Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Muzeja stāsti dokumentos un bildēs

Izstādē Mūsu muzejs. Valsts mākslas muzejam – 100 ir ieteicams nepārcensties ar faktu iegaumēšanu, bet novērtēt pašus mākslas darbus – pēc attēliem zināmus un arī iepriekš neredzētus.

Jebkuras institūcijas simtgade ir teju neatceļams iemesls gan svinēšanai, gan refleksijai. Lai arī svinībām pašreiz joprojām jātiek pieklusinātām, refleksiju tas netraucē, taču arī tā ir savā ziņā neparasta, jo apskatāmais muzejs – Valsts mākslas muzejs – sen ir beidzis pastāvēt, bet reizē "turpina dzīvot Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijās, ekspozīcijās un pētniecībā" (šeit un tālāk – no izstādes anotācijām).

Kā īsti tas gadījies, varētu būt skaidrs tikai mākslas pasaulē iesaistītajiem, bet visiem citiem ziņkārīgajiem jau izstādes Mūsu muzejs. Valsts mākslas muzejam – 100 ievadā piedāvāta detalizēta hronoloģiskā tabula. Tajā izklāstītas ar Rīgas mākslas muzejiem saistītās, XX gadsimta okupāciju un varas maiņu ietekmētās peripetijas – reorganizācijas un kolekciju pārdales. Tā visa rezultātā kādreizējā Valsts mākslas muzeja īpašumi šodien skatāmi gan Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā, gan mākslas muzejā Rīgas birža, gan Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.

 

Vieta mozaīkā

Lai kaut nedaudz restaurētu arī toreizējo vizuālo pieredzi, apmeklētājus sagaida portāls, kura attēls ir redzams muzeja direktoram, tēlniekam Burkardam Dzenim, 1941. gadā uzdāvinātajā albumā. Savukārt aiz šiem simboliskajiem vārtiem rekonstruēts vairāku konkrētu mākslas darbu aranžējums saskaņā ar saglabātajām fotoliecībām – klasisko modernistu Jāzepa Grosvalda un Valdemāra Matveja gleznas pamīšus ar Teodora Zaļkalna skulptūrām.

Pati izstāde (kuratores Vita Birzaka, Aija Brasliņa, Baiba Uburģe, ekspozīcijas scenogrāfs Reinis Suhanovs) lielā mērā ir pētniecisks projekts ar daudzām dokumentārām liecībām (fotogrāfijām, arhīvu dokumentiem, diplomiem, inventāra un viesu grāmatām, izstāžu plakātiem u. tml.), kas tandēmā ar mākslas darbiem veido dažādus muzeja tapšanas un funkcionēšanas stāstus. Tajos ērtāk orientēties palīdz tematisko sadaļu norādes, kas gluži kā līmlapiņas grāmatā piestiprinātas pie ekspozīcijas stendiem, tāpēc ir vērts reizēm palūkoties augšup, lai saprastu savu atrašanās vietu daudzo stāstu mozaīkā.

 

Savējie pret svešajiem

Valsts mākslas muzejs tika nodibināts 1920. gadā un publikai atvērts Rīgas pilī divus gadus vēlāk. Laikrakstā Latvis publicētā rakstnieka Jāņa Grīna reportāža no atklāšanas atgādina, kādā nozīmē šis muzejs savulaik tika primāri uztverts kā "mūsu". Pēc konstatējuma, ka muzejs "nav nekāds lielais", daži mākslinieki vāji reprezentēti un citu darbu trūkst vispār, autors secina, ka "tomēr šīs 5 istabas Rīgas pilī mums latviešiem daudz mīļākas un, šķiet, arī vērtīgākas nekā Rīgas pilsētas mākslas muzeji ar saviem daudzajiem svešajiem darbiem". Proti, Valsts mākslas muzeja sākotnējā ideja bija jaundibinātajai valstij visai loģisks un neizbēgams etnocentriskās pašapliecināšanās akts pretstatā jau XIX gadsimtā iecerētajam un 1905. gadā atklātajam Pilsētas mākslas muzejam, kura vadībā un izstāžu politikā dominēja vietējie vācieši, savukārt latviešu mākslinieki ne reizi vien sūrojušies par izstādīšanās problēmām.

Iepriekšminētā "savējo" un "svešo" tēma, kas satur kritisku vērtējumu potenciālu, gan netiek īpaši attīstīta. To varētu izskaidrot fakts, ka praksē muzejs nekad nekļuva par tīri "latvisku" institūciju. Līdzās prioritāri atbalstāmajai latviešu mākslai tajā nonāca arī gana daudz ārzemju darbu, par kuru dažkārt neparastajiem likteņiem lasāms izstādes izsmeļošajos arhīvu materiālos un dažādās publikācijās balstītajos pavadtekstos.

Dārgmetālu izstrādājumi, Rietumeiropā ražoti porcelāna trauki un citas vērtīgas lietas muzejā nokļuva gan no Valsts zelta fonda, izbēgot no pragmatiskas pārvēršanas valūtā un zelta stieņos, tikai pateicoties direktora Dzeņa neatlaidībai, gan arī "no pamestiem vai rekvizētiem dzīvokļiem, sabiedriskām ēkām un muižām", ko bija iztukšojusi 1919. gada lielinieku valdība. Savukārt iespaidīgais XIX gadsimta japāņu zobens, kura ziloņkaula dekors labākai apskatīšanai arī digitalizēts un sīki komentēts, ievests Latvijā, ignorējot muitas formalitātes, rezultātā konfiscēts, nonācis valsts īpašumā un pēcāk arī muzejā.

Pārējie Austrumu mākslas artefakti gan lielākoties iegūti tradicionālākā ceļā – kā dāvinājumi no tālajās zemēs nonākušajiem latviešiem. Taču notikums, kas visvairāk ietekmēja arī latviešu mākslas tālāko evolūciju, bija beļģu mākslas dāvinājums 1932. gadā, no kura izstādīti efektīgi pastozas un piesātinātas glezniecības paraugi, mežģīnes un medaļas. Pie "cittautu mākslas", kā ārzemju sadaļa dēvēta izdevumos Vadonis pa Latvijas valsts mākslas muzeju, pieskaitāmi arī daži krievu glezniecības darbi un dāņu porcelāna un stikla izstrādājumi ar Art Deco stila iezīmēm.

 

Caurviju motīvs

Nav noliedzams, ka latviešu mākslas saglabāšanā un veicināšanā ir darīts gana daudz, piemēram, iepērkot veselus sešpadsmit darbus no Rīgas mākslinieku grupas pirmās izstādes 1920. gadā un sarīkojot tās otro, radikāli kubistisko izstādi muzeja telpās. Dažādu periodu darbi (par senāko atzīts Jāņa Staņislava Rozes Helēnas Cimzes portrets, 1851) pirkti no autoriem, mantiniekiem un kolekcionāriem, kā arī iegūti kā dāvinājumi un novēlējumi.

Atzīmēts arī, ka "nacionālās mākslas kolekciju izveidē iezīmējās paralēlisms un konkurence ar Rīgas pilsētas mākslas muzeju" un jaunajam muzejam "sarežģījumus sagādāja svārstīgais budžets un biežā mākslas darbu iepirkšanas komisijas sastāva maiņa". Pie citiem sarežģījumiem pieskaitāms telpu trūkums, kas gluži kā caurviju motīvs nebeidz vajāt vietējās mākslas institūcijas līdz pat mūsdienām. Kaut gan Dzeņa vadītais muzejs pie jaunām telpām tā arī netika, viņa nolūkotā "kara ministrijas pārziņā esošā arsenāla ēka" tomēr pārtapa izstāžu zālē Arsenāls daudzus gadus vēlāk.

Ņemot vērā izstādes informatīvo piesātinājumu, skatītājiem būtu noderējis kaut neliels, daudzos faktoloģiskos pieturpunktus fiksējošs katalogs. Tā trūkumu tomēr vismaz daļēji kompensē pavadtekstu publicēšana muzeja mājaslapā. Tāpēc ir ieteicams nepārcensties ar faktu iegaumēšanu vai fiksēšanu, bet novērtēt pašus mākslas darbus – pēc attēliem zināmos un arī varbūt iepriekš neredzētos. Aleksandras Beļcovas Tenisiste (1927), Jāņa Tīdemaņa Dzeltenās bizes (1930), Konrāda Ubāna Irbenes iela (1932), Valdemāra Tones Anna (1935) ir tikai daži no atzītiem lokālās mākslas meistardarbiem. Izstādē iekļauti arī Teodora Ūdera un Sigismunda Vidberga zīmējumi, Baltara porcelāns un vēl daudz citu ievērības cienīgu objektu.

Ekspozīcijas noslēgums ar pasaulslavenās latvietes Vijas Celmiņas zvaigžņotajām debesīm acīmredzot ir uztverams kā apliecinājums šodienas sasniegumiem labākās latviešu mākslas uzkrāšanā. Trimdai piederīgās Celmiņas darbi, protams, nevarēja atrasties Valsts mākslas muzeja krājumā, taču uzskatāmi noder kā latviešu mākslas daudzveidības un muzeja misijas pārmantojamības pierādījums.

 

Izstāde
Mūsu muzejs. Valsts mākslas muzejam – 100
Muzejā Rīgas birža līdz 13.XII

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Kora bu(r)bulis(2)

Mūsu identitātei būtiskā Dziesmu svētku kustība var neizturēt arvien jaunus pārrāvumus un dziedāšanas pasludināšanu par galveno infekcijas avotu.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja