Andris Keišs: Latvijā pēc teātra izrādēm trūkst dziļāku diskusiju sabiedrībā

par Raiņa seksu varat diskutēt paši

Jāturpina ar pēcizrādes zombēšanu lai proletāriešiem būtu pareizā domāšana.

Михаил Веллер - Самоубийство литературы par ko diakutēt? tārpa nāve patiesi nav traģēdija un nav vērta diskusiju laika

Par sekli mēs katru peļķi varam saukt, bet DZIĻUMA mums trūkst- deficīts, kā smejies, it visur, ne tikai teātrī.

Dzīvē viens liels teātris. Neeju.

Vai zinies, arī pēc klavesīnistu koncertiem patiešām ļoti, ļoti trūkst visnotaļ plašu sabiedrības slāņu diskusiju par 18. gadsimta 1. puses franču mūzikas interpretācijas aspektiem...

Naš durak preziģent Puķin skazal...u.t.t.

Mēs ceram izveidot SAVU VALSTI. Integrējamie cer atjaunot IMPĒRIJU. Imigranti gribēs,jau grib ISLĀMA VALSTI. ŠIE MĒRĶI PAT TEORĒTISKI IZSLĒDZ CITS CITU. Un nav piepildījušies NEKUR PASAULĒ.

Varat saukāta mani, nīst, bet to gan pateikšu Jaunais Rīgas Teātris nav tikai mākslas etalons, bet sevišķi spriežot no tā, ko atrāda ZIPs tv, ir arī ļoti parasts un reizēm pat viduvējs teātris. Varbūt, ka tā domāt liek apstāklis, ka JRT savas labākās izrādes TV neparāda. Kam taupās? Šķietas par labu tv kaut kādiem tur ekrāna vērotājiem, kam var piedāvāt arī pazeminātas kategorijas virumus. Un tā klaigāšana ap šo mākslas iestādi un hipertrofētā glorifikācija uzrāda kritiķu īpatnības, sevi ievietošanu izredzēto, kaut kādu īpašo,skaitā un ,teikšu, pat zināmu ierobežotību, lai nesacītu citu vārdu, kas varbūt būtu piemērotāks. Latviska augstmanība mums cieņā un JRT, diemžēl nepieder pie tiem, kas šo "dārgumu" nevairo. Paši savā sulā, apmierināti ar sevi, ar Hermani, Radzobi, kas tur dzīvojas kā pa savām mājām pat savas grāmatas prezentēdama, dzīvo kaimiņos, ir sevišķa un nepārspējama, tad jau labi. Latvieši esam un pakliekam, tā, lūk!

Lūdzu, lūdzu, tekstam nepieciešama īpaša attieksme! Tas attiecas uz pareizrakstību un interpunkciju. Šodien jau trešais raksts diena.lv, kad nākas burties pa tekstuālajiem koridoriem.

Teātrāļi diskutēja, ka šiem mazas diskusijas. Es tos arī atbalstīju, lai gan neko nerubīju.

Par diskusijām, par kurām min Andris Keišs, es piekrītu. Tikai tām pietrūkst dažādības un tolerances, Alvis Hermanis man interesētu daudz vairāk kā personība, ja viņā, manuprāt, nedzīvotu, pārāk liela plātība ar saviem uzskatiem, pārāk nemotivēti izteikumi par politiķiem. Ja reiz saki, tad godīgi, izsmeļoši, visiem saprotami, bez liekas augstprātības. iespējams, ka kolēģu vidū viņš runā citādi- daudzveidīgi- ar humoru, nopietnību. Teātra recenzentu dēļ parādās tāda kā pūslība un pārmēru izredzētība, ko varētu pasniegt sirsnīgāk, cilvēciskāk. Normunda Naumaņa mums pietrūkst ĻOTI, lai ir bardzība, lai ir slavas dziesmas, bet tā aizvien nāca motivētas. S. Radzobe un E. Tišheizere patiesi kaitina, kaut arī varbūt vietā, ar it kā visu tik pārcilvēciski zinošu, ģeniālu izteiksmi. Man šķiet, ka tieši viņas TĪŠĀM redz izrādēs arī to kā tur nav, bieži neredzot to, kas ir. Kaut kādas sievietei nepieciešamas iejūtības maz, pārgudrība dvašo un reizēm pielīšana. Diskusijas būtu nepieciešamas arī tādā veidā, ka, piemēram, KDi publicētu arī skatītāju viedokļus, protams, samerīgi neļaujoties kā Privātās Dzīves pļerkstēšanai. Arī JRT pastāvīgie apmeklētāji varētu sevi mazliet iegrožot, neradot no sevis kādu isimusus, kas visu zin un saprot labāk par citiem. Mulsina arī viņu biežie smiekli, kā man šķiet, pilnīgi nevietā. Vienkārši cilvēcīgāki ja mēs spētu kļūt, bez prominenču klīsterīgajām un nīgrajām atraugām. Sarunas kultūras mums trūkst, daudzi kaut ko pārāk iz sevis tēlojam, aizmirstot, piemēram, ka kapa caurums mūs visus gaida gluži vienāds. Piedodiet, bet arī Keišs šajā sarunā faktiski nav pateicis neko. Pačalojis iespēju robežās. Nav īsti taisnīgi, ne godprātīgi, ja runājot par JRT izplūstam epitetos, kas Mūžībai grābj taisni vai acīs, bet spriežot par citu teātru māksliniekiem, esam remdeni, nicinoši, it kā viņu darbs tik ļoti jau nu atšķirtos no JRT, ka būtu pieskaitāms kādai zemākai šķirai.