Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Venēcijas biennāles apskats. Ar savu darbu padusē

Šogad Venēcijas biennālē tiek svinētas idejas, kuras izvirzīja varonīga mākslinieku paaudze

Labi padarīts – divos vārdos raksturojams Andra Eglīša un Katrīnas Neiburgas darbs, kas oficiāli pārstāv Latviju 56. Venēcijas mākslas biennālē. Lai gan pārstāvēšanu nevajadzētu pārprast – mākslas biennāle reizē gan ir, gan nav oficiāls valsts skatlogs, kāds būtu, piemēram, Latvijas stends tupat netālu notiekošajā Milānas izstādē Expo, ja vien būtu… Mākslai tomēr ir autori, kuriem ir tiesības uz suverēnu izpausmi. Tomēr, iesākot pārstāvēšanas tēmu, smadzenes sāk viegli šilierēt, tāpat kā acis, ieraugot pretkrāsu svītrās apdrukātu audumu.

Venēcijas biennāle tradicionāli tiek uzskatīta par forumu, kas vienīgais (ne tikai lielākais!) pasaulē tiek veidots pēc valstu pārstāvniecības principa. Māksliniekam (Latvijas gadījumā arī tradicionāli, ka diviem) līdz ar to jāsasniedz vairāki mērķi reizē – godam jāpārstāv pašiem sevi un savas valsts māksla. Savukārt biennāles tēma – Visas pasaules nākotnes/All the World’s Futures –, kas šogad liekas tik plaša, lai aptvertu pilnīgi jebko, kļūst stipri konkrētāka, kad ieraugāt kuratora Okvui Envezora veidoto starptautisko ekspozīciju, kurā iekļauti tikai īpaši aicināti mākslinieki. To vidū ne tikai nav neviena mūsu reģiona (Baltijas) mākslinieka, bet arī pārstāvniecība veidota pēc pavisam citiem principiem. Kādiem? To palīdz noskaidrot nu jau zināmais biennāles laureātu saraksts.

Likteņa belziens

Biennāles fokuss, aicinot uzņemties māksliniecisko vadību afrikāņu izcelsmes kuratoru, kurš asi vēršas pret rasismu, seksismu un ekspluatāciju, ir samērā skaidrs. Ģeogrāfiski tas dislocējas, tēlaini sakot, ar vienu kāju Āfrikā, ar otru – pasaules brīvības aizstāvē Amerikā. Tāpēc jau laikus paziņotais balvas par mūža ieguldījumu laureāts 71 gadu vecais Ganā dzimušais un Nigērijā strādājošais mākslinieks Els Anacui (1944) tika uztverts kā simboliska izvēle. Mazliet pārsteidza, ka Zelta lauvas saņēmēja amerikāniete Adriana Paipere (1948) nav daudz jaunāka… Spriežot pēc biogrāfijas, viņa etniskās izcelsmes un dzimuma dēļ ir piedzīvojusi likteņa belzienus, taču jāatzīst, ka arī baudījusi ekskluzīvas izglītības un ietekmīgu institūciju sniegto atbalstu.

Ekspozīcija Amerikas paviljonā atnesa žūrijas īpašo atzinību vēl vienai amerikāņu klasiķei – Džoanai Džonasai (1936). Patiesībā nekā dīvaina tur nav – šogad Venēcijā tiek svinētas idejas, kuras izvirzījusi varonīga mākslinieku paaudze. Viņu aizrautība ar konceptuālās mākslas praksēm – tekstiem un performancēm –, kā arī politiskais patoss, iestājoties pret visa veida apspiešanu, ir spēcīgi iespaidojis nākamās paaudzes. Daudzsološā jaunā mākslinieka balvu – Sudraba lauvu – ieguva Ims Hunsuns (Dienvidkoreja, 1969) ar filmu par Āzijas sieviešu smagajiem darba apstākļiem.

Zelta lauvu nacionālo paviljonu konkurencē žūrija piešķīra Armēnijas ekspozīcijai, kurā apkopots genocīda izraisītās emigrācijas mākslinieku sniegums. Jāatzīst, to gan daudzi biennāles atklāšanas viesi palika neredzējuši, jo izstāde bija iekārtota klosterī uz nomaļas salas.

Samērā tuvu galvai

Raksturīgi, ka apbalvoto vidū nav neviena Eiropas mākslinieka. Iespējams, tāpēc, ka politiski kreiso ideju gaismā tiek pārcilātas tādas tēmas kā kolonizācijas sekas, globāli netaisnīga labumu sadale, pasaules karsto punktu sāpes un šausmas. Postpadomju valstu mākslai šajā sarunā ir grūti piedalīties – ne tāpēc, ka mums individuāli nekas nebūtu sakāms. Tomēr kolektīvi nejūtamies nevienu kolonizējuši, izņemot Māras Zālītes apdziedāto Tobago epizodi, bet mums nodarīto pāridarījumu saraksts, pie kura, piemēram, apelē kaimiņi igauņi un lietuvieši, ir pasens. Gluži citu nozīmi šajā kontekstā ieguva Latvijas ekspozīcijas nosaukums, kas sākumā likās diskutabls – Paduse/Armpit. Patiešām, ja pasauli salīdzinātu ar ķermeni, mums kopš iestāšanās Eiropas Savienībā ierādīta silta vieta, kas atrodas samērā tuvu galvai, bet nav ne roka, ne pirksts, pat ne ķermeņa daļa.

Tomēr darba tēma varētu būt vienojoša. Tikai latviešu mākslinieku veikumā tai nav piespiedu rakstura – Katrīna Neiburga ir filmējusi un montējusi video, kurā redzami baltādaini, droši vien heteroseksuāli vīrieši, kuri, paslēpušies pēdējā bastionā – garāžu kooperatīvā –, savā nodabā dara brīnumu lietas. Andris Eglītis kopā ar arhitektu Austri Mailīti un palīgiem savām rokām uzbūvējuši dīvainu celtni, kas nu atrodas izstāžu telpā Venēcijas Arsenāla apmeklētāju plūsmas pagrieziena vietā. Tik šaurā, ka Latvijas ekspozīcijas atklāšanas ceremonijai vietu laipni atvēlēja blakusesošais paviljons, izslēdzot savu skaņu instalāciju. Viss izdevās nevainojami: mākslinieki bija jauni un skaisti, ministres kleita – koša. Politizētajā pasaules ainā, kurā mākslinieki pārstāv dažādu grupu intereses un tiesības, nevis atsevišķas personas, tas iezīmēja dažus cilvēciskus vaibstus. 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja