Sezonas sākumā, uzzinot, ka Liepājas teātrī top izrāde par mūziķi Mārtiņu Freimani (1977–2011), pirmā doma bija – režisors Mārtiņš Kalita ir ļoti drosmīgs cilvēks, jo izlēmis doties bīstamā ceļā pa trauslu ledu. Stāstā, kurā ielūzt un noslīkt var uz katra soļa. Mārtiņš Freimanis dzīvoja ātri un publiski un aizgāja sāpīgi jauns. Viņa dziesmas joprojām skan spotifajā un jūtubē un ir daudzu laikabiedru personiskajās pleilistēs. Freimanim tuvie cilvēki joprojām ir tepat, un dārgu, bet arī grūtu atmiņu ir daudz, īpaši Liepājā. Paredzami, ka izrādē daļa skatītāju gaidīs "īstās" dziesmas, citi – zināmas un nezināmas privātās dzīves detaļas, vēl citi varbūt cer, ka tieši privātās dzīves tumsas tur nebūs. Tas, ka šajā gaidu un priekšstatu jūrā izrādes komandai ir izdevies ne tikai izpeldēt, bet arī atrast savu konsekventu un radošu mērķi un ceļu, ir cieņu un prieku raisoša profesionāla uzvara.
Atmiņā paliek visi
Spēles un skatīšanās noteikumi kļūst skaidri jau pašā izrādes sākumā, kad septiņus gadus vecais Mārtiņš Freimanis pierunā draugu "glābt" vardes. Skatuves realitātē vardes ir asprātīgos Ilzes Vītoliņas kostīmos – konkrētajā ainā krāsainos, bezformīgos adījumos – saģērbti aktieri ar lēmētām sejām, ko "mazie" Valta Skujas Mārtiņš un Rolanda Beķera Ingars atspērušies pārstiepj no vienas skatuves malas uz otru. Uzreiz pēc tam šaurā videoekrāna joslā (videomākslinieks Valters Vuciņš) iespējams atpazīt jau pieaugušo Ingaru joprojām Rolanda Beķera veidolā.
Skats no izrādes Freimanis. Foto – Aigars Hibneris
Izrāde vienlaikus ir un nav dokumentāra, un šis estētiskais princips ievērots gan dramaturģiskajā tekstā un struktūrā, gan aktieru spēles veidā. No vienas puses, Lindas Rudenes luga tieši balstās reālajā Mārtiņa Freimaņa biogrāfijā, un to apliecina daudzi faktori. Tekstā skan Freimaņa laikabiedru stāstījums, personas sauktas īstajos vārdos, uz skatuves redzami gadskaitļi. No otras puses, gandrīz visi aktieri, izņemot Valtu Skuju un Agnesi Jēkabsoni, spēlē vairākas lomas, neslēpti tās maina, un dažbrīd jau pati aktieru izvēle kā tāda konkrētām lomām maksimāli vedina prom no reālajiem prototipiem. Arī vēstījums apzināti lēkā pa gadiem, sajaucot hronoloģisko secību, no fakta uz videokomentāru un atpakaļ.
Aktieru sadarbība ar kameru gan ir jāpadara tehniski precīzāka (pirmizrādē ar šo gāja kā pa celmiem), bet idejiski un vizuāli tas ir konsekvents risinājums – ekrānā skan iesaistīto cilvēku šodienas balss, subjektīva un tomēr kaut kādā ziņā arī objektīva. Savukārt pārējā laikā Polina Čerņenoka, Santa Breikša, Agnija Dreimane, Hugo Puriņš, Kārlis Artejevs, Gatis Maliks un Rolands Beķeris zibenīgi maina kostīmus, parūkas un rekvizītus, lai vieglā teatrālā pārspīlējumā atdzīvinātu ainiņas no Mārtiņa Freimaņa dzīves, kas varbūt tādas arī bija, bet varbūt tomēr ne gluži. Pat ja dažas parūkas ir pārāk sintētiskas, atmiņā paliek visi, bet kvalitatīvi tomēr izceļas Agnijas Dreimanes uzticīgā māsa Ilze, Gata Malika nosvērtais Lauris Reiniks un īpaši Rolanda Beķera hameleoniskās transformācijas no Freimaņa bērnības drauga Ingara līdz Guntaram Račam. Aina, kurā Rolands Beķeris pārmiesojas Freimaņa mātē, ir izrādes kulminācijas brīdis.
Valts Skuja Freimaņa lomā izdara lielu un skaistu darbu, un tas, ka viņš to spēj, nav pārsteigums. Muzikālās izrādes žanrā un lielajā skatuvē jaunais aktieris pārliecinoši pierakstījās jau pirms četriem gadiem, pirmajā sezonā pēc studiju absolvēšanas nenobīstoties no Kārļa Auzāna mūzikas, Liepājas simfoniskā orķestra un pieredzējušiem skatuves partneriem un brīvi, pat tādā kā huligāniskā azartā tiekot galā ar Toma Fenela lomu pompozi dekoratīvajā Lauras Grozas izrādē Vairāk par dzīvi. Teātris. Savukārt sava pedagoga Dmitrija Petrenko iestudējumā YEN Valts Skuja tuvplānā smalki un jūtīgi nospēlēja vecāku pamestu pusaudzi, kurš, sakodis zobus, viens pats cīnās par mazo brāli, suni un sevi. Lūk, tagad šķiet – varbūt aktiera ceļš uz Freimani sākās jau tad. Un tikai pēc tam Mārtiņš Kalita pamanīja aktiera fizisko līdzību Mārtiņam Freimanim. Lai nu kā – Valta Skujas Freimanis nav hologramma un nav dokumentāra portretraidījuma varonis. Valts Skuja ir vokāli un vizuāli padarījis par savu Mārtiņa Freimaņa balsi un ķermeņa valodu. Un izstāsta izrādes lielo stāstu. Par to, kas notiek, kad izmisīgi pietrūkst mīlestības. Kad Pīteram Penam neviens nav atstājis vaļā logu. "Tu stāvi un dziedi / Viens pats visu laiku, / bet nepietiek…"
Trīs fināli
Izteiksmīga un daudznozīmīga ir Valtera Kristberga un Nika Ciprusa kopradītā telpa. No sadzīviskām reālijām gandrīz pilnībā brīvo spēles laukumu definē biezu stikla flīžu siena, kas krāsojas gaismēnās un transformējas gan par padomju laika blokmāju, gan bāru, gan slimnīcu, gan pēkšņi, aptverot visu skatītāju zāli, kļūst par koncerthalli. Protams, svarīga izrādes laiktelpas daļa ir grupas Tumsa un Mārtiņa Freimaņa mūzika. Gan mērķtiecīgi veidotā "dziesmu dramaturģija", kad nozīme ir gan dziesmu tapšanas laikam, gan jo īpaši tekstiem, gan dzīvajam izpildījumam. Spēlē Raitis Eleris, Miks Akots, Kaspars Boroduško un Normunds Kalniņš, un pēdējie divi ir Mārtiņa Freimaņa laika Tumsas mūziķi.
Gudru režisorisku risinājumu izrādē ir vēl daudz, visus neuzskaitīt. Tikai dažus.
Agneses Jēkabsones Pepe klusē visu izrādi, lai iegūtu balsi tad, kad viss ir beidzies. Un mugurā viņai ir tieši tas, kas īstajai Pepei kādā no dziesmas Suns televīzijas ierakstiem.
Freimaņa pieredzi leģendārajā Liepājas teātra izrādē Kaupēn, mans mīļais! ilustrē īsa vizuālā atsauce, bet pamatā tā atklāta caur paša Freimaņa, nevis Jāņa Lūsēna mūziku.
Kādā brīdī Valta Skujas Freimanis pudeles vietā paņem mikrofonu, un horeogrāfe Inga Raudinga sagriež ap viņu dakteru valsi.
Jāatzīst, ka izrādes beigu daļā vizuālo zīmju tomēr ir drusku par daudz, kaut arī saturiski trīs beigas (nebeidzami fināli, starp citu, ir kļuvuši par Latvijas jaunākā laika teātra režijas migrējošo paņēmienu) šoreiz šķiet pilnībā attaisnoti.
Pirmais fināls faktiski noslēdz Freimaņa attiecības ar sadzīvi un draugiem, arī ar sunīti Pepi. Agnese Jēkabsone šo finālu īsteno tādā vokālā un emocionālā jaudā, ka suņa acis videoprojekcijā tiešām nav vajadzīgas.
Otrais fināls noslēdz Freimaņa attiecības ar paša mirstīgo fizisko ķermeni. Nolasāma ir režisora vēlme šajā brīdī likt varonim metaforiski atgriezties pie sākuma – kailām kājām embrija pozā Freimanis atkal ir tikai bērns blakus mammai – jaunai un skaistai. Tomēr vizuāli šī aina risināta diskutablā estētikā, un baltais slimnīcas palags izskatās kā svešķermenis lakoniskajā skatuves telpā.
Savukārt trešais fināls pārtop turpinājumā – mērķtiecīgā mizanscēnas maiņā, un pēc reālā cilvēka fiziskajām beigām priekšplānā atgriežas tikai mūzika. Izrādes finālā skan cita dziesma, bet varētu būt arī šī: "Tikai mazliet sāpēs. Brīdī, kad tu apstāsies."
Freimanis
Liepājas teātrī 18.III–18.IX
Biļetes pārdotas