Mārciņa miesas

Tikko atnācu no izrādes un man patika. Izrāde īsā laikā tā deva spēcīgas emocijas - varbūt tādēļ, ka studēju jurisprudenci un pamata problēma bija par līgumiskajām attiecībām starp ebreju tirgoni un viņa parādnieku. Tāpat izrāde lielā mērā ir par valsts likumiem - kā tie un to interpretētāji spēj cilvēku gan celt, gan pazudināt, un cik šauras ir robežas starp abiem stāvokļiem: cilvēks, kurš ir ticējis savai taisnībai, prasmīgu likumu interpretētāju rokās kļūst par rotaļlietu. Patika arī ideja par cilvēku, kas ceļas un krīt par savām vērtībām, paliek mazākumā, un iet bojā. Un par to, ka tad, kad tev nauda ir rokās, tikai saproti, ka tās vērtības, ko naudas raušanas laikā piemirsi, vairs nav atgriežamas (piemēram, vecāki).

Viņaprāt, ir ārkārtīgi daudz citu tēmu, par kurām vēl var runāt iestudējumā. "Piemēram, par cilvēku, kurš vēlas saglabāt savu identitāti," saka Aiks. "Viņš par to cīnās, viņš ir no svešinieku grupas, kas ir ierobežota savās tiesībās, un viņš protestē pret to. Zaudē. Ja viņš zaudē, tas nenozīmē, ka viņam nav taisnība." ======== h-mmmmmmmmm kaut kāda dīvaina interpretācija...

netika galā! žēl, bet izrādei nav koncepcijas, nav emociju. Dumpis labs.