Ja aptaujātu mākslas procesiem sekojošo publiku ar jautājumu, ko visbiežāk glezno Helēna Heinrihsone, atbildēs ar lielu varbūtību dominētu rozes. Vismaz XXI gadsimta darbos noteikti, lai gan allaž nav trūcis arī krietni abstrahētu cilvēku un dzīvnieku figūru – gan raudātājas un sieviete Kristus, gan, piemēram, ļeņinekļa rādītajā virzienā jestri skrienošs suņu bars (Agrs rīts pilsētā, 1988) un cilvēka un kurmja gandrīz rokasspiediens (Sveiks, kurmi, 2007). Helēna Heinrihsone pieder pie gleznotāju paaudzes, kas kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem atdzīvinājusi lokālās mākslas ainu ar dažādi traktētām klasiskā modernisma neoversijām. Viņas ienestā tīru krāsu un ekspresīvu līniju glezniecība vismaz sākotnēji nešķita gluži pieņemama okupācijas posma funkcionāriem, taču to vairs reti kurš atceras.
Saruna ar vanitas
Helēnas Heinrihsones gleznu pasaule sen pieder pie stabilām un aprobētām latviešu mākslas parādībām, apliecinot, ka vienā darbā var lieliski sadzīvot visas spektra krāsas maksimālā spilgtumā; arī tas savulaik nebija pašsaprotami, ka glezna var labi iztikt bez harmonizējoša kolorīta kvalitātēm un apjomu modelējuma.
Helēnas Heinrihsones gleznās roze, kas zināma kā baudas, spēka, skaistuma simbols kopš antīkās pasaules, nereti "sarunājas" ar klasiskajiem vanitas jeb nīcības simboliem – galvaskausiem un skeletiem; pašas rozes reizēm tēlotas visai nokaltušas, apliecinot arī vīstošo puķu tradīciju tās pašas vanitas tēmas ietvaros. Modernismā sakņotā krāsu ekspresija gleznotājas darbos vienmēr ir apvienojusies ar saturisku piesātinājumu, kas ir pietiekami patāls no idilliska neofovisma un nereti ietver arī dramatiskas notis. Taču mākslinieces jaunākajā izstādē Ak Dievs, cik skaisti! galerijā Māksla XO, šķiet, tādas saskatīt ir grūtāk.
Ziedi tuvplānā
Visa Helēnas Heinrihsones jaunākā rožu sērija, izņemot divus izstādītos darbus, ir tapusi 2025. gadā. Par pilnīgi jaunu pavērsienu vai iepriekš neredzētu pieeju nav runas – var atcerēties kaut vai 2004. gada rožu kolekciju (Zilā roze, Dzeltenā roze, Sarkanā roze, Oranžā roze, Violetā roze, Rozā roze), kas tīri formāli ar pašlaik redzamo sasaucas diezgan tieši. Secināms, ka motīvs ir prasījis pēc turpinājuma. Nekādu citu cilvēcisku vai dzīvniecisku veidolu šoreiz nav – tikai rozes.
Galerijas pirmo, gaišāko telpu apdzīvo lielformāta ziedu tuvplāni, savukārt tālākajā kupola zālē dominē nelielas, pustumsā koši mirdzošas glezniņas. Ārpus atsevišķu ziedu "portretu" paradigmas izkāpj tikai viens no eksponētajiem darbiem Rozes sniegā (2016), kurā nojaušams diezgan depresīvs violets sakaltušu (?) ziedu mudžeklis uz gaiši ziemīga fona.
Helēna Heinrihsone. Dzeltenā. 150 x 180 cm. 2025. Foto – Renārs Derrings
Rožu vairākums atklājas kā neitrālā, visbiežāk gaišā telpā levitējoši objekti – bez kātiem, lapām vai jebkādas citas piesaistes priekšmetiskajai pasaulei. Dažām rozēm to, ka tā ir roze vai vismaz zieds, var nojaust pietiekami skaidri (Baltā, Lielā, Dzeltenā, Oranžais dimants, Tumšā), savukārt dažas citas (Zilā, Violetā, Purpura) ir vispirms daļēji ģeometrisku, daļēji plūdlīniju formu komponējumi, kurus bez nosaukuma palīdzības var arī noturēt par kaut ko citu vai arī par tīru abstrakciju. Helēna Heinrihsone paliek uzticīga krāslaukumiem, kas, no vienas puses, ir visai homogēni un savu spēku iegūst no mijiedarbes ar citiem, līdzīgi viendabīgiem atšķirīgas krāsas laukumiem. No otras puses, to iekšienē ir arī plāni lazētu slāņu saspēles, kas rada vibrācijas un uzirdinājuma efektus. To veidošanā dažkārt iesaistās arī vairāk vai mazāk izteiktas kontūrlīnijas. Vienlaikus tipiski "heinrihsoniskā" krāsu kontrastu enerģija šajā izstādē šķiet diezgan klusināta, īpaši pirmajā telpā, kurā pat sarkanie ziedi kļuvuši nedaudz vēsi rozīgi, bet līdzās eksponēti arī pavisam delikāti pasteļtoņi.
Ironija pret skaistumu
Ja izolētas formu valodas apcere pati par sevi nešķiet pietiekama, atšķirīgu domas virzienu var norādīt izstādes nosaukums. Atbildot uz jautājumu, vai rozes ir ironija, autore atbild: "Jā! Protams! Bet izstāde nav tikai par rozēm, tā ir par cilvēka brīvību. Katrs, kurš glezno, grib būt brīvs un reti kad to var sasniegt. Šajā gadījumā manu atbrīvošanos raksturo rozes un ironija." Kā ironisks definēts "pārspīlētais skaistums, kas rozēm tiek piedēvēts. Jēdziens. Roze kā skaistuma apzīmējums. Pārspīlētais viss ir ironisks" (no galerijas Māksla XO mājaslapā publicētās sarunas). Šķiet, ka ironijas piesaukšana ir veids, kā konfrontēties ar (iztēloto?) banalitātes vai kiča elementu, kas ieslēpts motīvā jeb gleznotajā priekšmetā, jo redzamās krāsas un formas pašas par sevi neko tik pārspīlēti skaistu patiesībā nepiedāvā.
Vēsturiskā griezumā šī skaistuma, protams, bijis vairāk. Ziediem, ieskaitot rozes, mākslas vēsturē ir bijušas dažādas lomas – no papildinošiem atribūtiem Jaunavas Marijas tēlojumos līdz zelta laikmeta holandiešu precīzi izgleznotajām klusajām dabām, Fransuā Bušē koķetajiem marķīzes de Pompadūras rokoko stila portretiem ar rozēm tērpā un visapkārt līdz ekspresīvā postimpresionista Vinsenta van Goga balto rožu vāzei (1890) un sirreālista Salvadora Dalī darbam Meditatīvā roze (1958), kurā košsarkanais zieds levitē uz debesu fona līdzīgi saulei. Dalī roze pat šķiet radniecīga Heinrihsones rozēm kompozīcijas ziņā, tomēr spēcīgi atšķiras ar augsto iluzorās detalizācijas pakāpi.
Ievelkošs objekts
Taču tipoloģiski Helēnas Heinrihsones rožu "portreti" vislabāk iekļaujas ziedu tēlojuma modernistiskajā tendencē, ko pārstāv gleznotājas Džordžijas O’Kīfas un fotogrāfes Imodženas Kaningemas ziedu tuvplāni. Zieds aizņem visu vai gandrīz visu darba plakni; tas vairs nepapildina figūras, nestāv vāzē kā daļa no klusās dabas un pat neaug dārzā, bet kļūst par ievelkošu, pašpietiekamu objektu, kura dziļumiem jāpiesaista skatītāja uzmanība. Kā izteikusies Džordžija O’Kīfa, "kad jūs paņemat rokās ziedu un patiesi tajā ielūkojaties, tas uz mirkli jums kļūst par visu pasauli. Es vēlos sniegt šo pasauli arī citiem" (no publikācijas artsy.net). Arī Helēnas Heinrihsones ziedi savā ziņā pretendē pārtapt par skatītāja tā brīža pasauli, lai gan gleznojuma tehnikas ziņā ir krietni vairāk mīkstināti nekā Džordžijas O’Kīfas gadījumā, turklāt rozes nebija viņas iecienītākais motīvs, lai arī ir atsevišķi izņēmumi, kā Abstrakcija. Baltā roze (1927).
Vienlaikus veidi, kā pievilināt un noturēt vērotāja skatienu, var izrādīties arī sakņoti daudz senākā mākslas mantojumā. Tas Latvijas gadījumā turklāt ir gana tipiski un līdz ar to lokāli specifiski. Kā gleznotāja stāsta pirms izstādes sniegtajā intervijā raidījumam Kultūras rondo, tie ir daudzslāņu lazējumi, kuru ierosmes ņemtas no Eiropas glezniecības klasiķa Rembranta paņēmienu repertuāra. Tā modernistiskie ziedu tuvplāni savā ziņā sasveicinās ar klasiskām tradīcijām, bet ironijas klātbūtne, kas savulaik uzskatīta par postmodernisma neatņemamu sastāvdaļu, pievieno zināmu distancētības un refleksijas elementu.
Pēc izstādes vērts sev uzdot jautājumu – vai tiešām šķita skaisti? Neatkarīgi no atbildes – jā vai nē – var paturpināt arī ar jautājumu "kāpēc".
Helēna Heinrihsone
Izstāde Ak Dievs, cik skaisti!
Galerijā Māksla XO līdz 24.I