Ceturtdien, 27. septembrī, Latvijas Fotogrāfijas muzejā tiks atklāta Arņa Balčus izstāde Izstāde pēc izstādes, kas ļaus atskatīties uz mākslinieka līdzšinējās daiļrades centrālajām tēmām, kā arī aktualizēs jautājumu par fotogrāfu radošās darbības likteni – vai mākslas darbs spēj eksistēt ārpus izstādēm un izstāžu zāļu ietvariem. Izstāde pēc izstādes tiek organizēta saistībā ar Arņa Balčus 40 gadu jubileju. Šī savdabīgā retrospekcija, kura būs skatāma līdz 28. oktobrim, iecerēta kā komentārs par mākslas institūciju nespēju aptvert un pilnvērtīgi atspoguļot radošos procesus, kas lielākoties paliek skatītājiem nepieejami.
Apraksts par tavu jaunāko izstādi Izstāde pēc izstādes Latvijas Fotogrāfijas muzejā izklausās kā ironija par retrospekcijas žanru. Patiesi – vai mūsdienās vispār ir iespējams jēgpilni komunicēt caur izstādi, kas tikai hronoloģiski vai žanriski rāda kāda autora daiļradi? Kāda ir šīs izstādes struktūra?
Mani vienmēr ir aizkustinājušas jubilejas izstādes un lielie notikumi, kā Latvijas simtgade, Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta un Rīgai 800. Parasti tie kalpo par fonu, lai runātu par pozitīvo mākslinieka daiļradē vai kultūrā kopumā. Arī man šogad ir apaļa jubileja, un man šķita, ka tas ir labs iemesls retrospekcijai. Taču parasti pats mākslinieks sev netaisa šādas izstādes, to dara kurators vai institūcija, un tas visbiežāk notiek, autoram esot jau sirmā vecumā vai vēl labāk – zem zemes, jo tad vairs nevajag māksliniekam izdabāt.
Tā kā šo izstādi veidoju es pats, tai ir dažādi "trūkumi", kas kļūst par neatņemamu izstādes sastāvdaļu. Būtiski – lai arī izstādē fiziski būs lielākā daļa no tā, ko esmu savā radošajā mūžā sastrādājis, patiesībā aplūkot varēs samērā maz. Pat iedomājos, ka kāds varētu jautāt: "Kad tiksim klāt pārējiem darbiem?" Es varētu ar smaidu atbildēt: "Varbūt nākamajā apaļajā jubilejā, ja vien atradīsies kurators vai institūcija, kas spēs to visu aptvert un novērtēt."
Es pat priecātos, ja viena no emocijām, kad cilvēki skatīsies šo izstādi, būtu zināma vilšanās – nevis par maniem darbiem, bet nespēju gūt pilnvērtīgu pieredzi no retrospekcijas. Šī izstāde drīzāk ir kā stāvoklis starp mākslinieka noliktavu, institūciju, kas kolekcionē fotogrāfiju, un izgāztuvi, kurā arī mēdz nonākt fotogrāfa mantojums. Simboliski tas ir tipisks fotomākslinieka liktenis Latvijā, kad tavs radošais mantojums ir "uzkāries gaisā", jo neviens nezina, ko ar to iesākt.
Ar šo izstādi tu vēlies rosināt diskusiju par mākslinieku, kuratoru, institūciju lomu un atbildību mākslas vēstures veidošanā, tās procesos. Vienlaikus arī pats jau daudzus gadus aktīvi darbojies visās šajās lomās paralēli – gan kā kurators, gan kā mākslinieks, gan kā kritiķis un redaktors. Kā tu redzi savu lomu Latvijas mākslas vēstures procesos?
No vienas puses, šajos nepilnajos desmit gados, kopš aktīvi darbojos arī kā kultūras funkcionārs, nekas daudz nav mainījies, it īpaši infrastruktūrā. No otras puses, vide ir daudz aktīvāka un daudzveidīgāka, notiek daudz vairāk dažādu pasākumu un iniciatīvu. Tā gan zināmā mērā ir visas Latvijas kultūras īpatnība, ka resursi tiek investēti stihiskos notikumos, nevis infrastruktūras attīstīšanā. Fotogrāfija nav izņēmums. Protams, es arī esmu atbildīgs par šo mazo fotogrāfijas pasauli Latvijā.
Viena lieta, kam jau šodien redzu sekas, ir tas, ka ar žurnālu Foto Kvartāls lielā mērā ir izdevies mainīt izpratni par to, kas ir fotogrāfija kā māksla, it īpaši jaunākajā paaudzē. Savukārt Rīgas fotomēnesis palīdzējis Rīgu un Latviju iezīmēt starptautiskajā kartē. Droši vien apstāklim, ka fotogrāfijas nozare ir tik neliela un trūcīga, salīdzinot, piemēram, ar Lietuvu, ir arī savi plusi – tā ir jauneklīga, neformāla, atvērtāka eksperimentiem.
Kā izstādes centrālo tēmu tu mini Latvijas identitātes atklāšanu, kas vienlaikus dominē arī tavos pēdējo gadu darbos. Tavām fotogrāfijām parasti piemīt nenoteiktība, attieksmes ziņā tās ir drīzāk ironiskas novērotāja piezīmes, nevis vērtējoši spriedumi, savukārt tavās publicistikas slejās agrāk bija lasāmi diezgan asi un konkrēti viedokļi par Latvijas sabiedrībā notiekošo. Vai šī norobežošanās fotogrāfijā ir apzināta vēlme, piemēram, nepadarīt mākslu ideoloģisku?
Nedomāju, ka man kā māksliniekam ir nepieciešams izteikt vērtējošus spriedumus. Tas drīzāk piestāv žurnālistiem un politiķiem. Es to daru, jo mani šie jautājumi interesē un uztrauc, taču, ja tu spēj kritiski izvērtēt notiekošo, piemēram, politiskos izaicinājumus Latvijā un pasaulē, saproti, ka viss nav viennozīmīgs, nekas nav balts vai melns. Manām tēmām ir sociālpolitisks konteksts, un pats fakts, ka es šādām tēmām pievēršos, nozīmē, ka es nevis norobežojos, bet tieši pretēji – rosinu domāt par šiem bieži vien neērtajiem jautājumiem. Nevēlos teikt priekšā, kā mani darbi ir jāuztver vai kas ir jādomā, uz tiem skatoties. Vizuālā māksla ar to arī atšķiras no publicistikas un fotožurnālistikas, ka tu vari atstāt daudz brīvāku telpu interpretācijai.
Nevienam nav noslēpums, ka dzīvojam vizuālās informācijas laikmetā un fotogrāfiska attēla prakses pārpludina laikmetīgās mākslas sfēru. Šķiet, ka Latvijā šie procesi tomēr vēl ir diezgan inerti un fotogrāfija joprojām lielākajai daļai saistās ar subjektīviem mirkļa tvērumiem, statiskiem attēliem, aizkustinošām kompozicionālām detaļām u. tml. klasiskām estētiskām vērtībām. Vai, tavuprāt, Latvijas fotogrāfijas pārstāvji spēj iekļauties globālajās mākslas tendencēs, vai pie mums par to vispār ir interese no autoru un institūciju puses?
Domāju, ka tevis aprakstītajā "problēmā" nav gluži vainojami fotogrāfi mākslinieki. Tā nu ir sanācis, ka daudziem vietējiem kuratoriem un pat institūcijām ir lieli aizspriedumi pret "tīru" fotogrāfiju, piemēram, klasiskiem fotostāstiem ar lineāriem naratīviem, jo, lūk, modē taču ir runāt par fotogrāfijas materialitāti, nevis, piemēram, nabadzību Latgalē.
Sanāk, ka fotogrāfijai ir jāseko kaut kādai formālai konjunktūrai, ja tā grib iekļauties Latvijas laikmetīgās mākslas scēnā, kas, kopumā ņemot, lai cik tas būtu paradoksāli, ir daudz estētiskāka, formālāka un nekritiskāka par fotogrāfiju. Tā kā fotogrāfijas scēna ir vēl mazāka par vizuālās mākslas scēnu, tā nespēj apmierināt Latvijas fotogrāfu potenciālu.
Savukārt, runājot par mūsu vietu globālākā kontekstā, – fotogrāfiem ir daudz vairāk sasniegumu ārzemēs nekā daudzu citu Latvijas vizuālās mākslas jomu pārstāvjiem. Tas nozīmē, ka problēma nav gluži fotogrāfu darbos, labu fotogrāfu mums pietiek.
No otras puses, foto kā radošām izpausmēm piemērots medijs jau kādu laiku ir kļuvis pieejams ikvienam, savukārt iespēja gūt popularitāti lielā mērā atkarīga no autora tālredzīguma un aprēķina, spējas veidot kontaktus, uztvert un savos darbos interpretēt institucionāli pieprasītas tēmas, motīvus, atbilst aktualitātēm. Vai šādos apstākļos vispār var rasties laba māksla tradicionālajā izpratnē – tāda, kas "norauj jumtu"?
Uz šo jautājumu nav viegli atbildēt. Protams, eksistē kaut kādi trendi, taču fotogrāfijā, ja vien runa nav par kaut kādām tehnoloģiskām novitātēm, pats galvenais vienmēr ir bijis un paliek saturs. Piemēram, līdzko parādījās Google Street View, tā arī tapa pirmie fotoprojekti, kas izmantoja no turienes ņemtus attēlus, bet šodien ar to nevienu vairs nepārsteigsi. Attēli no sociālajiem tīkliem – tas arī ir aizejošs modes kliedziens. Taču cilvēki joprojām mēdz stāvēt rindās, lai apskatītu izstādi World Press Photo, un tur nav svarīga reprezentācija (kas visbiežāk ir ļoti prasta), jo emocijas raisa pats kadrs un problēma, ko tas aktualizē.
Protams, ir arī monētas otra puse – ja tu gribi uzvarēt World Press Photo, tu zini, kādus kadrus tev vajag dabūt, pat ja nepieciešams manipulēt ar situāciju. Bet, ja tu gribi izstādi kādā galerijā vai muzejā, daudz lielāka nozīme būs tavām personiskajām attiecībām ar kuratoru vai direktoru, nevis tam, cik jumtu spēj noraut tavi darbi.
Tava pirmā personālizstāde notika 1996. gadā. Šķiet, ka Latvijas pēdējo desmitgažu mākslā nav daudz piemēru, kad māksliniekiem izdodas jau tik agri nokļūt uzmanības centrā un turpināt ilgstoši veiksmīgi darboties. Kā tev pašam šķiet, kas ir bijis šīs veiksmīgās karjeras pamatā?
Pirmajā izstādē biju sabildējis dažādus jauniešus Liepājā, un tā notika klubā utt, kurā daži no viņiem strādāja un citi tusēja un kurā es pats mīlēju pavadīt laiku, kamēr biju Liepājā. Toreiz atklāšanā pat uztaisīju performanci. Vietējā Kurzemes Vārdā bija indīga recenzija. Tās autore, kāda kundze gados, bija veikli pārfrāzējusi performanci par profanāciju, ar ko deva verdiktu visai manai izstādei. Atceros, ka mana vecmamma, kura dzīvoja Liepājā, ļoti pārdzīvoja, pat zvanīja uz redakciju. Tā ka varētu teikt, ka mana debija bija diezgan neveiksmīga. Attiecībā uz veiksmīgu karjeru kopumā – tas viss ir relatīvi. Tagad iespēju ir stipri vairāk, taču arī konkurence ir lielāka.
Kolektīvās atmiņas un šo atmiņu fikcijas, padomju perioda kultūras nospiedumi mūsdienās – šīs tēmas lielā mērā ir veidojušas tavu daiļradi, kā arī bijušas pieprasītas starptautiskā līmenī, pāraugot modīgā tendencē. Vai šī tēma nav izsmelta, un vai, ar to strādājot, vispār ir iespējams pateikt kaut ko jaunu mākslinieciskā ziņā?
Tad jāatbild ar pretjautājumu – kura tēma nav izsmelta? Taču, protams, tas ir raksturīgi visai Austrumeiropas mākslai – ka tā joprojām pārtiek no padomju mantojuma. Vismaz fotogrāfijā daudzās tēmās ir vērojama pārprodukcija, piemēram, fotogrāfijas par maziem, izmirstošiem ciematiem ar veciem ļaudīm stīvās pozās, bet vienlaikus par daudzām lietām runāts diezgan maz, piemēram, kolaboracionismu. Šobrīd notiek ļoti pretrunīgi politiskie notikumi ne tikai ASV vai Lielbritānijā, bet arī Austrumeiropā, uz tiem reaģē arī fotogrāfi, pārsvarā gan Polijā, Ukrainā, Krievijā. Latvijas māksla lielākoties ir apolitiska, arī fotogrāfija bieži vien ir vairāk melanholiska, nevis sociāli aktīva.
Tavas agrīnās darbu sērijas tolaik šķita izaicinošas konceptuāli "nepareizas" estētikas un intīmu brīžu fiksējuma dēļ, savukārt pēdējos gados daudziem šķiet provokatīva pievēršanās, piemēram, Uzvaras pieminekļa sērijai. Vai tev apzinātā līmenī ir svarīga mākslinieciska provokācija? Vai tas ir tikai radošo meklējumu blakusefekts?
Tas nekad nav bijis pašmērķis, un man nav primāri kādu provocēt vai šokēt.
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
