Romāns Dumpīgā Rīga ir ārkārtīgi teatrāls – tajā ir ne vien dažnedažādi ziepju operu cienīgi sižeta pavērsieni – senas atriebības, negantas nodevības, raganu dedzināšanas, garu izsaukšanas un pat dvīņu sazvērestība –, bet arī kolorīts vēsturiskais fons. Man ir aizdomas, ka Kalendāra nemieri ir drusku simptomātiski mūsu mentalitātei. [..] Skaidrs, ka rīdzinieku ņipro ņemšanos ap kalendāru maiņu izraisīja gan ilgi rūgusi neapmierinātība ar rātes visatļautību, gan fakts, ka jaunajā kalendārā viņi saskatīja uzbrukumu savai luteriskajai ticībai, tomēr mūsu izrādē Kalendāra nemieri kalpo par naivi burtisku simbolu nespējai vienoties par to, vai mums būtu jādzīvo pagātnē vai nākotnē, – saka dziesmuspēles Dumpīgā Rīga režisors un dramaturgs Klāvs Mellis. Nacionālā teātra repertuārā – no 30. aprīļa.
KDi aicināja uz interviju aktieri Raimondu Celmu, lai aprunātos ne tikai par jauno lomu – advokātu Mārtiņu Gīzi –, bet arī par viņa iekšējo kompasu dažādos citos Dumpīgajai Rīgai pietuvinātos jautājumos.
"Jūtīgums, intelekts, skaista balss un skatuviskais šarms Raimondam ir, un meiteņu pielūgsme arī, kas, protams, nākusi kopā ar filmu pieredzi un Matīsa lomu Svina garšā. Tālākais atkarīgs no paša un režisoriem, no tā, kā Raimondam izdosies likt lietā savu talantu un "pārstrādāt" daudzo izlasīto grāmatu kaudzēs gūtās atklāsmes. Visādā ziņā šobrīd viņu uz skatuves nebiedē ne romantiskie varoņi, ne pašironiski gudrinieki," – no aktiera vizītkartes Nacionālā teātra mājaslapā.
Raimonds Celms ir arī iecienīts kinoaktieris (brīnums, ja nebūtu). "Raimonds Celms ir faktūra no pagātnes (30.–40. gadi)," aktieri raksturojusi kinokritiķe Dita Rietuma. Aktieris ar savu neviltoto dabiskumu un autentiskumu var nospēlēt praktiski jebko – arī Šillera laika mīlētāja mokas lidojumā, būdams iekarināts virvē. Prieks, ka šobrīd Raimonds Celms kopā ar Agnesi Budovsku filmējas Lindas Oltes filmā Bērns (sadarbībā ar Itālijas un Lietuvas kolēģiem) – skaudrā, aktuālā stāstā par pāra pūliņiem tikt pie bērniņa. Abiem būs iespēja pārstāvēt laikabiedru vaibstus kā sava laika vīrietim un sievietei.
Jūs par teātri neesat sapņojis, maigi sakot, kopš bērnības. Mamma vēl brīnījusies, ka tikko pirms brīža esat teātri saucis par sūdu, bet nākamajā – jau aizgājis studēt aktiermākslu. Kas mainījās?
Nezinu. Kaut kādā ziņā tā ir pieaugšanas lieta. Esmu no Alūksnes, un tur līdz profesionālajam teātrim ir ļoti tālu. Tuvākais ir Valmierā. Tajā laikā teātri uz Alūksni tik bieži nebrauca, varbūt tikai vasarās estrādēs. Mācījos mūzikas skolā, bet tas ir kaut kas cits. Labu, nopietnu teātri, profesionālu dramatiskā teātra izrādi varēja redzēt tikai pa televizoru. Tajā laikā rādīja Hamilkara kungu un Ar būdu uz baznīcu. Mammai tās izrādes ļoti patika, bet man kā mazam bērnam tas likās kaut kas baigi garlaicīgs. Tagad, tā kā mūsu teātrī ir Ilgu tramvajs, skatījos ierakstā izrādi ar Antru Liedskalniņu. Skatījos aizgrābts. Man pašam tas ir baigais pārsteigums, cik ļoti bērnībā man tas likās, nu... sūds, bet tagad – neticami brīnumaini.
Nacionālajā teātrī jūs esat jau desmit gadu. Kā ir mainījusies izpratne par teātri kopumā un savu profesiju, ja atceraties sevi kā jauno aktieri tikko pēc Kultūras akadēmijas studijām?
Godīgi sakot, iesākt katru jaunu darbu man ir tikpat liels prieks kā studiju gados un beidzot augstskolu. Nezinu, kāpēc, bet es vienmēr ļoti aizraujos ar pirmajā mēģinājumā izlasīto un iegūto ideju. Varbūt tas ir bērnišķīgi, bet man tas patīk. Visvairāk mani teātrī valdzina tas, ka atkal un atkal ir iespēja pamēģināt. Varbūt šī izrāde nesanāca, kaut kas nesaslēdzās, bet mēģinām vēlreiz kaut ko uzradīt. Zini, ka būs nākamā sezona un varēs atkal pamēģināt. Redzu, ka ir arī mākslinieki, kas lēnām sanīkst. Man liekas, ka mana aizrautība ir arī cilvēciska īpašība. Reizēm jau šķiet muļķīgi – atkal noticēt kaut kādam brīnumam, bet man pašam tas patīk. Tas ir kā pēc ziemas atkal sagaidīt pavasari – ā!
Nacionālā teātra veidotajā portretfilmiņā kolēģi jūs raksturo kā cilvēku, kurš ir vērsts uz attīstību, kurš visu laiku grib dziļāk un pamatīgāk. Jums ir bijis daudz lomu no citiem vēsturiskajiem laikmetiem. Vai pētāt ne vien sava varoņa rīcības motīvus, bet arī laikmeta kontekstu?
Katru reizi neizdodas iegremdēties. Tā ir arī laimes spēle – kā sakrīt kārtis. Reizēm jūtu, ka kaut kas tajā darbā vai lomā mani tik ļoti neaizrauj, tad varbūt mēģinājumu procesu pavadu paviršāk. Es neraksturotu sevi kā milzīgu urbēju. Domāju, ka es varētu daudz vairāk urbties dziļumā. Man drīzāk patīk interesēties plašumā. Par to un par to, un vēl par to, un kas tas tāds, un kas tas tāds? Piemēram, tagad, runājot par Dumpīgo Rīgu, mani tik ļoti neinteresē iedziļināties vienā tēlā – advokātā Mārtiņā Gīzē – un meklēt visādas jurisprudences nokrāsas un šķautnes, bet interesē tas laiks, kuras ēkas no tām, kas ir šeit šodien, bija arī toreiz, kāda Rīga izskatījās, kāda bija karte, kuras valodas skanēja, kāds bija reliģiskais stāvoklis.
Raimonds Celms: "Mani tik ļoti neinteresē iedziļināties vienā tēlā – advokātā Mārtiņā Gīzē – un meklēt visādas jurisprudences nokrāsas un šķautnes, bet interesē tas laiks, kuras ēkas no tām, kas ir šeit šodien, bija arī toreiz, kāda Rīga izskatījās, kāda bija karte, kuras valodas skanēja, kāds bija reliģiskais stāvoklis." Publicitātes foto
Vai šo visu minēto esat izpētījis? Varētu novadīt ekskursiju Vecrīgā?
Es jums varētu pastāstīt, kāpēc tika mainīts kalendārs.
Lūdzu, pastāstiet, jo Kalendāra nemieri ir Dumpīgās Rīgas virzošais konflikts.
Tā ir interesanta detaļa, tāda astronomiska lieta. Vecais kalendārs tika nosaukts imperatora Jūlija Cēzara vārdā, jo tas tika izgudrots viņa laikā. Astronomi nofiksēja ļoti precīzu zemeslodes ceļu apkārt Saulei. Bez teleskopa palīdzības viņi precizēja, ka viens kalendārais gads ir 365 dienas un sešas stundas. Viņi saprata – darām tā – 365 dienas būs īsais gads, bet reizi četros gados būs garais gads. Tādā veidā mēs visu laiku būsim apmēram vienādā punktā apkārt Saulei. Pēc 15 gadsimtiem, kad jau valdīja pāvests Gregorijs, viņi saprata, ka kaut kas tomēr nav īsti riktīgi, jo mirklī, kad ir iestājies pavasaris, mēs kalendāriski vēl dzīvojam pēc kaut kāda ziemas laika. Viņš uzdeva saviem zinātniekiem, astronomiem, noskaidrot, kas par lietu. Viņi vēroja, pētīja un saprata, ka Jūlija kalendārs ir nedaudz, nedaudz neprecīzs. Zemeslode griežas apkārt Saulei 365 dienas un nevis sešas stundas, bet piecas stundas un laikam 57 minūtes. Tas nozīmē, ka tās trīs minūtes mums nevajag katru gadu likt klāt, lai mēs neatpaliktu par tālu no Saules. Šādi 15 gadsimtu laikā mēs dzīvojām, gandrīz jau divas nedēļas nokavējuši no Saules. Pāvests XVI gs. 80. gados izdomāja – taisām kalendāra maiņu! Ātri pārlēksim desmit dienas uz priekšu un turpmāk dzīvosim pēc jaunā rita: reizi četros gados pieliksim garo gadu un reizi simt gados – garo gadu izņemsim ārā, bet reizi četrsimt gados garo gadu atkal pieliksim atpakaļ. Tas nozīmē, ka 2100. gads, kas it kā iekrīt četrgades ciklā, nebūs garais, bet īsais gads. Starp citu, 2000. gads bija garais gads nevis tāpēc, ka iekrita četrgades ciklā, bet tāpēc, ka tas iekrita četrsimtgades ciklā.
Bet cilvēki, kā redzam no Rutku Tēva romāna Dumpīgā Rīga, nebija ar šo maiņu mierā?
Jā. Kalendāra maiņa Rīgas pilsoņiem bija kā eļļa ugunī. Viņi laikam bija tik neapmierināti ar to, kas te notiek, ka šāda regula viņus tik ļoti nokaitināja, ka viņi bija gatavi pārņemt varu, vairākus gadus te bija dumpniecisks noskaņojums. Vēsturiski te bija diezgan lieli nemieri.
Kāda loma šajos notikumos ir jūsu advokātam Mārtiņam Gīzem?
Mārtiņš Gīze ir vēsturiska persona. Mēs viņu kā prototipu īpaši neizmantojam, vairāk tikai viņa vārdu un advokāta statusu. Mārtiņš Gīze kaut kādā mērā bija viens no dumpinieku vadoņiem. Savā stāstā mēs to visu nedaudz citādi veidojam. Izrādē ienāk viņa personīgās dzīves līnija, kas ir izdomāta. Man nav bijis pieejams vairāk personīgo datu par Mārtiņu Gīzi, kur un kā viņš ir dzīvojis.
Teicāt, ka esat izlasījis arī Rutku Tēva pirmavotu – 1930. gadā sarakstīto romānu Dumpīgā Rīga. Kā atšķiras Klāva Meļļa dramatizējuma akcenti?
Rutku Tēvs man bija baigais atklājums. Viņa pazīstamākais darbs ir Trīs vella kalpi, kas ekranizēts filmās Vella kalpi un Vella kalpi vella dzirnavās. Kā literāts viņš man nebija zināms. Godīgi sakot, ja man būtu jāizvēlas no visa plašā pasaules un Latvijas literatūras piedāvājuma, ja izdzirdētu – Rutku Tēvs, baigi nevilktu interesēties un lasīt, ko tad viņš tādu sarakstījis. Bet viņš ir rakstījis ļoti interesanti! Viņam ir ļoti saistošs, savdabīgi kinematogrāfisks rakstības veids. Neteiktu, ka lasot tas man būtu atgādinājis filmu Vella kalpi, kurā režisors ir ļoti inscenējis un stilizējis Rutku Tēvu. Nezinu, kā šo literāro materiālu vērtē literatūrpētnieki, bet man tas bija liels atklājums. Viņš ir ļoti interesants. Ar savdabīgu, asprātīgu, viltīgu, gudru un inteliģentu humoru. Noteikti iesaku palasīt. Starp citu, Rutku Tēvs, īstajā vārdā Arveds Mihelsons, ir bijis Dailes teātra aktieris. Vairākus gadus nostrādājis, tad aizgājis no teātra, lai vairāk veltītu sevi literatūrai un rakstītu. Viņš ir atstājis arī ļoti interesantas piezīmes par saviem gadiem teātrī.
Ko nozīmē žanrs dziesmuspēle, un ko tas prasa no jums kā aktiera? Uz vēl vieniem Vella kalpiem gluži nevajadzētu cerēt?
Domāju, ka cilvēkiem, kuriem patīk filma Vella kalpi, varētu patikt arī šī izrāde. Neesam mēģinājuši neko atdarināt, bet kaut kas ļoti sasaucas. Dziesmuspēle ir cits nosaukums muzikālai izrādei, izrādei ar muzikāliem numuriem.
Kā jums patīk strādāt ar Klāvu Melli? Kādas jaunas intonācijas šis režisors ienes Nacionālajā teātrī?
Man ar Klāvu ļoti patīk strādāt. Mēs esam kursabiedri. Mēs viens otru labi pazīstam un saprotamies no pusvārda. Klāvam ir ļoti laba gaume, un tā ir izteikti mūsdienīga un arī dziļi zināšanās balstīta. Viņš ir ļoti daudz lasījis.
Ja nemaldos, Klāvs Mellis ir rakstījis arī teorētisku studiju darbu par melodrāmas žanra evolūciju.
Jā. Mēs kopā ar Klāvu studējām aktieros pie Annas Eižvertiņas. Jau no pirmā kursa Klāvā bija redzamas režisora un dramaturga iezīmes. Jau pirmajos kursos redzējām viņa intelektuālo pārākumu tieši tāpēc, ka viņš bija daudz vairāk lasījis, redzējis un pieredzējis. Viņam ir forša gaume. Tas ir ļoti svarīgi. Tieši kā dramaturgam un režisoram. Man gribas piebilst, ka viens no izrādes veidotājiem ir arī jaunais komponists Ernests Mediņš. Viņš ir sitaminstrumentālists, spēlē orķestrī, bet pavisam nesen viņš ir pabeidzis Mūzikas akadēmijas kompozīcijas nodaļu un arvien aktīvāk parādās teātrī kā mūziķis un komponists. Grūti raksturot. Tas viss jau izšķiļas no tādām mini niansēm. Es redzu, kā mēģinājumos Klāvs vai Ernests izlemj – klau, darīsim tā! Man ir interesanti vērot visas māksliniecisko līdzekļu izvēles šajā jaunajā komandā un, protams, kā aktierim to izdarīt un iemiesot.
Vai jūs pašu režija nekad nav vilinājusi?
Pagaidām nē. Nē, nē. Man patīk to iemiesot, izdarīt. Izaicināt sevi – vai es spēšu izdarīt to, ko režisors ir iecerējis. Uzskatu, ka teātra galvenais mākslinieks ir režisors. Viņš ir galvenais gleznotājs. Man patīk ieklausīties režisorā un mēģināt sadzirdēt, ko viņš vēlas un ko ir iecerējis. Mēģināt nolasīt viņa iztēli un spēt to realizēt.
Jums patīk būt krāsai, ar kuru mālē? Pret režiju izturaties ar pietāti?
Jā. Ar pietāti pret režiju un izaicinājumu pret sevi. Reizēm idejas liekas pat vienkāršas, bet man kaut kas nesanāk – vai man nepiestāv vai neesmu tam gatavs, vai manī nav nekā tāda, ar ko es to varētu izdarīt, – un tad man ir izaicinājums kaut ko sevī atrast, sevi izmīcīt un spēt to izdarīt tā, ka izskatās, ka man ir viegli, ka nav redzami darba sviedri. Esmu novērojis un pārliecinājies, ka mani pašu visvairāk aizkustina tieši šāds teātra darbs – ka izskatās baigi viegli, bet zinu, ka to ir nenormāli grūti izdarīt. Tā kā balerīnas dejo – kājas augtu cilājas, bet viņas nevienā brīdī neizrāda, cik tas ir grūti un cik tam ir liels darbs apakšā. Viņas izdara tā, ka es aizelšos brīnumā.
Kā jums pašam šķiet, vai šajos desmit gados teātrī jūsu aktiera talants un personība ir izmantota gana plašā spektrā? Varbūt pats sevī jūtat kādu krāsu, ko neviens vēl nav iedomājies jums pavaicāt? Kā sadzīvojat ar pamatā sieviešu žurnālu radīto siržu lauzēja un romantiskā varoņa tēlu?
Es par to baigi nedomāju. Saprotu, O.K., man šobrīd ir tāds vecums. Man ir tie parametri, un man uztic tādu darbu. Lai iet, kas jādara – jādara.
... un kādam jau tie mīlētāji ir jāspēlē.
Jā, kādam ir jāspēlē. Teātris man ir devis ļoti daudz iespēju izpausties. Drīzāk varētu reflektēt par sevi, vai esmu izmantojis visas iespējas. Vai neesmu pats sev pielicis kāju priekšā vai pats uzkāpis uz kāda grābekļa. Galīgi nevaru sūdzēties.
Interesanti, ka jūs vispirms esat iestājies Vēstures fakultātē, bet tad sapratis, ka nav gluži tā, ka "katra šūna visu laiku gribētu domāt par vēsturi" (Santa.lv.).
Jā, tā bija.
Atceros, kad 2016. gadā skatījos Māra Bērziņa romāna Svina garša iestudējumu Valtera Sīļa režijā (jūs par Torņakalna puikas Matīsa Birkena lomu saņēmāt labākā jaunā skatuves mākslinieka balvu), tas viss šķita emocionāli, skarbi un tomēr pagātnē noticis. Tagad, man šķiet, varoņu satrauktie minējumi Svina garšā Otrā pasaules kara priekšvakarā varētu būt norakstīti arī no cilvēku noskaņojuma šodien. Ar kādām pārdomām par vēstures gaitu jūs dzīvojat?
Vispār es dzīvoju ar diezgan drošu sajūtu, ka tuvākajā laikā mums nedraud nekas no tā, ko Matīss Birkens piedzīvoja savas dzīves nogalē. Ja runā globāli, Latvija ir NATO sastāvdaļa, Eiropas Savienības sastāvdaļa, mēs esam diezgan drošā kompānijā. Baigi nebaidos un nemeklēju, kur ir tuvākās patvertnes vai kaut kas tamlīdzīgs. No otras puses, tikko sākās karš Ukrainā, iestājos Zemessardzē un izgāju pamatapmācības nometni, saprazdams, ka man nav nekādu zināšanu un vismaz pamatzināšanas man gribas apgūt – kā praktiski orientēties, kā turēt ieroci, kā ievērot subordināciju.
Vēsturiski mēs šobrīd atrodamies, līdzīgi kā Klāvs raksta, – "starp diviem plānprātiem lai nāktu saprāts". Man ļoti patīk šī doma, ko Klāvs ir ierakstījis. Es varētu tam, ko viņš jūt, piekrist. Starp diviem fanātiskiem, tāliem pretmetiem – starp fanātiski konservatīvajiem un fanātiski progresīvajiem. Skaidrs, katrā galā ir lielas bīstamības. Kā atrast vidu? Esmu par to domājis. Pēdējās vēlēšanās balsoju par Progresīvo partiju, bet uzmanīgi arī klausos, ko raksta portāls Telos. Kā šīs nometnes tuvināt? Abās pusēs ir visādi naida kurinātāji, kuri nav gatavi uz kompromisiem. Es gribētu, kaut abās pusēs vairāk būtu tādu, kas saprastu, ka mums ir jāmeklē kompromisi.
Kā tas varētu notikt?
Ceru, ka viņi atnāks uz izrādi un tad varbūt kāda cietāka šūna viņiem atbrīvosies. Nezinu.
Par ko vai pret ko jūsu skatījumā vajadzētu dumpoties mūsdienu Rīgā? Varbūt vispār dumpis nav laba ideja?
Es drīzāk balsotu par to, ka dumpis nav labs risinājums. Man mājās aug puika, viņam ir četri gadi. Viņš iet bērnudārzā, un viņam veidojas raksturs. Mums ar sievu ik pa laikam ir pārrunas, kādu audzināšanas metodi piekopt. Es balsoju par "burkāna" metodi. Pēc sievas domām, varbūt bišķiņ par daudz. Es ļauju, piekrītu, atļauju, nepaceļu balss toni. Es vairāk ticu labu vārdu un pozitīvas iedvesmošanas metodei. To novēroju arī Zemessardzes nometnē, kurā biju. Redzēju, cik tālu Latvijas armija ir no tā vājprāta, kāda bija vecā krievu armija, ģedovščina. Latvijas armija vairāk nekā 20 gadu ir NATO un, manuprāt, ir ļoti attālinājusies no tā visa. Pamatapmācības nometnē visas nodarbības un vingrinājumi tika veikti ar iedvesmošanu un uzmundrināšanu – tev izdosies, saņemies, tici sev, tu vari! Man bija liels prieks to redzēt un piedzīvot. Tas pat radīja pārdomas – ja teātrī man kaut kas galīgi vairs nesaietu, varbūt varētu veidot militāro karjeru. Man patika tā vide. Atslēga bija pozitīvajā komunikācijā un iedvesmošanā.
Un jūs nebūtu pirmais aktieris, kurš tā izlēmis. Bijušais Jaunā Rīgas teātra aktieris Jānis Grūtups jūs jau sagaidītu.
Jā. Es arī teātrī esmu novērojis, ka režisori, kuri piekopj drastiskas metodes, panāk spilgtu rezultātu, bet mani ilgtermiņā tas neiedvesmo. Novēroju pie vienas aktrises (nesaukšu viņu vārdā), kā viņa pārvērtās. Vienas sezonas laikā piedalījos kopā ar viņu divos iestudējumos. Abās izrādēs šai aktrisei bija pietiekami liela loma. Vienā izrādē režisors izmantoja bargo, stingro, neatlaidīgi pieprasošo metodi, un es redzēju, ka tā galīgi nedarbojas. Otrā izrādē režisors šo aktrisi paijāja, glaudīja un mīlēja bez mitas, un redzēju, ka savas četras nedēļas aktrise nesaprata, par ko viņa tā tiek mīlēta, bet kādā piektajā nedēļā ieraudzīju, kā viņa atbrīvojās, nomierinājās un sāka radīt. Viņa bija tik spoža un tā uzmirdzēja, ka mēs pārējie knapi, knapi turējām līdzi. Tā varbūt bija otrā režisora gudrība. Kopumā es teiktu, ka tā ir šīs metodes gudrība.
Atgriezīsimies vēl pie Dumpīgās Rīgas. Kuras tēmas vēl jums šajā darbā šķiet svarīgas? Sadzirdēju pārdomas par latviešu, šajā gadījumā – rīdzinieku, nacionālajām iezīmēm: "māņticīga, iedomīga tauta, stūrgalvīga, spītīga".
Īstenībā es gribētu, lai rīdzinieki būtu spītīgāki. Rīdzinieks, man šķiet, šobrīd ir grūti definējams. Arī teātrī par to runājām, ka Rīga ir plaša, apkaimēs izkaisīta pilsēta. Īsti nevar noteikt, kāds tas rīdzinieks ir. Brasas apkaime, Pārdaugava, Imanta, Teika, Ķengarags – katra no šīm apkaimēm ir diezgan pašpietiekama. Manas sievas ģimene, piemēram, ir no Teikas. Pārdaugava, kurā dzīvoju es ar ģimeni, viņiem liekas kā pavisam cita pilsēta. Es gribētu, lai rīdzinieki vairāk pakustētos apkārt pa savu pilsētu un vairāk sajustu – pat ja esmu no Iļģuciema, arī Rumbula ir mana, manas pilsētas sastāvdaļa.
Jūs pats dodaties pārgājienos pa Rīgu?
Tie pat nav pārgājieni. Darba dzīve mani aicina kustēties. Braucam diezgan bieži ciemos no Pārdaugavas pie sievas ģimenes Teikā. Mans motocikls stāv garāžā Rumbulā. Krosiņus patīk skriet Mežaparkā. Tāpat visur apkārt ir dažādi kultūras pasākumi un notikumi.
Aicināt vairāk lietot savu Rīgu?
Jā, jā. Atceros ļoti spilgti, kā man kā alūksnietim veidojās lokālpatriotisms. Atbraucis uz Rīgu, es nekautrējos visiem lepni stāstīt, ka esmu no Alūksnes. Man patiešām patīk mana mīļā mazpilsēta. Tā ir ļoti skaista, sakopta. Pēdējos gados pašvaldība visu ir ļoti nostrādājusi, un ir prieks tur aizbraukt, satikt radus un pavadīt laiku. Vasarā tur ir brīnišķīgs kūrorts. Pēdējos desmit gadus nodzīvojot Rīgā, sāku just, ka esmu arī rīdzinieks, ka Rīga kaut kādā ziņā ir arī mana pilsēta. Man patiešām patīk te pavadīt laiku un iepazīt pilsētu no dažādām pusēm.
Rīgai ir brīnišķīga jūrmala, var aizbraukt ar vilcienu vai pat ar riteni. Daugavgrīvā un Vakarbuļļos ir lieliska pludmale, ir Lucavsala, brīnišķīgs ir Āgenskalns, visās malās parādās veloceliņi. Ja ir labs laiks, Rīga ir superīga pilsēta. Man liekas, rīdziniekiem ir iemesls priecāties. Nav ko visu prasīt no rātes – labumus šādus un tādus, atlaides šādas un tādas. Es, protams, gribētu, lai Rīgas ielas būtu labāk izremontētas. Mūsu stāstā arī Rīgas mazos pilsoņus – mutuļojošo, dumpīgo pūli – rāte prot diezgan labi kustināt pa labi un pa kreisi. Un pēkšņi tie paši dumpinieki, kas bija pret rāti, ir arī pret Mārtiņu Gīzi. Skaidrs, ka gudru cilvēku rokās pūlis ir ļoti spēcīgs ierocis, bet es gribētu, lai pūlis pats kļūtu attapīgāks.
Vai izjūtat arī lokālpatriotismu, būdams Nacionālā teātra aktieris? Ar ko tas atšķiras no citiem teātriem?
Mana sieva uzskata, ka Nacionālais teātris ir sirds teātris, savukārt Jaunais Rīgas teātris vairāk ir prāta teātris un Dailes teātris tēmē uz citām čakrām. Man patīk viņas raksturojums, ka Nacionālais ir sirds teātris. Tā ir jūtīga tēma. Neslēpšu – man joprojām liekas sāpīgs nesenais notikums ar Elmāra [Seņkova] un Valtera [Sīļa] aiziešanu. Skaidrs, ka tas notikums bija saistīts ar to, kā mākslinieki redz šo teātri. Mums teātrī bija aktīvākas personas, kuras bija pārliecinātas, ka viņu skatījums uz Nacionālo teātri ir īstais. Notika lielas pārmaiņas. Īstenībā man ir baigi žēl, ka tā...
Mēs ar Elmāru taisījām izrādi Spēlēju, dancoju, kad viņš jau bija pieņēmis lēmumu necīnīties un iet prom no teātra. Arī Valters jau bija prom no teātra. Bija baigi žēl, jo iestudējuma laikā šķita, ka es pirmo reizi iepazīstos ar šo mākslinieku. Likās, ja mēs tagad no šī punkta kopā sāktu, kādas lielas lietas mēs būtu izdarījuši... Mums pirms tam bija sapulce, kurā Elmārs prezentēja savu ideju. Viņš nāca klajā ar savu redzējumu turpmākajiem četriem pieciem gadiem. Tīri idejiski un tematiski provizoriski iezīmēja galvenās līnijas. Pirmajām sezonām jau sauca izrādes, kuras varētu iestudēt. Viņam bija sava komanda. Tajā laikā bija jau otrais kurss ar viņa studentiem, kas bija gatavi viņam nākt līdzi. Man tā likās superīga vīzija!
Skaidrs, ka teātris tobrīd bija nedaudz stagnējošs ar visiem kovidgadiem, kara sākumu. Protams, trupā notiek arī paaudžu nomaiņa. Es tagad tā personīgi izsakos, bet es labprāt izsakos personīgi un godīgi. Es tobrīd Elmāram ļoti, ļoti noticēju. Baigi žēl, ka tas nerealizējās, jo šai idejai daži vai dažas, kas bija pārliecināti, ka Nacionālajam teātrim ir jāskan savādāk, nenoticēja.
Dumpīgā Rīga
Nacionālajā teātrī 2., 7., 8., 13., 14., 21.V plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 14–45