Melanholijas tēmai Eiropas mākslā ir gara vēsture. Melancholia (tulkojumā no grieķu valodas “melnā žults”) senatnē tika uzskatīta ne tikai par īpatnību, kas piemīt vienam no temperamentu tipiem, bet arī par kaiti, kas negatīvi ietekmē cilvēka domas un psihi. Renesanse mainīja domātāju un mākslinieku attieksmi pret melanholiju, to sāka vērtēt kā ģēnija, domātāja, zinātnieka pazīmi. Itāļu filozofs Marsīlio Fičīno (Marsilio Ficino) devis šim melanholijas paveidam nosaukumu Melancholia imaginativa.
Kopš antīkās pasaules laikiem mākslā attīstījās melanholisko tēlu atveidošanas tradīcija. Tēseja pamestā Ariadne un Pēnelope, kas gaida savu Odiseju, vai Melnaholijas tēls no slavenās Albrehta Dīrera (Albrecht Dürer) gravīras – visām šīm figūrām ir noteikta ikonogrāfija. Tā ir tā saucamā “domātāja poza”: sēdēšana, atbalstot galvu ar roku, uz krūtīm sakrustotas rokas, viegli noliekta galva, nolaistas acīs – visas šīs pazīmes nepārprotami norādīja uz tēlu saikni ar melanholiju.
Aleksandras Beļcovas (1892–1981) gleznotajos portretos šī tradīcija iegūst individuālu nokrāsu. Mākslinieces dzīves peripetijas, ilgstoša slimošana ar tuberkulozi un zināmā mērā tieksme pēc intraversijas noteica tēlu traktējumu, kas iekļaujas aprakstītajā tipoloģijā. Gan pašportretos, gan citu cilvēku portretējumos Beļcova uzsvēra gaišu skumju noskaņu. Pat komēdijas žanra aktrisi Antu Klints māksliniece vienā no portretiem attēlo melanholijas stāvoklim raksturīgajā pozā. Vēlāk, jau 20. gadsimta 50. gados, Beļcova iecerēja parādīt Antu Klints pie darba, bet gleznotajā kompozīcijā aktrise pusguļus sēž uz sofas domīguma brīdī, nolaida roku ar zīmuli un neskatās uz papīriem, tekstiem, kas viņai ir klēpī. Līdzīgi melanholijas pārņemtie filozofi un zinātnieki vecmeistaru darbos vai spārnotais radošais gars no Dīrera gravīras ignorē savus darba rīkus un, iegrimuši pārdomās, gaida iedvesmu.
20. gadsimta 30. gados melanholijas atmosfēra valdīja vairākās Eiropas metropolēs. To atzīmē vācu filozofs Valters Benjamins (Walter Benjamin) un franču sociologs Emīls Dirkems (Émile Durkheim), rakstot par Berlīni un Parīzi. Viens no galvenajiem šī laika romāniem – Žana Pola Sartra (Jean-Paul Sartre) Nelabums – lielā mērā iemiesoja laikmeta garu. Zīmīgi, ka sākotnēji pēc autora ieceres tam vajadzēja saukties Melanholija. Strauja industrializācija, totalitāro režīmu nākšana pie varas Eiropā un Krievijā noved pie tā, ka bezrūpīgo flanērismu, raksturīgu 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākumam, 30. gados nomainīja jaunais pilsētnieka tips, kurš dzīvo melanholijas varā.
Izstādes tēmas sakarā kļūst interesants viens atradums Aleksandras Beļcovas privātajā bibliotēkā. Brošūrā ar LPSR Konstitūciju (1940) atradās viena lapa ar citātu no franču rakstnieka Fransuā Renē de Šatobriāna (François-René de Chateaubriand) romāna Mocekļi. Mašīnrakstā norakstītajā fragmentā galvenais varonis atvadās no Mūzas – jaunības un iedvesmas simbola – un pieņem nākamo savas daiļrades posmu, kas turpmāk vēstīs par zaudējumu rūgtumu (romāna 2. daļa, 24. nodaļa). Šatobriāna citāts var liecināt par to, ka Beļcovai bija tuvs romantisma laikmetam raksturīgais priekšstats par melanholiju kā īpašu radošā cilvēka personības sastāvdaļu. Reizē tas dod mājienu, ka padomju periods nesa māksliniecei daudzus pārdzīvojumus un vilšanās, kas noteikti ietekmēja viņas darbu vēstījumu un noskaņu.
Ekspozīcija sniedz nelielu ieskatu melanholijas jēdziena vēsturē un melanholisko tēlu ikonogrāfijā, apmeklētāju uzmanībai piedāvājot gan līdz šim neeksponētus Aleksandras Beļcovas darbus, gan jau zināmus portretus, kas tēmas kontekstā iegūst jaunu skanējumu.