Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +14 °C
Daļēji apmācies
Trešdiena, 28. septembris
Sergejs, Svetlana, Lana

Šī ir mūsu Glaindborna. Intervija ar diriģentu Andri Pogu

"Tik apjomīgu iestudējumu diriģēšu pirmo reizi," atzīst maestro Andris Poga. Viņa vadībā Cēsu Mākslas festivāla atklāšanā skanēs Riharda Vāgnera opera Tristans un Izolde

Sestdien, 9. jūlijā, Cēsu koncertzālē diriģenta Andra Pogas vadībā notiks Riharda Vāgnera operas Tristans un Izolde koncertatskaņojums. Galvenās lomas atveidos vācu dziedātāji – tenors Marko Jenčs un soprāns Gunbrita Barkmina. Iestudējumā piedalīsies ārzemju un pašmāju solisti, kuru vidū būs Martina Dike, Olivers Cvargs, Ains Angers, Mihails Čuļpajevs, Artjoms Safronovs un Rinalds Kandalincevs. Spēlēs Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO).

Kopš uzvaras Starptautiskajā Jevgeņija Svetlanova diriģentu konkursā Monpeljē 2010. gadā Andris Poga izvērsis plašu starptautisku diriģenta karjeru. No 2011. līdz 2014. gadam viņš bija Orchestre de Paris galvenā diriģenta Pāvo Jervi asistents un orķestra izglītojošo programmu diriģents un vienlaikus (no 2012. līdz 2014. gadam) arī Bostonas simfoniskā orķestra asistentdiriģents. Ar Bostonas orķestri viņš debitēja slavenajā Tenglvudas festivālā. No 2013. līdz 2021. gadam Andris Poga bija LNSO mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents, pašlaik turpina sadarbību ar LNSO mākslinieciskā padomnieka amatā. Kopš 2021./2022. gada sezonas Andris Poga ir Stavangeres simfoniskā orķestra galvenais diriģents. Kā viesdiriģents viņš ir uzstājies ar daudziem Vācijas, Francijas, Itālijas, Japānas un citu valstu orķestriem.

Rihards Vāgners pēdējos gados ir tavas uzmanības centrā?

Man kā simfonisko koncertu diriģentam agrāk ir bijusi diezgan ierobežota iespēja diriģēt Vāgnera mūziku, ja neskaita simfoniskos fragmentus. Kad Cēsīs tika uzbūvēta koncertzāle un LNSO kopš 2016. gada sāka regulāri uzstāties Cēsu festivālā, gandrīz ik gadu LNSO tur ir piedalījies kādā muzikālas izrādes uzvedumā. Pamatā tās bija operas, taču bija arī Leonarda Bernsteina mūzikls Vestsaidas stāsts. Esam iestudējuši Džordža Gēršvina Porgiju un Besu, Osvaldo Golihova flamenko operu Ainadamar, pērn – Vāgnera Valkīras trešo cēlienu. Cēsu koncertzāles jubilejas koncertā atskaņojām Valkīras pirmo cēlienu. Šie notikumi bijuši gan Cēsu Pils parka estrādē, gan koncertzālē. Tristanu un Izoldi atskaņosim koncertzālē, jo vienojāmies, ka šim darbam brīvdabas atmosfēra nevis palīdzētu, bet kaitētu. Šajā operā ir trīs cēlieni, katrs ilgst stundu un divdesmit minūšu, atskaņošanai ir vajadzīgi pienācīgi akustiskie apstākļi.

Valkīras trešais cēliens pērn gan likās kā radīts brīvdabai.

Brīvdabas apstākļos trumpis ir apkārtne, dabiskā scenogrāfija ar drupām un pils klātbūtni, vakara tumsa ar izgaismojumiem un dzīvo uguni. Viesturs Kairišs man teica, ka viņam vienmēr ir gribējies iestudēt Valkīras finālu – Brīnhildes iemidzināšanu burvju miegā reālā uguns aplī. Ugunsdrošības noteikumu dēļ tas nebūtu iespējams nevienā pasaules teātrī, bet Cēsu pilsdrupu estrādē viņš to īstenoja. Taču tas bija tikai viens cēliens vienā elpā, izmantojot elektronisko apskaņojumu, kas, protams, nav ideāli Vāgnera atskaņošanai. Tas bija upuris par labu citai kvalitātei, vērienīgajam vizuālajam iespaidam. Vēl viens apstāklis: Cēsu pilsdrupās ir 2000 vietu, savukārt koncertzālē ar nolaistu orķestra bedri – tikai nedaudz vairāk nekā 500 vietu. Tātad šoreiz mūsu risinājums Tristana un Izoldes uzvedumam ir – daudz šaurākai publikai un ar neizbēgami augstākām biļešu cenām.

Man tiešām arvien vairāk ir interesanti diriģēt Vāgneru. Mēs arī ar Stavangeres orķestri nupat sezonas noslēgumā maijā koncertuzvedumā atskaņojām Valkīras pirmo cēlienu un nākamajā sezonā atskaņosim Tristana un Izoldes otro cēlienu. Tas ir mans guilty pleasure – tāds grēks, kas man sagādā lielu muzikālu baudījumu. Tas ir drusku citādi, nekā ierasti koncentrēties uz simfonisko programmu, kurā ir simfonija, instrumentāls koncerts un vēl kāds neliels simfonisks darbs. Šeit – Vāgnera opermūzikā – ir daudz atšķirīgu, izaicinošu faktoru. Pirmkārt, daudz vairāk iesaistīto solistu, otrkārt – daudz plašāks materiāls, treškārt – orķestrim nepazīstama mūzika. To tiešām var just, lai arī LNSO vēsturiski arvien ir ļoti piestāvējis Vāgnera vēriens un vācu romantisma skaņa – šie legato, bagātīgās harmonijas un krāšņā sonoritāte.

Riskēšu teikt, ka mums kopš 2016. gada ir izveidojusies tradīcija, ka Cēsu Mākslas festivāls ir mūsu mazā Glaindborna. Līdzīgi kā Londonas filharmonijas orķestris vasarās spēlē operas Glaindbornas festivālā, LNSO to dara vienā projektā Cēsīs. Līdz šim tās bijušas kompaktas, viendaļīgas izrādes vai mūzikls divās daļās ar nelielu starpbrīdi, bet šoreiz būs piecarpus stundu ilgs priekšnesums trijos cēlienos, kas sāksies četros pēcpusdienā un notiks ar gariem starpbrīžiem, līdzīgi kā Baireitas festivālā un Glaindbornā. Starpbrīdis pēc otrā cēliena ilgs stundu, publika varēs ēst vakariņas. Izdevās pārliecināt Cēsu festivālu, ka Tristanam un Izoldei jānotiek tieši šādi. Ne tikai publikas, bet arī dziedātāju dēļ: nevaru iedomāties, kā divu galveno lomu atveidotājiem izturēt vērienīgo izrādi bez iespējas ilgākā pauzē atgūt spēkus. Tik apjomīgu iestudējumu diriģēšu pirmo reizi. Domāju, ka arī orķestra un diriģenta slodze līdzinās triju Gustava Mālera simfoniju atskaņošanai vienā vakarā.

Te laikam ir vietā nodeldētais teiciens – izkāpt no komforta zonas?

Ļoti lielā mērā, bet es pats esmu izvēlējies to darīt. Jau tad, kad 2019. gadā mēs Lielajā ģildē spēlējām Tristana un Izoldes otro cēlienu, es ar lielu pārsteigumu secināju, ka opera Tristans un Izolde pilnā apjomā Latvijas Nacionālajā operā kopš 1921. gada vairs nekad nav tikusi uzvesta. Pagājis 101 gads! Gatavojoties 2019. gada koncertuzvedumam, saņēmu no Latvijas Nacionālās operas klavierizvilkumu ar latviešu tekstu parindeni tā laika raksturīgajā literārajā valodā.

Gaidāmais iestudējums nācis caur stresu: vispirms nomainījās karaļa Marka izpildītājs, pagājušajā nedēļā kļuva zināms, ka izpaliks ilgi gaidītā Lienes Kinčas debija Izoldes lomā.

Kovida pandēmija ir tepat aiz stūra, tā nav beigusies un joprojām ievieš izmaiņas mūsu ikdienas dzīvē. Arī orķestros ārzemēs. Karstajā vasaras laikā mēdz būt arī tā, ka cilvēki tiešām saslimst un uz laiku izkrīt no aprites, nevis viņiem tikai ir pozitīvs kovida tests vai viņš ir atzīts par kontaktpersonu. Egilu Siliņu, kuram ir jādzied Baireitas festivālā, karaļa Marka lomā nomaina igauņu bass, pasaules klases zvaigzne Ains Angers. Savukārt Lieni Kinču Izoldes lomā aizstāj vācu soprāns Gunbrita Barkmina. Es viņu iepazinu 2014. gadā, kad viņa absolūti spoži Andra Nelsona vadībā dziedāja Salomi Riharda Štrausa operas koncertuzvedumā Bostonā. Es to piedzīvoju klātienē, tolaik vēl būdams Bostonas simfoniskā orķestra galvenā diriģenta asistents. Tas bija tik ļoti iespaidīgi, emocionāli spēcīgi un ar tādu personības klātbūtni, ka Gunbrita Barkmina bija vārds numur viens, kuru liku priekšā aicināt, ja mēs Cēsu festivālā iestudētu Salomi. Tobrīd viņa bija viena no visvairāk pieprasītajām Salomēm pasaulē un dziedājusi šo lomu daudzos teātros.

Mums īsā laikā bija jāsameklē aizstājēja Izoldes lomā, taču visas šīs partijas izpildītājas jau bija aizņemtas vai nu Baireitā, vai Savonlinnas festivālā vai citos festivālos. Turklāt man nezināmu iemeslu dēļ katram laikam ir savi skaņdarbi, kas kļūst aktuāli un daudz spēlēti visā pasaulē, un tāds darbs šobrīd ir tieši Tristans un Izolde. Biju ievērojis, ka līdzīgi 2019. gadā gandrīz katrs simfoniskais orķestris savā sezonā piedāvāja Mālera Sesto simfoniju. Vai tā ir modes lieta vai vajadzība šai mūzikai skanēt?

Rūpes par mūsu solistiem uzņēmās Ilze Sprancmane, kas ir ļoti pieredzējusi kastinga producente. Viņa teica, ka atrast Izoldi ir ļoti grūti, jo 9. jūlijā vairākos Vācijas teātros notiek Tristana un Izoldes izrāde vai skan cits Vāgnera darbs. Ir skaidrs, ka tu sāc ar solistiem, kurus pazīsti konkrētajā lomā. Pēkšņi uzzināju, ka Gunbritai Barkminai repertuārā ir arī Izoldes loma un viņa to nodziedājusi jau vairākkārt, tostarp Austrālijā tieši pirms pandēmijas, iegūstot gada dziedātājas titulu. Tur viņa dziedāja sastāvā, kurā karaļa Marka lomu izpildīja Ains Angers.

Mums vajadzēja dziedātājus, kuriem ir saderīga tipa balsis. Tām ir jābūt līdzsvarā. Nevar būt tā, ka vienam ir lielā Vāgnera balss ar milzu amplitūdu un vibrato, bet otram – tieša, fokusēta, ar mazāku vibrato. Abi dziedātāji, manuprāt, ir ļoti labā gan skaņas spēcīguma, gan skaņas veidošanas, estētikas līdzsvarā. Tristana atveidotājs Marko Jenčs ir jaunas paaudzes vācu tenors, kuru līdz šim nebiju zinājis. Tristana loma viņam ir samērā jauna, taču viņš to jau vairākkārt ir nodziedājis. Pats galvenais, ka viņi ir garo distanču dziedātāji, jo Vāgnera mūzikā nevar izdegt pirmajā cēlienā.

Vai pirmā sezona Stavangerē tev aizritēja, kā iecerēts, vai ar pandēmijas cirstām brūcēm?

Šī sezona vismaz tādā mērā, kā esmu iedomājies – orķestrim ir jāattīstās –, ir pagājusi pozitīvi. 2020. gada pavasarī, kad sākās pandēmija, mans plāns saistībā ar Stavangeres simfonisko orķestri bija vispirms 2020./2021. gada sezonā strādāt ar četrām programmām plānotā galvenā diriģenta statusā un, sākot pilnvērtīgu līgumu, ar desmit nedēļām sezonā no 2021. gada rudens. Ieskrējiena gadā visas četras programmas bija jāpielāgo, spēlējot mazākos sastāvos un ievērojot mūziķu distanci uz skatuves. Vienu programmu pat nācās atcelt kovida ierobežojumu dēļ. Norvēģijā tie gan bija vieni no vieglākajiem, ja neskaita to, ka pusgadu – no 2021. gada agra pavasara līdz rudenim – valsts bija vienkārši slēgta. Iebraukt Norvēģijā varēja tikai ar speciālām atļaujām, un pēc tam vajadzēja ievērot karantīnu. Vienu šādu atļauju orķestris ar lielām grūtībām man dabūja, es braucu un desmit dienu pavadīju karantīnā.

Jutu, ka mūziķiem ir grūti strādāt, ievērojot distanci. Jau bija sajūta, ka tā tūlīt kļūs par normu un neko vairs nevarēs plānot ilgtermiņā…

Atceros, toreiz intervijā Kultūras Dienā teici, ka diriģentu tālo pārbraucienu ēra ir beigusies un ir jāmeklē jaunas darbības formas.

Izrādījās, ka man nebija taisnība. Līdzko sākās globālā vakcinēšana, koncertdzīve, lai arī vēl pa nelīdzenu ceļu, tomēr pakāpeniski atgriezās ierastajās sliedēs. Pavasarī tas jau notika ļoti strauji. Orķestris ir viena no konservatīvākajām darbības formām. Ja to lauž vai maina, uz brīdi tas darbojas, bet pie mazākās iespējas atgriežas atpakaļ ierastajā eksistēšanas veidā – nevis digitāli un attālināti, bet pie īstiem koncertiem ar publiku zālē.

Arī mana pirmā sezona Stavangerē neiztika bez korekcijām, taču tās bija nelielas. Sezonas sākumā no augusta līdz novembrim Norvēģijā bija vislabvēlīgākais laiks: spēlējām lielās programmas klausītāju pilnās zālēs. Mums bija arī koncerts Oslo filharmonijā. Draugi, kas bija atbraukuši no Eiropas, bija pārsteigti, kā tas var būt, ja Berlīnē, Parīzē un Londonā ir mājsēde un ļoti stingri ierobežojumi. Bet jau pēc mēneša Norvēģijā decembrī un janvārī sekoja piecas nedēļas, kad vispār nekas nevarēja notikt. Pats uz savas ādas gan es to neizjutu, jo man tad tur nebija jābūt. Orķestrim gan nācās atcelt Jaungada koncertus un pārkārtot citas programmas. Daudzi slimoja, un varu tikai iedomāties, cik nervozs un frustrējošs ir orķestru menedžeru darbs, lavierējot starp ierobežojumiem un pēkšņajām izmaiņām. Kā plānot ikdienas darbu, nemaz nerunājot par nākotni.

Ļoti mokoši strādāt bija pašā kovida augstākās saslimstības laikā. Februārī diriģēju LNSO koncertu Cēsīs, un mēs sajutām, ko nozīmē sākt nedēļu ar vienu sastāvu un redzēt, ka ar katru dienu arvien vairāk cilvēku inficējas un ir lielā steigā jāmeklē aizstājēji. Ar vairākām maiņām knapi nonācām līdz koncertam. Tas pats bija Norvēģijā. Pēc tam lasīju recenziju, kur bija rakstīts: "Interesanti gan, orķestris uz skatuves atradās neierasti nelielā sastāvā…" Tas bija tāpēc, ka vairāki mūziķi bija saslimuši. Pat mūsu asistentdiriģents, kurš vienlaikus ir Oslo operas galvenais trompetists, ielēca programmā mūsu saslimušā trompetista vietā. Pēc tam arī pats izslimoju kovidu.

Lielajos Vācijas radio orķestros joprojām notiek mūziķu testēšana. No pazīstamiem mūziķiem Vācijā dzirdu, ka viņiem tā joprojām ir ikdiena. Aprīlī man bija divas programmas ar Berlīnes Vācu simfonisko orķesti, un tur taisīja PCR testus visiem mūziķiem ik pa divām dienām. Tieši koncerta dienā atklājās, ka mežradznieks ir pozitīvs. Iedomājos: kas notiktu, ja pēkšņi, jau pēc ģenerālmēģinājuma saslimtu diriģents? Tā ir liela laimes spēle. Skaidrs, ka visi grib saglabāt drošu darba vidi. Taču drošās darba vides saglabāšana caur testēšanu, vienlaikus to savienojot ar superambiciozu simfonisko programmu plānošanu, nonāk disonansē.

Plānojot nākamo viesdiriģenta sezonu, visos līgumos ir iestrādāti punkti, ka, parakstot līgumu, tu piekrīti ievērot visas izvirzītās kovidprasības. Tāpat ir iestrādāts arī punkts par atcelšanu – vai par to tiek vai netiek paredzēta neliela kompensācija. Janvārī man bija divi koncerti pēc kārtas Turīnā (Itālijā) un Olborgā (Dānijā). Turīnā tika pieprasīts pirms pirmā mēģinājuma visiem taisīt testu un uz skatuves spēlēt FFP2 maskās (izņemot pūtējus). Biju uzvilcis parasto medicīnisko masku, bet man teica: nē, maestro, jums jāvalkā FFP2 respirators. Izjutu, ko nozīmē diriģēt maskā, kurā knapi vari paelpot… Koncerts notika ar distanci, izmantojot visu lielo skatuvi. Nedēļu vēlāk Dānijā vispār nebija nekādu ierobežojumu. Tas bija īsts kultūršoks – vienā nedēļā sastapties ar diviem diametrāli atšķirīgiem modeļiem. Šāda pieredze man bija visus šos divus gadus.

Tomēr bija iespējas ceļot pie daudziem orķestriem?

Daudz kas tika atcelts. Joprojām uz tālāku nākotni ir pārcelti koncerti vēl no 2020. gada pavasara, piemēram, koncertsērija ar Gēteborgas simfonisko orķestri. Pie tā beidzot braukšu nākamajā sezonā. Diemžēl tika atcelti visi koncerti, kas man bija paredzēti Āzijā. Tos turpināja atcelt vēl šajā sezonā, un pirmās paredzētās viesošanās Ķīnā man ir nākamā gada pavasarī pie orķestriem Pekinā un Guandžou. Esmu diezgan skeptisks par to, vai tie un arī koncerti Japānā un Honkongā patiešām varēs notikt. Tā ir pasaules daļa, kur kultūras dzīve vēl nav atguvusies.

Dažas debijas man tomēr ir bijušas. Patīkami labas attiecības izveidojušās ar Berlīnes Vācu simfonisko orķestri. Tieši pēc gada būs debija pie Berlīnes Konzerthaus orķestra pults. Šajā sezonā pirmoreiz diriģēju slaveno Gulbenkjana fonda orķestri Lisabonā, vairākus orķestrus Ziemeļvalstīs, tostarp Stokholmas Karalisko filharmonijas orķestri, un Vācijas Radio filharmonijas orķestri Zārbrikenē un Kaizerslauternē, kur savulaik galvenais diriģents bija Karels Marks Šišons.

Konsekvents sadarbības partneris bija Rietumvācijas Radio jeb Ķelnes WDR simfoniskais orķestris. Pandēmijas laikā Ķelne bija oāze, kur bija daudz saudzīgāka attieksme pret kultūras iestādēm nekā citur Vācijā. Pandēmijas periodā man tur bijuši trīs koncerti, un neviens no tiem netika atcelts. Viens bija bez publikas, cits ar ierobežotu klausītāju skaitu, bet tie notika. Zārbrikenē bija pamatīgs apjukums publikā, jo tieši koncerta dienā mainījās noteikumi uz stingrāku pakāpi. Nu jau bija prasība būt gan potētam, gan testētam.

Vai pašlaik mūzikai ir īsta laimīgā vasara?

Visi gaidīja brīdi, kad atkal varēs pilnvērtīgi strādāt, ieklausoties vienam otrā un uzstājoties publikai. Tiesa, pandēmijas periodam ir arī pozitīva blakne. Tieši šajā laikā ar LNSO ierakstījām visas astoņas Tālivalža Ķeniņa simfonijas, kam normālajā darba ritmā nebūtu laika. Pašlaik top Artura Maskata simfonisko darbu albums, ko izdos ierakstu kompānija Ondine. Kopā ar Kseniju Sidorovu jau ierakstījām viņai veltīto Artura Maskata akordeona koncertu. Iemūžināsim opusu My River Runs to Thee…, ko viņš sacerēja Andra Nelsona vadītajam Leipcigas un Bostonas orķestrim un kas Leipcigā vēl nav atskaņots. Mēs to šovasar pirmatskaņosim Latvijā LNSO festivālā Vasarnīca Ventspilī.

Vai beidzot zini, kur LNSO strādās nākamajā sezonā? Varbūt joprojām Lielajā ģildē, kuras remonta sākums arvien vairāk aizkavējas?

Godīgi sakot, mēs šeit jūtamies apmuļķoti, jo visu laiku gan par Lielās ģildes renovāciju, gan jaunās koncertzāles celšanu ir kaut kādi plāni, strādā darba grupas, notiek diskusijas, tiek izteikti viedokļi, bet, kad žurnālisti mums jautā, kādi ir jaunumi, izrādās, ka patiesība sen vairs nav tāda, kādu mēs to zinām. Jo tālāk laiks iet uz priekšu, jo mazāka ir skaidrība, kas un kā notiks ar Lielo ģildi. Vēl pavisam nesen, prezentējot mūsu vasaras notikumus, runājām par to, ka tūlīt šovasar orķestris izvāksies no Lielās ģildes un sāks strādāt mēģinājumu darbam speciāli sagatavotajās Dailes teātra telpās. Tika ieguldīts liels darbs, lai mēģinājumu telpu sagatavotu, uzlabotu akustiku un ventilāciju. Taču šobrīd ir situācija, ka vēl joprojām nav noslēdzies iepirkums par renovācijas darbiem. Nākamais termiņš ir jūlijā.

Tāpēc vēl joprojām nav izsludināta nākamā LNSO sezona?

Tā ir vislielākā problēma, jo koncerti ir saplānoti, ir zināmi programmu diriģenti un solisti, bet nav zināms, kur šie koncerti varēs notikt. Mums ir vienošanās ar reģionālajām koncertzālēm – Goru un Cēsu koncertzāli – par konkrētām programmām, taču tas viss ir uz zināmas pauzes, jo, ja mums būs iespēja vēl kādu brīdi koncertēt Lielajā ģildē, mēs šo iespēju izmantosim. Ja tur vēl nebūs sācies remonts, nespēlēt savai Rīgas publikai būtu absurdi. Plānot ir sarežģīti kaut vai tādas nianses dēļ, ka koncerti Lielajā ģildē parasti notiek piektdienās, savukārt reģionālajās koncertzālēs – sestdienās, turklāt atšķiras tas, cik lielu orķestra sastāvu var ietilpināt konkrētajā zālē un kādu repertuāru var spēlēt. Vēl gadu būšu LNSO mākslinieciskais padomnieks, atbildu par koncertu plānošanu, un šī neziņa ļoti apgrūtina manu darbu. Tomēr mums ir cerība, ka renovācija notiks, pat par spīti ārkārtīgi uzlēkušajām būvdarbu izmaksām. Ja nekas netiks darīts, nekas nemainīsies ēkas infrastruktūrā, un tās nav labas ziņas. Ja tomēr darbi tiek iesākti, man ir bažas, vai taupības režīma dēļ netiks daļēji upurēta akustika un citas kvalitatīvam orķestra darbam nepieciešamas īpašības.

Kāds ir tavs viedoklis par ierosinājumu atteikties no Krievijas literatūras klasiķu, zinātnieku, arī disidenta Andreja Saharova un Rīgā dzimušā kinorežisora Sergeja Eizenšteina vārdiem Rīgas ielu nosaukumos?

Es uz šo ideju skatos diezgan negatīvi. Tā ir daļa no atcelšanas kultūras, kad vienkārši atceļam kaut ko, kas mums tajā brīdī šķiet traucējošs, nevajadzīgs vai nepareizs. Vai tādā veidā iespējams cīnīties pret t. s. krievu pasauli? Šī ir destruktīva tendence norobežoties no tā, ko normālos apstākļos mēs nemaz neasociētu ar agresīvo krievu pasauli. Daudzas Latvijas personības ir pelnījušas viņu vārdos nosauktas ielas vai parkus, taču produktīvāk būtu to darīt jaunajās vietās, kas pilsētā top. Neesmu šajā diskusijā ļoti iedziļinājies, taču kāpēc gan to nepārvērst produktīvā risinājumā, kas kopainu padarītu bagātīgāku?

Atgādināšu, ka pirms pāris mēnešiem Britu salās mainīja koncertu programmas, atsakoties no Čaikovska mūzikas. Nevēlos nosaukt konkrēto orķestri, taču no viena Eiropas orķestra ar vārdu, kurš mani ir uzaicinājis uz sadarbību nākamajā sezonā, saņēmu skaidru, nepārprotamu signālu izvairīties no jebkādas krievu mūzikas programmā. Par to man, godīgi sakot, bija diezgan liels šoks. Ziemeļvalstīs tā nenotiek, tur skan krievu mūzika, koncertos piedalās krievu solisti, ja vien viņi nav tuvās attiecībās ar Krievijā valdošo režīmu.

Atcelšanas kultūra nav nekas jauns. Jau daudzas desmitgades Izraēlā neatskaņo Rihardu Vāgneru. Daniels Barenboims bija riskējis un nepaziņojot iekļāvis savā programmā Tanheizera uvertīru, un pēc tam bija diezgan liels skandāls. Zubins Meta pirmais palēnām sāka diriģēt Riharda Štrausa skaņdarbus Izraēlā. Atgriežoties pie Vāgnera Tristana uin Izoldes – operā koris dzied tekstu: "Heil Heil! Heil! König Marke Heil!" Tu tikai izlasi šo vārdu, un uzreiz rodas konkrēta asociācija.

Tristans un Izolde
Koncertzālē Cēsis 9.VII plkst. 16
Biļetes pārdotas

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja