Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Svētkos neizliekamies labāki

Ieva Zībārte: Dziesmu un deju svētki ietekmēja arī pilsētas publisko seju

XXVI Vispārējie latviešu dziesmu un XVI Deju svētki izskanējuši, uzdodot galveno jautājumu – kā ikdienas dzīvē paņemt līdz kaut mazu daļu no tās iedvesmotības, bezatlikuma atdevīguma, stājas, lepnuma, tautas un vienotības apziņas un, iespējams, visvairāk sildošā un neraksturīgākā – iecietības un tuvākā pieņemšanas. Kāda būtu Latvija, ja mēs tā turpinātu dzīvot? Bet kas mums galu galā to liedz?

Vaicājām dažiem kultūras jomas cilvēkiem, vai viņiem svētki kļuva par personīgu notikumu un kādas pārdomas raisīja.

Ar šo Jāņa Šipkēvica ierakstu Facebook dalījušies vairāk nekā 700 cilvēku, tas paticis veselam tūkstotim. Diena nolēma to publicēt, lai arī rakstos saglabātu šo precīzo liecību. 

Komponists un dziedātājs Jānis Šipkēvics:

Par Dziesmu un deju svētkiem 2018. gada 8. jūlijā. Lieki teikt, ka allaž Dziesmu un deju svētki ir bijis liels un būtisks notikums. Katrā laikā tam sava loma un svars. Bet šajā reizē jo īpaši sajūtu lepnumu, apbrīnu un mīlestību. Apbrīnu par svētku dalībniekiem – tiem, kas šo fenomenu dara dzīvu, mīlestību visapkārt no tiem, kas iesaistīti šo svētku sarīkošanā, un lepnumu mūsos, kas latvieši (un ne tikai), – par to, ka esam daļa no šiem svētkiem, ka mēs tā spējam. Šajā reizē jo spēcīgi es ticu, ka līkne ir augšupejoša. Es, goda vārds, gluži vai sataustu gaisa svārstības, kas pilnas ar jaunu jaudu, ar ticību, ar apņēmību. Tās kā brīnumaina vētra, kas augšāmceļ cietušus kokus, mums pēc sāpīgiem sitieniem, kritieniem jautājuma zīmes iztaisnojusi par izsaukuma zīmēm. Svētku atklāšanas dienā ejot cauri pilsētai, man pretī nāca ļaudis no citas planētas – apgaismoti, siltām, smaidošām acīm, latvieši, kas mīl būšanu, mīl viens otru un mīl dzīvošanu Kolkā, Zilupē, Iļģuciemā un Mežaparkā. Īstie latvieši. Tie ir mūsu mīļie mēs, kas ik pa laikam pazūd un tad atrodas. Un es ticu, ka tie īstie mēs ir šie brīnumainie, nevis otrādāk. Mēs neizliekamies par labākiem svētku laikā, drīzāk citkārt aizmirstam, cik stipri un gaiši esam. Mēs esam gaiši un spēcīgi piedzimuši šeit. Skaistajā Dieva azotē. Pirms pāris dienām aizdomājos par vietu, kurā tiekamies svētku noslēgumā. Mežaparks. Vai tas nejauši? Meža parks. Kā balsis lielā burzmā, kad sakārtotas, vienotas veido kori, kā savvaļa un brikšņi pārtop parkā. Tā mūsu katra iekšpuse, kad, pārdomāta un ar mīlestību sakopta, top par sirsnīgu sētu, kas pati saskaņā ar sevi, savu dzimtu, kā arī laipni gatava uzņemt viesus, kaimiņus, palīdzēt citiem. Šajā reizē ir sajūta, ka tas ir īsts, spēcīgs, jauns sākums. Ir notikusi paaudžu maiņa, taču mūsu priekšgājēji joprojām ir jaudas pilni un, lai arī ar izņēmumiem, gatavi pieņemt pārmaiņas, uzņemt jaunus spēkus. Jaunos, kas alkst dot savu jauno spītu, spējas un gudrību. Šie ir labākie Dziesmu un deju svētki, kādus es savas dzīves laikā esmu piedzīvojis. Sākot no sirsnīgā un cilvēcīgi saliedējošā atklāšanas koncerta, sirdi augšupceļošā garīgās mūzikas svētvakara Doma baznīcā, mākslinieciski vērienīgā vokālsimfoniskās mūzikas notikuma Arēnā Rīgā, galvu reibinošā deju lieluzveduma, kā arī viennozīmīgi veiksmīgā noslēguma koncerta Mežaparkā. Šeit es novēroju jaunu gaumes, spēju un jaudas mijiedarbi.

 

Rakstnieks Māris Bērziņš:

Katri Dziesmu un deju svētki ir notikums. Tad, kad sākas kritika, domāju, simtprocentīgi visi tam varētu piekrist, ka labā šajos svētkos vienmēr ir daudz vairāk nekā nepilnību vai neizdošanos. Ja tos atzīmē kā simtgades Dziesmu svētkus – jā, vēriens bija lielāks un varēja just, ka ir vairāk ieguldīta nauda, bet, skatoties uz lielajiem koncertiem, neizjutu, ka tie būtu "superīgāki". Biļetes man nebija, pārāk arī "neiespringu" uz to. Vakar (8. jūlija koncerts Zvaigžņu ceļā Mežaparkā – red.) pa pusei klausījāmies aiz sētas. Bijām ciemos pie paziņām Mežaparkā, un mums dārzā bija lielais ekrāns.

Pilnībā saprotu vēlmi izstāstīt Latvijas vēsturi arī uz skatuves, īpaši šajā gadā, bet man personīgi teatralizācija nepatīk (atsaucas uz deju lieluzvedumu Māras zeme red.). Zvaigžņu ceļā pilnīgi lieks likās Jāņu uzvedums priekšplānā. Tas pat traucēja un novērsa uzmanību no pašas dziedāšanas. Viss jau bija labi, bet, ja mēs mazliet tomēr analizējam, bez kritikas arī nevar. Ne tikai šajos Dziesmu svētkos, bet arī citos esmu domājis par jaundarbiem. Manuprāt, tos nevajag atskaņot noslēguma koncertā, ja nu vienīgi tie pēkšņi ir tik izcili, ka uzreiz "paņem" klausītāju. Ko mēs svētkos paši mājās darām? Dziedam dziesmas, kas mums jau ir pazīstamas un patīk, un tad ir svētku noskaņa. Ja pēkšņi kāds sāk dziedāt pilnīgi jaunu dziesmu, pārējie rausta plecus. Kāpēc nevarētu būt atsevišķs koncerts tieši jaundarbiem? Darbus, kas vēlāk izsijājas un izkristalizējas un kas patīk gan dziedātājiem, gan klausītājiem, varētu iekļaut turpmāko Dziesmu svētku repertuārā. Ir iegājies, ka Kultūras ministrija taisa tāmi, kurā ir iekļauti jaundarbi, protams, ir pareizi, ka vajag veicināt radošo procesu, tomēr šaubos, vai šādi neaprobēti un nepārbaudīti jaundarbi ir jālaiž lielajā koncertā. Zvaigžņu ceļā dažus labus jaundarbus, nesaukšu vārdā, kas atstāja pilnīgi vienaldzīgu, labprāt būtu iemainījis pret Mūžam zili. Pa pieciem gadiem vajadzētu nopelnīt iespēju būt noslēguma koncertā, nevis iekļaut uzreiz pirmajā gadā. Tas būtu godīgi. Kad pa gabalu tiek rādīti raksti, tas, protams, ir iespaidīgi. Nodomāju – ja Latvijai tiktu uzticēts veidot olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju, mēs labi tiktu galā, Māras zemi 1:1 varētu tur ielikt. Bet, kad puiši, īpaši sākuma daļā, attēloja senās cīņas... tas atkal bija teātris, par kuru drusku neērti. Bet labā ir daudz vairāk. Tas, ko cilvēki ir ieguldījuši, ir nenovērtējami. Visi kolektīvi un vadītāji, kas to dabūjuši gatavu. Māras zemē bija saviļņojoša aina, kad cauri dejotāju pulkam nesa deju kolektīvu karogus. Tad es nodomāju – cik viņu ir daudz un cik tas ir labi. Manuprāt, sadziedāšanās koncerts lielā mērā kompensēja iztrūkumus lielkoncerta repertuārā. Varbūt tos nemaz vienu no otra atrauti nevar skatīt. Cita lieta, cik tas silda sirdi.

Patika, ka visā pilsētā bija daudz bezmaksas pasākumu, ejot pāri Rīgas centram, to ļoti varēja izjust, un cilvēkiem tas bija vajadzīgs. Savā ģimenē novērojām – kad skatāmies pa televizoru, dzirdam labāk, bet esam arī kritiskāki. Mūsu ģimeni ļoti apmierināja vokāli simfoniskais koncerts, kuru klausījāmies vispirms mašīnā un pēc tam vēlreiz noskatījāmies pa televizoru. Arī Garīgās mūzikas koncerts. Runājot par prezidenta Raimonda Vējoņa runu, manuprāt, būtu jāatklāj, kas viņam raksta runas. Ir jāuzveļ vaina Saeimai, kas ko tādu pieļauj. Vai – prezidenta kancelejā ir jāizveido jauns amats – prezidenta vietnieks runu teikšanā, tiesa, tas atņemtu gandrīz 50 procentu no prezidentam darāmajiem darbiem. Var jau būt, ja izpildījums būtu labāks, arī teksts būtu pieņemamāks? Bet arī saturiski tās ir diezgan tukšas un plakanas. Pievelk tuvplānā dziedātāju, un redzu, kā meitene tur roku uz sirds – satraukta sejas grimase – kaut nu izdotos līdz beigām...

 

Arhitektūras kritiķe Ieva Zībārte:

Apmeklēju lielā noslēguma koncerta ģenerālmēģinājumu Mežaparkā – burvīga atmosfēra un programma, lieliska skaņa, skaisti, priecīgi cilvēki. Ievērojami uzlabota infrastruktūra, izcilas labierīcības, arī desas bija, lampiņas priežu zaros un futbols teltī. Varens brauciens tramvajā. Bagātīgi darināti un rotāti tautastērpi. Mums ir viss! Lieliska ideja bija arī Dziesmu svētku restorāns Rozentāla laukumā pie Latvijas Mākslas muzeja ar lielo ekrānu un Rīgas labāko restorānu teltīm. Dziesmu un deju svētki ietekmēja arī pilsētas publisko seju ar rosinošu burzmu un jauniem cilvēkiem. Ļoti priecājos, ka šogad svētkos bija izcelts arī Latvijas karogs. Tas lepni plīvoja gan koncertos, gan ielās. Karogotais ceļš uz Dziesmu svētku estrādi Mežaparkā – patiesi aizkustinošs. Prieks, ka tik daudzi cilvēki sociālajos tīklos dalījās ar fotogrāfijām, aiznesot ziņu par mums visur pasaulē.

Top komentāri

viedoklis
v
Domāju, ka noslēguma koncertu sabojāja dažādas muz. kvalitātes dziesmu nekritiskais samaisījums. Zilvera dziesma bija, mans uzskats, ļoti slikta, Karlsona divas - tikai profesionāli uzrakstītas, bez iedvesmas un mākslinieciskās jaunrades. Tiguls vai nu nespēj , vai arī negrib attīstīt melodiju, tikai to atkārto, tādēļ kļūst garlaicīgi, Prauliņam gan pietiktu ar vienu dziesmu, tāpat Braunam. Koncertam uzpiesta koncepcija bez mākslinieciskā seguma, manuprāt, izgāzās.
mjāa
m
Latvija ir maza, cits citu pazīst, vien no otra ir atkarīgi, bet čomu, paziņu, priekšnieku, orientācijas un etniskās izcelsmes biedru skaņdarbu masveida iekļaušana Dzioesmu svētku noslēguma koncertā jūtami pasliktina tā kvalitāti.
Dziesmu
D
svētku noslēguma koncerts bija kās no dažādām drānām un diemžēl arī lupatām austs un salāpīts deķis - Em. Dārziņš u. c klasiķi neder kopā ar Paulu vai (vēl trakāk) Zilveri.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli

Klusā perfekcija un pašpietiekamība

Izcilais fotomākslinieks Andrejs Grants nav izaudzinājis sava stila turpinātāju vai atdarinātāju grupu, viņa ietekme vairāk ir saistīta ar smalkas un vērīgas fotogrāfiskās domāšanas attīstīšanu

Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja