Vairāk nekā septiņdesmit gadu ļaudis nāca uz šejieni fotografēties, lai iemūžinātu īpašus notikumus savā dzīvē. Darbnīca fiksēja svarīgus mirkļus un ar tiem iezīmēja portretējamo mūža posmus – tikko iznākušās fotogrāmatas Strenči, Rīgas 17 priekšvārdā raksta tās veidotāji Anna Volkova un Vladimirs Svetlovs. Izdevuma uzmanības centrā ir Strenču fotodarbnīca kā nozīmīga kultūras mantojuma vieta. Tajā ir iekļautas pašreizējā interjera fotogrāfijas, attēli ar saglabātajām mēbelēm, kā arī fotogrāfijas no vēsturiskiem 20.–40. gadu stikla negatīviem no Latvijas Fotogrāfijas muzeja kolekcijas un no materiāliem, kas līdz pat šai dienai atrodas bijušās darbnīcas telpās.
Pagātne nav stīva
"Vienā brīdī es apzinājos, ka skatīties un strādāt ar attēlu ir aizraujošāk nekā to "ražot". Kad fotografēšana no pārdzīvojuma kļuva par manu profesiju, tās tehniskais process ar plānošanu un citām darbībām, kas eksistē ārpus maģiskā brīža, pamazām nogalināja mīlestību pret to," par pagrieziena punktu savā daiļradē stāsta fotogrāfs Vladimirs Svetlovs. Viņa kolēģe Anna Volkova atgādina, ka 2017. gadā viņi ir sākuši fotogrāmatu sēriju Publiskās telpas (izdevniecība Orbīta), kas veltīta padomju laika Latvijas sabiedriskajai telpai. Šajos izdevumos atspoguļota mūsdienu fotogrāfu atšķirīga pieeja darbam ar pagātni. Sērijā iznākusi Vladimira Svetlova grāmata Rīgas līcis, Māras Brašmanes Centrāltirgus un Andreja Strokina Palladium. "Mani fascinē brīvība, ar kādu Andrejs Strokins strādā ar fotomateriāliem. Palladium projektā viņš drosmīgi kadrē, spēlējas ar montāžu un parāda, ka arhīvs nav stīvs, akmenī iekalts piemineklis, bet gan dzīvs izteiksmes līdzeklis," uzsver Vladimirs Svetlovs.
"Kā strādāt ar mantojumu un neieslīgt nostalģijā?" jautā fotogrāmatu Stikla Strenči un Strenči, Rīgas 17 autori Anna Volkova un Vladimirs Svetlovs. Foto – Vladimirs Svetlovs
Negatīvu potenciāls
Annas Volkovas un Vladimira Svetlova ceļš pretī Strenču fotodarbnīcas arhīvam ir sācies ar toreizējās Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītājas Mairas Dudarevas lūgumu izveidot vieglu, rokas bagāžā liekamu fotogrāmatu, ko tūristi varētu paņemt līdzi kā suvenīru. "Kad sākām pētīt Latvijas Fotogrāfijas muzeja kolekcijas, mūs apbūra Strenču fotodarbnīcas stikla negatīvi, kuru detalizācija ir tik iespaidīga, ka sapratām – mēs nedrīkstam šo potenciālu iesprostot mazā formātā ar mazām bildītēm. Galu galā fotogrāmata Stikla Strenči sanāca smagāka par kilogramu," atzīst tās sastādītāja.
Stikla Strenči (2019) izpelnījās starptautisku ievērību un parādīja pasaulei šajos attēlos saglabājušos neviltoto prieku par fotografēšanu un fotografēšanos un šī procesa brīnumaino dabu. Vairāku gadu garumā Annai Volkovai un Vladimiram Svetlovam ir bijusi iespēja Strenčos uz vietas pētīt, kas saglabājies vietējo atmiņās, ģimenes arhīvos un turpat Rīgas ielas 17. namā, kur viņi ir sarīkojuši izstādi Pirms nokrīt egle un meistardarbnīcas.
"Kad veidojām izstādi, strencēnieši nāca un stāstīja, kur kas ir atradies, kur stāvēja galds... Daudzi atcerējās lielo spoguli, kas tajā laikā bija liela greznība. Dažiem apmeklētājiem tā bija pirmā reize, kad viņi sevi ieraudzīja pilnā augumā. Tāpat kā fotogrāfijas, šī telpa un tajā esošie vai kādreiz esošie priekšmeti atdzīvināja viņos atmiņas par fotografēšanos, par viņu toreiz domātajām domām un vēl neizdzīvotās nākotnes nojausmām," saka Anna Volkova.
Grāmatas veidotāji ir mēģinājuši izsekot, kā Strenču fotodarbnīcas objekti ir turpinājuši savu dzīvi. Tie ir izkaisīti pa dažādām vietām – spogulis ir pazudis, divi krēsli un puķu statīvs atrodas Strenču pamatskolas Vēstures telpā, un rakstāmgalds turpina kalpot mehāniskajā darbnīcā Plāņos. "Uz šī rakstāmgalda var ne tikai iegrāmatot un iekasēt naudu, bet arī zāģēt!" norāda Vladimirs Svetlovs, kurš ir iemūžinājis rakstāmgaldu pašreizējā vidē.
Savukārt Strenču fotodarbnīcā izmantotais audekla fons ar krītošo egli glabājas Latvijas Fotogrāfijas muzejā un gaida savu restaurāciju. "Šo fonu izmantoja no 20. līdz pat 60. gadiem. Tu redzi, kā mainās cilvēki, mode un viņu rocība, bet joprojām krīt tā pati egle. Tā nekad nenokritīs," smejas Anna Volkova.
Man klājas lieliski!
Fotogrāmatā Strenči, Rīgas 17 ir ietverts arī Strenču aptiekāra bērnu ģimenes albums no skolotājas Ārijas Āķeres ģimenes arhīva, kādreiz darbnīcas skatlogā izliktie portreti ar saspraužu caurumiņiem no Strenču vēsturnieces Sarmītes Krūzes kolekcijas un pastkartes ar Dāvja Spundes ainavām no viņa mantinieka Viktora Gustsona kolekcijas. Pastkartes bija viens no tā laika ienesīgākajiem fotogrāfijas produkcijas veidiem. Gan ainavu skatus, gan portretus kopēja uz industriāli ražota fotopapīra atklātņu izmērā un ar pastkaršu marķējumiem aizmugurē.
"Fotogrāfija vienmēr ir bijusi komunikācijas veids. Mūsdienās mēs uzņemam selfijus ar vēstījumu citiem: "Man klājas lieliski!", bet pirms daudziem gadu desmitiem cilvēki devās uz fotodarbnīcu, lai radītu attēlus fotoalbumiem vai pastkartēm ar tieši tādu pašu mērķi, jo fotogrāfijās bija pieņemts smaidīt un demonstrēt savu labklājību," atklāj Anna Volkova. Vladimirs Svetlovs arī velk paralēles starp aizgājušo laiku cilvēku uzpošanos labākajās drēbēs un mūsdienu cilvēka publiskā tēla veidošanu sociālajos tīklos. Pēc būtības nekas nav mainījies, vienīgi viss ir paātrinājies.
Jaunajā izdevumā izpaužas projekta autoru vēlme atgriezties pie lēnākas komunikācijas un intensīvāka pārdzīvojuma. Tas ir kā fotoalbums, kuru pāršķirstīt un izlasīt Annas Volkovas un Vladimira Svetlova izstāstīto stāstu par viņu attiecībām ar fotografēšanu un Strenču fotodarbnīcas telpu, kurā viņi ir pavadījuši savas vasaras.
Citāds skaistums
Šo koka ēku ap 1910. gadu ir uzcēlis Strenču fotodarbnīcas īpašnieks Dāvis Spunde kā komercdarbībai domātu būvi. Tās pirmais stāvs bija paredzēts īzīrējamām amatnieku darbnīcām ar dzīvojamām telpām, savukārt otrais stāvs bija atvēlēts fotodarbnīcai ar lieliem logiem un stikla jumtu uz ziemeļu pusi, lai nodrošinātu fotografēšanai vienmērīgu, izkliedētu gaismu. "Kad mainīja jumtu, stikla plates tika nogādātas Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Kad pirms dažiem gadiem veidojām izstādi Pirms nokrīt egle, iekārtošanas laikā tika atrastas jaunas kastes ar 40.–50. gadu negatīviem," stāsta Anna Volkova.
Pēc Otrā pasaules kara Strenču fotodarbnīcas fotogrāfi ir bijuši spiesti taupīt materiālus, griezuši stikla plates uz pusēm un pat fiksējuši vairākus attēlus uz tām. Fotogrāmatas autori ir atraduši stikla plati, uz kuras ir redzams bērns ziedošā krūmā, zirgs pārdošanai un vīrs zārkā. Vesels dzīves cikls! Kādreiz šajā mājā Rīgas ielā 17 ir darbojušās darbnīcas un dzīvojušas vairākas ģimenes, tagad te mitinās tikai viens cilvēks.
"Gatavojot šo izdevumu un fotografējot, es nemitīgi domāju par to, kā atbrīvoties no sāpju vai sēru sajūtas, kas mūs pārņem, skatoties uz fotoarhīviem un ieraugot aizgājušos laikus – enerģijas un cilvēku pilnus. Šodien, kad mūsu kļūst mazāk, kad paliek tukšas pilsētas ēkas un slēdzas ciet lauku skolas un kultūras nami, kā to nepārdzīvot kā traģēdiju? Kā saskatīt perspektīvu? Kā strādāt ar mantojumu un neieslīgt nostalģijā?" jautā Vladimirs Svetlovs. Viens no risinājumiem ir atrast skaistumu pussabrukušajā, pusslēptajā vai pusaizmirstajā.
Jaunās grāmatas atvēršanu pavadošajā izstādē galerijā Maxim Boxer Rīgā tiek demonstrēts Vladimira Svetlova videodarbs. Tajā ir redzama Strenču fotodarbnīcas ēka, kurai pastāvīgi brauc garām fūres, – tā vibrē, un pa sienām skrien gaismas, kas atstarojas no smago automašīnu jumtiem. "Kad tu ieej ēkā, šķiet, ka tajā visu laiku kaut kas notiek, kustas un dzīvo," piebilst Anna Volkova.
Izstāde galerijā Maxim Boxer būs atvērta ceturtdienu vakaros līdz 26. martam.