Vācu romantisma spilgtākais pārstāvis – komponists Roberts Šūmanis – savu vokālo ciklu Sievietes mīla un dzīve sacerējis 1840. gadā, ko vēsturnieki nodēvējuši par viņa dziesmu gadu, tādējādi akcentējot to, ka skaņradis pie šī žanra atgriezās pēc ilgāka pārtraukuma. Mūsu operzvaigzne mecosoprāns Elīna Garanča šo romantiskās mūzikas meistardarbu iekļāvusi savā dziesmu vasarā Latvijā. Viņas solokoncerts Veltījums klausītājiem Cēsīs, Rēzeknē, Liepājā un Ventspilī bija pacietīgi gaidīta iespēja mākslinieci atkal dzirdēt vokālās kamermūzikas programmā, kādā savā dzimtenē viņa nav dzirdēta piecus gadus.
Šie četri vakari bija Elīnas Garančas veltījums viņas mammai – dziedātājai un vokālajai pedagoģei Anitai Garančai –, kura devās mūžībā tieši šādā karstā jūlijā pirms desmit gadiem. Savā Latvijas turnejā Elīna Garanča muzicēja kopā ar vācu pianistu Matiasu Šulcu un līdzās jau minētajam Šūmaņa ciklam atskaņoja franču komponista Anrī Diparka dziesmas, Gustava Mālera Piecas Rikerta dziesmas un Jāzepa Mediņa, Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Vītola vokālās kamermūzikas pērles. Šie četri vakari ir jau izskanējuši, un ne visiem laimējās tikt pie biļetēm, tāpēc der zināt, ka Liepājas koncerts 26. jūlijā tika ierakstīts un tiks atskaņots Latvijas Radio 3. programmā Klasika 12. augustā. Pēc tam tas būs pieejams ierakstu arhīvā.
Niansētā intonācija
Nu jau gadsimta ceturksni ar aizturētu elpu esam sekojuši Elīnas Garančas sasniegumiem uz dažādu teātru un festivālu skatuvēm, bet pirmo reizi pilnā vokālās kamermūzikas programmā viņu dzirdēju neaizmirstamajā koncertā 2020. gada 10. oktobrī Liepājas Lielajā dzintarā. Toreiz, kovidpandēmijas laikā, Elīna Garanča un pieredzējušais skotu pianists Malkolms Martino vienā dienā sniedza divus kamermūzikas koncertus pēc kārtas, vien ar stundu ilgu atelpu. Pirms pieciem gadiem skanēja Roberta Šūmaņa, Johannesa Brāmsa un Sergeja Rahmaņinova darbi. Ar šo programmu mākslinieki viesojās arī Rēzeknes Gorā. Tajā pašā 2020. gadā ierakstu kompānija Deutsche Grammophon laida klajā albumu, kurā Elīna Garanča kopā ar Malkolmu Martino iedzīvinājusi Roberta Šūmaņa ciklu Sievietes mīla un dzīve un Johannesa Brāmsa dziesmas. Pēc daudzajiem albumiem, kuri ierakstīti kopā ar orķestri, tas bija Elīnas Garančas pirmais vokālajai kamermūzikai veltītais disks.
Mākslinieces autoritāte ļāvusi viņai gan atskaņot latviešu dziesmas Zalcburgas festivālā (veselas deviņas vienā vakarā), gan Deutsche Grammophon paspārnē iemūžināt arī latviešu komponistu mūziku albumā When Night Falls... (2024). Tajā līdzās Rietumeiropas skaņražu orķestra dziesmām ir ierakstītas septiņas latviešu dziesmas: no Alfrēda Kalniņa un Jāņa Zālīša līdz Raimondam Paulam un latviešu tautas mūzikai. Tas liecina, ka prestižais festivāls un ierakstu nams uzticas ne tikai dziedātājas meistarībai, bet arī viņas izvēlei. Taču nekas nevar atsvērt īsta koncerta piedzīvojumu šeit un tagad. Un ja vēl tas sasniedzams tepat, Latvijā!
Man laimējās piedzīvot Elīnas Garančas Veltījuma pirmo koncertu, kas notika Cēsu koncertzālē 19. jūlijā. Šai programmai māksliniece bija izvēlējusies jau pārbaudītas sava repertuāra vērtības – aprobētas gan koncertos (arī Zalcburgas festivālā), gan ierakstos. Dabiskums un sirsnība, dziļš, jūtīgs, patiess un atkailināts personiskums bija visa vakara kopsaucējs. Vokālajā kamermūzikā izpildītājmāksliniekam nav, kur paslēpties, jo tā ir viņa pašatklāsme mūzikā un dzejas tekstos. Tāpēc kamermūzika pa īstam atveras cilvēkiem briedumā – tad, kad ir iepazītas arī zaudējuma sāpes un ir daudz, daudz domāts un vērtēts. Elīna Garanča ir šāda grūtībās rūdīta un iekšēji bagāta personība. Tieši tāpēc viņas sniegums uzrunā neatkarīgi no tā, vai viņa dzied vācu, franču vai latviešu valodā, – patiesums un emocionalitāte uzrunā ikvienu (žēl gan, ka koncerta programmiņā nebija vācu un franču dziesmu tekstu atdzejojumu).
Roberta Šūmaņa cikls Sievietes mīla un dzīve ar Adelberta fon Šamiso dzeju Elīnas Garančas balsī izskanēja silti un sievišķīgi – dzīvā, niansētā intonācijā atklājās gan meitenes rozā sapņi, gan pirmās mīlas jūsma, ienākšana ģimenē, mātes laime, kā arī dziļas, taču apvaldītas sāpes Nu pirmoreiz tu sāpes dari man.
Pianists Matiass Šulcs ir rūpīgs, izpildīgs, precīzs skatuves partneris, kurš pārzina un jūt Šūmaņa mūzikas stilu, bet ne vairāk. Tas ir jāsaka arī par Šūmaņa klavierminiatūras Arabeska izpildījumu, savukārt Jāņa Mediņa smeldzīgi, melodiski un harmoniski tik skaistā Daina klavierēm Matiasa Šulca izpildījumā bija visai distancēts skats uz šo mūziku no malas, skaņdarba melanholijai paejot garām. Varbūt maldos, bet radās iespaids, ka arī nošu teksts vēl nav īsti iegūlis pianista pirkstos. Elīnas Garančas koncertos ar Malkolmu Martino valdīja pavisam cits pianistiskā jūtīguma līmenis.
Plašā lidojumā
Elīna Garanča teikusi, ka dziesma ir viņas dabiskais stāvoklis, kurā viņa var sevi vērot un iepazīt. Austriešu simfonisma lielmeistara Gustava Mālera Piecas Rikerta dziesmas, kuras Elīna Garanča ir dziedājusi arī ar orķestri un drīz to darīs atkal – Lucernas festivāla atklāšanā maestro Rikardo Šaijī vadībā 15. augustā –, viņas izjustajā, vokāli niansētajā lasījumā pārliecina arī kamerversijā ar klavieru pavadījumu. Taču koncerta Rietumeiropas sadaļas programmas nagla bija piecas Anrī Diparka dziesmas. Tajās Elīnai Garančai bija iespēja atvērties stihiskākām, kaislīgākām emocijām, ienirt franču mūzikas vijīgumā un plašā vokālajā lidojumā sasniegt vētrainas kulminācijas (Ekstāze). No kamermūzikas smalkās intimitātes līdz Verdi un Vāgnera operdrāmu vērienam – tāds ir Elīnas Garančas balss un personības mērogs.
Tas, ka latviešu mūzikā Elīna Garanča bija savās dzimtajās mājās, bija jūtams īpašajā mīļumā un siltumā, kas to piestaroja. Viņa smalki un jūtīgi atklāja gan Jāzepa Mediņa Sapņojumam, gan Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Vītola dziesmām tik raksturīgo ilgpilno poētiskumu, intīmo melanholiju, skumjo rezignāciju. Viņas balss burtiski gleznoja latviešu mūzikas gaismēnas, kurās blakus sapņainam gaišumam ir tumšākas vientuļu nopūtu un nepiepildītu ilgu krāsas. Alfrēda Kalniņa Sapņu tālumā Elīna Garanča spilgti atklāja attīstību līdz drāmai. Turklāt piedevās viņa nodziedāja arī ar šo pašu Aspazijas tekstu komponēto Jāzepa Vītola dziesmu un Jāzepa Vītola Aizver actiņas.
Ja pievienotu Elīnas Garančas pārējo latviešu mūzikas repertuāru, kuru viņa ir ierakstījusi un atskaņojusi koncertos citur, sanāktu pilna latviešu dziesmu programma. Bet ir labi, ka tās skan cieši līdzās starptautiski aprobētajām Vakareiropas kamermūzikas vērtībām. Tieši šādā kombinācijā ir skaidri dzirdams, ka mūsu nacionālromantiskais vokālās kamermūzikas mantojums līdzvērtīgi ierakstās Eiropas kultūrā, bet tikai vēl nav pietiekami zināms pasaulē.