Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus

Eja un logs, pulsācija un haoss

Pašmāju tekstgrupas Orbīta dalībnieku izstādē ir jaušamas dzīvas idejas, kas atradušas atraktīvu un kvalitatīvu piepildījumu un precīzi iederas vietā, kurā atrodas.

Pasaules kārtības labad it kā ir pieņemts, ka šoferi brauc, lidotāji lido, dzejnieki dzejo, aktieri tēlo, dziedātāji dzied, programmētāji programmē, žurnālisti intervē, skolotāji māca, mākslinieki rada mākslu, savukārt kuratori – izstādes. Tomēr tik vienkārši vis nav. Lūk, tekstgrupa Orbīta jau gandrīz divdesmit gadu jauc vietējās mākslas dzīves ūdeņus pēc senās Riharda Vāgnera Gesamtkunstwerk receptes. Dzejnieki tulko darbus ne tikai savā un citu mātes valodā, bet arī citos medijos un aizrautīgi sadarbojas ar dažādu skaņas un vizuālo jomu lietpratējiem.

16. maijā ar grupas Orbīta dalībnieku izstādi sākās vasaras sezona peldošajā galerijā Noass. Izstādes tematisko satvaru veido pašiem sev uzdotais jautājums: "No kā rodas dzeja?", un tā sastāv no četrā saturiskām un atraktīvām atbildēm uz šķietami neatbildamo kāpēcīšu jautājumu. Katrs autors ir apdzīvojis atsevišķu telpu debarkadera Noass apakšstāvā. Viņu radītās instalācijas ļauj atpazīt Orbītai raksturīgo konceptuāli eksperimentālo, komunikatīvo pieeju mākslai, vienlaikus tās atklāj arī katra mākslinieka individuālo rokrakstu; tas nav maznozīmīgi, jo atšķirībā no dzejas savus vizuālos darbus "orbītieši" biežāk mēdz parakstīt kolektīvi.

 

Bezgalīgi murskuļi

Ekspozīciju aizsāk Aleksandra Zapoļa atbilde – No haosa organizācijas. Telpā valda krēsla, lielāko daļu no tās aizņem mehānisms, kas šķērsām šķērē papīra ruļļus, uz kuriem ikviens apmeklētājs ir aicināts uzrakstīt kādas rindas. Papīra lentes slīd un skulpturāli vijas bezgalīgos murskuļos. Otrā mehānisma galā notiek pretējais process – no sašķērētajiem vārdiem dzejnieks salīmē atpakaļ sagriezto tekstu, kas viņa fascinējošajā balss tembrā atskan kaut kur telpas dziļumā. Vēl svarīgs instalācijas elements ir airis, kas savienots ar šo mehāniski poētisko vārdu radīšanas, zaudēšanas un atgūšanas ierīci. Caur iluminatoru tas ir piemontēts Daugavas viļņu šūpotam pludiņam ar uzrakstu "Haoss", tā ka upes viļņu šalkas ir proporcionālas papīra viļņu šalkām.

Aleksandrs Zapoļs savu darbu sauc par interaktīvu hidrauliski akustisku instalāciju, kura haosa organizācijai aktivizē divus elementus – ūdens enerģiju un kolektīvo radīšanu. Skatītājs gūst pārliecību, ka dzejas radīšana ir ārkārtīgi sarežģīts, izšķērdīgs un laikietilpīgs, tomēr kontrolējams process. Vizuāli instalācijā ir jaušama zināma sasaukšanās ar Maskavas konceptuālista Dmitrija Prigova pašanalītiskajām spēlēm ar vārdiem un balta papīra blāķiem, tomēr vēl vairāk tā sasaucas ar Semjona Haņina tieksmi izjusti operēt ar teksta ritmiem, steigu, minstināšanos, atkārtojumiem, kā arī nereti izmantot poēziju ne vien grafiski un skaniski, bet arī arhitektoniski, piemēram, kā 2014. gada instalācijā Mikrorajonu kastu dzeja. Šķiet, autoram ir visai svarīgi sajust un poētiski saslēgties ar vietu, kurā jādarbojas.

 

Uztvērēka sajūtu klāsts

Nākamajā zālē skatītāju gaida Sergeja Timofejeva atbilde – No loga. Telpas vidū atrodas dīvains, tomēr bezgala pievilcīgs objekts, kuru autors ir nosaucis par dzejas mašīnu. Objekts sasaucas ar vairākām Orbītas radošajā pieejā pamanītām iezīmēm. Pirmkārt, tas turpina ideju par videodzejas formātu, ko tieši Orbītas dzejnieki gadu tūkstošu mijā ieviesa Latvijā. Otrkārt, tas apliecina interesi par dažādu – jaunu un senu – mediju saplūdināšanu, kas iedarbojas uz dažādām dzejas uztvērēja sajūtu sistēmām, kā arī domu, ka dzeja rodas raidīšanas un uztveršanas brīdī. Ne reizi vien Orbītas mākslinieki ir pievērsušies radio iespējām (performances Slow Show FM, projekts Marx FM, Dzeja interjerā), akcentējot tā kā vecišķa medija specifiku un uztvērēja sajūtu klāstam pievienojot nostalģiju. Treškārt, dzejas mašīna darbojas pēc Orbītai raksturīgā bilingvālā principa.

Sergeja Timofejeva izgudrotā dzejas mašīna līdzinās retro spēļu automātam ar pulētu riekstkoka apšuvumu. To grezno elegantā auto zīmolu šriftā izliets logo, un darbojas tā ar kloķiem, ko katrs interesents var darbināt un ļaut vienam no četriem dzejniekiem nolasīt savu dzejoli latviešu vai krievu valodā. Četri dzejoļi ir savietoti ar vienu un to pašu videoceliņu, kurā ir redzams atspulgs logā, ko šūpo vējš. Autors to nejauši ieraudzījis un uzfilmējis no sava dzīvokļa loga, viņš to sauc par statisku kadru, kam piemīt dabiskās montāžas forma. Savukārt dzejoļus viņa biedri ierakstījuši katrs savās mājās pie atvērta loga. Tie šķiet tapuši uz viena viļņa, līdzīgos brīžos, ar līdzīgiem fona trokšņiem un nemaina priekšstatu, ka Orbītas autori ir pilsētas – Rīgas – dzejnieki. Būtisks objekta nosacījums ir skatītāja iesaistīšanās – katram pašam ir jāmontē videodzejolis un jāvēro, kā teksts rezonē ar attēlu.

 

Mistika un fizika

Tālāk izstādes apmeklētājs nokļūst pie Artura Puntes darba, kura atbilde uz jautājumu: "No kā rodas dzeja?" ir – No pulsācijas. Arī šajā telpā atrodas tikai viens objekts – fantastisks pašspēlējošs instruments, kas tapis kopā ar metālmākslinieku Jēkabu Voļatovski un vijoļmeistaru Ingaru Ranceviču. Autors to dēvē par elektromagnētisku akustisku stīgu ierīci sākotnējā muzikālā dzejas impulsa atklāšanai. Tās iegansts ir vēlme dzejoļa intonāciju un ritmu atdalīt no izmantoto vārdu nozīmes.

Mākslinieks stāstīja, ka šādai ambīcijai pamatā bijis vērojums, ka bieži, klausoties dzejas lasījumus, mēs iegrimstam dzejoļa mūzikā un pārstājam uztvert vārdu nozīmi, tomēr turpinām baudīt dzejoļa poētisko saturu, kas nav identisks izmantoto vārdu nozīmei. Īpaši aizraujošs viņam šķitis gadījums ar daudzkārt ieskaņoto Jāņa Rokpeļņa dzejoļa Svina gulbis lasījumu, kurā autors panāk šo iedarbību, mērķtiecīgi izmantojot hipnotisku, pulsējošu, stieptu intonāciju.

Eksperimentālais instruments izskatās un skan iespaidīgi, telpā dominē baznīcas zvanu skaņas radīta atmosfēra. Ierīce vienlīdz iepriecina gan mistikas, gan fizikas sapratējus un piekritējus. Magnētiskā spole saņem balss (kas lasa dzejoli) impulsu un ievibrē divus metrus garu stīgu, koka rezonators rada dūkoņu un neļauj saklausīt vārdus. Lai skatītājs nezaudētu saikni ar autoru, Arturs Punte tomēr ik pa laikam ļauj atgriezties savai balsij un vārdiem, bet pēc mirkļa tie atkal tiek pazaudēti melodiskajā dūkoņā.

 

Kafkas kurmja alā

Ceturtajā zālē izkārtota Vladimira Svetlova telpiskā instalācija, kura pārliecina, ka dzeja rodas – No ejas. Šī ir vienīgā izstādes daļa, kurā dzejas vēl nav, jo autora mērķis bijis rekonstruēt situāciju, kurā rodas sajūta pirms dzejoļa parādīšanās. Mākslinieks stāsta par astrofizikā pazīstamo pulsācija un haoss "tārpejas fenomenu" – no telpas iegriešanas rodoties tuneļi, pa kuriem iespējami ceļojumi laikā.

Vladimirs Svetlovs inscenējis situāciju, kurā skatītājs nokļūst tādā kā Kafkas kurmja alā, kur var omulīgi iekārtoties dīvāniņā pie vecīga galdiņa ar infrasarkano lampu un šķirstīt katalogu, lai izvēlētos nākamā ceļojuma mērķi. Plēves albumā ievietoti vairāki aizlaistu Rīgas mazdārziņu uzņēmumi, kas ir fotogrāfa iecienīta tēma, savukārt priekšā projicēts gandrīz nekustīgs videoattēls ar neredzēti skaistu kalnu ainavu, kas, protams, arī var kļūt par ceļojuma mērķi. Vēl cita opcija ir doties pa kāpnītēm augšup miniatūrā oranžērijā un aprušināt zaļos augus. Šajā galvenokārt scenogrāfiskas izteiksmes darbā Vladimirs Svetlovs lietojis sev tuvo fotogrāfijas mediju, viņa 2014. gadā izdotā grāmata Lietots ir saistošākais piemērs, kā var strādāt ar fotogrāfiju un dzeju, kā to mijiedarbība var aktivizēt dzejas uztveri.

 

Viņi paši ielīksmo

Nezinu gan, vai kāds skatītājs noskaidros, no kā rodas dzeja, tomēr nav pamata izstādes autoriem nepiekrist. Tās apmeklējums raisa pozitīvas sajūtas pretēji klišejiskam uzskatam, ka mākslas darbi rodas mokās. Izstādē jaušamas dzīvas idejas, kas atradušas atraktīvu un kvalitatīvu piepildījumu un precīzi iederas vietā, kurā atrodas, lielā mērā pateicoties arī iekārtotājiem – māksliniekiem Ilvai Kļaviņai un Arnim Vatašam.

Izstādes atklāšanā es kādam viedam paziņam sūkstījos, ka nevaru saprast, kāpēc mani šie darbi tā ielīksmo un šķiet tik pievilcīgi, kaut gan varētu tikt traktēti kā vienkārši multimediāli eksperimenti. Viņš zināja teikt, ka tas tā esot, jo Orbītas mākslinieki paši ielīksmo, būdami darbīgas, asprātīgas, atvērtas, dziļi domājošas un laika garu jūtošas personības.

Tekstgrupas Orbīta izstāde galerijā Noass būs skatāma līdz 22. jūnijam.


Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai esi apmierināts/a ar interneta pieejamību un kvalitāti Latvijā?

Kopā nobalsojuši: 580

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja