Valentīna Freimane: Ļoti uzticos operas autoriem

profesionāla vērtējuma nebūs. Grupējums, kurā ir arī Maskats, sen atlasījis sev paklausīgus atrakst;ītājus, kuri saskaņo viedokļus un paši laikam nav spējīgi pastāvūigi spriest - visādus silabriedīšus, lūsiņas jerohomovicīšus, znotiņīšus, kuri nesagādās nekādus nepatīkamus pārsteigumus saviem saimniekiem.

Akla uzticība reizēm dārgi maksā...

No vienas puses it kā glaimojošs, pagodinošs piedāvājums rakstīt par tevi operu; no otras puses - apzināšanās, ka šis piedāvājums ir dziļi savtīgu nolūku vadīts; no trešās puses - viss, ko mēs cilvēki darām ir savtīgu nodomu vadīts; un no ceturtās puses - vai es, piemēram, gribētu, lai par mani operu raksta tieši Maskats un Langa? Godīgi sakot, es pat nezinu, vai Valijas Freimanes dzīvesstāsts - dramatisks un pat traģisks - pat, ja viņa pati palika dzīva, - gluži pakļaujas operas žanram. Operu sižetiem tomēr piemīt zināma samākslotība. Bet viņas stāstā nav nekā samākslota. Liekas, ka ir tādi dzīves stāsti, kas nepakļaujas ne operas, ne operetes, ne mūzikla žanriem. [Viens no tādiem varētu būt arī zināmā aviatora dzīves stāsts..."]

pakalpiņu mafija "mūzikas un kultūras aprindās", šķiet, ka noteikti izvirzīs un "spoži" piešķirs Maskatam kārtējo (pseido) lielbalvu un vēl kādu ordeni. Visticamāk, "Klasika" aizgūtnēm vīteros par "dižo sasniegumu operžanrā", Saule, Teritorija un pats Orestofāns Lieliskais kopā ar Inesi Pagurušo ar dziļdomīgiem tekstiem aiztamborēs katru kritiskāka vērtējuma iespēju. Nu kultūras aprindās tāpat kā politikā - ja tajā valda visādas bestijas, lembji un tūdaliņi, tad tie paši tikumi arī tieši atbalsojas. Bet jaunā opera "Valentīna" - nu tā, nekā krimināla, bet nekā arī patiesi oriģināla un dziļi atmiņā paliekoša. Kā rakstīja smeldzīgas dziesmiņas teātrī, tā arī savā operā komponists izpaužas - mūzika vairāk kā sentimentāli ilustrējoša, nevis klausītāja apziņu dziļi frustrējoša. Būt mākslā oriģinālam mūsdienās ir grūti, Maskats tāds nav, tādēļ arī opera vien tāds lokālu nodevu rezonējošs īspasākums. Kairiša režija - nu tāds pats pašdarbnieka patoss atklātu un slēptu nozīmju "kombinācijās", kā agrāk citos LNO iestudējumos, vietējam līmenim daudzmaz pietiekošs. Kopējais izpildījums labs, Inga Kalna ļoti labā formā, lai gan vokāli partija vairākās vietās ausīmdzirdami neērti rakstīta. Viedoklis: nu šosezon vēl pāris reizes parādīs, un tad noguls turpat vēstures putekļos, kur laikam jau aizgājis Pētersona "Mihails" un vēl šis tas pēdējā desmitgadē radītais. Vien gūtie pagodinājumi un materiālie labumi nedaudz ilgāk, nekā publikai, sildīs komponista un pārējās radošās komandas vadošo locekļu labsajūtu. Viss kā dzīvē un viss kā mākslas pasaulē provinciālā nostūrī ierasts. Bet tas nekas - "mēs esam diženi, mēs esam vareni, kā mēr varam, tā mēs daram..." :)

Tava cieņa tevi noveda pie ļoti bēdīga rezultata. LNO - brīvu no Maskata!

Langa ir vispâr rupja mâtîte

Man zināma cita informācija, ka Freimane bijusi pilnībā pret Langes radošajām izpausmēm un viņas abas pamatīgi sastrīdējušās, turklāt Lange bijusi pret viņu rupja. Un ka visi šejienes Freimanes tuvinieki un radinieki nolēmuši boikotēt šīs operas apmeklējumu.

Grāmatā ir minēts grieķu klasiķa citāts:"Ļaunākais nav būt draugu nodotam, bet domāt sliktu par draugiem." Te ir precīzi tāds gadījums.

"Kinozinātniece Valentīna Freimane intervijās vienmēr uzsver, ka viņa nevienu dienu nav dzīvojusi Padomju Latvijā...." (Kdi, 18.05.2012.) - Freimanes kundze var būt mierīga - operā tak attainota dzīve "Atlandīdā" un vācu Ostlandē. Īsteni holivudiski - happy end un "turpinājums sekos..." ( L.L jau ASV šovu taisīšanu labi apguva)