Latvijas Leļļu teātra iestudējumu stratēģija pēdējos gados lielā mērā (kaut ne vienmēr, tas tikai loģiski) ir balstīta bērnu literatūras aktuālajā piedāvājumā, diezgan regulāri nodrošinot sinerģiju starp grāmatas lasīšanu bērniem kopā ar vecākiem (protams, ja grāmata ir mājās plauktā) un izrādes skatīšanos šādā pašā formātā, tiesa gan, izrādes piedāvā arī skolu grupām, kas ir pavisam citāda skatīšanās pieredze.
Šādā saspēlē starp apgādā Liels un mazs iznākušajām grāmatām tapušas arī divas no sezonas jaunākajām izrādēm – Oskars un lietas (Andruss Kivirehks, latviski grāmatā 2018. gadā) un Skrību skrābu tvīt plunkš! (Kitija Krauzere, latviski grāmatā 2011. gadā).
Koka telefons
Brīdī, kad Artūra Putniņa atveidotais Oskars konstatē, ka telefons palicis mājās, bet viņš pats atrodas pie vecmāmiņas laukos uz diezgan ilgu laiku, zālē mazo skatītāju vidū valda pilnīga empātija – tas patiešām ir šausmīgi! Kā bez telefona – drauga un domubiedra? Bet tad, kad no koka klucīša top cits telefons, ar kura palīdzību sarunāties ar priekšmetiem, zāle pilnībā jaunos spēles noteikumus pieņem.
Andrusa Kivirehka darbu dramatizējis Klāvs Mellis un iestudējusi Paula Pļavniece – režisore ar veiksmēm pilnu portfolio bērnu izrāžu lauciņā, lai pieminam kaut vai Nacionālā teātra hitu Mēs, Sālsvārnas salas vasarnieki. Jaunā izrāde ir veiksmīga tiklab no formas, kā satura viedokļa. Pati ideja, ka dzīve var notikt bez daudzām tehnoloģijām arī mūsdienās, ne tikai klasiskajās pasakās vai Jāņa Jaunsudrabiņa Baltajā grāmatā, ir ļoti svarīga un patiešām popularizēšanas vērta. Mākslinieks Kristaps Kramiņš tādā kā ekrānā fokusējis interjerus, kuros pieaugušie pilnā augumā neietilpst, bet vecmāmiņa pati lielākoties redzama tikai no mugurpuses. Toties šajā vidē Oskars var labi sazināties ar lietām, sākot ar ceļotkāru krēslu un beidzot ar dziedošu atkritumu spaini. Artūrs Putniņš izrādes sākumā savu neatbilstību maza zēna izskatam izskaidro ļoti vienkārši, jo katrs pieaugušais taču ir bijis bērns, vienlaikus aktiera uzburtā Oskara emocionālā pasaule, īpaši saziņā ar sarkano baloniņu, kas ieķēries koka zarā, ir ļoti precīza – reizē naiva, patiesa un konkrēta.
Vecmāmiņa šajā sižetā pārstāv to stereotipu slāni, kurā visas omītes ir mazliet stīvas, dzīvo lielākoties atmiņās un īsti nesaprot, kāpēc bērni ir citādi nekā viņu jaunībā. Stingri ņemot, mūsdienu vecmāmiņa šādam stereotipam pārāk neatbilst ne gadu, ne uzskatu ziņā, bet konkrētajam sižetam ir vajadzīga tieši tāda večiņa, kādu amizanti atveido Santa Didžus. Jāatgādina, ka mazdēla un vecmāmiņas attiecības neparastā risinājumā modelē jau kopš 2023. gada Leļļu teātra repertuārā esošais Edgara Niklasona iestudējums Gangsteromīte, tikai tajā pati vecmāmiņa arī aktīvi iesaistās fantāzijas izraisītos piedzīvojumos.
Lietas, kas runā, pārstāv dažādus cilvēku tipus, nebūdamas cilvēki. Oskara fantāzija uz priekšmetiem reducē savā bērna pieredzē sastaptus tipāžus un viņu attiecības. Vienlīdz loģiski un paradoksāli ir tas, ka visvairāk sirds ilgojas pēc tā, ko nevar sasniegt, – sārtā baloniņa, kas pie zēna no saviem augstumiem nekad tā arī nenokāps, bet laimīgā kārtā arī neies bojā, vismaz šajā stāstā. Radošajai grupai ir izdevies adekvāti attīstīt Andrusa Kivirehka ideju, ka aizraujošam stāstam – un aizraujošai dzīvei – nav vajadzīgi vērienīgi notikumi.
Paulas Pļavnieces režisores rokrakstā labestība apvienojas ar spēles prieku, un arī šoreiz aktieri, kuri iedzīvina priekšmetus, ir ietērpti drānās, kas ļauj viņiem nosacīti saplūst ar mājokļa sienām dažādās istabās. Kustību partitūru scenogrāfijas diktēto noteikumu ierāmējumā salikusi Agate Bankava, gaismu režiju veidojis Reinis Zalte. Kārļa Tones dziesmas vizuāli spilgtajam tēlam piešķir vēl arī audiālu dimensiju, kā teikt, pilnam komplektam.
Vardulēns dušā
Režisores Vijas Blūzmas izrādēm, vismaz labākajām un īpaši Leļļu teātra Mazajā zālē, piemīt spēja savienot tradīciju ar radošumu. Izrādē Skrību skrābu tvīt plunkš!, kas adresēta skatītājiem no divu gadu vecuma, ir respektētas mazuļu uztveres īpatnības, teksta ir maz, tas ir lakonisks, un tajā izmantoti ikdienā tieši ar maziem bērniem lietoti darbību apzīmējumi (piču paču, aiju aiju). Tādējādi saturs līdz skatītājiem nonāk lielākoties caur leļļu darbību, ko paspilgtina reizē neuzkrītošā, bet precīzā un fantāziju rosinošā Matīsa Žilinska mūzika. Līdzīgi kā sezonas sākumā parādītajā Ģirta Šoļa izrādē Ludvigs un Tuta, kurā lapsu tēvs lasa avīzi, arī Vijas Blūzmas iestudējumā dzīvnieki ir antropomorfizēti: vardulēns pirms gulētiešanas mazgājas dušā un viņu satrauc veļas mazgājamās mašīnas dūkoņa. Tādējādi situācija ir pietuvināta bērna pieredzei, bet varoņi dzīvnieki darbībai tomēr piešķir zināmu atsvešinājumu un reizē papildu pievilcību – izrādās, arī viņiem ir (kaut realitātē nav) tās pašas problēmas, kas lieliem un maziem cilvēkiem.
Lai arī izrādes Skrību skrābu tvīt plunkš! darbība notiek varžu ģimenē, dzīve te rit pēc cilvēku ieradumiem ar visām civilizācijas pazīmēm un arī vardulēna Žeroma miega traucējumiem, ar ko nākas cīnīties viņa vecākiem, kuru lomās ir Agris Nātre un Lilija Sūna. Foto – Agnese Zeltiņa
Izrāde rit nesteidzīgi, taču pirmajā cēlienā uzmanību noturēt izdodas sekmīgi. Otrajā cēlienā pēc izpriecāšanās par ziepju burbuļiem gan pienāk atslābuma brīdis, kad skatītāju uzmanība mazinās, taču kopumā scenogrāfa Kristapa Kramiņa un leļļu un kostīmu mākslinieces Lauras Liepiņas izveidotā varžu dīķa pasaule nodrošina vizuāli saistošu vidi, kurā svarīgas ir arī tādas detaļas kā metāla riņķīši – ūdens burbulīši. Tam, ka darbība notiek slapjā vidē, aktieri uzmanību pievērš izrādes sākumā, uzvelkot peldpleznas.
Tiktāl par formu, bet svarīgs jau ir saturs, un tas saistās ar ārējiem kairinājumiem, dažādiem trokšņiem, kas var traucēt trauslāku miegu. Respektīvi, iestudējums mudina domāt, ka bailes izraisa nepazīstamais, kuru atšifrējot satraukuma iemesls tiek novērsts. Vardulēna Žeroma trauksmi izraisa vairāki trokšņi, no kuriem viena trokšņa avots reālās dabas vidē varētu būt patiess apdraudējums, jo to rada stārķa soļi. Taču leļļu izrādes versijā stārķis ir glīts kaimiņš, nevis potenciāls agresors. Šajā ziņā, kā jau mazākiem bērniem domāta, izrāde atšķiras no minētā Ludviga un Tutas, kurā, lai arī uzvedības ziņā līdzīgas cilvēkiem un runājošas cilvēku valodā, lapsas tomēr ir lapsas ar tām piemītošajām rakstura īpašībām un reālo ienaidnieku – cilvēku. Varžu pasaule izrādē Skrību skrābu tvīt plunkš! daudz lielākā mērā ir pietuvināta cilvēku pasaulei.
Abi iestudējumi iekļaujas pašreizējā Latvijas Leļļu teātra kursā, nodrošinot iespējami lielu saturisko un estētisko daudzveidību. Ir pagājis arī tas izmēģinājuma periods Mārtiņa Eihes kā direktora darbības pašā sākumā, kad tika dota iespēja strādāt ļoti daudziem režisoriem, kam tā bija pirmā sastapšanās ar lellēm, un ne vienmēr rezultāts bija vērtējams pozitīvi. Tagad režisoru loks šķiet nostabilizējies un nodrošina daudzveidību gan mērķauditorijas griezumā no pavisam maziem bērniem līdz pieaugušajiem, gan estētiski un atšķirīgu leļļu veidu izmantošanas ziņā. Leļļu teātris meklē dialogu ar auditoriju un kritiķiem (pats esmu piedalījies diskusijā), iespēju robežās piedalās starptautiskos festivālos, kā arī uzņem savās telpās vieskolektīvus, tādējādi rodas sajūta, ka ir skaidri saredzama attīstības virzība un vīzija.
LEĻĻU TEĀTRA IZRĀDES
Oskars un lietas 8.II–14.IV
Skrību skrābu tvīt plunkš! 15.II–19.IV
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 12–25