Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +12 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 29. aprīlis
Raimonds, Laine, Vilnis

Grāmatas Stūrgalvības hronika recenzija. Stūrgalvība, patiesība

Attīstot vienu no vēsturnieku hipotēzēm, Jāns Kross Livonijas hronistu Baltazaru Rusovu rāda kā igauni, Tallinas zvejsētas vezumnieka dēluNesen dzirdēju divus sarunu biedrus spriežam, vai stūrgalvība un spītība ir viens un tas pats. "Stūrgalvīgs ir tāds, kurš domā un dara savu un pat negrasās ieklausīties, ko tam saka," teica viens no runātājiem.

"Bet spītīgie – tie paliek pie sava, taču ieklausās.» «Un varbūt ar laiku pat ņem vērā," noslēdza otrs, kurš sākotnēji bija nevērīgi nosaucis abus vārdus par sinonīmiem.Starp trim mēriemJāna Krosa (1920–2007), igauņu prozas lielmeistara, četrdaļīgais darbs, kura virsraksts, burtiski atveidots, būtu Starp trim mēra sērgām, Maimas Grīnbergas tulkojumā ieguvis citu nosaukumu – jādomā, ne tikai tādēļ, ka Starp trim mēriem latviski būtu izlasāms trijnozīmīgi. Stūrgalvība ir īpašība, kas raksturo šī romāna galveno varoni – Livonijas hronistu Baltazaru Rusovu. Attīstot vienu no vēsturnieku hipotēzēm par Baltazara Rusova izcelsmi, Jāns Kross rāda viņu kā igauni, Tallinas Zvejsētas vezumnieka dēlu, kam iecirtība un nerimtīga ziņkāre, pakāpeniski pāraugot zinātkārē, paver ceļu uz izglītošanos pie dažāda kaluma talliniešiem un pēcāk arī – studijām Eiropas augstskolās. Atgriezies Rusovs kļūst par Tallinas luterāņu Svētā Gara baznīcas mācītāju. Un, atskārtis, ka mutuļojošā tagadne aizgāžas garām, neviena neapdomāta un nepierakstīta, ķeras pie mūža darba – Livonijas provinces hronikas.Sekojot romāna iedvesmojošajai tēlainībai, var iedomāties, ka Rusovam spītība ir stūrgalvības odere tādā apmetnī, kas ļauj iziet cauri karu, mēra uzliesmojumu, pilsētas ķildīgo pārvaldītāju un visu Tallinu ieguvušo valstu varas pārstāvju intrigu sērgām, lai jaudātu uzrakstīt drosmīgu stāstījumu par zemi, kurā hronistam bijis lemts justies gan kā apsmietajam zemnieku dzimtas turpinātājam, kam staļļa smaka sekojot pat baznīcas kancelē, gan kā varas vīram, kam rūpīgi jāsver savu vārdu iedarbība visos laika un morāles griezumos.Neviens hronists nav pasargāts no pārmetumu daudzveidības, kāda romānā bagātīgi aprakstīta. Vēsturiskā taisnība nekad nebūs viena un pa prātam visiem, kas savu taisnību piedāvājuši vai uztiepuši lielākiem vai mazākiem zemes gabaliem un ļaužu skaitam. Tādēļ Kross raksta arī par daudziem XX gadsimta vēstures interpretiem, rādot gan nepiekāpības uzliesmojumu un pašcenzūras spēles, gan arī sekas, kādas sagaida tos, kas piekāpjas kāda prasībām sevi tīkami portretēt uz vēsturisko ainavu fona.Dāvana latviešu valodaiMaimas Grīnbergas tulkojums ir dāvana mūsdienu latviešu valodai, tās pratējiem, cik nu lielā mērā tādi ir lasītāji. Grāmatu atverot, man šķita, ka es šo valodu esmu aizmirsusi. Nometusi ierasto kampīgo ātrlasīšanu, nokļuvu valodas klajumos un valodas vēlo viduslaiku mūros. Zinu vienu – laiks, ko lasītājs izlems veltīt, lai valodas būves pamatīgumu un krāšņumu atcerētos, būs dāvana pašam.Kā grāmatas pēcvārdos norāda literatūrzinātnieks Janika Kronbergs, Krosa mērķis nav imitēt XVI gadsimta zemnieku, amatnieku, tirgoņu un garīdznieku runas īpatnības. "Es vienkārši esmu uzmodinājis no miroņiem dažus savas bērnības tētiņus un māmuļas, [..] dažus Tallinas priekšpilsētu tipus, kuru runasveids man labi iesakņojies prātā, varbūt pat vēl labāk asinīs," norādījis autors. Pētnieks precizē: "Sevišķi būtiska Krosam bijusi Koses draudzes XIX gadsimta vidus zemnieku valoda [..], mazliet vēlīnāks muižas argo un visbeidzot Tallinas amatnieku valoda ar gadsimtu mijas ostu, fabriku un dzelzceļa strādnieku valodas uzslāņojumiem, [..] pievienots ir iedomājamais tā laika sholāru runasveids ar lejasvācu un zviedru valodas makaronismiem." Ar tiem un daudzām citām valodas greznībām, ko atļāvies autors, palīdz spēkoties grāmatas beigās ievietotie skaidrojumi, "dažiem vajadzīgi un dažiem, protams, ne", kā par tiem sacīts.Romāna tulkošanas laikā Latvijas norišu pierakstos ir parādījies zīmīgs ieraksts: klajā nācis jaunais Bībeles tulkojums. Krosa tulkotāja izvēlējusies Bībeles citātu atveidei lietot jauno izdevumu, tādējādi it kā veicot galvenā varoņa Baltazara cienīgu triku – strādāt ar pagātnei veltītu tekstu neizbēgamajā tagadnē, lietojot vārdus, kas ietiecas nākotnē.Autora spoguļattēlsPirmā romāna daļa Igaunijā iznākusi 1970. gadā, noslēdzošā – desmit gadu vēlāk. Par viena gadsimta detalizētam portretam veltāmo laiku, domājams, būtu vērts paprātot visiem, kam šķiet, ka vēsturisku tēmu trūkums latviešu oriģinālliteratūrā ir novēršams ar burvju mājienu. Šķiet, tuvāk patiesībai būs tie, kuri iedomāsies, ka pirms "lai top!" ir gadu gadi darba, neatlaidīgas intereses un, lai cik tas būtu biedējoši, – misijas apziņas, pat ja "lai top!" pateikts tīrās ziņkāres pēc.Baltazars Rusovs, no vēsturiskas personības pārtapis romāna varonī, ir autora spoguļattēls. Domātājs, kas visās dzīves jomās izcīnījies ar paša stūrgalvību, ļāvis savu reizi tai uzvarēt un savu reizi zaudēt un pieņēmis milzīgus un izšķirošus lēmumus varbūt pat vieglāk nekā dienišķus un sīkus (bet kurš galu galā var zināt, vai tie reizēm nemainās vietām?), var radīt tik dzīvu, šaubu pilnu, bet pārliecībās stabilu un ticamu tēlu.Kross stāsta, ka, no 1946. gada desmit gadu būdams izsūtījumā, apsvēris, ko nozīmē būt sava laika pierakstītājam. "Pirmām kārtām es centos aprobežoties ar novērošanu," rakstnieks sacīja Inesei Zanderei intervijā žurnālam Rīgas Laiks (2006. gada jūnija numurā). "Un arī atcerēšanos. Man šķita, ka es atceros visu, kas ir daudzmaz atcerēšanās vērts. Un droši vien es sevi mierināju ar domu par to, ka Staļins ir vecāks par mani, atstieps kājas pirmais un pēc tam, visticamāk, notiks lielas pārmaiņas [..], es tikšu atpakaļ, un jādomā, ka man pavērsies iespēja šo materiālu, ko esmu vācis un krājis, praktiski izmantot."Lūk, divi secīgi izraksti no Rusova hronikas. Pirmais norāda uz Rīgu, kas grāmatā gana bieži pieminēta; otrais būs kā augstākā mērķa – Krosa un Rusova rakstītā patiesības – apliecinājums tiem, kam vēl priekšā sastapšanās ar puišeli Ballu, kurš aizšmaucis no skolas palūkoties uz akrobātiem augstu virs pilsētas:"1547. gadā, Debesbraukšanas dienā, dienas laikā Rīgas ārpilsētā izcēlās liels ugunsgrēks, kuŗš apņēma arī pilsētu un nodarīja lielu skādi. Pilsētā, biskapa rajonā, nodega daudzas mājas un baznīcas; ārpilsētā daudzas tirgoņu noliktavas ar visām mantām krita ugunij par laupījumu.1547. gadā no Itālijas ieradās Livonijā virves dejotāji. Viņi pieteicās Rēvelei parādīt savu mākslu. Kāds Rēveles rātskungs lika novīt bezgalīgi gaŗu virvi, kuŗa stiepās no Sv. Olava baznīcas torņa gala līdz virvju vijēju ceļam. Uz šīs virves tad svešnieki rādīja savu mākslu, kuŗā noskatījās visa pilsēta." (Rusovs, B. Livonijas Kronika. (1584) Ed. Veispala tulkojums. Rīga: Valters un Rapa, 1926. II daļa, 3. [no]daļa.)

Jāns Kross. Stūrgalvības hronika. Jāņa Rozes apgāds, 2012. No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga. 1102. lpp. 6 Jāns Kross (1920–2007).

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja