Ojārs Ābols (1922–1983) bija gleznotājs, mākslas publicists un vīrs, kurš palīdzēja uzplaukt savai sievai Džemmai Skulmei. Tieši ar viņa retrospekciju Cilvēka absurdie projekti uz Zemes un grāmatu, kam dots tāds pats nosaukums, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) sagaidīja liesmojošā zirga gadu. Kuratore un autore Dr. art. Elita Ansone ir vēlējusies aptvert mākslinieka dzīvi kopumā, savienojot socreālisma vēsturisko žanru un socmodernisma variācijas. Izstādes scenogrāfiju un grāmatas dizainu veidojusi Ieva Stūre. Izstāde ir iekārtota LNMM –1. stāva telpās. Ja vēlas sekot hronoloģijai, vajadzētu izvēlēties ieeju no kreisās puses, kur šaurībā iespiesti Ojāra Ābola lielformāta diplomdarbi, kas glabājas Latvijas Kara muzejā. Ar vēsturiskā žanra kompozīciju Jakovs Sverdlovs latviešu strēlnieku vidū Rīgā 1919. gadā (226 x 300 cm, 1951) Ojārs Ābols beidza LPSR Valsts Mākslas akadēmijas rektora profesora Oto Skulmes Monumentālās glezniecības meistardarbnīcu, savukārt Iļjas Repina Ļeņingradas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras institūtā viņš ieguva zinātņu kandidāta grādu par darbu Ienaida negaisi (167 x 243 cm, 1956). Viņa vadītājs bija žanra klasiķis daudztitulētais Boriss Johansons. Darba teorētiskā daļa kara dēļ mums nav pieejama.
Ojārs Ābols. Jakovs Sverdlovs latviešu strēlnieku vidū Rīgā 1919. gadā. Audekls, eļļa, 226 x 300 cm, 1951. Latvijas Kara muzejs. Foto – Kristaps Kalns
Kā uzgleznot zirgu?
Vēsturiskais žanrs ir ticis vērtēts visaugstāk un arī vislabāk apmaksāts visos galmos. Virs žanru hierarhijas ir bijuši tikai valdnieku portreti. Abu Ojāra Ābola gleznojumu perpendikulārais sastatījums uzskatāmi demonstrē radošā rokraksta svārstības.
Rīgas kompozīcija tūlīt piesaistīja preses interesi. Apvienotās Latvijas strādnieku, strēlnieku un bezzemnieku padomju 1. kongress notika 1919. gadā no 13. līdz 15. janvārim Pilsētas (vācu) teātra ēkā (tagad Latvijas Nacionālā opera un balets). Kongress pieņēma Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas satversmi un izvēlēja padomju valdību. Žurnāls Zvaigzne (1951, Nr. 22) rakstīja: "Kongresu apsveikt bija ieradies Krievijas Centrālās izpildu komitejas priekšsēdētājs Sverdlovs." Viņš esot uzsvēris revolucionārās tradīcijas, kas saista krievu un latviešu proletariātu, Padomju Krievijas saites ar sarkano Latviju un to, ka Latvijai "jāprot atsist reakcijas uzbrukumus".
Ojārs Ābols izvēlējās teātra vestibila kāpnes, kas ved uz beletāžu. Telpiskā situācija nosaka inscenējumu. Ar gaišu fonu izceltais revolūcijas premjers melnā ādas jakā sper soļus lejup pa grīdceliņu pretim emocijās sastingušajiem latvju strēlniekiem. Skatieni piekalti Sverdlovam, kuram kā zila ēna seko civilā ģērbtais Latvijas sociālistiskās valdības priekšsēdētājs Pēteris Stučka. Iespējams, strēlnieku korī iegleznotas vēl kādas vēsturiskas personas. Ir sarkanā terora laiks. Pulka dēls, pieķēries ložmetējnieka patronu lentei, gatavs mesties kaujā. Bundzinieks sastindzis pagriezienā pie lielajām bungām, savukārt fanfarists savu sarkankarogoto instrumentu atstutējis pret plecu. Satversme ir pasludināta un nospēlēta. Sarkanie karogi, sarkanā portjera, sarkanais galdauts, sarkanās grīdceliņa malas un sarkanās zvaigznes pie streļķu cepurēm caurvij brūni zaļgano opusu, kas ieguva augstāko novērtējumu – teicami.
Ļeņingradas kompozīcija ir dzīvīgāka ar atrāvienu. Lielmeistara vadībā tapusī batālija Ienaida negaisi attēlo Rīgas strādnieku streiku, kuru 1899. gada 1. maijā sāka Linu un džutas manufaktūras strādnieki. Viņu ekonomiskās prasības netika apmierinātas. 5. maijā notika gājiens pie Vidzemes gubernatora. To apturēja militārā žandarmērija. Sadursmē tika nogalināti četri cilvēki, daudzi tika ievainoti. Protesti, kuros piedalījās vairāk nekā 12 000 strādnieku no 41 uzņēmuma, turpinājās līdz 18. maijam.
5. maija sadursmei Ojārs Ābols izvēlējās tumši violetu padebesi virs Aleksandra I triumfa arkas, kas, izveidota par godu Krievijas impērijas uzvarai pār Napoleonu, sākotnēji atradās pie Rīgas austrumu robežas (tagad Brīvības iela pie Gaisa tilta). Šeit tika uzcelts depo pirmajam elektriskajam tramvajam, kas sāka kursēt 1901. gadā. Depo ēku tornīši vīd gleznas fonā. Centrā dinamiskā rakursā iegleznotais žandarmērijas jātnieks ir atvēzējies ar zobenu pret strādnieku. Viens strādnieks jau ir beigts, otrs no zemes paceļ akmeni, atkārtojot tēlnieka Ivana Šadra skulptūru Bruģakmens – proletariāta ierocis. Ekspozīcijas fotogrāfijas ļauj ieskatīties tēlu tapšanā. Pozē pats autors. Bet kā lai uzglezno satrauktu zirgu?
Ojārs Ābols. Foto – Laimonis Bļodnieks, Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs
Kad Džemma izstrādāja savu zinātņu kandidāta darbu Mūsu svētki (1956), Ojārs viņai kādā vēstulē rakstīja: "Tu, draudziņ, paskaties Velaskēza kompozīcijas, sevišķi to, kur ir masu skats ar kara kungiem un ar zirga pakaļu priekšplānā. Paskaties, kā ir gleznota galva aiz galvas. Ierosinies pagriezienus meklējot. Vēlreiz skaties Johansona pagājušā gada darbu. Atrodi Repina Valsts padomi, Kurbē Ornānas bēres (arī te ir bars), izskaties visu Delakruā (noteikti), Ivanova Mesijas parādīšanos (viņam Mesija ir tur, kur Tev diriģents). Pasēdi vienu dienu bibliotēkā, pēti, pārzīmē uz vietas komponējot, gan komponējot ietekmējoties." (Privātarhīvs.)
No Borisa Johansona padomiem Ojārs Ābols atcerējās, ka "darbā tikai vienā vietā var būt asums, gleznā darbojas viens ovāls, pārējiem nav nozīmes": "(..) Krāsa jāliek irdeni. Uzspiežot kobaltu, kadmija dzelteno un ar vienu otas vēzienu pārejot pāri, krāsa nesajaucas, bet mirdz." (Citēts pēc: Inga Bunkše. Ieskats Ojāra Ābola dzīvē un daiļradē. Bakalaura darbs LMA, 2000.)
Ojārs un Džemma Ļeņingradā. Līdz 1955. gadam. Foto no ģimenes arhīva
Komunistu kalve
Lielformāta darbus uztvert no attāluma traucē vitrīnas. Tajās izvietotas liecības par Ojāra Ābola bērnību. Ojāra tēvs Gustavs Ābols bija angļu un franču valodas skolotājs. Māte Marta Ābola bija mācījusies Martas Rinkas pedagoģijas kursos Ziemeļblāzmā. Māte vadīja Kuldīgas ielā esošo bērnudārzu, kurā gāja arī Ojārs. 1934. gadā viņa neparakstīja Ulmaņa režīma lojalitātes deklarāciju un bija spiesta no darba aiziet. Tieši māte bijusi iniciatore laulības šķiršanai. Ojārs pēdējo reizi tēvu redzējis sešu gadu vecumā. 1939. gadā Gustavs Ābols, pēc pases – luterticīgs latvietis, esot repatriējies uz Vāciju.
1930. gadā Ojārs sāka mācīties Rīgas pilsētas 5. īpatnējā pamatskolā, kas garantēja "100% individuāla un kollektīva darba aktivitāti" (Mūsu Nākotne, 1931, Nr. 31). Izstādē vienā no skolas burtnīcām redzam medicīniskos datus ar Ojāra fotogrāfijām, kas liecina par tendenci uz skoliozi. Otrajā burtnīcā ir ielīmēti Ojāra bērnības zīmējumi. Atzīmju vietā izmantoja pilnīgi vai daļēji aizkrāsotas rūtiņas. Par šo skolu Ojārs Ābols rakstīja: "Skolotājs Taivāns atver skolu, kur mācību process pārvērsts par domāšanas procesu. Skola bez atzīmēm, bez mājas uzdevumiem, ar kalnu sauli, zivju eļļu un sabiedriskās prakses stundām bija eksperiments, bet tas izaudzināja jaunas eksperimentētājas dvēseles." (Literatūra un Māksla, 1983, Nr. 15.)
2. pilsētas ģimnāzijā prasības bija daudz augstākas. Profesionālās iemaņas Ojārs apguva Romana Sutas kreisi orientētajā zīmēšanas studijā. Laikraksts Jaunais Komunārs (1940, Nr. 90) rakstīja: "2. kursa audzēknis, komjaunietis Ojārs Ābols vaļas brīžus pavada, studēdams Padomju tautu mākslu un cenzdamies sociālistiskā reālisma garā skatīt un attēlot strādnieku un darba zemnieku dzīves zīmīgākās ainas. Viņš domā, ka studijas audzēkņu kolektīvs spēs jūtami atbalstīt vēlēšanu kampaņu ar izteiksmīgi darinātiem plakātiem. Ojārs Ābols vispār grib jaunos māksliniekus redzēt ejam plecu pie pleca ar visu strādniecību."
Sākoties Otrajam pasaules karam, Ojārs, viņa brālis Valters un citi komjaunieši ar velosipēdiem aizminās uz Padomju Savienību. Ojārs atgriezās "politiski apkalts" 1944. gada oktobrī kopā ar padomju armiju. Laikabiedri viņā redzēja "maskavieti". Ojāra Ābola raksti skāra daudzus māksliniekus, un sociālo kapitālu tas nevairoja. Tuvojoties 1949. gada 25. marta deportācijām, viņš brīdināja savas studiju biedres – Valda Dišlera sievu Dagmāru un Maiju Eliasi. Par komunistiskā genocīda upuri kļuva Maijas vecmāmiņa, Kristapa un Ģederta Eliasu māte. Viņu neglāba ne dēli, kas marksismā saskatīja vienīgo pasaules patiesību, ne 1905. gadā mātes izglābtā nelegālā tipogrāfija.
Sarkanā aristokrātija
Ojāra Ābola karjera attīstījās strauji. Viņš iepazinās ar Oto Skulmi, izpildot viņa dekorācijas Raiņa Uguns un nakts (1947) iestudējumam Dailes teātrī. Fināls šajā izrādē tika mainīts. Viss beidzās ar pilnīgu un galīgu Lāčplēša uzvaru pār Melno bruņinieku. Režisors Eduards Smiļģis, Oto Skulme, Spīdolas atveidotāja Lilita Priede-Bērziņa un Lāčplēša atveidotājs Artūrs Filipsons tika apbalvoti ar Staļina prēmiju. Toreiz Ojārs pa gabalu ieraudzīja Džemmu Skulmi. Viņi satuvinājās, kad abi jau bija saistīti ģimeniskās attiecībās un abiem bija dēli: Džemmas Skulmes un aktiera Artūra Dimitera ģimenē bija piedzimuši Dainis Dimiters un Juris Dimiters, nākamais mākslinieks, savukārt Ojāra un viņa skolas biedres filoloģes Mirdzas Ābolas ģimenē bija piedzimis Juris Ābols, nākamais komponists. Ojārs un Džemma apprecējās Ļeņingradā 1954. gadā.
1956. gadā pāris PSRS kultūras darbinieku delegācijas sastāvā ar kruīza kuģi Pobeda apceļoja Eiropu. Par viņu kuratoru bija kļuvis Bernhards Borgs, kurš 45 gadu vecumā tika atstādināts no izlūkdienesta un dzīvoja Mežaparkā. Te apmetās sarkanā aristokrātija – Vilis Lācis, Augusts Kirhenšteins, Alfons Noviks, režīmam pietuvinātie rakstnieki Žanis Grīva un Jānis Sudrabkalns.
"50. gados privātās būvaktivitātes Mežaparkā pierima. Sabiedrībā virmoja biedējošs oficiāls sauklis, ka ar personisku dzīvojamo māju gaišajā komunisma rītdienā neiekļūt. Drīz vien ar speciālu valdības lēmumu visā Rīgā tika pārtraukta jaunu zemesgabalu piešķiršana individuālo dzīvojamo māju celtniecībai. Tās drīkstēja celt tikai atsevišķas personas ar īpašu statusu, tostarp arī pazīstami mākslinieki. Tā 1958. gadā Stokholmas ielā 11 pēc arhitekta Artura Reinfelda projekta savu māju un darbnīcu uzcēla gleznotājs Oto Skulme. Šī ēka, kas paugurainā reljefā gleznaini izceļas ar slīpiem jumtiem segto dažāda augstuma būvķermeņu kārtojumu, pārliecinoši atspoguļo jaunākās tendences tālaika būvmākslā un noteikti vērtējama kā viens no labākajiem darbiem 50. gadu arhitektūrā vispār." (Jānis Krastiņš. Mežaparks. Zinātne, 1997.) Reinfelda plānā saskatāmas četras "bišu šūnas". Ap centrālo divstāvu korpusu izvietotas trīs sešstūru darbnīcas – 41,50, 31 un 54,60 kvadrātmetru lielumā. Mājai, kas ar lodžiju atveras pret dārzu, ir kopēja ieeja no dienvidaustrumu puses. Šo māju par Oto Skulmes naudu uzcēla Ojārs Ābols. Kad pietrūka līdzekļu grīdas segumam, Ojārs pierunāja strādniekus, kas asfaltēja Stokholmas ielu, noklāt ar asfaltu grīdu pirmajā stāvā.
Džemmas Skulmes ekspozīcijā Džemma, kas līdz 25. janvārim bija aplūkojama LNMM otrajā stāvā, bija skatāms Rīgas kinostudijas kinožurnāls Rīts, diena, vakars (1967, režisore Irina Mass). Tas ir abu ekspozīciju kontrapunkts, kurā atklājas Mežaparka mājas dzīve. Pie viena galda redzam Juri Dimiteru, Oto Skulmi, republikas Veselības aizsardzības ministrijas galveno dietoloģi Jurģa Skulmes māti Kseniju Skulmi un gleznotāju, mākslas kritiķi Džemmas brālēnu Jurģi Skulmi. Ar melno pūdeli Čiko rotaļājas mazā Marta Skulme. Viņa piedzima 1962. gada novembrī. Janvārī bija mirusi Džemmas māte tēlniece Marta Skulme.
Skulmēm neļāva paturēt dzīvokli krāsu rūpnieka Eduarda Rozīša celtajā namā Lāčplēša ielā 52/54. Te palika dzīvot Džemmas brālēns aktieris Valentīns Skulme. Viņa portrets no Ābola t. s. zilā perioda redzams nākamajā telpā.
Ojārs Ābols. Aktiera Valentīna Skulmes portrets. Audekls, eļļa, 140 x 90 cm, 1964. LNMM
Kinožurnālā Džemma Skulme saka: "Mēs visi esam mākslinieki." Džemma slavē meitu, Ojārs slavē Džemmu. Viņš it kā glezno darbu Kalēji (1962), kreisajā rokā turot paletes nazi, bet ar pliku labo plaukstu notrauc kādus neredzamus putekļus. "Es domāju, ka bez drāmas, bez sprieguma, bez akumulētas enerģijas nav mūsdienīga mākslas darba," saka Ojārs. Jurģis slavē Ojāru un piesauc radošās brīvības spārnus.
Pasūtījuma glezna Kalēji 1962. gadā bija palikta zem sitiena. Stāsts ir šāds: 1962. gada 1. decembrī Maskavā PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs PSRS Mākslinieku savienības Maskavas nodaļas 30 gadu pastāvēšanas izstādē Centrālajā izstāžu namā Manēžā iepazinās ar mākslu. Te bija izstādīti vairāk nekā 2000 darbu, to vidū arī Aleksandra Drēviņa glezna. Ekspozīcijā Jaunā realitāte Hruščovs izvirda dusmās sarunā ar tēlnieku Ernstu Ņeizvestniju, kurš bija mācījies LPSR Valsts Mākslas akadēmijā (1946–1947). Neilgi pirms tam spriedzi ap homoseksuālismu, par kuru kriminālkodeksa 121. pants paredzēja brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem, bija izraisījis skandāls izdevniecībā Iskusstvo. Ņikitas Hruščova runas literāro tulkojumu nākamajā dienā publicēja partijas centrālā avīze Pravda: "Šie patoloģiskie izmežģījumi ir buržuāzisko Rietumu izkurtējušās formālistiskās mākslas nožēlojami atdarinājumi." Tas bija starta signāls partijas organizācijām "uz vietām". Rīgā formālistos tika ieskaitīti mākslinieki Kurts Fridrihsons, Semjons Šegelmans, Ābols ar gleznu Kalēji, literāti Vizma Belševica un Māris Čaklais.
Kalēju struktūra ir irdena un vāja. Taču autora vārds piesaistīja uzmanību, un tika demonstrēta partijas principiālā attieksme pret saviem biedriem.
Prolets ved sauli
Ja skatītājs izvēlas izstādē ienākt no labās puses, par vilcējmehānismu šeit kalpo pasūtījuma glezna Prolets ved sauli. Latviešu mākslinieki 1919. gadā (225 x 200 cm, 1968, LNMM). Darbs citē Oto Skulmes skici, kas skatāma Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja pamatekspozīcijā. Glezna atsaucas uz 1919. gada 1. maija vērienīgo militāro demonstrāciju, kuras scenāriju izstrādāja orgkomitejas priekšsēdētājs Andrejs Upīts, sekojot Ļeņina Monumentālās propagandas plānam. Svētku gājiens sākās Grīziņkalnā un beidzās tagadējā Brīvības pieminekļa vietā, kur Oto Skulme kopā ar Eduardu Lindbergu un Jāni Liepiņu bija noformējuši vienu no runātāju tribīnēm tieši virs Pētera I postamenta, kas stāvēja tukšs.
Ojārs Ābols. Prolets ved sauli. Latviešu mākslinieki 1919. gadā. Audekls, eļļa, 225 x 200 cm, 1968. LNMM
Pētera I jātnieka skulptūra bija evakuēta un nogrimusi Baltijas jūrā. Varas reprezentācijas vieta bija brīva. Tribīni greznoja Revolūcija – sieviete Kominternes baltajā zirgā ar sarkanu karogu pār plecu. Viņu vainagoja sarkanā zvaigzne un sargāja zemniece un strādnieks ar karogiem. Nakts negaiss lētos temperas līmes krāsas gleznojumus sabojāja, un 22. maijā, kad padomju Latvijas armija bez kaujām atkāpās, Esplanādē tika sarīkoti divi lieli ugunskuri visai svētku anturāžai. Par to bija iztērēts miljons kerenku. (Ivande Kaija. Mana dienas grāmata. LU Akadēmiskā bibliotēka.)
Lindberga vietā Ojārs Ābols ir iegleznojis Konrādu Ubānu. Viņš piedalījās Romana Sutas gleznojumā, kas nosedza pareizticīgo Kristus Dzimšanas katedrāli.
Atsaucoties uz Ļeņina Monumentālās propagandas plānu, radās politiķa Kārļa Ozoliņa rosinātās Mākslas dienas. To ietvaros 1984. gadā Sv. Pētera baznīcā tika sarīkota izstāde Daba. Vide. Cilvēks. Izstādes krusttēvs bija Ojārs Ābols. Viņa fotogrāfija ievadīja izstādi. Altārdaļā jauno mākslinieku grupa interpretēja Svēto Vakarēdienu. Par transsubstanciāciju ateistiskā sabiedrība nedomāja, bet atc
Starp divām pasaulēm
Hruščova "atkusnis" pavēra ceļu Rietumu kultūrai: gan literatūrai, gan mākslai, gan kino. Džemmas Amerikas radi sūtīja grāmatas un žurnālus. Un bija vēl kāds ļoti nozīmīgs kanāls. Ojārs Ābols un Džemma Skulme bija Latvijas VDK Izlūkošanas dienesta "īstenā darba veicēji". (Imants Lešinskis. Starp divām pasaulēm. Sastādījusi, rediģējusi un tulkojusi Ieva Lešinska. Domas spēks, 2017.) Šī sadarbība nodrošināja piekļuvi Rietumu kultūras pirmavotiem. Kad 1979. gadā atceļā no Kanādas padomju muita atrada Ojāra kabatā nedeklarētus 130 dolārus un 300 rubļus, tika ierosināta "lieta". Nevainojamā reputācija bija aptraipīta. Viņš taču bija pilnībā ziedojies gaišajai nākotnei, kas, Hruščova solīta uz 1980. gadu, tā arī nepienāca. Ojārs samaksāja sodu un dzīvoja bailēs, ka viņam tiks liegta izbraukšana no PSRS. Jaunu impulsu mākslai vairs nebija. Viņš mira ar vēzi.
Ojārs Ābols. Kompozīcija. Ķēde. Audekls, eļļa, 137 x 99,5 cm, 1965. LNMM
Ojāra Ābola izstādē atpazīstam Pablo Pikaso, Fernāna Ležē, Bena Nikolsona, Antoni Tapiesa, Pjēra Sulāža, Roberta Raušenberga tiešas ietekmes, Rietumu melodijas, kuras bieži papildina didaktisks vēstījums, kas iekodēts nosaukumā. Piemēram, gleznā Klusā daba ar ledusskapi un plīvuru (1976) ledusskapi rotā valūtas (arī itāļu auto) apzīmējums Fiat (latīņu val. – lai notiek). Skapja baltajās durvīs atspīd mēbeļu silueti. Laulības paver durvis uz labklājību un pārticību. Tas bija viņš, kas bija ieprecējies krējumā. Citās klusajās dabās Ojārs iegleznoja sievas vecāku mēbeles. Antibīdermeiers (1969), Klusā daba (1974) ar bīdermeiera deformēto brūno kārtojumu uz zila fona un Tirgoņu renesanse (1977) – tā visa ir Ojāra Ābola greznā vide un zināmā mērā viņa pašportrets. Mežaparka māja bija muzejs, kurp veda ārzemniekus, lai rādītu, cik labi dzīvo mākslinieki.
Ojārs Ābols. Antibīdermeiers. Audekls, eļļa, 150 x 120 cm, 1969. Latvijas Mākslinieku savienība
Ojārs Ābols strādāja ar krāsu kā vielu, kā masu, aizrāvās ar faktūru, audumu burzījumiem un priekšmetiskiem sablīvinājumiem, krāsas tecinājumiem, šķīdināšanu un plūdināšanu. Faktūru arsenālu redzam arī sērijā Procesi uz zemes, kas iekļaujas aerial landscape art, ainavas atzarā, kas izšķīlās 60. gados un izmantoja aerofotogrāfijas, kas tvertas no lidmašīnas vai kosmosa kuģa. Tās sabalsojas ar spārnoto dziesmu par PSRS kosmiskās programmas pārākumu: "Mēs toties taisām raķetes un Jeņiseju dambējam, kā arī baletā mēs planētas priekšgalā!" Kosmiskās ambīcijas redzam arī Māras Kažociņas diptihā Cilvēka rokraksts.
Attīrīta, strikta, spēcīga forma Ojāra Ābola darbu klāstā ir tikai viena. Tā ir abstraktā Kompozīcija. Ķēde (1965). Tās nošķirtība raisa vāru cerību – vai tiešām Ābols būtu radījis ko oriģinālu?
Ojārs Ābols. Klusā daba. Audekls, eļļa, 100 x 94 cm, 1970. Latvijas Mākslinieku savienības muzejs
Ojārs Ābols pieder padomju laikmetam. Viņa izstādē Cilvēka absurdie projekti uz Zemes vējo kultūras provinces flērs. Skumjas un ilgas pēc tā, kas varēja būt, bet nebij’.
OJĀRS ĀBOLS
Izstāde Cilvēka absurdie projekti uz Zemes
LNMM līdz 10.V