daļas Zentas negatīvu nekad nav kopētas bildes. Laika trūkuma dēļ, arī resursi bija ierobežoti. Tagad Sofijai šeit Rīgā ir sava fotolaboratorija, kurā divus mēnešus rūpīgi darboties ar Zentas negatīviem, daudzus no kuriem Zentai pašai tā arī nekad nebija iespējas pārskatīt. Šī sadarbība ir iejūtīga un atvērta. 

Kas ir tie slāņi, ko atsedz šāda formāta izstāde, ja mēs domājam tieši par arhīva aktualizēšanu un pētīšanu, mākslinieces sievietes statusu tā laika mākslas vidē?

Kuratores Zanes Onckules iecerētais izstādes formāts, realizēts sadarbībā ar mākslinieci Sofiju Tunu un arhivāri Līgu Goldbergu, pozitīvā noskaņā aktualizē un izgaismo būtisku problēmu – mākslinieku arhīvu bēdīgo likteni Latvijā. It īpaši, ja māksliniece ir sieviete, darbojusies galvenokārt foto jomā, un viņas radošā darbība nav plaši pazīstama, jo attiecas pamatā uz 60. gadiem un skar ļoti privātas tēmas. Vēl jo vairāk, ja šī māksliniece ir izvēlējusies visai savrupu dzīvesveidu un nav bijusi sabiedrības redzeslokā. Tādai darbībai sabiedrības acīs jau nav lielas vērtības, salīdzinot kaut vai ar fotogrāfiem, kuri aktīvi darbojušies presē vai bijuši rosīgi organizatoriskajā darbā un citās publiskās aktivitātēs. Turklāt foto materiāliem nepiemīt augsts kultūras prestižs, tos ir viegli izmest ārā kā nevērtīgus papīrus – cilvēkiem ir daudz lielāka cieņa pret gleznām un grāmatām.

Pētot Latvijas fotogrāfijas vēsturi, esmu saskārusies ar daudziem gadījumiem, kad fotogrāfu radošais mantojums ir zudis, jo pēcnācējiem nav bijušas iespējas, līdzekļi vai vēlēšanās to uzglabāt. Kopš mammas aiziešanas 2011. gadā viss viņas arhīvs – ne tikai fotogrāfijas, negatīvi un citi ar foto saistīti materiāli, bet arī grāmatas, dokumenti, piezīmes utt. – glabājās īrētā noliktavā. Šī izstāde sniedz iespēju ielūkoties vismaz tajā viņas arhīva daļā, kas attiecas uz fotogrāfiju, un dod cerību, ka varbūt tas atradīs mājvietu kādā atmiņas institūcijā, kurai ir piemēroti resursi foto materiālu pareizai glabāšanai un turpmākai izpētei. 

Kas ir tas īpašais, kas atšķir Zentas Dzividzinskas mākslu 60.–70. gadu Latvijas fotogrāfijas kontekstā? 

Zentas radošā darbība būtiski atšķīrās no tā, ko 60. gados fotomākslā darīja viņas kolēģi un laikabiedri. Pirmkārt, viņai bija mākslas izglītība, kas lielā mērā ietekmēja viņas interesi par foto un vadīja viņu vizuālu un saturisku eksperimentu virzienā gan tēmu izvēlē, gan kadrējumā un kompozīcijā. Zentas mērķis fotogrāfijā bija iegūt, viņasprāt, interesantus, neparastus, negaidītus attēlus. Šāda pieeja nebija īsti pieņemama 60. gadu fotomākslas videi, kura bija visai konservatīva gan estētikā, gan izteiksmes līdzekļu izvēlē un kura lielākoties veidojās ap fotoklubiem. Ne jau tikai Latvijā, bet arī daudzviet citur pasaulē, izņemot ASV, Rietumvāciju, Franciju un varbūt vēl dažas valstis, kur fotogrāfijas infrastruktūra bija attīstījusies straujāk un sniedza iespēju nodarboties radoši ar fotogrāfiju ārpus klubu un preses kontekstiem. 

Otrkārt, Zentas radošā darbība centrējas ap tēmām, saistītām ar sievietes pieredzi – viņa daudz fotografējusi savas draudzenes un paziņas mākslinieces, bieži vien kopā ar bērniem, kā arī sievietes un bērnus savās dzimtas mājās. Turklāt Zentas fotogrāfijas netiecas idealizēt, estetizēt vai erotizēt sievietes tēlu, kā tas ir redzams lielākajā daļā tā laika fotomākslas darbu. Zentas fotogrāfijās bieži vien ir jūtams klātbūtnes un līdzdalības efekts. Daudzas fotogrāfijas no mūsdienu skatpunkta varētu raksturot kā vizuālu dienasgrāmatu, kas kā žanrs ir daudz tiešāks un mazāk nopulēts nekā, teiksim, poēma vai romāns. 

Domāju, ka šo iemeslu dēļ Zentas darbība līdz šim ir palikusi praktiski nezināma un nesaprasta. Turklāt pretēji tiem viņas kolēģiem un laikabiedriem, kuri guvuši publiskus panākumus un ievērību, Zenta nav tiekusies fotografēt sava laika slavenības, nav strādājusi presē un praktiski kopš 70. gadu sākuma nav piedalījusies foto dzīves notikumos. Līdz 1993. gadam viņa strādāja par mākslinieci noformētāju un grafisko dizaineri organizācijā, ko sauca par kombinātu Māksla, un ar foto praktiski nenodarbojās. Man pat nav gandrīz nevienas bērnības bildes! Tikai 90. gadu beigās izveidojās apstākļi, kuros par viņas foto darbiem uzzināja kuratori Inga Šteimane un Marks Alens Švēde, un tas rosināja atgriezties pie fotogrāfijas – gan pie sava arhīva pārskatīšanas, gan jaunu darbu radīšanas. 

Izstāde Sofija Tuna un Zenta Dzividzinska. Es neko neatceros. Ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā Laikmetīgās mākslas centrā Kim? līdz 12. septembrim 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja