Laika ziņas
Šodien
Migla

Intervija ar baletdejotāju Timofeju Andrijašenko. Pie sāpēm pierod

"Baletskola sākumā man bija sods, bet pēc tam izrādījās, ka tas ir mans liktenis," saka baletdejotājs Timofejs Andrijašenko – vienīgais rīdzinieks Milānas Teatro alla Scala trupā

Dejotājs Timofejs Andrijašenko, kuram 29. novembrī apritēja 23 gadi, ir piecu starptautisku konkursu laureāts. Viņa radošajā kontā ir piecas prinču lomas slavenākajos klasiskajos baletos. Dzimto Rīgu viņš atstāja 14 gadu vecumā un nu šeit atgriezīsies, lai uzstātos Eiropas baleta zvaigžņu galā koncertā, kuru 4. decembrī Latvijas Nacionālajā operā rīko Andreja Žagara kultūras atbalsta un attīstības fonds.

"Klasisks baletdejotājs, tipisks prinča lomu atveidotājs," – tā jauneklīgi romantisko, azartisko dejotāju raksturo Latvijas Nacionālā baleta vadītājs Aivars Leimanis. Timofejs Andrijašenko izvēlējies dzimtajā Rīgā dejot pas de deux no Žizeles pārī ar vēl vienu mūsu starptautisko zvaigzni Evelīnu Godunovu. Timofeja Andrijašenko izpildījumā redzēsim arī speciāli viņam iestudētu mūsdienu solonumuru No More One. Šis itāļu horeogrāfes Frančeskas Frasinelli darbs palīdzēja Timofejam kaldināt spožo uzvaru 12. Starptautiskajā baleta konkursā Maskavā 2013. gadā.

"Kopš devos uz Itāliju, Rīgā neesmu dejojis. Pat neatceros, ko mēs, mācoties Rīgas Horeogrāfijas skolā, dejojām izrādēs Latvijas Nacionālajā operā. Savu uzstāšanos es veltīšu ne tikai Rīgas publikai, bet jo īpaši savam tēvam. Viņš ir jau aizsaulē, un viņam tieši 4. decembrī būtu dzimšanas diena. Viņš bija ārsts – homeopāts, otolaringologs. Viņš ļoti mīlēja baletu un studiju gados Maskavā bieži skatījies izrādes Lielajā teātrī," mākslinieks atklāj sarunā ar KDi.

Uz baletu jūs atveda tēva izvēle?

Mani atveda uz baletskolu, jo vecākus neapmierināja manas atzīmes vispārizglītojošajā skolā: bērnībā man vairāk patika karatē un ar citiem puikām pagalmā spēlēt futbolu. Sākumā baletskola man bija sods, bet pēc tam viss izvērtās pilnīgi pretēji. Tas bija 2009. gadā. Man bija 14 gadu, un mēs no Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas aizbraucām uz baleta konkursu Spoleto Itālijā. Tur, netālu no Romas, katru gadu notiek viens no pasaulē svarīgākajiem konkursiem. Es ieņēmu otro vietu un iepazinos ar citiem vienaudžiem, viņu vidū ar Dženovas privātās baleta skolas Russian Ballet College audzēkņiem. Viņi dejoja ļoti augstā, savam vecumam pārsteidzošā līmenī. Es piegāju klāt šīs skolas direktorei krieviski runājošajai Irinai Kaškovai no Ukrainas un pajautāju, kas jādara, lai es varētu mācīties šajā skolā. Pēc diviem mēnešiem, pats vēl to neapjauzdams, pārcēlos uz Itāliju. Biju plānojis Dženovā pabūt tikai mēnesi, lai iepazītu šo skolu, taču sāku tajā mācīties un paliku.

Dženovā mācījos četrus gadus. Ļoti bieži braukājām uz konkursiem. Piedalījos Tanzolymp Berlīnē, Spoleto konkursā, kur vēl divas reizes kļuvu par laureātu – 2010. gadā izcīnīju 2. vietu solo kategorijā, 2011. gadā – gan 1. vietu jaunākajā vecuma grupā, gan konkursa Grand Prix. Savukārt Maskavā 2013. gadā izcīnīju zelta medaļu jaunākajā grupā. Mana pirmā oficiālā darbavieta bija Romas Operas un baleta teātris. Tur nostrādāju tikai septiņus mēnešus, bet jau sāku dejot solo partijas. Paspēju nodejot arī galveno lomu jaunā laikmetīgā baleta iestudējumā.

Pēc tam man piezvanīja Mahars Vazijevs, kurš tobrīd bija Milānas Teatro alla Scala (jeb vienkārši La Scala I. L.) baleta trupas mākslinieciskais vadītājs. Viņš runāja tieši un īsi: "Gribu tevi redzēt, atbrauc rīt!" Atbildēju: "Rīt nevaru, atbraukšu pēc nedēļas." Atbraucu, nodejoju, un mani pieņēma La Scala kordebaletā. Mana pirmā loma bija princis Alberts Žizelē. Priecājos, ka tieši Evelīna Godunova būs mana skatuves partnere Rīgā – dejosim pas de deux no Žizeles. Mēs esam labi draugi, taču kopā nekad neesam uzstājušies. Nevaru vien sagaidīt brīdi, kad tiksimies, kopā mēģināsim un iziesim uz skatuves. Mēs sadraudzējāmies baletskolā Rīgā, viņa mācījās pāris klašu augstāk.

Pārceļoties kaut nedaudz runājāt itāliski?

Tā bija viena no manām problēmām, jo baletskolā krieviski runāja tikai vadība, un man bija jāiet arī vispārizglītojošajā skolā. Man palīdzēja direktores ģimene. Viņas radinieks, kurš labi prot itāļu valodu, man pasniedza valodas stundas. Pirmos divus mēnešus mācījos četras stundas dienā. Šķiet, ka izdevās gluži labi, jo daudzi itāļi man ir teikuši, ka manu ārzemnieka izcelsmi nodod vienīgi slāviskais ārējais izskats. (Timofeja Andrijašenko lielisko itāļu valodas prasmi apliecina arī YouTube ievietotā intervija Itālijas Televīzijā – I. L.)

Jūs raksturo kā tipisku klasisko princi. Klasika jums ir vistuvākā?

Godīgi sakot, nezinu. Mūsu teātra repertuārā dominē klasiskie iestudējumi, taču ir arī tikpat emocionālas un skaistas laikmetīgā baleta izrādes. Lai gūtu pilnīgu gandarījumu, dejotājam ir jāizmēģina viss un tas, kas patīk, ir jādejo vairāk. Laikmetīgais balets ir pavisam cita pasaule, un ir vērts sev atklāt gan mūsdienu, gan klasisko un raksturdeju. Piemēram, Frančeskas Frasinelli No More One ir ļoti skaists numurs, tajā skan Johana Sebastiāna Baha mūzika. Tas patīk gan man pašam, gan publikai.

Kādā intervijā stāstījāt, ka jūs neaizmirstami saviļņojis balets Romeo un Džuljeta. Romeo ir viena no jums vissvarīgākajām lomām?

Noteikti, jo Romeo prasīja no manis vairāk nekā citas lomas. Tā prasīja pilnīgu pašatdevi, jo ir ļoti piesātināta gan mākslinieciskajā, gan tehniskajā ziņā. Turklāt es to nodejoju kopā ar savu draudzeni – La Scala primabalerīnu Nikoletu Manni. Tas bija dubultpatīkami. Tas ir Keneta Makmilana iestudējums, baleta darbība ir pietuvināta mūsdienām, taču tā ir klasiskā deja.

Diviem baletmāksliniekiem kopā dzīvot ir vieglāk?

Tas palīdz, jo vienmēr var kaut ko pajautāt, uzzināt, aprunāties par lomu un tamlīdzīgi. Taču gadās arī tā, ka vienam gribas parunāties tieši tad, kad otram gribas atslēgties, atpūtināt galvu no darba. Ir gan plusi, gan mīnusi. Tomēr plusu ir vairāk, jo, kad uzstājamies, uz skatuves strāvo emocijas, un ir skaisti, ja tās varam izdejot kopā.

Par kādu lomu sapņojat?

Konkrētas sapņu lomas man nav. Pagaidām gribas nodejot visu, un es vēlos to izdarīt labi, kvalitatīvi. Esmu nodejojis Romeo, princi Gulbju ezerā un Apburtajā princesē, grāfu Albertu Žizelē, kā arī dažas galvenās lomas vairākos mūsdienu baleta iestudējumos.

Kā jūsu karjeru ietekmēja piedalīšanās La Scala galvenās zvaigznes Roberto Bolles programmā?

Tas bija lieliski. Ne katram ir dota iespēja dejot kopā ar tāda līmeņa skatuves māksliniekiem. Roberto Bolle ir La Scala baleta galvenā zvaigzne – etoile. Viņš mani uzaicināja dejot kopā vīriešu duetu pas de deux no Rolāna Petī baleta Prusts. Šis duets rāda divu eņģeļu pretstāvi un cīņu – gaišais pret tumšo. Esmu gaišmatis, tāpēc šajā satriecoši skaistajā duetā atveidoju gaišo eņģeli. Pateicoties tam, ka dejoju kopā ar tik lielu zvaigzni, arī mans vārds kļuva pazīstamāks. Mūsu numuru demonstrēja Roberto Bollem veltītajā vakarā Itālijas Televīzijas pirmajā kanālā.

Cik bieži atbraucat uz dzimtajām mājām?

Kā kuro reizi. Dažreiz izdodas atbraukt trīsreiz gadā, citreiz – tikai vienu reizi. Biju atbraucis arī šovasar.

Kādas lomas pašlaik gatavojat?

Pašreiz gatavojam baletu Kamēliju dāma Džona Neimeiera horeogrāfijā ar Friderika Šopēna mūziku. Pirmizrāde būs 17. decembrī. Starp citu, viesmākslinieki īpašajās Jaungada izrādēs būs Džona Neimeiera Hamburgas baleta solisti – latviete Anna Laudere un Edvīns Revazovs.

Kā tas nākas, ka dejojat galvenās lomas, taču skaitāties kordebaletā?

Vēl neesmu baleta premjers, un man ir jādejo gan kordebaletā, gan vadošās lomas. Cauri kordebaletam ir jāiet ikvienam, tā ir lieliska un ļoti nepieciešama skola. Kordebaletā tu saproti daudzas lietas, par kurām pat neaizdomātos, dejojot tikai galvenās lomas.

Pēdējā gadā strauji attīstījusies jūsu starptautiskā karjera – esat uzstājies Kanādā, Krievijā un citur.

Mēs ar Nikoletu diezgan bieži kopā braucam uzstāties ārzemēs. Toronto bijām oktobra beigās. Tur galā koncertā nodejojām pas de deux no baleta Karmena Rolāna Petī horeogrāfijā un duetu no mūsdienu baleta Karavadžo, kuru veidojis Mauro Bigonceti. Nesen dejojām Žizeli baleta festivālā Maskavā Kremļa Kongresu pilī.

Vēl esat gana jauns, lai varētu turpināt startēt konkursos. Kurš būs nākamais?

No konkursu spriedzes esmu noguris. Pēdējais bija 12. Starptautiskais baleta konkurss Maskavā, kur ieguvu zelta medaļu. Man ar to pietiek.

Ko konkursi dod dejotāja attīstībai? Kāpēc jaunie mākslinieki tik ļoti vēlas tajos piedalīties?

Ir tāds cilvēku tips, kam ir sacensības azarts, patīk sevi apliecināt un pārspēt sāncenšus. Taču konkursu ēnas puses ir milzīgais stress un tas, ka tu nevis radi mākslu, bet galvenokārt domā par to, vai patiksi žūrijai. Ir mākslinieki, kuri uz konkursiem dodas cerībā nopelnīt naudu, parādīt sevi, lai dabūtu labu darbu. Motivācija ir dažāda.

Kas bija jūsu dzinulis?

Gribēju sevi parādīt, iepazīt jaunus cilvēkus un redzēt, kā dejo baletmākslinieki citur pasaulē.

Dzirdēts, ka Maskavas konkursā uzvaras tiekot sadalītas jau iepriekš. Kā jums izdevās izlauzties visiem priekšā?

Vienkārši atbraucu un ar lielu gandarījumu dejoju uz Lielā teātra skatuves. Man bija milzīgs prieks un gods dejot uz šī slavenā teātra vēsturiskās skatuves. Dodoties uz konkursu, par medaļu nesapņoju. Tā taču ir Maskava, tur brauc visi! Domāju – būs lieliski, ja tikšu finālā.

Kādi rituāli palīdz pārvarēt lampu drudzi?

Satraukums, diskomforta sajūta pirms došanās uz skatuvi ir vienmēr, bet uz skatuves es vienmēr jūtos labi. Ir jākoncentrējas, lai iejustos un dzīvotu lomā. Par sarežģītākajiem tehniskajiem elementiem ir jādomā iepriekš, nevis izpildījuma brīdī. Rituālu pirms izrādes man nav. Mans rituāls ir labi iesildīties pie stieņa un pilnībā koncentrēties lomai vai dejas numuram – tam, ko radīšu uz skatuves.

Cik stundu dienā trenējaties?

Teātrī desmitos no rīta sākas treniņstunda, baleta nodarbības turpinās līdz pussešiem vakarā, kad beidzas oficiāli noteiktā darbadiena. Ja vakarā ir jādejo izrādē, treniņnodarbības beidzam dienas vidū divos. Taču mēs ļoti daudz gatavojamies arī izrādēm un galā koncertiem ārpus mūsu teātra. Tāpēc nākas trenēties līdz vēlam vakaram, bieži ziedojot arī nedēļas vienīgo brīvdienu. Slodze ir pamatīga. Ar baleta kustību vien nepietiek. Vienmēr ir jāzina vairāk, lai saprastu, kāpēc mans personāžs rīkojas tieši tā. Lai saprastu savus varoņus un situācijas, es lasu literāros pirmavotus.

Kā atjaunojat enerģiju, atvelkat elpu?

Rokas, par laimi, nesāp, bet kājas un mugura sāp pastāvīgi. Taču pie sāpēm pierod. Tās jau ir tik ikdienišķas, ka vairs nepievēršu uzmanību. Diemžēl vai par laimi – balets paņem cilvēku visu. Brīva laika un domu tikpat kā nav. Pēdējās trīs nedēļas esmu nostrādājis bez nevienas brīvas dienas. Nikoleta strādā tikpat intensīvi un brīžiem pat vēl vairāk.

Kā jums saulainajā Itālijā visvairāk pietrūkst no Latvijas?

Pietrūkst Jūrmalas pludmales. Tieši pludmales, smilšainā liedaga, nevis jūras vēsā ūdens. Pietrūkst tuvinieku un bērnības draugu, ar kuriem kopā augām un dauzījāmies pagalmā. Kad atbraucu uz Rīgu, vienmēr cenšos ar viņiem satikties. Vidusjūra ir daudz siltāka, un šeit ir vairāk gaismas, bet man pietrūkst dzimtās ainavas plašuma un vakara pastaigu gar Baltijas jūras krastu.

 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Imants Daksis ar grupu prezentēs jauno albumu Ass

Trešdien, 26. septembrī, klubā One One klasiskā rokgrupas sastāvā notiks Imanta Dakša jaunā albuma Ass prezentācijas koncerts. Portālu Diena.lv informēja mūziķa pārstāvji.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja