Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris šīs sezonas pirmajā pusē ir gājis noziegumiem pa pēdām. Sezonu atklāja Sergeja Golomazova versija par detektīvžanra klasiķa Artura Konana Doila darbiem izrādē Seši Šerloki, kurā izsekots dažādām Šerloka Holmsa un viņa uzticamā partnera doktora Vatsona attiecību variācijām. Bērnu auditorijai tapa Arno Jundzes grāmatas Šušnirks un spoku muiža iestudējums jaunā režisora Henrija Arāja vadībā, bez asinsizliešanas vedinot domāt, vai nezināmajā vienmēr ir saskatāms pretinieks. Savukārt novembra sākumā Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvoja režisores LAURAS (agrāk pazīstama kā Laura Groza) izrāde Slepkavība Austrumu ekspresī, kuras pamatā ir Agatas Kristi romāns Kena Ludviga adaptācijā. Tas vēsta par ekscentrisko privātdetektīvu Erkilu Puaro, kurš nāk no estētiski idealizētā starpkaru laika.
Spriedze, kas izklaidē
Atstājot atvērtu jautājumu par to, vai šī ir bijusi teātra programmatiska izvēle, jāatzīst, ka detektīvs, kas šobrīd dažādās formās ir plaši pārstāvēts arī citu teātru repertuārā, nav birka vieglprātīgai atpūtai, par spīti šo darbu nenoliedzamajam komercpotenciālam, ņemot vērā izmeklēšanai raksturīgo spriedzi, kas izklaidē. Jo detektīvs ir piedzīvojums, kas mudina iedziļināties, domāt līdzi, iztēloties un galu galā atalgo ar atrisinājumu, kas reālās dzīves perturbācijās mēdz izpalikt, lai gan ir svarīgs personīgās drošības izjūtai.
Arī Agatas Kristi labākie darbi, ieskaitot romānu Slepkavība Austrumu ekspresī (1934), ko savulaik nācies apgūt vidusskolas literatūras stundās, piedāvā eksistenciālu skatījumu uz kaislībām padevīgo, bet tajā pašā laikā mērķtiecīgo cilvēku, kuru lauza instinkti un racionāli apsvērumi. Autore atklāj cilvēka spēju mainīt notikumu gaitu un neaizmirst atgādināt par šādas rīcības cenu.
Neteiksim, ka arī režisore LAURA pēdējās sezonās būtu sevi taupījusi. Vienā rindā uzskaitot risinātās tēmas, saraksts top visai baigs – deportācijas (Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos), Lielais terors (Skatuve ugunī), holokausts (Annes Frankas dienasgrāmata), karš (Lēdija Makbeta)… Režisori urda ļaunuma un vardarbības pastāvīgā atgriešanās. Kaut gan ar mainīgiem panākumiem to izdodas konkretizēt šodienā, šīs izrādes ir uzmanības vērti notikumi, kas provocē mietpilsonisku morāli.
Izrāde Slepkavība Austrumu ekspresī ir LAURAS darbiem raksturīgi pieblīvēta ar vispirms jau vizuāli tveramu informāciju, it kā cenšoties pārliecināt par iestudējuma veidošanā ieguldītā darba apjomu. Taču paviršību režisorei nevar pārmest, vienīgi dažkārt ieceres un rezultāta nesaskanību, no kā gan neviens mākslinieks (un arī kritiķis) nav pasargāts.
Neatklājot sižeta pavērsienus romānu vai tā ekranizācijas nepārzinošajiem, šoreiz būtiskākais nav noskaidrot vainīgo kāda amerikāņu gangstera slepkavībā, kas, kā nojaušat, notikusi no iekšpuses aizslēgtā kupejā, bet gan izšķirties par to, vai mērķis var attaisnot līdzekļus, vai taisnīgumu var sasniegt atriebības ceļā, institucionālas varas nepilnības labojot privātā kārtā. Turklāt autore šos jautājums neatstāj kaut kur iekavās, bet gan ar tiem tiešā veidā konfrontē protagonistu, piespiežot Puaro pieņemt lēmumu par to, vai šoreiz vainīgais tiks sodīts vai arī par vienīgo tiesnesi paliks katra paša sirdsapziņa.
Nezināmā gaidas
Radīt prātā paliekošus raksturus nolūkā izsaukt aizdomas un reizē šķist pārāk uzkrītošiem, lai sevi priekšlaikus nenodotu skatītāju spriedumam, – tāds, domājams, ir bijis režijas uzdevums aktieriem. Katram atvēlētajā skatuves laikā aktieri darbojas pašaizliedzīgi, apgūstot Annas Heinrihsones krāsās, faktūrās un fasonos ekspresīvos kostīmus, kuru valkāšanai neiztikt bez pašapziņas. Tikai noticēt, ka viņi visi būtu viltvārži, kuri spēlējas ar identitāti, ir pagrūti.
No aktieru ansambļa otrā plāna tipāžu galerijā ir jānovērtē Veronikas Plotņikovas un Tatjanas Lukašenkovas lieliskā humora izjūta – gan tad, kad viņas apmainās sprēgājošām replikām, gan tad, kad izspēlē mizanscēnas, kurās attiecīgi amerikāņu aktrise cienīgi sarunājas pa dušas klausuli pēc rokassomiņā ietilpināto viskija krājumu izbaudīšanas un pie mazākā izbīļa teatrāli kautri patveras greznajos bagāžas ratos, bet satrauktā vecā krievu kņaze uz iztaujāšanu ierodas elegantā naktsmicē, aizmirstot par savu kuplo parūku, un glāzi Sex on the Beach drebošajā rokā…
Humoram – gan atklātākam, gan tikai detaļās saskatāmam – ir liela nozīme iestudējuma atmosfērā, kas līdz ar Kaspara Kurdeko un Kārļa Auziņa trauksmaino mūziku saksofona skaņās nepārejoši uztur tādu kā nezināmā gaidu klātbūtni. Amizants ir Volodimira Gorislaveca vilciena operatora priekšnieks Bukss uzvalkā ar pārspīlēti polsterētu vēderu un savdabīgu sasuku. Aktierim šo tēlu neticamā kārtā izdodas nepārvērst karikatūrā, viņš attīsta tā komisko potenciālu līdz galam, jo sevišķi brīžos, kad, labsirdīgi grudzinādams, veļas pār bāra sofas atzveltni. Savukārt Elīnas Bartkevičas biklā ungāru grāfiene, partnerim neredzot, smalkjūtīgi novelk savas augstpapēžu laiviņas, lai, abiem esot vienā augumā, iedrošinātu viņu spert nākamo soli savstarpējo simpātiju nostiprināšanai.
Skatuvisko darbību pavada Laura Ābeles un Mārča Ābeles efektīgās videoprojekcijas. To vidū ir drudžaini tuvplāna kadri, kas ļauj ieskatīties šķetināmās lietas priekšvēsturē, ir sniegpārslu vērpetes, kas burtiski svaida vilciena pavadoni, Ivanam Streļcovam asprātīgi kariķējot viņa franču akcentu, ir iespējamo nozieguma subjektu, proti, pasažieru, rotējošas galvas un ir arī uz vietas skrienošs norūpējies Puaro, kuru acīmredzot vajā pašam negaidīti sirdsapziņas pārmetumi par reiz pieļautām izmeklēšanas kļūdām.
Izrāde tā arī nepiedzīvo kulmināciju, bez kuras detektīvs nebūtu iedomājams, un darbība, lai arī neatslābst, tomēr kļūst monotona, tāpēc skatītājs pagurst. Detektīvintriga paliek otrajā plānā, bet filozofiskās pārdomas par kolektīvo atbildību, taisnīguma nenoteikto saturu, cietušā un upura mainīgajām lomām dažos teikumos ir sastrupinātas aizkadra ieraksta balsī. Vienlaikus, spriežot pēc izrādes programmā ietvertajām detalizētajām norādēm, autortiesību noteikumi ir ierobežojuši kādas iespējas īsināt vai koriģēt tekstu.
Šamila Hamatova Puaro, šķiet, ne bez dramaturga nopelna atšķiras no vispārzināmām šī varoņa versijām. Protams, viņš joprojām ir sīkumains estēts ar labi koptām ūsām, taču šoreiz viņš neieņem neitrāla novērotāja pozīciju, bet gan ir gatavs piepildīt pats savas dzīves alkas. Viņš labprāt ciešākā satvērienā pievelk sev klāt trauslo grāfieni un var atļauties ne tikai uzvilkt rītasvārkus uz puskaila torsa, bet, iespējams, arī pienu iedzert no pakas, kad paliek vienatnē. Tāpat cilvēciski izprotamas ir Puaro garastāvokļa svārstības, jo viņu ir nogurdinājis pienākums stāvēt patiesības sardzē pat atvaļinājuma laikā. Taču krāšņā anturāža un atsevišķu mizanscēnu norise skatuves perifērijā novērš uzmanību ne tikai no slepkavības, bet arī no izmeklētāja lomas tās atrisināšanā.
Tajā pašā laikā tas neliedz kā pašvērtību izbaudīt Sintijas Jēkabsones retrofutūrisma stilā iekārtoto spēles telpu, kurā luksusa vilciena pompozajā interjerā art deco noskaņās sabalsojas koka paneļi, samts un spožs metāls, kam Oskara Pauliņa gaismojums piešķir sevišķu mirdzumu. Atbilstoši attēlotā laikmeta garam Tālo Austrumu kultūra iedvesmojusi veidot griestu dekorāciju ar lidojošu dzērvju motīvu. Graciozie putni ir iesprostoti augstākās klases vagonā, līdzīgi kā pasažieri, kurus savažojušas atriebības jūtas, un Puaro, kurš ir sava paštaisnuma ķīlnieks.
Slepkavība Austrumu ekspresī
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī 11., 12.II, 17., 18.III, 15., 16.IV plkst. 19
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 17,52–46,36