Savu mūziku mēs spēlējam atpūtai, lai cilvēki varētu izklaidēties, neaizskarot tajā nekādu sadzīves problemātiku. Tā Boriss Rezņiks, nepretendējot uz "augstās mākslas" statusu, 2021. gadā godīgi atzina mūsu pēdējā tikšanās reizē Radio NABA raidījumā Zibens pa dibenu. Uzreiz pēc paviesošanās tiešajā ēterā viņš ar interesi noklausījās ārpusē komponistu sagaidījušā smagā rokenrola grupas Rūsa līdera Viestura Polikarpa atnesto ierakstu ar Eolikas dziesmas Āgenskalna tirgus rīts kaverversiju un deva tai savu svētību.
Pateicības žests
Nesagaidot gadumiju, šīs pasaules gaitas pēc ilgas slimības ir izbeidzis komponists, mūziķis un visilgāk pastāvējušās Latvijas popmūzikas grupas Eolika vadītājs Boriss Rezņiks. Virsrakstā izmantotā frāze ir no 1985. gada Eolikas plates Pasaule, pasaulīt tituldziesmas ar Dagnijas Dreikas vārdiem, kuras noslēgumā Boriss Rezņiks to dzied pats, pārsteidzot visus ar izteikti roķīgu vokālu, kas kontrastē ar dziedātāju kvarteta estrādiskajām balsīm. Šī Borisa Rezņika kompozīcija, kas ir sasniegusi otro vietu 1985. gada populārāko dziesmu raidījuma Mikrofons aptaujā, ir arī viņa visvairāk klausīto skaņdarbu topa virsotnē straumēšanas platformā Spotify.
No Eolikas repertuāra visvairāk straumētais tomēr ir vienpadsmit minūšu ilgais Raimonda Paula dziesmu popurijs. Ideju tādu izveidot Boriss Rezņiks pasmēlis, astoņdesmito sākumā viesojoties Austrumvācijas televīzijā. Par pašu uzstāšanos atmiņas nebija pārāk gaišas, jo tieši Vācijā viņš sajutis, cik ļoti pat profesionālu mūziķu grupai no PSRS bijis vājš skanējums salīdzinājumā ar tur sastaptajām Rietumu zvaigznēm.
Viena no tām bija arī Latvijā septiņdesmito un astoņdesmito gadu mijā populārā Minhenes grupa Saragossa Band, kas tur izpildījusi savu dziesmu popuriju. Ja nu neizdevās atvest no ceļojuma gandarījumu par to, kā Vācijas Demokrātiskās Republikas televīzijas skatītāju priekšā sanācis uzstāties pašiem, vismaz labu ideju nočiepis, lai pēc līdzīga principa ar Eoliku izveidotu Maestro dziesmu popuriju, kas varētu būt arī kā pateicības žests Raimondam Paulam par to, ka jau agrīnajā posmā sešdesmitajos gados Raimonds Pauls kā Rīgas estrādes orķestra vadītājs mūziķus uzaicinājis spēlēt savos koncertos Latvijā un citās PSRS republikās.
Panākumu hronika
1965. gadā kopā ar citiem Emīla Dārziņa speciālās mūzikas vidusskolas kora, stīgu un citu instrumentu nodaļu audzēkņiem Boriss Rezņiks sagatavoja koncertprogrammu, ar ko uzstāties dejās, – tajā bijušas gan pašu sacerētas, gan The Beatles un The Beach Boys dziesmas, kuras visi instrumentālisti arī daudzbalsīgi dziedāja. 1966. gadā grupa bija sevi nosaukusi par Varavīksni un tikai nākamā gada sākumā jau pēc sastapšanās ar Raimondu Paulu kļuvusi par Eoliku. Paša Borisa Rezņika instruments bija elektriskās ērģeles Jonika, ģitāru spēlēja Zigismunds Lorencs, savukārt pie bungām vienā no periodiem bijis visā Padomju Savienībā kā izcils sitaminstrumentālists pazīstamais Einārs Raibais.
Šis sastāvs darbībā – spēlējot dziesmu Varam sintezēt visu bez riska – vērojams 1969. gada televīzijas filmā Muzikālais kokteilis, kuras fragmentu arī tagad var noskatīties YouTube. Boriss Rezņiks tajā redzams ar tamburīnu, jo pastaigāties pa telpu ar ērģelēm, protams, nevarēja. Daiga Mazvērsīte Nacionālajā enciklopēdijā raksta, ka šie mākslinieki ātri ieguvuši ievērību un popularitāti Rīgā ar savu augstvērtīgo sniegumu, jo tas tolaik esot bijis vienīgais profesionāli izglītotu mūziķu ansamblis Latvijā. Ierakstu no tiem laikiem nav daudz – ir dažas mazās platītes ar Aleksandra Kublinska un pašu sacerētām dziesmām. 1970. gadā ar Zigismunda Lorenca dziesmu Vecmāmiņa un runcis grupa Eolika Mikrofona aptaujā ieguva ceturto vietu.
Pēc atgriešanās no obligātā karadienesta puiši turpināja studijas konservatorijā un atsāka muzicēt, taču septiņdesmitajos gados lieli panākumi nav gūti. 1977. gadā no Eolikas sākuma sastāva palicis tikai Boriss Rezņiks un par solistēm kļuvušas divas Ilonas – Bāliņa un Stepanova. Ilonai Stepanovai vēlāk bija lemts kļūt arī par vienu no slavenā kvarteta dziedātājām. Grupas Eolika populārākais, līdz pat mūsu laikiem periodiski arī koncertējošais sastāvs ar četriem vokālistiem – Olgu Rajecku, Ilonu Stepanovu, Daini Dobelnieku un Viktoru Burakovu (tagad Zemgalu) – izveidojās astoņdesmito gadu sākumā. Borisam Rezņikam pašam tādas domas, ka vajag tieši četrus dziedātājus – divus puišus un divas meitenes – nemaz nav bijis, bet uztaisīt "latviešu ABBA" ieteicis kolēģis skaņu režisors. Daudz nedomādams, Boriss Rezņiks tā arī izdarījis un, kā vēlāk izrādījās, nav kļūdījies.
Dievs Eols spēlē arfu
Jau minētajā intervijā raidījumā Zibens pa dibenu 2021. gadā komponists atzina, ka kļūda varbūt bija atstāt to pašu grupas nosaukumu, sastāvam un arī stilam mainoties, bet, kā nu noticis, tā noticis. Kopš pirmsākumiem, kad Eolika izveidojās par vienu no pirmajām Latvijas rokgrupām, tomēr tās vadītājs nav mainījies, un tieši Boriss Rezņiks izdomājis šo nosaukumu, aizņemoties to no grieķu mitoloģijas, kurā vēju dievs Eols spēlē arfu. Arī visvairāk dziesmu grupai rakstījis Boriss Rezņiks, kurš tās aranžējis kopā ar savu ilggadējo kolēģi skaņu inženieri un komponistu Ivaru Vīgneru, apbrīnodams viņa spējas rast risinājumus, ņemot vērā studijas tolaik pieticīgās iespējas. Panākumus Mikrofona aptaujā vēl pirms hita Pasaule, pasaulīt guva Borisa Rezņika dziesmas Tu smējies sapnī (1981) un Tava atnākšana (1984).
Pateicoties 1982. gadā izdotajai platei Rīgas sapņi ar dziesmām krievu valodā, Eolika koncertēja un ieguva popularitāti visā lielajā PSRS, izņemot Igauniju. To Boriss Rezņiks sarunās pieminēja arī pēdējos gados, saprotot, ka kaimiņiem bija pieejama Somijas televīzija, tāpēc arī lielāka ārzemju popmūzikas pieejamība un klausīšanās pieredze, kas paaugstina prasības. 1987. gadā, "zelta kvartetam" jau pajūkot un dziedātājiem atkal mainoties, Eolika iestudēja Borisa Rezņika rokoperu Robinsons Kruzo, kas, kā vēstīts Nacionālajā enciklopēdijā, izdota un ieskaņota skaņuplatē, bet tās ieraksts pagaidām nekur nav pieejams.
Vēl viens komponista Borisa Rezņika panākums – triju Baltijas valstu dziedātāju izpildītās dziesmas Atmostas Baltija trešā vieta Mikrofona aptaujā 1989. gadā. Turpmākajos gados viņš pārsvarā strādāja kopā ar Ivaru Vīgneru izveidotajā Studio 55. Laiku pa laikam uzstājās ar Eolikas kvartetu publikas aizvien labi apmeklētajos koncertos. 1997. gadā Boriss Rezņiks saņēma Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā, un 2010. gadā viņam tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.