Džeza mūziķis Pets Metīni. Klasiķa cilts

Man bail atbildēt, jo atklāšos kā senils idiots. Tomēr ar savām oficiālajām un neoficiālajām instrumentālajām, vokālajām un teorētiskajām muzikālajām izglītībām, kā arī neprofesionālajām un profesionālajām pieredzēm atļaušos uzskatīt sevi noteikti ne par muzikālās gaumes pārstāvi zem vidējā laja. Koncerts, kurā tiešām dvēsele kratījās, bija "Turaidas roze" 1986.gadā LVU aulā. Tas bija tīri mūzikas nopelns. Arī dažos Dziesmusvētku noslēguma koncertos, bet tur jau nāk klāt arī masu ekstāze. Neatceros, kuros nesenajos operas svētkos Siguldā pirmo reizi izdzirdēju Dināru Rudāni, skaistāko un virtuozāko soprānu, ko jūtos jebkad dzirdējis - gan starp latvju izcilajām zvaigznēm, gan kallasām u.tml. -, bet pilnīgi nepopulāru: uz tās koncertu gan aizskrietu, kur tik pasvilptu, bet - nesvilpj. Ierakstu arī nopirktu, bet neesmu atradis, un diemžēl absolūti nezinu, kur izdzirdēt šo fantastisko koloratūras pērli, par kuru būtu vairākjāsola pasaules bagātākajām operām, bet kura tā vietā Latvijā pelna naudiņu... popsā šņācoši piedziedot dibenbalsis pīļdīķa rokgrupelēm! Bet, jā, džeza mīļotājs neesmu, bet roku labprātāk baudu ierakstā, nevis histēriskā pūlī. Koncertos kaifa ir gadījies maz.

Valdi, kurā koncertā Jums dvēsele kādreiz ir tā izteikti ietrīcējusies? Šis koncerts man šķita tāds hipnotisks, ar krāsainām skaņu kolāžām.