Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar operdziedātāju Elīnu Garanču. Vasarīgs dramatisms

Es nekāpju uz skatuves ar domu, ka kaut kas var neizdoties. Es kāpju uz skatuves ar pārliecību, ka esmu sagatavojusies tik labi, cik tas ir iespējams. Ar ko mūs iepriecinās viena no dižākajām operzvaigznēm pasaulē – mecosoprāns Elīna Garanča?

Ierakstu kompānija Deutsche Grammophon tikko ir izdevusi Elīnas Garančas jauno albumu Sol y vida/Saule un dzīve, kurā māksliniece ir pievērsusies nevis klasiskajam repertuāram, bet spāņu melodijām, tango, Latīņamerikas folkmūzikai un itāļu mīlas dziesmām. Šī kaisles pilnā mūzika skan bāros un tavernās, ielās un pagalmos. Savā vasarīgajā diskā Elīna Garanča svin dienvidzemju dzīves kolorītu un vitalitāti. Albums ir ierakstīts kopā ar dziedātājas dzīvesbiedru diriģentu Karelu Marku Šišonu un viņa vadīto Grankanārijas filharmonijas orķestri.

Maijā un jūnijā Elīna Garanča ar diska materiālu iepazīstinās koncertos Vācijā un Austrijā. Pēc tam dziedātāja dosies pāri okeānam: 14. jūnijā viņa kopā ar Ņujorkas Metropolitēna operas orķestri un diriģentu Janiku Nezē-Segēnu uzstāsies Ņujorkas Kārnegija zālē (programmā – Gustava Mālera Rikerta dziesmas un Antona Bruknera Septītā simfonija). Jūnija otrajā pusē Elīna Garanča koncertēs Buenosairesā, Sanpaulu un Limā.

Jūlija sākumā notiks tradicionālie sērijas Garanča un draugi brīvdabas koncerti Austrijā – 3. jūlijā Getveigā un 6. jūlijā Kicbīelē latviešu zvaigznei uz skatuves pievienosies amerikāņu soprāns Nadīne Sjera, ukraiņu tenors Dmitro Popovs un jaunais austriešu basbaritons Aleksandrs Grasauers, kurš pavasarī uzvarēja Elīnas Garančas un Karela Marka Šišona rīkotajā konkursā Nākotnes balsis/ZukunftsStimmen. Šogad konkurss norisinājās pirmo reizi, tajā startēja 84 jaunie talanti. Finālam, kas notika Vīnes Valsts operā, kvalificējās 24 labākie.   

Gada sākumā pie lasītājiem Vācijā, Austrijā un Šveicē nonāca Elīnas Garančas autobiogrāfijas papildinātā versija vācu valodā (pirmais izdevums datēts ar 2013. gadu). "Neuztraucieties, grāmata netiks izdota no jauna ik pēc pieciem gadiem," Elīna jokoja intervijās, prezentējot memuārus, kuros raksta par dzīvi, mākslu un repertuāra maiņu. Elīna Garanča tuvojas savai sapņu lomai – Amnerisai Džuzepes Verdi operā Aīda. Pirmo reizi viņa to dziedās 2020. gada pavasarī Laspalmasas salā Karela Marka Šišona diriģētā Grankanārijas filharmonijas orķestra pavadījumā.

Elīnas Garančas 2019./2020. gada sezonas kalendārā ir arī citi intriģējoši notikumi. Novembrī un decembrī viņa piedalīsies Kamila Sensānsa Samsona un Dalilas jauniestudējumā Berlīnes Valsts operā: izrādi kopā ar maestro Danielu Barenboimu gatavos argentīniešu kinorežisors Damians Sifrons, kura filma Mežonīgie stāsti/Wild Tales (2014) bija nominēta Oskaram. Decembrī Berlīnē Elīna Garanča sniegs koncertus kopā ar Berlīnes Valsts kapelu Danielu Barenboima vadībā.

Janvārī un februārī Elīna Garanča atveidos Margaritu Hektora Berlioza dramatiskajā leģendā Fausta pazudināšana Ņujorkas Metropolitēna operā. Februārī Berlīnē un aprīlī Bādenbādenē māksliniece piedalīsies Gustava Mālera Trešās simfonijas atskaņojumā kopā ar Berlīnes filharmonijas orķestri Janika Nezē-Segēna vadībā. Pavasarī un vasarā Elīna Garanča tēlos Eboli lomu Verdi operā Dons Karloss – vispirms Bavārijas Valsts operā Minhenē, pēc tam Londonas Karaliskajā operā.    

Intervijā KDi Elīna Garanča stāsta par jauniem pavērsieniem savā radošajā dzīvē un ilgo ceļu līdz Amnerisas lomai.  

Ar ko jums pašai ir īpašs jaunā albuma Sol y vida repertuārs?

Tā ir mana atzīšanās mīlestībā un veltījums dienvidu zemēm, saulei un jūrai. Dienvidos saulei ir īpaša spozme, pat ziemā debesis nav drūmas un pelēkas. Malagā, kur mums ir māja, ir 320 saulainu dienu gadā un gaisma vienmēr ir klātesoša. Pēdējos gados man radās ideja, ka beidzot ir jāieraksta pavisam priecīgs, varbūt ne tik klasisks albums, ko daži, iespējams, nosauks par crossover, kaut gan es tam nepiekrītu, jo aranžējumi ir veidoti lielam orķestrim. Šajā mūzikā ir spilgti izteikts dienvidu kolorīts.

Albumā centāmies radīt noskaņu, kas rodas, kad cilvēks pēc garas ziemas ir noilgojies pēc atvaļinājuma, aizbrauc uz kādu dienvidu zemi un dodas uz jūras pusi, – tu uzkāp augšā kāpā, ieraugi jūru, sajūti siltu vēju, un tevi pārņem vēlme skriet no kāpas lejā un iemērcēt kājas ūdenī. Mēs ar šo disku vēlējāmies uzburt sen gaidīta atvaļinājuma sajūtu.       

Ar ko Spānijas saule atšķiras no Latvijas saules?

Spānijas saulei ir vairāk spozmes, lai gan jāatzīst, ka maija beigās un jūnijā, kad tuvojas Jāņu nakts un naktis kļūst arvien īsākas, arī Latvijā ir liels dzidrums. Tur, kur dzīvojam Spānijā, blakus ir jūra, saule tajā spoguļojas un gaisā ir īpašs vizējums. Taču jūlijā un augustā mana iemīļotākā vieta ir Latvija, jo tāds zaļums un pilnbrieds kā pie mums vasarā nav iespējams nekur citur. Mūsu piekraste ir unikāla ar pienbaltajām smiltīm, kas kā cukurs griežas gar kājām, varbūt tikai dažās Spānijas pludmalēs kaut ko tādu var atrast. Nevar aizmirst, ka Ziemassvētkos man ir nepieciešams sajust sniegu, bet ne jau par to šoreiz ir mūsu stāsts.  

Kā jūtaties, dziedot šādu mūziku, kāda ir iemūžināta jaunajā albumā? Tā tomēr nav klasika, kurā esam pieraduši dzirdēt jūsu balsi. Kādus pārdzīvojumus un emocijas tā izraisa jūsu dvēselē?

Gribēju parādīt jaunas nianses, kuras iepriekšējos soloalbumos nebija iespējamas, jo, dziedot klasisko mūziku, man ir jāpieturas pie klasiskās balss vadības formas. Šajā albumā gribējās atklāt arī citas iespējas, kas ir manai balsij, īpaši intīmākos skaņdarbos ģitāras pavadījumā. Mazs krakšķītis, mazs novaidiens – to ir grūti izpildīt, ja dziedu simfoniskā orķestra pavadījumā.
Man pašai gribējās paeksperimentēt ar dažādām krāsām un noskaņām, gribējās paskatīties, uz ko ir spējīga mana balss. Tas ir nākamais attīstības posms, kas ir saistīts ar jaunām lomām, kuras dziedāšu no nākamā gada pavasara.    

Ko šajā karjeras un dzīves posmā jums nozīmē vārdi "izaugsme" un "attīstība"?

Man tā ir jaunu izpausmes veidu meklēšana. Meklēju jaunu tehnisko pieeju repertuāram, ko pašlaik gatavoju. Nozīmīgākais kalngals ir Amnerisa Džuzepes Verdi Aīdā, par kuru tik ilgi esmu domājusi. Pēc tam būs Kundri Riharda Vāgnera Parsifālā un Buijonas princese Frančesko Čileas Adriānā Lekuvrērā. Es gribētu nodziedāt misis Kvikliju Verdi Falstafā, jo man patīk komika un šķiet, ka tā man diezgan labi padodas. Mecosoprāna lomas vēl divās Verdi operās – Azučenu Trubadūrā un Ulriku Masku ballē – var dziedāt arī pēc piecdesmit gadu vecuma sasniegšanas.

Tuvākajos gados atgriezīšos Eboli lomā Verdi Donā Karlosā – gan itāļu, gan franču versijā. Itāļu valodā dziedāšu Bavārijas Valsts operā Minhenē un Londonas Karaliskajā operā. Franču valodā – Vīnes Valsts operā un jauniestudējumā Ņujorkas Metropolitēna operā. Kamila Sensānsa Samsonā un Dalilā uzstāšos Berlīnes Valsts operā, Londonas Karaliskajā operā un Vīnes Valsts operā.

Nākamā gada pavasarī Grankanārijā pirmo reizi dziedāsiet Amnerisu, ko vienmēr esat dēvējusi par savu sapņu lomu, savu Everestu. Pat esat teikusi: "Kas notiek pēc tam, kad esi uzkāpis savā Everestā?" Ar kādām sajūtām gaidāt šo brīdi?

Amnerisa ir liels un emocionāls notikums manā dzīvē, un ar katru dienu tas ir arvien tuvāk. Kas būs pēc tam, es nemāku pateikt. Man ir zināmas bailes, pietāte pret šo lomu. Tā ir nedaudz jocīga sajūta: cilvēks visu mūžu uz kaut ko tiecas, sasniedz virsotni, par kuru ir sapņojis, un jūtas apmulsis, jo nezina, ko darīt turpmāk. Arī man tā ir. Taču priecājos, ka dziedāšu Amnerisu ne jau tikai vienu reizi, bet arī iestudējumos Parīzē, Londonā, Vīnē un, visticamāk, Ņujorkā.

Ar ko jūs valdzina Amnerisa?

Es dievinu Aīdu. Ja man būtu jādodas uz neapdzīvotu salu, tas būtu pirmais ieraksts, ko es ņemtu līdzi. Pārējie divi būtu Verdi Rekviēms un Džakomo Pučīni Toska.

Aīdā ir viss, ko opera un drāmas teātris var piedāvāt. Pirmām kārtām tie ir piesātināti, sarežģīti tēli. Amnerisā ir grūti atrast vājumu un sievišķīgu trauslumu, viņa ir augusi spēcīgā vidē, vīriešu sabiedrībā. Pēkšņi uzrodas vēl viena sieviete – Aīda –, kura ir tikpat stipra vai pat stiprāka nekā viņa. Amnerisa ierauga Aīdā konkurenti, kādu brīdi viņa ir samulsusi un pazudusi savās sajūtās. Man ir interesanti mācīties un pētīt Verdi mūziku, iedziļināties tajā. Šī mūzika ne vienmēr ir "rejoša" un "brēcoša".

Kāds būtu jūsu ideālais solistu ansamblis Aīdā – ar kuru soprānu un tenoru jūs vēlētos dziedāt?

Man patīk strādāt ar cilvēkiem, kuri atdodas darbam un neprezentē sevi, neizvirza sevi priekšplānā. Man patīk, kā Aīdu dziedāja soprāns Mirella Freni un Radamesu – tenors Lučāno Pavaroti. Mūsdienās cilvēki bieži pārprot dramatisma nozīmi – viņiem šķiet, ka dramatisms ir nevis balss kvalitāte, bet "kvantitāte". Tādu itāļu operai raksturīgu dramatismu, kādu dzirdējām mecosoprāna partijās Ebes Stinjāni, Fjorencas Kosoto un Džuljetas Simionato sniegumā, pašlaik var piedzīvot reti. Tagad dziedātāji vairāk grib pārsteigt ar balss masu, kvantitāti un brēcošu toni.

Man ir liriska balss, kas dzied dramatiskās partijas. Taču arī soprāns Marija Kallasa interpretēja daudz dramatisko lomu, un ne jau tāpēc, ka viņa pārmainīja savu balsi, bet tāpēc, ka viņa balsī atrada krāsas, kas atbilst šīm lomām. Tam ir savs tehnisks piegājiens. Man vēl daudzas lietas ir jāpamācās un savā ķermenī šis tas ir jāpārveido, lai pareizi sabalansētu krūšu un galvas toni.

Ja YouTube paklausīsieties Marijas Kallasas un vecāku dziedātāju sniegumu, būs skaidri dzirdams un redzams, kā mākslinieki, īpaši mecosoprāni, pārslēdzas no zemā uz augsto reģistru. Tam ir nepieciešama muskuļu nodarbinātība, tam ir nepieciešamas zināšanas, un es ar savu vokālo pedagogu Deilu Fandlingu aktīvi attīstu šo jauno paņēmienu, gatavojot lomas.         

Kādu jūs iedomājaties savu Kundri Parsifālā? Varbūt šī loma aktieriski ir sarežģītāka nekā vokāli?

Kundri man vēl ir tēls noslēpums. Pamazām ieklausos šajā mūzikā, taču pamatīgi vēl neesmu ķērusies klāt pie Kundri lomas apgūšanas, jo pirmā virsotne, kas man būs jāpievar, ir Amnerisa. Parsifāla jauniestudējuma pirmizrāde Vīnes Valsts operā man ir paredzēta 2021. gada pavasarī. Kundri ir sarežģīts tēls, viņā ir ilgošanās pēc atbrīvošanās, un tajā pašā laikā varonei ir jāsadzīvo ar to, ka viņai vēl ir jābūt pietiekami vilinošai. Kundri strādā tādā dubultrežīmā, viņu var salīdzināt ar Klīstošo holandieti – arī Kundri nekur nekad nav miera, nekur nav vietas.

Ainā, kurā Kundri pavedina Parsifālu, ir neiedomājami skaista, liriska, pat bel canto stilistikai pietuvināta mūzika, pēc tam ir lielais Kundri kliedziena skats – dramatiski tas ir vienu pakāpi augstāk nekā Santucai. Tā ir aizraujoša partija, un Vāgnera mūzika ir kā Bordo sarkanvīns, kurā ar katru nedēļu, mēnesi un gadu atveras arvien vairāk krāsu un nianšu. Pagaidām es vēl meklēju savu Kundri.

Kādreiz Vāgnera operas man šķita nepieejamas, garlaicīgas, pārāk garas, lielas un smagas, bet tagad viss ir mainījies. Mani interesē šī mūzika, taču joprojām uzskatu, ka dziedātājs Vāgnera operās, tik biezā orķestrējumā kļūst par instrumentu nr. 82. Cilvēka balsij nav pirmā plāna nozīmes, balss ir viena daļa orķestra gammā, viens no instrumentiem, un arī tas ir interesanti. Bel canto un verisma repertuārā, kā arī dramatiskajās Verdi operlomās ir mazliet citāds psiholoģiskais piegājiens. Vāgnera mūzikā dziedātājam vairs nav tik daudz laika izkrāsot notis kā bel canto operā, nav tik lielas iespējas izveidot kādu frāzi vai kādu skatu kā Verdi mūzikā. Vāgnera opera ir nepārtraukts plūdums. Man būs kārtīgi jāpastrādā, gatavojoties Kundri lomai.

Šā gada sākumā daudzi klausītāji ar nepacietību gaidīja jūsu debiju Didonas lomā Hektora Berlioza Trojiešos Bastīlijas operā Parīzē, taču veselības apsvērumu dēļ jūs atcēlāt dalību izrādē. Kad un kur varēsim jūs dzirdēt Didonas partijā?

Pagaidām nav piedāvājumu. Tā diemžēl sanāca, ka veselības stāvokļa dēļ man nācās atteikties no dalības jauniestudējumā Parīzē, un tuvākajā nākotnē Trojieši man nav paredzēti, bet varbūt kaut kad vēl parādīsies.  

Kuru komponistu skaņdarbiem jūs vēlētos pievērsties nākamajās kamermūzikas programmās?

Pašlaik gatavoju jaunu kamermūzikas programmu. Mans nākamais soloalbums, visticamāk, būs veltīts Roberta Šūmaņa un Johannesa Brāmsa dziesmām. Savukārt koncertos es varētu atgriezties pie Sergeja Rahmaņinova un Riharda Štrausa dziesmām. Man patīk šie komponisti, viņi ir sarakstījuši ļoti skaistas dziesmas mecosoprāna balsij. Mani interesē spāņu mūzika – piemēram, Hesuss Guridi un Manuels de Falja. Es meklēju tēmu, kas mani varētu uzrunāt, – sieviete, attiecības, ilgošanās, satraukta ikdienas dzīve. Pašlaik ar to nodarbojos, vasarā man būs jāsaliek kopā daudz programmu.

Vai jūsu meitas jau apzinās, ka mamma ir superzvaigzne? Kuras no jūsu lomām vai ierakstiem viņām patīk? Varbūt meitenes komentē jūsu koncertkleitu izvēli?

Domāju, ka mūsu meitas pa īstam vēl neapzinās, kas mēs esam. Protams, viņām mirdz acis, kad es dodos sniegt koncertu un viņas atnāk uz to un redz, ka mamma ir uzvilkusi skaistu kleitu, ielikusi spīguļojošus auskarus. Meitenēm ļoti patīk kosmētika.

Manam Kriksim – mazajai meitai Kristīnei – ārkārtīgi patīk manas koncertu kurpes, ar kurām viņa lieliski tiek galā un staigā pa māju, it kā būtu ar tām piedzimusi. Ar kosmētiku reiz bija šāds atgadījums. Februārī sniedzu koncertu Vigmora zālē Londonā, aizbraucu uz turieni, attaisīju kosmētikas maku, un tur nebija ne acu tušas, ne divu lūpu krāsu, kuras man bija nepieciešamas. Es skrēju pa galvu pa kaklu, lai steidzami pirms koncerta nopirktu acu tušu.

Vecākā meita Katrīna pašlaik ir pārņemta ar Nakts karalieni no Volfganga Amadeja Mocarta Burvju flautas, viņa to dzied mājās. Mēs ar sajūsmu klausāmies, kā viņa netrāpa vienā otrā notī. Katrīnai ir ļoti laba dzirde, bet Nakts karaliene nav gluži vieglākā partija, ko dziedāt septiņu gadu vecumā. Muzikāli mēs cenšamies meitas nodarbināt – viņas apmeklē klasiskā baleta stundas, nodarbojas ar dziedāšanu, viņām patīk uzstāties. Taču mēs viņām nesludinām, kas esam un ko darām. Gan jau pienāks laiks, kad pašas to sapratīs.

Katrīna un Kristīne ir profesionālas koncertu un izrāžu apmeklētājas. Viņas vairākkārt ir dzirdējušas Karmenu, Rožu kavalieri, Madama Butterfly un Tosku. Viņām jau ir liela pieredze. Ko viņas darīs nākotnē, mēs vēl nezinām. Smieklīgākais ir tas, ka Kriksis man konkrēti pasaka, kuras kurpes pie kuras kleitas vislabāk piestāv, viņai vienmēr viss ir skaidrs. Varbūt Kriksis varētu kļūt par modes dizaineri, kostīmu mākslinieci vai stilisti, jo viņai ir spēcīgi izteikta krāsu kombinācijas nepieciešamība. Ja viņa ir izdomājusi, ka pie zilas kleitas ir vajadzīgi rozā auskari, tā arī būs. Ja pie sarkanas kleitas – zaļi auskari, tur nav iespējams neko mainīt. Tāpēc man bieži ir jāprasa jaunākajai meitai, vai mana kleitu izvēle ir atbilstoša kurpju izvēlei.                  

Vai ar pieredzi kāpt uz skatuves ir vieglāk vai grūtāk? Vai šis darbs jums pašai joprojām sniedz baudu? Kuros brīžos piepildījums ir vislielākais?

Kāpt uz skatuves ir kļuvis gan vieglāk, gan grūtāk. Vieglāk, jo ir uzkrāta pieredze: tu zini, kas būs. Grūtāk ir tāpēc, ka pieaug atbildības sajūta un arī apzināšanās, kā ir un kā vajadzētu būt, kas izdodas un kas ne. Taču tu saproti, ka dzīve turpinās, mājās ir divi bērni, ģimene un ikdienas rūpes un tā viena nots, kas šovakar bija mazliet garāka, nav nekas tik traģisks.

Dažreiz ir tā, ka man tiešām gribas skriet un lēkt uz skatuves, un dažreiz ir tā, ka jāsaprot – šodien ir kārtīgi jānostrādā. Taču atzīšos, ka bieži šādos vakaros, kad liekas – oi, jāiet un jādzied –, jau pirmajā daļā sanāk izveidot kontaktu ar publiku un tā tevi uzlādē, un man pašai kļūst kauns: kā tā varēja būt, ka negribējās iet dziedāt?! Mēs esam cilvēki, un ne vienmēr varu būt pārliecināta, ka 2022. gada 3. oktobrī es gribēšu dziedāt uz skatuves. Mēs vienkārši ceram, ka tā būs, un tāpēc līgumi tiek slēgti vairākus gadus uz priekšu. Esmu reāliste un optimiste, katram vakaram cenšos izvirzīt mērķus un tos sasniegt.

Kad tuvākajos gados varēsim jūs dzirdēt Latvijā?

Mēģinām vienoties, bet Latvijā diemžēl visu plāno ļoti vēlu. Nākamā gada vasarā man nav iespējas atrast laiku, tāpēc ka jūnijā un jūlijā uzstāšos operā Dons Karloss Londonā, savukārt augustā man gribas nedaudz atpūsties un nedomāt par dziedāšanu. Taču ceru drīz atkal parādīties Latvijas publikas priekšā.

Kuras pēdējā laika uzstāšanās jums pašai ir palikušas atmiņā visspilgtāk?

Augstākais lidojums bija sadarbība ar manis dievināto maestro Rikardo Muti Verdi Rekviēma atskaņojumā šā gada Lieldienu festivālā Bādenbādenē. Ceru, ka mēs vēl kopā muzicēsim kādā operas iestudējumā. Spilgtas emocijas sagādāja debija Dalilas lomā Vīnes Valsts operā un Ņujorkas Metropolitēna operā, kā arī daži koncerti, kurus esmu sniegusi.  

Šajā vasarā mēs ar Karelu Marku Šišonu ar lielu satraukumu gaidām uzstāšanos kopā ar mūsu jaunā projekta Nākotnes balsis pirmo laureātu. Tas ir konkurss, ko mēs ar laiku mēģināsim izveidot par jauno dziedātāju akadēmiju Austrijā. Šogad uzvarēja 22 gadus vecais austriešu basbaritons Aleksandrs Grasauers. Es atceros sevi, kad 22 gadu vecumā sāku strādāt Meiningenes operteātrī!

Pašlaik esmu uzņēmusies šefību par Aleksandru, mēs regulāri sarakstāmies un tiekamies, es ar viņu vokāli strādāju. Aleksandrs uzstāsies ar mums divos festivāla Garanča un draugi koncertos Austrijā. Mūsu izvēlētais "bērns" pirmo reizi kāps uz skatuves tik lielas auditorijas priekšā: Getveigā būs 4500 klausītāju, Kicbīelē – trīs tūkstoši.

Ko jūs gaidāt no sadarbības ar tādiem grandiem kā Rikardo Muti?

Satiekoties ar tādām leģendām kā Rikardo Muti, gaidu pārdzīvojumu, ko nemaz nevar aprakstīt, tās ir emocijas, kas rodas mēģinājumos un tad, kad zālē ir sanākusi publika un esi uz skatuves, – notiek enerģijas apmaiņa. Man ir ļoti interesanti strādāt ar Rikardo Muti. Viņš, protams, mani pazīst, bet mēs sen nebijām uzstājušies kopā. 2004. vai 2005. gadā biju pie Rikardo Muti uz noklausīšanos Milānā, pēc tam dziedāju viņa vadībā Mocarta Figaro kāzās Vīnes Valsts operā. Mums ir bijuši kopīgi koncerti, tagad aprīlī pēc vairākiem gadiem atkal satikāmies.

Man bija liels saviļņojums un gandarījums dzirdēt maestro Muti viedokli par to, kā ir mainījusies mana balss, un uzzināt, ko viņš domā par mana repertuāra maiņu, par to, ko dziedāšu turpmāk. Viņš uzskata, ka esmu gatava Amnerisai. Rikardo Muti apliecināja, ka tas ir pareizs lēmums – sākt to dziedāt tagad. Viņš bija stāvā sajūsmā, un mēs sarunājām, ka vasarā pie viņa aizbraukšu pamācīties un nedaudz kopā pastrādāt, lai labāk sagatavotos Aīdai.          

Ja runājam par jaunām partijām, kuras tagad gatavojat un pie kurām drīz ķersieties klāt, – vai pieļaujat domu, ka kaut kas var arī neizdoties? Kā ar to tikt galā? Varbūt ir bijušas lomas un skaņdarbi, kurus esat nodziedājusi, tomēr pēc tam kļuvis skaidrs – nē, tas nav mans?

Es īsti nezinu, kā lai atbildu uz šo jautājumu. Ko nozīmē "izgāšanās"? Ko nozīmē "nesanākt"? Visi lielie lēmumi, kas ir saistīti ar repertuāra maiņu, nav dienu, nedēļu vai mēnešiem ilgu pārdomu un darba rezultāts. Tas viss tiek ilgstoši apspriests, es tam noskaņojos un gatavojos vairākus gadus. Tas ir darbs ar vokālo pedagogu, kā arī psiholoģisks un emocionāls darbs. Tā esmu gatavojusies visām savām partijām, izņemot varbūt dažas, kuras esmu dziedājusi pašā karjeras sākumā.

Koncertprogrammu un izrāžu izvēle, dramatisma kāpinājums repertuārā – tas viss notiek apzināti, lai es būtu gatava tam, ko daru pašlaik, un tam, ko darīšu nākotnē. Es nekāpju uz skatuves ar domu, ka kaut kas var neizdoties. Es kāpju uz skatuves ar pārliecību, ka esmu tam gatava, ka esmu sagatavojusies tik labi, cik tas ir iespējams. Man ir divi trīs padomdevēji, kuru viedoklim es uzticos, kuri mani atbalsta manos lēmumos un manā jaunajā virzībā, tādējādi šaubu man nav.

Vienmēr esmu uzsvērusi, ka savas partijas gatavoju ilgstoši. Lēmums dziedāt Amnerisu nav pieņemts ne šogad, ne pagājušogad, ne aizpagājušogad. Tas ir vismaz četru piecu gadu darba cikls un ritms. Lai es 2020. gadā varētu dziedāt Aīdā, vokālās pārmaiņas tika ieviestas jau pirms pieciem gadiem. Tas ir process, kas balsij ir nepieciešams. Repertuāra izvēle, pieredze, muskuļu "pārprogrammēšana", sapratne, ausu treniņš – tās ir nozīmīgas lietas, kas dziedātājam ir vajadzīgas.

Man ir bijušas dažas partijas, pēc kuru nodziedāšanas esmu sajutusi vilšanos – kāpēc es tās tik ilgi neesmu dziedājusi?! Viena no tām ir Dalila, jo man agrāk šķita: ak, ārprāts, Dalila, Dalila, tik sarežģīta un dramatiska partija! Tikai tad, kad sāku to dziedāt, secināju: kāpēc gan to nevarētu dziedāt arī liriskākā balsī?

Ja klausāmies XX gadsimta 20.–30. gadu ierakstus, kā arī vēlāk tapušos Marijas Kallasas ierakstus, pārliecināmies, cik ļoti ir mainījusies vokālā skola. Man ir interesanti tajā visā iegremdēties un klausīties interpretācijas, kādas ir bijušas pirms Otrā pasaules kara.

Gatavojot tik milzīgu partiju kā Amnerisa, klausos Ebes Stinjāni, Džuljetas Simionato, Fjorencas Kosoto un citu dziedātāju ierakstus un mēģinu atrast risinājumu, kas piestāvētu manai balsij. Ar sajūsmu pārliecinos, ka daudzas lietas līdzinās manai interpretācijai un sapratnei, kā vajadzētu to dziedāt, jo es strādāju ar savu liriski dramatisko repertuāru. Esmu to jau teikusi: Marija Kallasa bija soprāns, bet bieži viņai bija vairāk dramatisma balsī nekā vienam otram mūsdienās slavenam mecosoprānam, kurš tiek uzskatīts par milzīgas balss īpašnieci un "dārdošu" slāvu skolas pārstāvi.

Šajā repertuārā man ir interesanti atrast savu ceļu. Vienmēr esmu centusies uzmeklēt kaut ko jaunu, vienmēr esmu mēģinājusi maksimalizēt to, kas man ir. Kāds labs kolēģis, man ļoti tuvs dziedātājs, kādreiz teica: "Mēs visi esam brīnišķīgi un lieli dziedātāji, bet tikai pavisam lielie zina, kā noslēpt savas kļūdas."

Top komentāri

Latvijastēls
L
Lūk, viena šāda intervija un "Latvijas institūts" var ieslīgt ziemas miegā uz diviem gadiem droši.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Burova kļūšanu par Rīgas mēru vērtēju

Kopā nobalsojuši: 2037

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Beidziet varkšķēt, lūdzu!(1)

Šādu netaktisku šņācienu no priekšā sēdošajiem pēc ilgas valdīšanās izpelnījās divas kultūras baudītājas Benjamina Apla solokoncertā 18. augustā Dzintaru koncertzālē.

Līdzsvara meklējumi

Jaunais mākslinieks Toms Harjo stāsta par personālizstādi Aicinājums, aktiermeistarības studijām un kino aizkulišu valdzinājumu

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja