Britu rokgrupas The Cult mugurkaulu no pirmsākumiem 1983. gadā Bredfordā līdz mūsdienām veido šamaniski harismātiskais, ar izcilām balss dotībām apveltītais Īans Estberijs pie mikrofona un Billijs Dafijs ar ģitārām. Neilgi pirms koncerta radās ekskluzīva iespēja parunāties ar Īanu Estberiju – The Cult dibinātāju un dziesmu autoru, savos 63 gados aizvien ar mūziku apsēsto, kurš meklē pārsteigumus vai vienkārši labu mūziku. Savulaik Īans ar lepnu žestu atteicās kalpot kamerām, vēl plašāk paverot karjeras vārtus kinoaktierim Velam Kilmeram (1959–2025).
Latvijā The Cult uzstāsies pirmo reizi. Festivālos ārzemēs man arī nav gadījies jūs sastapt. Kam mums jāgatavojas? Ko spēlēsiet?
Mums ir vienpadsmit studijas albumu. No tiem visiem kaut ko spēlēsim. Lielākoties skanēs dziesmas no albumiem Love (1985), Electric (1987), Sonic Temple (1989), kaut kas no Beyond Good and Evil (2001). Būs dziesma Lucifer no Choice of Weapon (2012). Šovs būs intensīvs, mēs nekad nedodam sev atlaides. Katrs koncerts prasa milzu atdevi gan psiholoģiski, gan fiziski. Pēdējos desmit mēnešos esam nospēlējuši 67 koncertus. Šajā turnejas posmā pirms Rīgas būs nospēlēti apmēram desmit koncerti, tātad jau būsim labi iesildījušies. Nešaubieties, ka koncerts jūs aizraus. Nožēlot, ka atnācāt, nenāksies. Es apsolu!
Nešaubos, jo arī nejaušas publikas, kas iet uz visu pēc kārtas, jūsu koncertā nebūs – tajā pašā 11. jūnija vakarā Rīgā uzstājas arī vācu hārdroka veterāni Scorpions un metālisti Soulfly ar Maksu Kavaleru – kādreizējo visu laiku slavenākās brazīliešu rokgrupas Sepultura līderi pie mikrofona.
Oho! Tad jau Rīgā esat labu koncertu izlutināti!?
Ne gluži – tā gadās reti, ka trīs šādi notikumi iekrīt vienā dienā. Kad jūs sākāt, astoņdesmito sākumā iekļaujoties britu postpanka un gotiskā roka vilnī, klasiskais roks, ko jau tolaik uzlūkoja ar bijību kā tādu aizlaiku svētumu, bija vien pārdesmit gadu sens, bet panki to pasludināja jau par novecojušu. 2025. gadā jūs jau paši esat vairāk nekā četrdesmit gadu veca grupa, kuras fani ir nosirmojuši, bet The Beatles un The Doors pieredzējusī paaudze jau sen ir pensionāri, kuru mazbērniem šī mūzika atkal ir kaut kas svaigs, jo ar to vismaz nekrita uz nerviem vecāki, kuri jau aizrāvās ar The Cure un Nirvana.
Gandrīz viss jaunais ir aizmirsts vecais. Tas var būt gan labi, gan ļoti slikti. Postoši kari visbiežāk atsākas, kad pie varas nāk paaudze, kura par tiem lasījusi tikai vēstures grāmatās, un arī tur ne vienmēr ir patiesība, bet tas, kas kā paliekoša liecība nākotnei bijis pa prātam pierakstītāju algotājiem. Ja sīkais šodien ar milzu interesi rakņājas pa vectēva ierakstu kolekciju, tas ir forši – abi var kopā pat uz koncertiem aiziet. Jo vecāki kļūstam, jo vairāk novērtējam saprašanos starp paaudzēm, un katrai ir savi plusi.
Jaunībā ir vairāk spontanitātes un mežonīgas enerģijas, savukārt laiks un vecums sagādā pieredzi, zināšanas, izpratni par to, ko dari un ko vēlies atstāt cilvēkiem. Inteliģence, kas iegūta, izglītojoties jaunībā, nepazūd visa mūža garumā, bet tu nevari būt tāds pats 23, 43 un 63 gadu vecumā. Tev ir jāsadzīvo ar to savas dzīves mirkli, kurā esi pašlaik, jāizmanto sava pieredze un jāoperē ar visu to, ko tu spēj tagad, nevis varēji pirms kāda laika. 1987. gadā es no skatuves lēcu publikā, bet tagad vairāk fokusējamies uz to, ko darām uz skatuves.
Jums piedāvāja atveidot Džimu Morisonu slavenajā Olivera Stouna 1991. gada filmā The Doors, bet atteicāties. Vikipēdijā rakstīts, ka jums neesot paticis, kā režisors iecerējis portretēt varoni, un tad šai lomai paņemts Vels Kilmers – lai viņam vieglas vēl svaigās smiltis.
Varbūt jūsu izlasīto atteikšanās iemeslu arī esmu kaut kur minējis (kas lai visu atceras?), bet… Vels Kilmers to paveica lieliski – visu cieņu! Ar Oliveru Stounu toreiz mani iepazīstināja The Doors menedžeris. Tolaik, kad nāca šis piedāvājums, pašam bija aptuveni 27 gadi. Biju jauns un aktīvs, aktierspēle nešķita tik interesanta kā muzicēšana – man tai laikā bija ļoti aktīvs periods ar The Cult, ko negribējās nolikt malā filmēšanās dēļ. Kas zina – varbūt šodien es nožēlotu, ka toreiz atteicos, ja divpadsmit gadu vēlāk es netiktu uzaicināts pievienoties grupai Riders on the Storm, lai uzstātos ar The Doors oriģinālā sastāva dalībniekiem Robiju Krīgeru un Reju Manzareku. Kopā no 2002. līdz 2007. gadam izpildījām dziesmas, ko viņi savulaik radījuši kopā ar Morisonu. Tur es nebiju tikai aktieris, kurš seko režisora norādēm, ieģērbts apspīlētās ādas biksēs, ko viegli atpogāt, bet gan es pats ar savu attieksmi un izpratni, izbaudot šo fantastisko iespēju XXI gadsimtā sajust The Doors mūzikas maģisko spēku no iekšpuses, nevis vērojot no malas.
Šādā veidā caur šiem roka klasiķiem un joprojām lieliskajiem mūziķiem, dziedot viņu grupā, es guvu daudz ciešāku sasaisti ar Morisonu – vai viņa garu, ko pirmoreiz burtiski fiziski sajutu, dzirdot episko skaņdarbu The End filmā Mūsdienu apokalipse. Filma The Doors iekapsulē visu Morisona dzīvi divās stundās, kas paliek uz ekrāna, bet manai pieredzei ar saviem elkiem nav noilguma – tā manī paliks vienmēr. Un sildīs. Kāds teica, ka Džūljens Kasablankass no The Strokes ir kā daudz labāks Morisons. Ko!? Patiešām?
Nodzīvoto gadu ziņā taisnība – šīgada rezultāts ir jau 47:27. Atgriežoties pie The Cult – esat angļu grupa, bet pēc otrā albuma panākumiem ierakstīt trešo devāties uz ASV pie leģendārā producenta Rika Rubina, kurš pamatīgi mainīja jūsu skanējumu…
Es gan neteiktu, ka viņš kaut kā īpaši izmainīja mūsu skanējumu savā nospraustajā virzienā...
Taču nevar noliegt, ka Rika Rubina producētajā albumā Electric (1987) jūs no Eiropā tolaik aktuālā postpanka un gotiskā roka skanējuma pārtapāt par rokgrupu ar stadionu jaudu, kurā organiski saplūst labākais no roka klasikas grandiem. Led Zeppelin un AC/DC iezīmes tur grūti nesaklausīt – jūsu gadījumā tas ir kompliments, nevis pārmetums.
Es pats kopš vienpadsmit gadu vecuma esmu audzis Kanādā, kurp septiņdesmitajos ar ģimeni pārcēlāmies, un tur dominēja amerikāņu kultūra. Atgriezos Anglijā septiņpadsmit gadu vecumā. Kad nomira mamma, tēvs pārcēlās atpakaļ uz Kanādu, bet es paliku, un tad jau tā panku un vēlāk postpanka scēna mani ierāva sevī un vairs neatlaida. Brīžiem man nebija māju un klaiņoju – nakšņoju pie draugiem, autoostā vai skvotos. Tāpēc mani personīgi nokļūšana no Anglijas milzīgajā Ņujorkā ne ar ko nenošokēja, jo es tur jutos komfortabli. Mēģinot ierakstīt trešo albumu Anglijā, jau bijām iztērējuši ceturtdaļmiljonu, kad sapratām, ka nebūs. Kopš pirmoreiz izdzirdēju, kļuvu apsēsts ar agrīno hiphopu un grupu Beastie Boys, kuras ierakstu producents Riks Rubins tolaik vēl nebija nekāda leģenda – viņš tikai sāka savu turpmāk ļoti veiksmīgo producenta karjeru.
Tā skaņas vīzija, ko vēlējos panākt jaunajās dziesmās, jau bija manā galvā, un Rikam piemita nenovērtējama prasme to materializēt, lai rezultāts būtu tāds, kādu es iztēlojos. Ierakstījāmies Electric Lady Studio, ko savulaik izveidojis Džimijs Hendrikss... Gan jau viņa un arī citu leģendu atstātās, nekad neizvēdināmās un neaizslaukāmās pēdas šajās telpās arī piepalīdzēja. Riks paņēma rokās ģitāru un ierādīja Billijam Dafijam, ka to var spēlēt arī bez efektiem – vienkāršs, bet ģeniāls ieteikums, kas mums neienāktu prātā. Nevis lieki noslogo, bet izģērb skaņu, lai tā elpo!
Rikam nebija svarīga MTV kultūra, kurā mūziķiem ir "jāstrādā uz kamerām", – arī man nepatīk skatīties kamerās (arī intervijas laikā Zoom Īans Estberijs lūkojas sāņus – U. R.). Riks rūpējās par to, kas sasniedz arī cilvēkus bez acu gaismas, – skaņu! Rika dzirde ir fenomenāli jutīga, un viņš ir ļoti atklāts, uzreiz bez vilcināšanās pasaka, kas ir labi un kas nekam neder. Viņš savu vērtējumu saprotamā valodā pamato un spēj pārliecināt. Riks Rubins ir lielisks psihologs.
Dokumentālajā filmā par Red Hot Chili Peppers slavenā albuma Blood Sugar Sex Magik (1991) tapšanu redzēju, kā Riks Rubins strādā – guļ studijā uz grīdas, salicis rokas uz krūtīm, aizvērtām acīm klausās un laiku pa laikam kaut ko pasaka. Gan jau budisms un meditācija, ko viņš praktizējis kopš pusaudža gadiem, viņu tādu izveidojusi. Viņš arī Džoniju Kešu pamanījās izcelt no aizmirstības pēdējās mūža desmitgadēs. Mūsdienu mūzikai arī seko līdzi?
No pēdējā laika atradumiem man cerīga likusies grupa Julie – roka trio no Losandželosas. Pērn iznāca pirmais albums – redzēs, kas būs tālāk. Taču vislabprātāk es klausos The Velvet Undergorund pirmo albumu, kaut ko no The Doors, MC5, Led Zeppelin un vācu krautroka grupas Can. Man patīk Deivida Bovija albums Low. Mani saista daudz kas no hiphopa, arī darkwave un elektronika. Reizēm labprāt paklausos black metal – austiņās pirms miega, kad eju gulēt. Es mīlu to, ko dara kolektīvs Sunn O))), – tās nav dziesmas, bet skaņu ainavas. Swans jaunais albums tūlīt būs klāt – Maikls Žirā ir satriecošs! Man patīk iegādāties un klausīties vinila plates – tas ir vislabākais formāts, kā baudīt mūziku. Turpināt saukt kolekciju? Man ir vairāk nekā trīs tūkstoši skaņuplašu. Nine Inch Nails! Niks Keivs ir ikonisks.
Mums Latvijā šovasar Nika Keiva koncerti būs divas dienas pēc kārtas, jo pirmais tika zibenīgi izpārdots.
Laba gaume latviešiem! Kur es biju agrāk? Ar Niku Keivu esam spēlējuši kopā, kad mūsu grupai vēl bija garāks nosaukums – The Dead Cult. Sen! Pirms tam bija Southern Death Cult – vēl garāks. Laika zobs kož pa gabaliņam nost no sākuma gala. Pamanīji, ka neviens no manis pieminētajiem nav popzvaigzne? Šie mākslinieki spēlē mūziku, kas tevi attīsta, izglīto, dziedē, iedarbojoties uz tavu psihi un dvēseles stāvokli. Mūziķi līdz ar gandarījumu arī paši gūst kaut kādu terapeitisku sajūtu. Viņi "nespēlē kamerām", bet no sirds, kā peldot savā mūzikā, un patiesībā ir vienalga, vai tevi kāds vēro vai ne.