Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +20 °C
Skaidrs
Ceturtdiena, 2. maijs
Sigmunds, Zigismunds, Zigmunds

Intervija ar Kristīni Opolais. Viss mainījies

Panākumi maina dzīves un karjeras ģeogrāfiju. "Izskatās, ka mana nākotne būs Ņujorkā," intervijā KDi saka dziedātāja Kristīne Opolais

Operdziedātāji Vīnē jūtas kā popzvaigznes – fani viņus stundām gaida pie teātra durvīm, atpazīst un uzrunā uz ielas. Kad tiekamies pie Vīnes Valsts operas ar Kristīni Opolais, mums uzlido aktīvi sarkanās mantijās tērpti biļešu spekulanti, kuri piedāvā iegādāties biļeti uz Bohēmu – ar Kristīni Opolais galvenajā lomā. Viņi gan ātri attopas, ka viņu priekšā ir neviena cita kā šīs izrādes Mimī. Kasēs biļešu nav – pārdotas jau pirms gada. Šī ir ierasta situācija Vīnes Valsts operā.

Visu aprīli Kristīne Opolais pavadīja Austrijas galvaspilsētā, un ne tikai Bohēmas dēļ. Vīnes Koncertzālē divus vakarus koncertversijā skanēja Džuzepes Verdi opera Simons Bokanegra, kuru izpildīja Vīnes simfoniskais orķestris Masimo Dzaneti vadībā un spožs solistu ansamblis. Kristīnei Opolais tā bija debija Simona Bokanegras meitas Amēlijas Grimaldi lomā. Operā ir astoņi personāži, visi ir vienlīdz svarīgi, jo ir savstarpēji vienoti dramaturģiskā pavedienā. Titullomu atveidoja amerikānis Tomass Hempsons, viens no labākajiem baritoniem pasaulē un arī viens no iecienītākajiem operdīvas Renē Flemingas partneriem.

Viņa interpretācijas allaž ir ļoti komunikatīvas – dziedot Tomass Hempsons runā gan ar partneriem uz skatuves, gan klausītājiem zālē. Būdams daudzpusīgs un smalkjūtīgs aktieris, viņš saviļņo ar interpretācijas cilvēciskumu. Tajā pašā laikā viņš episki uzbur sava tēla – Simona Bokanegras – klasiskās traģēdijas varoņa drāmu. Tomass Hempsons vienmēr uzsver, ka tēla raksturs un lomas psiholoģisms viņam ir būtiskāks par vokālā snieguma nevainojamību.

Kristīne Opolais ir ideāla partnere Tomasam Hempsonam: viņa arī ir aktrise, un abiem izdevās teatralizēt operas koncertizpildījumu. Viņu pirmā cēliena duets, kurā Simons Bokanegra atklāj, ka Amēlija ir viņa sen pazudusī meita, bija uzlādēts ar kolosālu emocionālo spriedzi, filigrāni nodziedāts un iespaidīgi nospēlēts. Ar apjomīgu, kolorītu skanējumu iepriecināja slavenais maltiešu tenors Džozefs Kalleja, kurš atveidoja Amēlijas mīļoto vīrieti Gabrielu Adorno. Verdi operas koncertversija Vīnē tika iemūžināta ierakstā, kuru rudenī izdos kompānija Decca, – vērts gaidīt!  

Pēc debijas Simonā Bokanegrā Kristīne Opolais atgriezās sev zināmā repertuārā – Mimī lomā. Vīnes Valsts operā notika četras Džakomo Pučīni Bohēmas izrādes, kuras diriģēja dziedātājas dzīvesbiedrs Andris Nelsons. Dzejnieka Rūdolfa lomu atveidoja poļu tenors Pjotrs Bečala. Šis Bohēmas iestudējums, kura autors ir lielā stila režijas vecmeistars Franko Dzefirelli, šogad svin 50 gadu jubileju. Nekāda sterila minimālisma – viss ir dārgs, masīvs, pamatīgs, bohēmiski "nosūnojis", ar vēsturisku naftalīna piegaršu. Ziniet, tas iedarbojas! Man blakus sēdēja Vācijas klasiskās mūzikas žurnāla redaktors, kurš raudāja no sākuma līdz beigām. "Andris Nelsons ir ģēnijs!" viņš man teica. Šis bija piesātināts, juteklisks, smaržīgs un ļoti dzīvs Pučīni – tas ir ne tikai diriģenta, bet arī solistu nopelns. Ar savu talantu viņi ātri noslaucīja visus Dzefirelli putekļus.

2013. gads Kristīnei Opolais sākās ar debiju Metropolitēna operā Ņujorkā – janvārī viņa dziedāja galveno lomu Pučīni Bezdelīgā. Februārī dziedātāja piedalījās Latvijas Nacionālās operas viesizrādēs Maskavas Lielajā teātrī, kur uz vēsturiskās skatuves atveidoja Tatjanu Čaikovska operā Jevgeņijs Oņegins. Martā viņa dziedāja Tosku Londonas Karaliskajā jeb Koventgārdena operā. Vasarā Kristīne debitēs lielākajā klasiskās mūzikas festivālā pasaulē BBC Proms: Londonas Karaliskajā Alberta zālē 17. augustā viņa uzstāsies kopā ar Birmingemas simfonisko orķestri un Andri Nelsonu. Kristīne dziedās fragmentus no operām Otello un Jevgeņijs Oņegins. Tas ir pats tuvākais plāns, taču Kristīnei, kā jau visām operzvaigznēm, pārsvarā ir tālejoši plāni – viņas darba grafiks ir saplānots līdz 2018./2019. gada sezonai.

Šķiet, nevienā citā pilsētā dziedātājiem nav pievērsta tik liela uzmanība kā Vīnē. Tu pat teici, ka tevi pārsteidz šāda publikas reakcija. Ko cilvēki atrod operā, kāpēc tā viņus tik ļoti sajūsmina un aizrauj?

Katram dziedātājam ir svarīgi būt Vīnē, un ir patīkami, ja ir tāda uzmanība, jo publika šeit ir izlutināta un izglītota. Ir būtiski, ka tevi tik labi uzņem, pat ja tu neesi zvaigzne. Mani šeit neviens nereklamē, manu portretu neliek uz plakātiem un programmiņām, tāpēc man ir nozīmīgi, kā mani uzņem klausītāji. Man nevajag, lai mani pasniedz kā zvaigzni vēl pirms uzstāšanās – sākumā vajag pārliecinoši parādīt sevi, iekarot klausītāju sirdis, un tikai pēc tam var saukties par zvaigzni. Lielākais rādītājs man ir publika.

Šāda uzmanība dziedātājiem sniedz gandarījumu: kad esam uz skatuves, mēs atdodam sevi publikai. Vakar izrādē es sasitu ceļgalu līdz asinīm – tā mana Mimī pakrita pirms savas galvenās skarbās ārijas, kurā viņa atvadās no Rūdolfa. Es domāju, ka tas viss ietekmē arī publiku un tās reakciju, jo es nespēju izdomāt tādus gājienus pirms izrādes – tas notiek organiski, tas vai nu aiziet emocionāli, vai ne.

Kas ir mainījies tavā dzīvē un karjerā pēc panākumiem Metropolitēna operā Ņujorkā šāgada sākumā?

Viss ir mainījies. Pirms tam man likās: nu nedziedu es Metropolitēna operā – nu nekas, var tur arī nedziedāt. Taču ir svarīgi tur ne tikai nodziedāt, bet arī gūt tādus panākumus, ka tevi aicina atkal. Manā dzīvē ir mainījies viss, jo izskatās, ka mana nākotne būs Ņujorkā un mēs laikam dzīvosim Amerikā – ja ne Ņujorkā, tad Bostonā.

Kāpēc Ņujorka? Kāpēc tu sajūti, ka tava nākotne ir tieši tur?

Tāpēc, ka man tur būs ļoti daudz darba un es nespēju pateikt "nē" teātrim, kurš mani tā grib un aicina, es nespēju pateikt "nē" cilvēkiem, kuri mani tā gaida un kuri mani tā uzņēmuši jau pašā pirmajā reizē. Es nespēju to ignorēt un teikt: labi, ka jūs mani aicināt, taču es pie jums nebraukšu. Tas nebūtu loģiski, un māksliniekiem ir jāatgriežas tur, kur viņus mīl un sauc. Tas liecina, ka ir panākumi.

Zini, pirms es kāpju uz skatuves, es nekad nezinu, kā būs. Pat tur, kur jau esi pazīstams, tev katru reizi jāpierāda sevi no jauna, tu esi balta lapa, jo uz izrādēm un koncertiem nenāk vieni un tie paši cilvēki, protams, ir arī tādi fani, taču kopumā katru reizi ir cita publika un tev katru vakaru atkal un atkal ir jāparāda sevi no labākās puses, katru reizi no jauna jāiekaro klausītāju sirdis.

Tu pieminēji arī Bostonu. Pirms kāda laika tika aktīvi apspriesta Andra Nelsona iespējamā iecelšana Bostonas simfoniskā orķestra galvenā diriģenta un mākslinieciskā vadītāja amatā. Šis piedāvājums vēl ir aktuāls? (intervija notika pirms Andra Nelsona apstiprināšanas Bostonas simfoniskā orķestra galvenā diriģenta amatā)

Mēs vēl neko nevaram teikt konkrēti, taču katrā ziņā būtu loģiski, ja mēs abi būtu Amerikā. Ja es ar meitiņu dzīvošu Amerikā un Andris paliks Eiropā, tas būtu sarežģīti.

Tev patīk Ņujorka?

Jā, man patīk. Es atceros, ka es izkāpu no taksometra, pacēlu galvu augšā, paskatījos un... Andra pirmā reakcija pēc ierašanās Ņujorkā bija: o, tā nav mana pilsēta. Es pateicu: o, tā ir mana pilsēta. Kad tu redzi tos debesskrāpjus, tu saproti, kur tiekties. Tas ir nebeidzams ceļš uz augšu.

Nākamajā sezonā, 2014. gada aprīlī, Metropolitēna operā es dziedāšu galveno lomu Pučīni operā Madama Butterfly. Tas jau tāds smagāks variants – tā nav Bezdelīga, ar kuru es debitēju Ņujorkā šāgada janvārī. Taču arī savu Magdu Bezdelīgā es dziedāju ar Pučīni raksturīgajām kaislībām – mana Magda nebija subrete, vieglprātīga sieviete, mana Magda cieta uz skatuves, to visi sajuta. Es mainīju akcentu tajā operā, jo daudziem par to ir nepareizs priekšstats – viņiem šķiet, ka tā ir tāda pusoperete, taču arī Bezdelīgas galvenajai varonei ir sāpes un drāma, un to es vēlējos parādīt.

Pēc Madama Butterfly Ņujorkā man būs Bohēma – 2014. gads būs pilns ar Bohēmām. Pēc tam sāksies jauniestudējumu cikls, katru sezonu Metropolitēna operā man būs jauniestudējums – tās būs lielās Pučīni operas un čehu mūzika.

Kādas lomas tu gaidi visvairāk?

Pašlaik es ļoti gaidu Manonu Lesko. Pirmo reizi es to dziedāšu Londonas Karaliskajā operā 2014. gada vasarā maestro Antonio Papāno vadībā. Tas būs režisora Džonatana Kenta jauniestudējums, mans partneris būs brīnišķīgais tenors Jonass Kaufmanis. Ar viņu kopā dziedāsim Manonu Lesko arī citos lielākajos teātros.

Nākamajā sezonā Hamburgā es debitēšu Dezdemonas lomā operā Otello. Esmu sapratusi, ka Džuzepe Verdi man arī ir tuvs. Agrāk es baidījos dziedāt Verdi, jo Verdi ir vairāk bel canto, savukārt Pučīni stilistika ir citāda – tev ir jājūt tā mūzika. Dziedot Pučīni, tev jābūt brīvai. Verdi prasa pavisam citu pieeju, un es nekad nebiju domājusi, ka es varu to darīt, taču Masimo Dzaneti, kurš Vīnē diriģēja Simona Bokanegras koncertizpildījumu, man ir iedevis tik daudz. Viņš ir atvēris manas iespējas. Līdz šim es biju pārliecināta, ka neesmu domāta Verdi mūzikai. Ko vajag Verdi – pilnu reģistru, lai ir stabilas augšas, piano – visas krāsas. Protams, ir grūti! Taču, ja tas viss ir, tad jādzied. Masimo Dzaneti man teica: tu esi jauna, tas ir jādara tagad un ne vēlāk. Vienkārši ir jādzied Verdi, jo viņa mūzika ir balzams balsij. Tā nevar izdarīt neko sliktu, taču tev jābūt tehniski gatavam, lai pareizi dziedātu šo mūziku. Ja tu neesi tehniski gatavs, Verdi klibos, jo tā ir sarežģīta mūzika, ar ilgstošām frāzēm augšējā reģistrā.

Pučīni mūzikā nepieciešamības gadījumā tu vari kaut ko izdomāt un izgrozīties, atrast citu piegājienu, varbūt caur režiju un aktieriski, taču Verdi neko tādu nepie ļauj – viņa mūzika ir jādzied precīzi, un es vienmēr esmu baidījusies viņu dziedāt. Masimo Dzaneti mani pārliecināja un iedrošināja. Man bija pagodinājums saņemt Simona Bokanegras lomas atveidotāja izcilā baritona Tomasa Hempsona komplimentu. Viņš teica, ka ir tik laimīgs, ka tieši es esmu Amēlija, ka mēs varam muzicēt kopā un dziedāt tā, kā mēs jūtam, un ka mēs varam spēlēt ar balsīm, kas ir nepieciešams Verdi mūzikā. Tāpēc Verdi noteikti būs manā repertuārā: turpināšu dziedāt Amēliju operā Simons Bokanegra, būs Dezdemona Otello, domāšu par Donu Karlosu, varbūt arī par Luīzi Milleri un Masku balli.

Vai sadarbība ar Tomasu Hempsonu turpināsies?

Jā, Tomass Hempsons vēlas uzstāties Rīgā. Viņš saka: taisām kopīgu galā koncertu un dziedam duetā! Mēs ar Latvijas Nacionālās operas direktoru Andreju Žagaru darām visu iespējamo, lai tas notiktu. Jo ātrāk, jo labāk. Galvenais ir atrast vismaz trīs dienas mūsu darba grafikā, kad ir laiks gan Tomasam Hempsonam, gan man. Jācer, ka nākamgad tas mums izdosies. Mums noteikti būs kopīgi projekti, Tomass Hempsons piedāvā dziedāt Jevgeņiju Oņeginu, Masku balli – plānu ir daudz. Viņš ir fantastisks partneris, viņam ir burvīga ģimene – esam ļoti sadraudzējušies.

Vai tev joprojām ir interesanti dziedāt tādu lomu kā Mimī Bohēmā, kuru jau tik daudz esi dziedājusi?

Es to nedziedu bieži, tāpēc man ir interesanti. Ja es dziedātu Mimī visur un visu laiku, es neizturētu, jo Mimī nav pati atraktīvākā loma. Ja mēs runājam par ČoČo- sanu vai Manonu Lesko – tajos tēlos vienmēr var atrast un parādīt kaut ko jaunu. Mimī tomēr ir statiska loma, tajā ir grūti ienest kaut ko jaunu, tāpēc es Bohēmā piedalos samērā reti: nākamo reizi es atveidošu Mimī Metropolitēna operā 2014. gadā, pēc tam – atkal Ņujorkā 2017. gadā. Pa vidu varēšu no tās atpūsties: ja šo lomu dziedi bieži, notiek nevis attīstība, bet degradācija.

Teātri mani aicina uz dažādām lomām, es nevaru teikt, ka visur dziedu Mimī, Tosku un Čo-Čo-sanu. Repertuārs mainās, un nāk klāt jaunas lomas. Es nevēlētos saukties par labāko Mimī, labāko Tosku vai labāko Čo-Čo-sanu. Es kopumā savā daiļradē vēlētos būt viena no labākajām un jebkurā lomā parādīties spoži. Turklāt tik smagas partijas kā Toska un Čo-Čo-sana es nedziedu bieži.

Man būs liels pārbaudījums nākamā gada vasarā Milānas teātrī La Scala dziedāt Madama Butterfly. Publika tur ir ārkārtīgi prasīga, un daži gudri mākslinieki saka: uz La Scala skatuves nevajag dziedāt pirmajā sastāvā, jo, ja tu neesi itālis, klausītāji šajā repertuārā – Pučīni un Verdi – tevi var nepieņemt. Viņi nesaprot, kā ārzemju viesmākslinieks var atļauties dziedāt tādu lomu kā Toska un Čo-Čo-sana. Man būs jābūt stiprai un gatavai visam. Es, kā vienmēr, atdošu visu savu sirdi un dvēseli – varbūt tas palīdzēs. 2017. gadā man arī paredzēts Toskas jauniestudējums vienā no lielajiem teātriem, kuru es pagaidām nevaru atklāt.

Cik svarīgi tev ir piedalīties jauniestudējumos, lai sajustu, ka šī ir tava izrāde, ka tas ir kaut kas pilnīgi jauns, kā, piemēram, bija ar Nāru Bavārijas Valsts operā Minhenē un Jenufu Cīrihes operā?

Man ir grūti teikt. Es arvien mazāk mīlu visas tās perversijas uz skatuves. Operā noteicošai ir jābūt mūzikai. Skaidrs, ka laikmetīgā režija nevar patikt visiem. Galvenais, kas ir jāizdara režisoram, ir jāpamato sava koncepcija mums, dziedātājiem. Mums ir jāzina, kāpēc režisors no mums prasa to vai to, kāpēc tas notiek tieši šādā veidā, jo motivācijai ir jābūt. Man ir grūti strādāt, ja es neticu tam, ko es daru, un ja režisors uz jautājumu "kāpēc?" atbild: "Tāpēc, ka es tā gribu, lūdzu, nejautā." Tagad arvien biežāk var dzirdēt šādu atbildi: es tā vēlos, es esmu režisors. Taču tas vairs neiet cauri.

Jā, Martina Kušeja iestudētā Nāra Minhenē bija izrāde – skandāls, taču neviens nespēj pateikt, ka tā neaizskāra sirdi, jo tā ir kolosāla režija. Patīk vai nepatīk, taču tu nepaliec vienaldzīgs. Martins Kušejs ar mums runāja kā psihoterapeits, viņš stāstīja, skaidroja, mēs daudz apspriedām viņa idejas. Ja dziedātājs tic tam, ko dara, viņš atver savu sirdi un izdzīvo šo dzīvi uz skatuves, viņš nespēlē. Tas notika arī ar mani, es nespēju sevi atdalīt no tēla. Protams, mājās es nebiju Nāra, to es iemācījos darīt: kad izrāde ir beigusies, es atkal esmu Kristīne.

Vai iziet no tēla ir grūti?

Ja tu esi profesionālis, tas nav grūti un tu obligāti izej no tēla. Ja tu nespēj iziet no tēla, tu neesi profesionālis, tu esi slims, tas nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā ar psihi. Es ar sevi daudz strādāju, es atstumju visus tos sūdus – es atvainojos –, kuri man bija agrāk, kad es biju lomā arī mājās, es biju tēlā, un tas nav normāli, tas nozīmē, ka cilvēkam ir psihiskas problēmas. Tas, kas notiek uz skatuves, ir jānorobežo no savas privātas dzīves. Uz skatuves ir viena dzīve, un ārpus tās ir pavisam cita. To vajag atcerēties, un tas ir tas, ko esmu iemācījusies, tāpēc es jūtos laimīga un daudz veselīgāka.

Kas tevi motivē strādāt? Kas ir tavs dzinulis?

Es mīlu mūziku un apzinos, ka man ir jābūt patiesai pirmām kārtām pašai pret sevi. Ja es domāju – ah, šodien jāstrādā, jādzied... tad izrāde arī neizdodas. Protams, ir brīži, kad esmu nogurusi. Publika jūt nogurumu, vienaldzību un bailes. Mans mērķis ir atstāt kaut ko klausītāju sirdīs. Es vēlos, lai viņi aiziet mājās un lai viņi runā par to, ko dzirdējuši. Ja nākamajā rītā viņi to atceras, tas ir galvenais. Es neuztveru savu profesiju kā darbu, tā ir daļa no manas dzīves, tas ir dzīvesveids. Tas nav darbs. Pierādīt... Nē, man vairs nav ko pierādīt. Lielākajos teātros es sevi jau esmu pierādījusi, man ir savi fani, un man ir svarīgi katru reizi, kad kāpju uz skatuves, izbaudīt šo brīdi un būt patiesai. Ja tu baudi un esi patiess, tas nevar neaizkustināt skatītāju dvēseles.

Kādas pašlaik ir tavas ambīcijas?

Ambīciju nevar nebūt. Citādi nav dzinuļa, kas tev liek attīstīties. Man ir ambīcijas vienmēr pilnveidoties vokāli, tas ir nebeidzams process, tev visu laiku ir jāmācās, jāapgūst jaunas lomas. Man ir ambīcijas labi iemācīties jaunas lomas un parādīt tās klausītājiem. Es nezinu, kādu operteātru skatuves man vēl ir jāiekaro. Visur, kur esmu dziedājusi, man ir bijušas ļoti labas atsauksmes un recenzijas, mani visur aicina atgriezties atkal un atkal. Galvenais, ka pēc katras uzstāšanās uzreiz veidojas plāni pieciem sešiem gadiem uz priekšu, tas notiek katrā teātrī. Ja mēs runājam par opermākslas biznesa pusi, tas ir noteicošais rādītājs, ka tu saproti, ka viss ir kārtībā – tevi atkal gaida.

Provokatīvs jautājums. Kuros teātros dziedātājiem maksā vislabāk?

Vīnē maksā maz! Visi par to runā. Cits citam jautā. Arī Aņa Ņetrebko un Dima Hvorostovskis – Andrim ar viņiem bija saruna, un es to dzirdēju (Andris Nelsons aprīlī Vīnes Valsts operā diriģēja Jevgeņiju Oņeginu ar Annu Ņetrebko un Dmitriju Hvorostovski galvenajās lomās – J. J.). Tas skan tik smieklīgi, un es saprotu, ka ne tikai mums ir problēmas. Vīnē maksā maz, taču dziedāt šeit ir gandarījums. Katrā teātrī maksā citādi atkarībā no finansiālās situācijas. Minhenē situācija ir labāka nekā Vīnē. Amerikā ir laba situācija.

Vai Ņujorkā maksā vislabāk? Tu vari tur justies vislabāk finansiāli nodrošināta?

Ir labi, tāpēc ka dažās vietās, arī Ņujorkā, maksā par mēģinājumiem. Tu vari dzīvot, saņemot naudu par mēģinājumiem. Katram dziedātājam visur maksā atsevišķi, taču teātros ir noteikts maksimāli lielākais honorārs, kuru pārsniegt nav iespējams. Es par to nedomāju, man tikai ir svarīgi, lai es varu samaksāt par saviem dzīvokļiem, tāpēc ka brīžiem mums līdzi brauc divas aukles, un ar divām guļamistabām nepietiek, vajag īrēt divus dzīvokļus – lielu un mazu. Man vajag nopelnīt tik daudz, cik man ir jāiztērē un lai es varu nopirkt apģērbu, labi paēst un nomaksāt kredītus. Skaidrs, nav runa par to, ka mēs varētu atļauties nopirkt privāto lidmašīnu vai jahtu. Tas arī nav vajadzīgs. Nav runa par miljoniem šajā jomā, ja tikai tu nepiedalies popmūzikas projektos vai mūziklos. Kas zina, varbūt Ņujorkā es iesaistīšos kādā no tādiem projektiem.

Vai ir kāds plāns?

Man Ņujorkā jautāja uzreiz, jā, tur arī Holivuda drīz ieinteresējās, taču man reāli nav laika, un mans aģents teica, ka pagaidām to nevajag darīt.

Tev piedāvāja kādu filmu?

Protams. Tur tas notiek ātri. Joprojām tiek uzņemtas filmas par operdziedātājām un tādas, kurās figurē kaut kāda it kā māksliniece. Tas nav reāli – piedalīties tādā projektā, jo es esmu tik aizņemta ar savu profesiju. Ja man piedāvās kādu gaumīgu projektu, mūziklu vai opereti, es domāju, ka tas man piestāvētu labāk. Daži piedāvājumi ir izskanējuši, taču pagaidām par to ir grūti runāt. Man viss vēl ir priekšā, un tas man nav galvenais. Ja būs patiešām interesants piedāvājums, es to izskatīšu, un par to varēs runāt. Skaidrs, ka Amerikā šīs lietas notiek un tā ir naudiņa.

Tur ir liela nozīme publicitātei. Ja ir bijusi laba debija, tu uzreiz esi laikrakstos un žurnālos. Pie manis žurnāls Vogue bija atskrējis jau pirms pirmizrādes Ņujorkā – tas šim izdevumam vispār nav tipiski. Vogue galvenokārt fotografē modeles, aktrises un popzvaigznes.

Kas tur nostrādāja? Tavs skaistums? Kāpēc bija tāda ažiotāža?

Kāds bija apmeklējis ģenerālmēģinājumu, pirms tam man bija dažas intervijas. Viņi uzķērās uz bildēm. Uz jaunām sejām. Viņiem daudz ko nozīmē vizuālais aspekts. Nav tik būtiski, kā tu izskaties dzīvē, taču ir svarīgi, ko no tavas sejas un tava tēla var izdarīt medijos. Tas ir izšķiroši, jo tā ir nauda. Arī operai tā ir nauda. Cilvēki nāk un apbrīno – tā bija ar Annu Ņetrebko. Ja nu viņa ir ne tikai skaista un pievilcīga, bet vēl arī dzied – tas ir whole package, pilns komplekts. Ja tev tas ir, tas nes naudu – teātrim, kurā tu uzstājies, un arī tev pašai. Tālāk tev jāizšķiras – tu vēlies reklamēt kaut kādas preces un kļūt par zīmolu reklāmas seju vai ne. Man Amerikā bija vairāki piedāvājumi, taču es teicu nē, varbūt vēlāk.

Kas tie bija par piedāvājumiem?

Uzreiz pēc parādīšanās žurnāla Vogue mājaslapā saņēmu populāra kosmētikas zīmola piedāvājumu – tas nebija tik liels zīmols kā L’Oréal, taču arī diezgan populārs. Es atteicos: ziniet, es tomēr esmu operdziedātāja! Otrs piedāvājums – augstas kvalitātes juvelierizstrādājumi, tas arī prasītu savu darba grafiku, jāpiedalās fotosesijās... Tas nekur neaizies. Būtu nedaudz muļķīgi uzreiz pēc debijas Ņujorkā mesties iekšā tik komerciālos pasākumos. Es šīs lietas varu atstāt uz vēlāku laiku.

Man patīk teiciens: no sākuma tu strādā savam vārdam, pēc tam tavs vārds strādā tev. Es sagaidīšu citu brīdi. Es esmu tikai sākumā, man vēl daudz jāstrādā. Es domāju, ka Anna Ņetrebko vairs nestrādā savam vārdam un vārds strādā viņas labā, taču arī Annai bija ilgstoši smaga darba gadi, kad vajadzēja visur sevi pierādīt, lai sauktos par labāko. Tomēr es neredzu sevi tik augstā komerciālā līmenī, man gribētos vairāk pievērsties mākslai.

Uz skatuves tu vienmēr esi pievilcīga un jutekliska. Kā skatuve un popularitāte ietekmē seksualitāti?

Zini, kā ir ar to seksualitāti – tā vai nu ir, vai nu nav. Tu tāds esi piedzimis – seksapīls un harisma vai nu ir, vai nav. To nevar nospēlēt. Mēģināt būt seksīgai uz skatuves – tas ir tik stulbi, tas ir pēdējais, par ko ir jādomā. Kā es smejos, jābūt sievišķīgumam, kas uzrunā vīriešus un kaitina sievietes zālē. Nav viegli! Mans aģents saka: tev kaut kā ir jāaizsargā sevi, jo atceries, ka viena puse zāles tevi dievina, otra puse – ienīst. Pašlaik opermākslā ir daudz skaistu, no dabas pievilcīgu dziedātāju uz skatuves, un ar to ir jārēķinās.

Vai tev palīdz apziņa, ka esi dīva? Es redzēju, kā tu gāji pa ielu Vīnē, tuvojoties operai, – tevi uzreiz varēja pamanīt.

Es nedomāju, ka tas ir tāpēc, ka pie manis ir atnākusi kaut kāda popularitāte. Tu vari būt sieva savam vīram, mājsaimniece vai jebkuras profesijas pārstāve – un tevi var pamanīt. Ja tu ej un tevi pamana, tā ir harisma. Manā gaitā un manās smadzenēs nekas nemainās. Pirms desmit gadiem es gāju tieši tāpat kā tagad. Kas es biju – nekas es nebiju. Arī pašlaik es nevaru sevi nosaukt par dīvu. Dīva manā izpratnē ir kaut kas cits. Sievietes pienākums ir kļūt nevis par dīvu jebkurā jomā, bet par māti. Man ir prieks, ka šī galvenā funkcija manā dzīvē ir izpildīta.

Šie panākumi, lielais darba apjoms un slodze – tas tevi apgrūtina?

Tas mani apgrūtina kā mammu – bērns pieaug un prasa uzmanību. Tu ieskrien mājās nomainīt drēbes un paņemt citas notis, un meita raud: "Mamma, mamma!" Viņa taču nesaprot, kāpēc tu skrien prom. Jo vairāk tu strādā, jo vairāk tevi aicina, jo vairāk jaunu lomu tev jāmācās. Es nejūtos tik brīva kā agrāk, es sev vairs nepiederu un nevaru darīt visu, ko es gribētu. Man nav laika sev, tas ir skaidrs, tāpēc paldies Dievam, ka darbs, ko es daru, – tas nav darbs, bet dzīvesveids, un es pielāgojos šim dzīvesveidam. Tā ir mana dzīve. Mentāli nogurums ir kolosāls, ar balsi viss ir kārtībā – ja tu dziedi pareizi un prātīgi sadali slodzi, ja pēc smagām lomām nāk liriskākas, tad viss ir OK, taču mentāli es esmu nogurusi.

Es vēlētos pavadīt vairāk laika kopā ar meitu, un es nevaru būt ar viņu kopā tik ilgi, cik vajadzētu. Es nesen Vīnē iepazinos ar leģendāro dziedātāju Kiri Te Kanavu. Viņa man teica: zini, mīļā, manai meitai ir 36 gadi, dēlam – trīsdesmit četri, un viņi man joprojām saka – mammu, tevis atkal nav un mums tevis pietrūkst. Viņa visu mūžu ir dziedājusi ar šīm sāpēm, zinot, ka bērni ir izauguši ar auklēm. "Es biju sarūgtināta, ka nevaru veltīt viņiem daudz laika, taču biju laimīga, ka mana karjera attīstās, un es nevēlējos to atstāt novārtā. Es visu laiku domāju – pēc trim gadiem būs mierīgāk, un es pievērsīšos bērniem, taču tad vēl foršāk gāja, bija vēl vairāk lomu un izrāžu, un vēl, un vēl," man stāstīja Kiri Te Kanava.

Vienmēr ir tā – vai nu tu izvēlies bērnus, kuri tik un tā izaugs un aizies, labi, ja pateiks paldies, vai nu tu esi personība, dari savu darbu un bērni tevi mīl. Tas ir vispārzināms fakts – mēs visvairāk mīlam tos, kuru mums pietrūkst, savukārt to, kā mums ir par daudz, mēs tik ļoti necienām. Es domāju, ka bērni jūt mīlestību, taču viņu dēļ pilnīgi atstāt karjeru, kas veiksmīgi attīstās, nebūtu pareizi. Par to bērni pēc tam diez vai pateiks paldies, jo arī bērniem patīk veiksmīgi vecāki, un viņi jūt, ka tu viņus mīli. Varbūt tu mīli viņus pat vēl vairāk nekā tad, ja tu būtu ar viņiem katru dienu no rīta līdz vakaram. Tāpat ir ar vīru. Mēs ar Andri ilgojamies viens pēc otra, cienām viens otru, mums vienmēr pietrūkst vienam otra.

Bohēmu Vīnē diriģēja Andris Nelsons. Ja muzicējat kopā, jūs pēc tam mēdzat mājās to apspriest?

Nē. Mēs neko neapspriežam, mēs par to nerunājam, es uz Andri vispār knapi skatos izrādes laikā – mēs tik labi jūtam viens otru, ka es varu muzicēt un darīt, ko gribu, zinot, ka viņš vienmēr ir kopā ar mani. Pēc kopīgas uzstāšanās mēs vienmēr apkampjamies, es saku – nogurums, vai ne? Andris atbild – jā, ejam čučēt.

Man ir prieks, ka mums katram ir savs karjeras ceļš un savs repertuārs. Mēs neuzstājamies kopā bieži. Kad man sāka veidoties karjera ārzemēs, es biju laimīga, ka tā man sākās bez Andra un tikai Rīgā mēs muzicējām kopā. Es gribēju atklāt savu vārdu klausītājiem nevis kā diriģenta sieva vai draudzene, bet kā soprāns Kristīne Opolais. Tas ir izdevies, un tieši tas mums palīdzēja.

Ja izskan piedāvājumi man, to piedāvā man, un, ja Andrim kaut ko piedāvā, man ir gandarījums, ka viņam prasa: vai jūs varētu izdarīt tā, lai jūsu sieva arī piedalītos šajā operā vai koncertā? To nedara mūsu aģenti, to prasa paši operas teātri. Tas ir sarežģīti, jo Andris visbiežāk diriģē Štrausa un Vāgnera operas un es nedziedu ne vienu, ne otru. Viņam arī Vīnes Valsts operā turpmāk būs daudz Štrausa un Vāgnera mūzikas, un mēs šeit tuvākajā laikā nemuzicēsim kopā.

Man ir savs vārds, un lielais festivāls BBC Proms, kurā mēs šovasar 17. augustā uzstāsimies, arī prasīja, vai es varētu piedalīties Andra diriģētajā Birmingemas simfoniskā orķestra koncertā. Festivāls par mani ieinteresējās pēc izrādēm Madama Butterfly un Toska Koventgārdena operā. Tā ir vislielākā laime, ka festivāli un teātri to prasa. Andris allaž priecājas, ka viņam prasa par mani. Viņš ir malacis, viņš nav egoists.

Jūs abi esat veiksmīgi, tāpēc nav radošas greizsirdības.

Jā, nav nekādas greizsirdības. Mēs ar Andri esam kolēģi un draugi, mēs jūtam viens otru. Komplicētas attiecības ir pārim, kurā, teiksim, ir tenors un soprāns, jo divi dziedātāji nevar nekonkurēt savā starpā. Tas ir dziedātāju dabā. Tā nav ļauna konkurence, taču vienalga tas nāk ārā un kaut kā izpaužas. Īpaši tenoram mēdz būt šādi pārdzīvojumi – viņš vēl ilgi domā, kam tad bija vairāk aplausu. Divu dziedātāju attiecībās vienmēr atklājas egoisma pazīmes.

Vai ir kolēģi, ar kuriem tu nevēlies uzstāties?

Personas, kuras ir darījušas tev pāri, nevar būt tavi partneri uz skatuves. Viņi ar mani neuzstāsies. Tas nav iespējams. Mēģināt nospēlēt mīlestību – tas ir sarežģīti. Pat ja viņi ir brīnišķīgi mākslinieki, un viņi tādi arī ir. Tas ir viss, ko es varu pateikt. Katrā izrādē skatuve ir manas mājas, un tur nav vietas negatīvām emocijām. Partneriem ir jābūt tikai tādiem, kuri tevi patiesi mīl un ciena. Nevar uzstāties ar cilvēkiem, kuri demonstratīvi rāda, ka viņi tevi pacieš: nu labi, nodziedāšu ar tevi. Es esmu ļoti patiesa uz skatuves, es nemāku melot. Ir vienaldzīgi partneri – ar tiem var strādāt. OK, katrs par sevi, taču tad izrāde neizdodas. Es tomēr esmu par to, lai izrādē ir tā jūtu ķīmija un mēs esam simtprocentīgi iekšā viens otrā. Tikai tad izrāde var izdoties. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja