Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Andras Neiburgas piemiņai. Ne literatūra man ir prātā

Andras draugu bariņā es ieprecējos kā neofīts no laukiem, bet piederības sajūta sanāca tik stipra, ka reizēm šķiet – es arī tajā 5. vidusskolas klasē esmu gājusi, jo vairāk tad, kad bijušo klasesbiedru bērni arī nonāca vienā skolā un pat vienā klasē.

Un gandrīz vai jūtos rūpnīcā Straume par mākslinieku noformētāju ar viņiem strādājusi, kur klasesbiedriem piepulcējās vēl citi svarīgi cilvēki, bet šo svarīgo darbavietu nekrologos tagad nez kāpēc nepiemin. No viņiem visiem es Andru nekādi nevaru un negribu atdalīt, un man šķiet, lai arī nekas nestāvēja uz vietas un viss mainījās, viņu saites netrūka, tur bija kopīga humora izjūta, solidaritātes izpratne un estētika. Tādi kopīgi sentimenti, par kuriem nav jābaidās, ka tie varētu kļūt pliekani, jo vienmēr īstajā brīdī pāraugs sarkastiskā jokā. Ne literatūra man ir prātā, par Andru domājot, es viņu mīlētu arī tad, ja viņa nebūtu rakstniece, es mīlu viņas dzīvi vairāk nekā viņas prozu. Un Andras dzīvē visvairāk mīlu tieši to, ka brīvības tiesības, ko viņa pārliecinoši deva sev un citiem, viņā bija līdzsvarā ar piederību, kopību, iesaistītību. Varbūt par kādu citu var domāt atsevišķi, nedomājot vienlaikus arī par viņa vecākiem un bērniem, un vecajiem draugiem, bet par Andru tā domāt nav iespējams. Viņa patiešām ir arī Ome un Opis, un Katrīna un Aleksandrs, un tas ir visās nozīmēs, ne tikai miesa un kauls, bet arī sirds un domas, un priekšmeti un notikumi, un bailes un rūpes. Un tieši tas viss pārvērtās gan viņas, gan Katrīnas mākslā, kas nekad nav ne no gaisa grābta, ne no plika ego taisīta. Es gribētu vēl pasēdēt Miķeļtornī tajā vasarā, kad mazais zagļu sunītis mēdza nākt un, uz pakaļkājām pieslējies, lūrēt iekšā pa logu Andras mājā, kā bija pieradis darīt, kamēr saimnieki kādā mājā zog – pat ja tā bija tikai tāda leģenda par to zagšanu. Un braukt kaut kur uz Irbes krastu vai "Zvjozdočkas" veikalu netīri zaļajā vācu armijas busiņā, kam logi ir tikai priekšdaļā. Kamēr mūsu bērni dauzījās pa pagalmu, mēs turpat priedēs pielasījām spaini melleņu, visu laiku paturot viņus acīs. Un vakarā, ilgi ārā sēžot, man liekas, pie zemeņu dobes, – bet vai tur toreiz vispār bija zemeņu dobe? – Andras vecāki mums stāstīja par kara laikiem, par mammas aizbraukšanu un atgriešanos no Vācijas, par tēva jaunību un Sibīriju, kuras šausmām viņš veltīja tādu pašu klusu pasmiešanos kā Rīgas pirmskara zelta jaunatnes uzdzīves jokiem, un par leģendārā Saktas puķu veikala dibenistabiņu, kurā nāk aktrise Liedskalniņa pasēdēt ar puķu pārdevējām, un cigaretes kūpēja, un bērni joprojām kaut kur tuvumā dauzījās un izdomāja tēviem smieklīgas iesaukas. Es ticu, ka ne jau pēc jaunības tās ilgas, bet pēc vietas, kur esam visi kopā vienmēr.

 

Atvadīties no Andras Neiburgas būs iespējams dievkalpojumā pirmdien, 11. martā, plkst. 13 Anglikāņu baznīcā (Anglikāņu ielā 2). Tuvinieki lūdz nenest ne vainagus, ne īpaši izveidotus ziedu pušķus, bet tikai puķes.

Top komentāri

Andrejs Kārkliņš
A
Ar Neibugras kundzi bijām pazistami sen - kādi 20 gadi. Bet saskaramies tik dažādas reizes pa biznesu. Atvajnojos, kireviski sanāks labāk izteikties. Воспитанный, образованный, приятный, пунктуальный, обязательный, душевный человек... Вот первое из многого, что приходит в голову не задумываясь, вспоминая те немногие моменты общения с Андрой.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai saņēmi informatīvo vēstuli par EP vēlēšanām?

Kopā nobalsojuši: 446

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja