Keitija Bārbale šīs desmitgades sākumā parādījās latviešu mūzikā kā spilgta parādība, kas te ir uz palikšanu. Un ne tikai tāpēc, ka pašai izpausmes skaņu pasaulē šķiet vispiemērotākās, ar ko nodarboties. Arī svaigumu allaž meklējošie klausītāji uzreiz vismaz intuitīvi sajuta, ka viņu priekšā ir kaut kas dzīvs, ievainojams un patiess – to pieredzēt mūsdienās pagātnes pārzinātāji jau bija atmetuši cerības, uzskatot, ka "tagad jau mūzikā vairs nav nekā tik laba kā agrāk". Tāpēc arī no Keitijas dziesmu aizkustinātajiem bira visādi komplimentējoši salīdzinājumi ar senas un ne tik senas vēstures dziesminiekiem un popmāksliniekiem. Daudzi piesauktie vārdi pašai Keitijai nemaz nebija zināmi. Jo pa kuru laiku gan lai viņa tos visus varētu sagrābties, ja jau kopš agras bērnības ir sacerējusi dziesmas sev pati?
Pirmo albumu Akmens Dievs, kas saņēma arī Zelta mikrofonu kā 2022. gada labākais indie vai alternatīvās mūzikas albums, Keitija ierakstīja viena kultūras namā Wiktorija Liepājā ar Mārtiņu Krastiņu pie pults, pati pavadot sevi ar akustisko ģitāru. Daudziem šķita, ka šīm dziesmām ir krietni lielāks potenciāls par formātu "meitene ar ģitāru", taču šis albums bija vajadzīgs un vienmēr paliks vēsturē kā Keitijas daiļrades pamatu pamats – sākumā jābūt labām dziesmām, ko var spēlēt arī virtuvē vai pie ugunskura, nevis producentu centieniem izveidot kaut ko tādu, kas labi aizies un patiks visiem bez izņēmuma.
Lai neaizmirstos nekad
Keitijas pašas spēkiem ar pieticīgu aprīkojumu veidotās tīņu gadu dziesmu versijas ar elektronisku pavadījumu atrodamas YouTube, bet tikai dažas ir tās pašas, kas skanējušas solokoncertos un debijas albumā Akmens Dievs. Turpmāk iznākušie singli vairs nebija tik akustiski un arvien vairāk tuvināja Keitiju popmūzikai – no agrīnajiem krājumiem pasmeltais Ielien skapī, kas jaunā versijā tika prezentēts Lielā Kristapa apbalvošanas ceremonijā Dailes teātrī, klātienes un televīzijas skatītāju priekšā filmējot arī klipu, un iepriekš nedzirdētais skaņdarbs Mana kuce vietu jaunajā albumā nav atraduši, bet iepriekšējos gados akustiskajos koncertos iepazītais hits Visstulbākā diena mūžā gan kļuva par gaidāmā albuma galveno singlu un lokomotīvi ar savu izteikto popmūzikas skanējumu. Piedziedājuma vārdus "Es nevaru izturēt, bet es izturu / Es nevaru noturēt, bet es pieturu / Sevi pie zemes, savu sirdi uz mēness / Tevi vienas mēles attālumā…" varētu aizņemties, lai to kā dzīvesprieku rosinošu, no vientulības dziedējošu mantru melodiski skaitītu kādās dzīves kvalitātes – mērķtiecības un mentālās veselības – uzlabošanas nodarbībās vai pat uzkrāsotu ar lūpukrāsu uz spoguļa, lai neaizmirstos vairs nekad.
Kā bezdelīga mazdā
Pretēji varbūt gaidītajam šis vēl ne tuvu nav popmūzikas albums, mēģinot ar otro piegājienu parādīt pavisam citu Keitiju. Platē ar savā vienkāršībā izcili asprātīgo nosaukumu Mazāk nekā trīs viņa ar akustisko ģitāru aizvien ir palikusi priekšplānā, pievienotajiem papildu instrumentiem (čells, alts, vijole, otra ģitāra, elektronika) nevis saceļot ap dziesmām ritmiski klabošu un dekoratīvu sastatņu konstrukcijas, kas aizēno pirmavotu, bet – tieši otrādi – aranžējumos to izceļot kā pašu galveno.
Tie ir muzikāli stāsti par pašas autores realitātē un iztēlē pieredzētajām attiecībām ar dzīvi, apbrīnojami vijīgas un harmoniskas melodijas, ar balss intonācijām veiklā pašironijā rotaļājoties ar saturisko smagumu, kur allaž valdzinošajai karalienei romantikai pie otras rokas vienmēr būs pieķērusies vilšanās ragana, – tie ir paši galvenie Keitijas trumpji. Piemēram, "sasolītajām lietām" ievaddziesmā Kristu ātri vien pārtopot par "sasodītajām lietām", jo mēs taču visi zinām seno teicienu, ka solīts makā nekrīt un arī katras bezbēdīgi virpuļojošas bezdelīgas ceļā var gadīties jau iepriekšminētā mazda, kuras vējstiklā var neglābjami ietriekties ar daudz lielāku blīkšķi nekā tā muša vecā Depeche Mode dziesmā no albuma Black Celebration.
Keitijas dziesmām raksturīgas diezgan pēkšņas beigas, it kā atgādinot, ka jebkas šai pasaulē var ne tikai sākties, bet arī izbeigties negaidīti, jo īpaši, vissezonu ķieģeļiem bīstamo, no jumta krītošo objektu armijā ziemas zābakos talkā nākot arī milzu lāstekām.
Vai nu ir, vai nu nav
Keitija albumu ir producējusi pati, jo bez steigas iet savu ceļu, gatava vai katru padomdevēju uzklausīt, bet tik un tā darīt visu pēc sava prāta. Tas jauniem māksliniekiem bieži neizdodas, un daudzi pazaudē savu autentiskumu, sākot izklausīties līdzīgi pārējai komercradiostaciju iecienītajai skaņu produkcijai. Iespējams, kāds no tiem industrijas palīgiem, kam šķiet, ka viņš visu zina par Keitiju labāk, atradīs sevi dziesmas Pieklājība stāstā, kas patiesībā nav par neaizsietām kurpju šņorēm, tāpat kā krietni vecākas Imanta Kalniņa un Jura Kulakova dziesmas arī nebūt nav par krekliem vai pārtikas precēm.
Albumā Akmens Dievs visas dziesmas vienojošais bija to akustiskais skanējums, bet šajā vienpadsmit dziesmu apkopojumā katra ir patstāvīga vienība ar savu no citām neatkarīgu, pat izlepušām ausīm gaumīgu aranžējumu un arī tekstu, ko vieno fakts, ka tie visi ir vienas Keitijas stāsti un vērojumi, pasniegti tikai viņai raksturīgā manierē. Pēc notīm precīzi kāda cita nodziedātas, bez autores reizēm pārsteidzošajām kāpumu un kritumu attiecībām šīs dziesmas grūti iztēloties – tur vēl ir jāpaiet kādam laikam, bet gan jau agri vai vēlu arī tas notiks. Tā mēdz gadīties ar labām dziesmām, par kuru piederību kādam konkrētam laikmetam liecina tikai daži populāru zīmolu vārdi: jau minētais bezdelīgas slepkava – auto Mazda – un lielveikals Depo, kurā kāds otrā plāna varonis (pirmais vienmēr paliek Keitijai pašai) pērk visneglītākās mēbeles, jo viņam nav gaumes. Un tās, kā zināms, nav dažādas, bet vai nu ir, vai nav.
Prieks, ka 1. un 2. novembrī ieplānotie Keitijas Bārbales koncerti Jaunajā Rīgas teātrī ir izpārdoti.