Laika ziņas
Šodien
Migla

Autentiskie romantiķi. Intervija ar režisori Aiju Bley

Šķita, ka nekas nav mainījies – tie paši pusplikie puikas publikā toreiz un arī tagad. Režisore Aija Bley stāsta par savu jauno dokumentālo filmu Mēs gribējām izmainīt pasauli.

Pirmdien, 4. maijā, notiks tradicionālais Latvijas filmu maratons, kas ārkārtējās situācijas dēļ ir pārcelts uz tiešsaisti portālā filmas.lv. Programmas nagla – režisores Aijas Bley dokumentālās pilnmetrāžas filmas Mēs gribējām izmainīt pasauli pirmizrāde. Tās uzmanības centrā ir leģendārās pankgrupas Inokentijs Mārpls mūziķi Dambis un Skrips, kā arī mūzikas apskatnieks un ilggadējais Dienas žurnālists Uldis Rudaks. Spītējot sabiedrības standartiem, viņi ir palikuši uzticīgi saviem jaunības ideāliem. Grupa trīsdesmit gadu pēc dibināšanas joprojām aktīvi koncertē un fanus pulcē nu jau vairākās paaudzēs, savukārt Uldis Rudaks sācis rīkot mūzikas festivālu Kartupeļpalma. Tomēr aiz skatuves un festivāliem katram no viņiem ir jāsaskaras ar reālās dzīves skarbo pusi.

No 5. maija filmu varēs noskatīties producentu studijas On the Road straumēšanas platformā Vimeo, no 7. maija – izmantojot pakalpojumu Shortcut. Gaidot filmas pirmizrādi, aicinājām uz sarunu režisori Aiju Bley.

Kā jūs satikāties ar grupu Inokentijs Mārpls?

Pirmo reizi mēs satikāmies 80. gadu beigās alternatīvās mūzikas festivālā Durvis, kas norisinājās Mālpilī. Uz turieni es biju devusies līdzi grupai Zig Zag fotografēt aizkulises. Dambis mani ievēroja. Viņam bija ideja par meiteni, kas grupas priekšnesumā lasītu budistu mūku tekstu. Atceros, kā izģērbos kaila, uzvilku zābakus un mēteli pa virsu un ļoti nopietnā balsī nolasīju to. Tādējādi var teikt, ka esmu pat uzstājusies kopā ar Inokentiju Mārplu.

Otro reizi sastapāmies pirms pieciem gadiem, kad es uz īsu brīdi biju kļuvusi par Līgatnes kultūras nama vadītāju un organizēju Ražas svētkus. Uz tiem es biju uzaicinājusi Uldi Rudaku kā dīdžeju un grupu. Viņi bija manā redzeslokā.

Kā Dambis, Skrips un Rudaks kļuva par filmas varoņiem?

Man palika piecdesmit. Es attapos pie šī skaitļa ar pašironisku atziņu – kamēr mani bijušie kursabiedri Viesturs Kairišs, Anna Viduleja, Kristīne Želve un citi ir kļuvuši par nobriedušām personībām, es joprojām esmu radošos sevis meklējumos kā tāds jaunais mākslinieks. Es tajā ieraudzīju tēmu filmai par to, ka tu esi it kā pieaudzis un pat sācis novecot, bet tevī joprojām ir bērns, kas vēlas kaut ko atrast. Man gribējās izveidot stāstu par savu piecdesmitgadnieku paaudzi, un es meklēju varoņus, kas varētu asociēties ar šo tēmu.

Uzrunāju Dambi, Skripu un Rudaku, kuri piekrita manam uzaicinājumam. Ar laiku šis projekts transformējās, jo pievienotā vērtība ir tajā, ka viņi ir mūziķi. Inokentijs Mārpls ir mūžīgās jaunības simbols, jo mākslinieku daiļrade joprojām ir aktuāla. Viņi spēlē vairāk nekā trīsdesmit gadu un turpina piesaistīt arvien jaunus cilvēkus. Es skatījos Krāmu ielas pagraba fotogrāfijas, un šķita, ka nekas nav mainījies – tie paši pusplikie puikas publikā toreiz un arī tagad. Tas ir fenomens.

Uldis Rudaks sastādīja viņiem kompāniju jūsu filmā?

Manā prātā viņi visi trīs ir kopā. Par katru no viņiem varētu radīt atsevišķu filmu un iezīmēt tajā individuālās īpašības, bet šajā gadījumā viņi veido sajūtu par romantiķu paaudzi un trauslā mākslinieka tēlu, kas vienmēr ir tiecies mainīt pasauli un nav zaudējis šo dzirksti arī šodien. Tajā pašā laikā viņi visi saskaras ar sadzīviskām lietām un problēmām.

Pirms cik ilga laika jūs sākāt filmēt?

Pirmā filmēšanas diena bija 2017. gadā, paralēli es darīju citus savus darbus un puiši darīja savējos. Dokumentālajam kino ir vajadzīgs laiks. Lai viss izdotos, ir jāfilmē atslēgas momentos – kad cilvēks 

kaut ko rada, sasniedz vai cieš neveiksmi –, bet tie ir brīži, kad cilvēks grib, lai viņam liek mieru. Es kā dokumentāliste varu intuitīvi paredzēt, kad varētu notikt šie momenti, bet kā cilvēks es ne vienmēr spēju ielauzties šajā personīgajā telpā, tāpēc tas viss ir ļoti lēns process atšķirībā no spēlfilmām, kurās režisors aktieriem parāda scenāriju un viņi to izspēlē. Protams, starp mani un filmas varoņiem notiek sadarbība, jo kino ir kino, tas nav realitātes šovs.

Vai filmas uzņemšanas procesu ietekmē arī veiksmes faktors?

Veiksme ir tad, ja tu esi gribējis kaut ko nofilmēt un esi to izdarījis. Man nepatīk, ka saka: re, kā jums paveicās, ka tā notika un jūs to nofilmējāt! Visā notiekošajā ir sava dzīves loģika. Viss ir paredzams. Ja notiek kaut kas neparedzams, tas paliek ārpus manas filmas konteksta. Jebkura epizode iepriekš tiek izplānota, jo tu skaties uz cilvēku un saproti, ka viņš dzīvo tā, kā viņš dzīvo. Tajā nav nekādas maģijas vai gaišredzības. Veiksme ir tad, kad tu spēj būt klāt šajos momentos, pārvarēt visas robežas, piefiksēt tos ar kinovalodas paņēmieniem un saglabāt šīs sajūtas montāžā. Vai arī nespēj. Tas arī viss.

Vai jūs varētu pastāstīt par šo kopīgo radošo procesu.

Es uzskatu: ja tu esi režisors, tev ir jābūt idejai, ko tu gribi pateikt un kādus līdzekļus izmantot, lai to sasniegtu. Izejot no tā, tu sāc strādāt ar saviem izvēlētajiem varoņiem un stāsti viņiem, kāpēc tu filmē konkrēto epizodi un kāda tai ir jēga. Filmas uzņemšana nevienā brīdī nav slepens novērojums.

Man patīk dokumentālais kino, jo ir izdevība savā radošajā procesā izmantot realitāti. Tā nav mākslīgi jārada, jo pasaule ir tik bagāta ar visu iespējamo. Viss šeit jau ir. Šeit ir tādi brīnišķīgi aktieri kā Dambis, Skrips un Rudaks. Kāpēc man būtu jāangažē Jaunā Rīgas teātra profesionāļi, lai viņi tos nospēlētu, ja pati dzīve man piedāvā autentiskus varoņus un īstas lietas, bet, kā jau teicu iepriekš, kino ir kino. Tajā nav nejaušību. Iespējams, kādreiz par daudz ieciklējos uz to, ko esmu izdomājusi, un kaut ko vērtīgu palaižu garām.

Atšķirībā no aktieriem skatītāji spriež nevis par viņu lomām, bet par viņiem pašiem.

Viņi vienmēr var pateikt, ka tā lika darīt režisore, un visu vainu novelt uz mani (smejas). Viens no nosacījumiem ir tāds, ka tev ir jāmīl tie varoņi, par kuriem tu veido filmas, jo tad viņus iemīlēs arī skatītājs. Es tam gribu ticēt, un es mīlu savus varoņus.

Ja mīlat, tad nevarat nodarīt pāri?

Pāri nodarīt mēs varam vienmēr – gan sev, gan citiem.

Vai nav grūti šķirties no saviem varoņiem?

Es labprāt šo filmu vēl filmētu un filmētu, jo visu laiku ir sajūta, ka kaut kas nav līdz galam pateikts, bet saprotu, ka tā nedrīkst, ka tā ir jālaiž vaļā. Zinu, ka tieši šobrīd Inokentijs Mārpls rada jaunas dziesmas un piedzīvo radošo pacēlumu, kas varētu kļūt par mūziķu atdzimšanu jaunā līmenī. Es gribētu ar viņiem sadarboties arī citos projektos, ne tikai kino. Redzēs, cik tam pietiks laika un enerģijas.

Dzirdēju, ka paralēli kino uzņemšanai un pasniedzējas darbam arī pati mācāties Latvijas Mākslas akadēmijā.

Jā, šogad sāku studijas grafikas nodaļā. Patlaban debitēju kā savas grāmatas 8.b klase ilustratore, tas ir dokumentāls atmiņu stāsts par manu skolas laiku 80. gadu sākumā.

Kā jūs izlēmāt pievērsties grafikai?

Visu laiku esmu radošos meklējumos. Jau pirms laba laika es paralēli kino pievērsos fotogrāfijai. Tas notika ļoti organiski. Mēs ar scenāristi Elvitu Ruku gribējām radīt dokumentālo filmu sēriju par bijušajām Padomju Savienības republikām, bet tad sākās krīze, un mēs netikām pie solītā finansējuma. Savā naivumā mums šķita, ka fotografēt un rakstīt grāmatas ir lētāk un vienkāršāk, tāpēc nolēmām to darīt. Uz šī pirmā "yes!" viļņa mēs radījām četras grāmatas, ko izdeva Dienas grāmata sērijā 15 jukušas avis.

Esmu pārliecināta, ka laba fotogrāfija sevī sublimē spēcīgāku enerģiju nekā kino, bet arī tai ir savas robežas. Tāpēc, meklējot jaunus izteiksmes veidus, tagad studēju grafiku. Ceru, ka visas šīs studijas mani pilnveido kā režisori, un es jau domāju par savu jauno filmu.

Vai nav žēl, ka filmas Mēs gribējām izmainīt pasauli pirmizrāde notiks tiešsaistē?

Protams, man ir žēl, jo cilvēcisko kontaktu ar skatītājiem nekas nevar aizstāt. Tāpēc, kad beigsies ārkārtējā situācija un mēs būsim atguvuši drošības sajūtu, meklēšu iespēju šo filmu parādīt kinoteātrī un sarīkot kārtīgu pirmizrādi ar apkampšanos un Inokentija Mārpla koncertu, jo īsts ir īsts.

Vai nebija domas par filmas demonstrēšanas atlikšanu?

Es varēju šīs filmas demonstrēšanu atlikt uz vēlāku laiku, bet man šķiet, ka to ir svarīgi parādīt tieši šajā laikā. Filma ir kā pozitīvs lādiņš, kas varētu cilvēkiem palīdzēt iedvesmoties. Filma ar laimīgām beigām. Jā, kino ir jāiedvesmo skatītājs. Es ticu, ka viss, kas ar mums notiek, beigās ir uz labu. Jau pašā sākumā man bija skaidrs: lai arī kas notiktu galveno varoņu dzīvē, lai arī ar kādām problēmām viņi saskartos, tām ir jāatrisinās.

Top komentāri

Aija Blēja.
A
Tas būtu latviski.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Man rudenī jābūt vienai(6)

Kādudien pamanīju ko neparastu. Biju sācis runāties ar personām, ar kurām vēl nesen pārāk dziļās diskusijās nemēdzu ieslīgt. Nē, runa nav par manu kaķi Borisu, ar to es sarunājos vienā laidā, un v...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja