Galerijā Asni jau pusotru gadu iespējams izzināt, kādas tendences vējo jauno Baltijas mākslinieku prātos. Arī pašreizējā izstāde – Aleksandra Brežes Threshold jeb Slieksnis – liecina par kādu plašāk novērojamu tendenci, kas gan vēl nav viennozīmīgi pasludināma un izskaidrojama, drīzāk vedina to piesardzīgi apcerēt no dažādām pusēm.
Zīļuka grimase
Aleksandra Brežes izstādē aplūkojami galdiņi, krēsls, plauktiņš, spoguļrāmji – tādi ekskluzīvi, bet visnotaļ funkcionāli interjera dizaina elementi ar visu cenrādi – un viens objekts, ko nākas klasificēt kā skulptūru. Dominējošais materiāls ir metāls, taču izmantots arī akmens, stikls un āda, zināms, vegāniskā. Visus elementus vieno arī stilizācija, kas pēc ārējām pazīmēm atbilst popkultūrā definētajam tribal stilam. Tribal (tulk. – cilts) ornamentālā estētika, cēlusies no polinēziešu tetovējumiem, kļuva teju visaptveroša un plūda pāri subkultūru rāmjiem 90. gados un 2000. gadu sākumā, kad Aleksandrs Breže (dz. 1994) bija bērns un pusaudzis.
Ekspozīcijā ir skaidri norādīta saistība ar Aleksandra Brežes bērnību, un tā metaforiski ietverta skulptūrā Zīļux. Tā ir Margaritas Stārastes zīmētā ozolzīles vīriņa interpretācija popārtiskā manierē. Foto – Kristīne Madjare
Izstādē skaidri norādīta saistība ar minēto laiku un mākslinieka bērnību, kas metaforiski ietverta skulptūrā Zīļux. Tā ir Margaritas Stārastes zīmētā ozolzīles vīriņa ar sērkociņu ekstremitātēm interpretācija popārtiskā manierē, turklāt piešķirot vīriņam negantu grimasi un ļaujot draugiem un paziņām viņa sejā sazīmēt mākslinieka paša vaibstus, – tā Aleksandrs stāstīja Unai Zvejniecei 23. janvāra Kultūras rondo sižetā. Autors arī minēja Anglijas internātskolas ietekmi. Bērnībā viņš tajā pieredzējis audzināšanu reliģisko simbolu vidē, kas neapzināti iespaido viņa māksliniecisko izpausmi. Varu apliecināt, ka kristietības gadsimtiem kaldinātā simbolu izteiksme ir it kā neredzama, bet skaidri jūtama, vērojot eksponētos dizaina objektus. Tas ir interesanti, jo XX gadsimta modernisma mākslinieku biogrāfijās nereti var lasīt, ka spert kādu revolucionāru soli iedvesmojusi baznīcas interjera elementu ilgstoša vērošana bērnībā (pirmā prātā nāk Koko Šanele), tomēr XXI gadsimtā šāds iegansts šķiet tikpat kā izskausts.
Dīvainu spriedzi rada hibrīdais mistrojums Aleksandra Brežes datorā zīmētajos un pēc tam nerūsējošajā tēraudā vai alumīnijā pārnestajos ornamentos. Tur vienlīdz aktīvi darbojas asociācijas no dažādiem kultūras vēstures slāņiem, priekšplānā izvirzot grafiski izteiksmīgo liesmojošo tetovējumu stilu tribal, kas pēc plašās izplatības un norieta gadu tūkstošu mijā pēdējos desmit gados ir atkal atgriezies vispirms Berlīnes scēnā un iekarojis popularitāti ar jaunu nosaukumu kibersigilisms (cybersigilism; arī neo-tribal). Tas apvieno senatnīgus simbolus ar digitālo estētiku, sarežģītus senu amuletu rakstus ar izplatītiem simboliem, kā zvaigzne un krusts, un futūristiskus tēlus ar biomehāniskiem rakstiem, kā tas bija raksturīgs šveiciešu māksliniekam Hansam Rūdolfam Gīgeram, kuru vislabāk zinām, pateicoties zinātniskās fantastikas šausmu filmas Svešais (1979) vizuālajam risinājumam. Stilam raksturīgas asas, sarežģītos rakstos savītas līnijas un ģeometriski elementi, kas izskatās vienlaikus organiski un mehāniski, turklāt atgādina gan gotiku, gan jūgendstilu.
Līniju murskulis
Par šo mistrojumu domājot, atcerējos, kā reiz, neuzmanīgi klausoties Imanta Lancmaņa lekciju par manierismu XVI gadsimtā, salēcos, domādama, ka slaids ar kādu manierisma mēbeles tuvplānu ir aizstāts ar kadru no Svešajiem. Tāds pats sablīvēts līniju murskulis likās apstādināts, atainojot kaut ko līdz galam nesaprotamu, dīvainu un šausminošu, tomēr sirreālistiski vilinošu un formāli efektīgu. Nav šaubu, ka laika gars cikliski atgriežas un tam ir sava gaume un vizuālās prasības. Stilu teorija ir ārkārtīgi interesanta saistībā ar lietišķo mākslu un dizainu – jomām, kas mūs ietekmē ik brīdi un pašiem to nemanot. Mūsdienās valda stilu plurālisms, un tendenču maiņa noris gluži kā paātrinājumā. Uzmanības vērts ir fakts, ka pirmo reizi Rietumu mākslas vēsturē valdošo stilu izplatības pamatā ir tetovējumi. To vizualitāte, bieži pazaudējot sākotnējo sakrālo vai maģisko vēstījumu, galvenokārt ar popmūziķu palīdzību pārceļo un strauji izplatās ne tikai modes, bet visās dizaina sfērās, jo īpaši grafiskajā dizainā, ko Amsterdamā un Tallinā ir studējis Aleksandrs Breže.
Saliktenis "kibersigilisms" ir veidots no vārdiem "kiber" un "sigillum", kas latīņu valodā nozīmē "zīmogs", bet "segulah" ivritā – "aizsardzība ar maģisku ietekmi". Subkultūru pētnieki to raksturo kā Z paaudzes sajūtu atspoguļojumu kibertelpas realitātē klimata pārmaiņu un ekonomisko grūtību laikā. Šķiet, ka šī dzīves izjūta, kā arī mākslīgā intelekta visa varēšanas straujā iepazīšana dažos pēdējos gados baro jauno, nesen pieaugušo kārtā nokļuvušo mākslinieku vēlmi atgriezties no ekrānu dzīlēm un džungļiem pie reāla roku darba.
Aleksandra Brežes izstāde lieliski apliecina iekšēju vajadzību pārkāpt šo slieksni, turklāt nevis uztverot to kā īslaicīgu detoksikācijas praksi, bet drīzāk rīkojoties līdzīgi Mākslas un amatu kustības (Arts and Crafts) aizsācējiem XIX gadsimta 80. gadu Anglijā. Toreiz mākslinieki reaģēja uz industriālās revolūcijas pieaugošo mehanizāciju, pašrocīgi saplūdinot mākslu un dzīvi – darinot mākslas darbus kā funkcionālus objektus. Laika gars šķiet apmetis kārtējo kūleni, jo nu tepat Latvijā redzam, kā grafikas dizainers kaifo nevis par jaunu programmu, kas ļauj zibenīgi paveikt nepaveicamo, bet par to, cik perfekti tērauda gropītē iegulst stikla virsma.
Aleksandrs Breže
Izstāde Threshold
Galerijā Asni līdz 21.II