Pagājušajā sestdienā, 6. septembrī, noslēdzās 82. Venēcijas kinofestivāls, un fotogrāfija ar sirmi spuraino Džimu Džārmušu, kurš rokās tur Zelta lauvu – šī pasaulē senākā kinofestivāla prestižāko trofeju –, jau izdaiļojusi ziņu portālus un sociālos medijus. Godalgu amerikāņu režisors saņēma par filmu Father Mother Sister Brother/Tēvs māte māsa brālis, kuras centrā ir pieaugušu bērnu un viņu novecojošo vai jau nebūtībā aizgājušo vecāku attiecības.
Pašcitātu birums
Pati ziņa par Venēcijas kinofestivāla Zelta lauvas ieguvēju pilnīgi noteikti ir iepriecinājusi tos, kuriem sen ir pāri trīsdesmit un kuru kinomākslas pieredzē un emocionālajā bagāžā Džimam Džārmušam ir īpaša vieta. Režisors ienāca starptautiskajā festivālu apritē 80. gados, un drīz vien viņa minimālistiskais, trausli ironiskais un rezignētais stils kļuva par būtisku XX gadsimta ASV neatkarīgā kino daļu. Savukārt pats Džims Džārmušs kļuva par starptautisko festivālu mīluli – režisoru ar spilgtu, unikālu autorstilu, intelektuāli, kura filmās reflektējas pasaules kinovēsture un tiek piedāvāta klasisko žanru dekonstrukcija. Lai atceramies vien Džima Džārmuša intelektuālo antivesternu Mironis/Dead Man (1995) ar Džoniju Depu galvenajā lomā. Iespējams, šo darbu var dēvēt par vienu no labākajām Džima Džārmuša filmām viņa karjerā.
Venēcijā godalgotās filmas Tēvs māte māsa brālis struktūru veido trīs stāsti – būtībā trīs īsfilmas –, kurus vieno gan tēma, gan atpazīstamais autora rokraksts. Viena no šī stila iezīmēm joprojām ir slavenu aktieru iesaiste netipiskās un pat pieticīgās lomās. Trim stāstiem ir atbilstoši nosaukumi – Tēvs, Māte un Māsa brālis. Tie risinās Ņūdžersijā, Dublinā un Parīzē. Jā, kaut ko līdzīgu jau esam redzējuši Džārmuša kino. Piemēram, filmā Nakts uz Zemes/Night on Earth (1991), kas strukturēta no atsevišķām novelēm, kuru darbība risinās dažādās pilsētās taksometra salonā un kurās iesaistīti tolaik nozīmīgākie aktieri.
Tēvs māte māsa brālis arī izmanto šādu moduļveida uzbūvi. Katras noveles sižets šķiet banāls un cilvēcīgs vienlaikus. Pirmajā stāstā pieaugušos bērnus atveido Ādams Draivers un Majima Bialika, tēva lomā – leģendārais Toms Veitss, amerikāņu rokmūzikas ikona un Džārmuša filmu talismans. Toms Veitss jau ir piedalījies vairākos viņa darbos: Kafija un cigaretes/Coffee and Cigarettes (2003), Noslēpumu vilciens/Mystery Train (1989) u. c. Šī filma ir vēl viens apliecinājums gan skaistai klasiķu draudzībai, gan faktam, ka Džārmuša jaunākā filma ir pašcitātu piepildīta.
Otrajā novelē pie mātes (Šarlote Remplinga) ciemos ierodas meitas, viena ir pašvaldības darbiniece (Keita Blānšeta), otra – brīvdomīga bohēmiete (Vikija Krīpsa). Filmas darbība risinās Dublinā, un šajā precīzi režisētajā triju sieviešu tējas dzeršanas un kūciņu ēšanas rituālā iezīmējas aizkustinošas nianses – aiz pieklājības frāzēm maskēta atsvešinātība, aiz pastīvas čalošanas – vientulības skaudrums. To visspilgtāk nospēlē Šarlote Remplinga, kuras tēlā iemiesota gan novecojošas sievietes, gan no ģimenes mājām sen aizgājušu bērnu mātes pieredze. Tieši filmas vidusdaļa ir tā, kas līdzsvaro stāstu un piešķir Džārmuša smalkajam, ironiskajam stilam neparastu psiholoģisku dziļumu. Savukārt šīs filmas daļas dialogu un galda servējuma detaļu saspēle sasaucas ar jau pieminēto filmu Kafija un cigaretes.
Trešajā daļā Māsa brālis māsa un brālis ierodas vecāku dzīvoklī Parīzē. Abi vecāki ir nesen gājuši bojā, un bijusī ģimenes telpa kļūst par vietu sarunai par pagātni un attiecībām. Viss ir ļoti vienkārši – saruna, atmiņas, klusums. Minimālisms, kas neuzbāzīgi atklāj cilvēcisko attiecību traģismu, gaistošumu un skaistumu.
Filmas Tēvs māte māsa brālis uzvara Venēcijas kinofestivālā ir gan negaidīta, gan pamatota, pat pelnīta. Negaidīta – jo šķietami šis darbs nav "nekas vairāk" kā klasisks Džārmuša rokraksta paraugs. Pelnīta – jo mazā, pieticīgā, bez pārmērīga budžeta uzņemtā filma, ko producējusi studija Saint Laurent Productions, lieliski kontrastēja ar grandiozām, apokaliptiskām vīzijām piesātināto konkursa programmu. Vienlaikus balva atdod godu klasiķim, kurš, par spīti autora statusam un ilgajai pieredzei festivālos, līdz šim nebija ieguvis nevienu no lielajām balvām – ne Kannu Zelta palmas zaru, ne Venēcijas Zelta lauvu. Tagad tā ir viņa rokās – šķiet, pārsteigums arī pašam Džārmušam.
Venēcijas festivāls turpināja pērn aizsākto tradīciju – labot "vēsturiskās netaisnības" un atzīmēt autorus, kuri ir svarīgi kinovēsturē. Pērn Zelta lauva tika Pedro Almodovaram par drāmu Blakusistaba/The Room Next Door.
Aizkulišu norisies
Norises ap balvu piešķiršanu un žūrijas lēmumu paziņošanu acīmredzot ir bijušas sarežģītas un saspringtas. Tālab var uzskatīt, ka Džārmuša cilvēcīgā, humānā un autorkino tradīcijā dziļi sakņotā filma, iespējams, ir bijusi žūrijas lēmumu kompromiss. Venēcijas festivālā biju tikai tā sākuma posmā un diemžēl neesmu redzējusi filmu, kas ieguva festivāla lielo žūrijas balvu (otro svarīgāko godalgu). Tā ir tunisiešu režisores Kauteras Ben Hanias filma Hindas Radžabas balss/The Voice of Hind Rajab, kuras sižeta centrā ir Gazas traģēdija – piecus gadus vecas palestīniešu meitenītes nogalināšana. Palestīnas jautājums kā nokaitēts, aktuāls konteksts iezīmējās visā festivāla gaitā – gan kinematogrāfistu atklātajā vēstulē Venēcijas festivāla vadībai, gan iespaidīgā mītiņā Palestīnas atbalstam.
Venēcijas kinofestivāla otra svarīgākā godalga – lielā žūrijas balva – piešķirta tunisiešu režisores Kauteras Ben Hanias filmai Hindas Radžabas balss, kuras sižeta centrā ir Gazas traģēdija. Foto – SIPA/Scanpix
Kas mudināja amerikāņu režisora Aleksandra Peina vadīto žūriju šai filmai, ko daudzi žurnālisti uzskatīja par potenciālo uzvarētāju, savukārt citi – par manipulatīvi veidotu darbu, atstāt godpilno otro vietu, ir atklāts jautājums. Prese jau pēc lēmumu paziņošanas rakstīja/baumoja par skandālu un konfliktu žūrijas locekļu vidū – bez pazīstamā un dziļi intelektuālā Aleksandra Peina žūrijā bija arī brazīliešu aktrise Fernanda Torresa, irāņu režisors Mohammads Rasulofs, rumāņu režisors Kristians Mundžu un citi. Tomēr šajās baumās nav mērķtiecīgi iegrimt. Tas, kas notiek slēgtajās žūrijas sēdēs, lai tur arī paliek – festivāls ir noslēdzies ar tādu balvu sadalījumu, ar kādu tas ir noslēdzies.
Jā, dažas balvas var mulsināt – man bija iespēja redzēt arī filmu, kas saņēma balvu par labāko režiju. Tā ir amerikāņu režisora Benija Safdi Grāvējmašīna/The Smashing Machine ar Dveinu Džonsonu galvenajā lomā. Tā ir laba biogrāfiska filma par profesionālu cīkstoni, viņa atkarībām un izaicinājumiem. Pasaules kino pieredzē ir bijušas daudzas līdzīgas, pat kinovēsturē iegājušas filmas par dažādiem cīkstoņiem, kuru pamatā ir reāli stāsti (kaut vai Satrakotais vērsis/Raging Bull (1980) ar Robertu de Niro galvenajā lomā). Grāvējmašīna ir kvalitatīvs, plašai auditorijai orientēts darbs, kurā pamatā pārsteidz amerikāņu blokbasteru aktiera Dveina Džonsona pārtapšana – izrādās, viņam ir ne tikai apjomīgi muskuļi, bet arī labas dramatiskā aktiera dotības.
Labākā aktiera balva tika piešķirta itālim Toni Servillo par lomu Paolo Sorrentīno filmā Žēlsirdība/La grazia. Labākās aktrises balvu saņēma ķīniešu aktrise Sjiņa Džilei par darbu filmā Klusuma upe/The River of Silence. Balva par labāko scenāriju tika piešķirta franču filmas Darbā/À pied d’œuvre scenārija autoriem Valērijai Doncelli un Žilam Maršānam. Tās centrā ir stāsts par sekmīgu fotogrāfu, kurš izvēlas askēzes un nabadzības ceļu, lai sasniegtu radošo brīvību.
Atliek vēl atbildēt uz manis pašas bieži akcentēto jautājumu, vai Venēcijas festivāls kā platforma šogad ir atklājis filmas, kurām ir izredzes cīnīties par ASV balvu sezonas iekārojamākajām balvām. Atbilde ir apstiprinoša. Pat ja šīs filmas Venēcijā palika bez balvām, ir vērts piefiksēt gan Jorga Lantima darbu Bugonia, par kuru rakstīju iepriekšējā KDi numurā (lasiet šeit), gan Katrīnas Bigelovas apokaliptisko trilleri Māja ar dinamītu/A House of Dynamite, gan Čanvuka Parka traģikomēdiju Nav citas izvēles/No Other Choice. Par šīm filmām vēl noteikti dzirdēsim.