Teātra cunftē cienītā un mīlētā pasniedzēja pati šo brīdi nesagaidīja, jo pagājušā gada 20. novembrī devās mūžībā. Grāmatas tapšanā viņa aktīvi piedalījās līdz pēdējam brīdim, diktējot savas domas uzticīgajam studentam Dainim Bērziņam, kurš bija uzņēmies kļūt par skolotājas acīm un arī rakstvedi. "Kā tu varēji to izturēt?" Annas Eižvertiņas māsa Rūta Bērziņu pavilka uz zoba. Interesanti, ka šajā vakarā zāle sadalījās burtiski divās daļās, vieni bija labi pazīstami ar Eižvertiņas šerpumu un nešpetnumu, citi savukārt to nekad nebija pat pamanījuši.
Grāmatas atklāšana izvērtās par sirsnīgu un spēcinošu pasākumu, kā mēdz notikt, kad vienkopus ir pulcējušies cilvēki, kuri savas atmiņas un neviltoto pateicību vērpj ap vienu sev svarīgu personību. Raibu raibā teātra sabiedrība, kāda parasti ir ieraugāma tikai Spēlmaņu nakts ceremonijā, vienojās, ka Anna Eižvertiņa vienmēr būs dzīva, kamēr visi tālāk sevī nesīs viņas enerģiju un pašaizliedzīgo ideālismu.
Derīgi arī nespeciālistiem
Savā otrajā grāmatā Ceļš uz profesionālās aktiermeistarības pamatiem Anna Eižvertiņa ir apkopojusi savu bagāto praktisko pieredzi skatuves mākslas pedagoģijā, šī grāmata ir arī turpinājums pirmajai grāmatai – 2021. gada izdevumam Ceļvedis darbības teātrī: profesionālās aktieru un režijas mākslas teorija.
ANNA EIŽVERTIŅA. Ceļš uz profesionālās aktiermeistarības pamatiem. Izdevniecība Zinātne. 2025. 127 lpp. Publicitātes foto
Grāmatas atvēršanas pasākumā Latvijas Kultūras akadēmijas profesors un Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš uzsvēra, ka šos vingrinājumus ir lasījuši arī nespeciālisti un atzinuši, ka tie ir "ļoti interesanti un var noderēt". Jānis Siliņš izsaka pateicību aktierim Dainim Sumišķim, kurš ilgus gadus teātrī strādāja arī par gaismotāju, un Annas Eižvertiņas bijušajai studentei Kristīnei Vilītei (studiju laikā – Alberte), kuri ļoti palīdzējuši materiāla apzināšanā.
"Vairāk nekā 115 vingrinājumu, etīdes dažādu aktiermeistarības elementu – emocionālās atmiņas, iztēles, fantāzijas, darbības, uzmanības, temporitma u. c. – treniņam atrasts dažādu valstu teātra augstskolās, starptautiskos projektos, meistardarbnīcās un mācību grāmatās, lai no pirmās nodarbības ieliktu stingrus pamatus darbības teātra izpratnē gan teorijā, gan praksē, balstoties uz XX gadsimta teātra reformatora Konstantīna Staņislavska sistēmu, kas atzīta visā pasaulē. Grāmata būs neaizstājama augstskolu un koledžu aktiermeistarības pasniedzējiem, vispārizglītojošo skolu teātra mākslas skolotājiem, interešu izglītības pedagogiem, amatierteātru režisoriem un aktieriem, kā arī visiem interesentiem, kas vēlas uzzināt, kas ir profesionāla aktiermāksla," saka aktieris un aktiermākslas pasniedzējs Dainis Bērziņš. Grāmatas vērtību Bērziņš izceļ, pieminot Zeltmata pagājušā gadsimta 20. gados izdotās aktieru rokasgrāmatas, "pa vidu nekā nav". Daiņa Bērziņa pateicība savai pasniedzējai, palīdzot uzrakstīt viņas grāmatu (skaidrs, ka tas nebija viegli), ir skaista liecība, cik milzīga loma studenta dzīvē var būt viņa pasniedzējiem. "Es nebiju Annas mīļākais aktieris, bet, kamēr vien Anna bija dzīva, es vienmēr zināju, ka man būs kāda loma. Jutu, ka viņa par mani rūpējās," saviļņots teica Dainis Bērziņš. Šajā brīdī zālē vairums piekrītoši klanīja galvu, acīmredzot arī gluži personīgi sajutuši Annas Eižvertiņas rūpes.
1990. gadā Annai Eižvertiņai kopā ar domubiedriem radās iecere bijušajā Rīgas kinoteātrī Daina, Maskavas ielā 108/110, izveidot teātri. Sākotnējā ideja bija teātri veidot kā mūsdienu latviešu dramaturģijas teātri. "Es gribēju brīvību, lai varu darīt, ko vēlos," intervijās sacījusi pati Anna Eižvertiņa. Vēlāk viņa izvirzīja sev mērķi iestudēt latviešu teātrī nekad neuzvestas pasaules literatūras un dramaturģijas darbus un darīja to ar patiesu misijas apziņu. Annas Eižvertiņas nenogurstošā cīņa par savu teātri turpinājās, kurā enerģija lielā mērā tika veltīta ikgadējo finansiālo un ēkas tehnisko, kā arī organizatorisko problēmu risināšanai. Viņa ieguldīja savu naudu gan aktieru algās, gan kostīmos, gan ēkas remontā.
"Ticu, ka katrā cilvēkā ir dievišķā dzirksts. Ja students man tic, tad tā dzirkstelīte šķiļas arī man. Topošais aktieris momentāni jūt – vai tu strādā viņa vai savā labā. Šī ētiskā nostādne it kā ir pat ārēji nepamanāma, bet iekšēji visu laiku sajūtama," šāda pārliecība Annai Eižvertiņai palīdzēja izturēt šķietami neizturamo.
Grāmatas atklāšanā izskanēja daudz brīnišķīgu Annas Eižvertiņas donkihotismu raksturojošu stāstu. Ar sirsnīgiem smiekliem tika pavadīts stāsts – vakara nagla. Reiz, kad čigānpuikas pamatīgi aptīrījuši jau tā nabadzīgo teātri Skatuve, Anna Eižvertiņa vienu uz ielas noķērusi aiz rokas un ar tādu pārliecības spēku stāstījusi, cik tas ir nelāgi, ka tagad daudzi labi cilvēki vairs nevar spēlēt teātri un ka tas viņus dara ļoti nelaimīgus, ka satriektie zaglēni nākamajā dienā visu sazagto līdz pēdējam sīkumam atnesuši atpakaļ. Aicinājumam nākt darboties studijā gan vēl nav bijuši īsti gatavi.
Iedeva aktieriem instrumentus
"Kad Anna ienāca studijā, viņa visus tā kā drusku pabīdīja malā – man vajag telpas, man vajag laiku, man ir ļoti nopietni jāstrādā. Milzīga enerģija un milzīga aizrautība. Bija dažādi interesanti uzdevumi, mājas darbi un etīdes. Tas nebija tikai hobijs vai viegls entuziasms, tā bija upurēšanās. Viņa deva visu, ko viņa varēja dot," tālos laikus Tautas kinoaktieru studijā atminējās leģendārā aktiermākslas pasniedzēja Aina Matīsa.
Savukārt režisoram Pēterim Krilovam, kurš tandēmā ar Annu Eižvertiņu uzaudzināja abus teātra vēsturē īpašos Daugavpils teātra kursus, viņa devusi pleca sajūtu un palīdzējusi savā pedagoģiskajā darbībā nejusties vientuļam. Abi esot arī karsti strīdējušies, bet par pamatlietām studentu apmācībā bez gariem pārspriedumiem bijuši vienoti un pārliecināti. Krilovs ļoti augstu vērtē Eižvertiņas spēju ne tikai izlamāt ("cik tur tā darba"), bet iedot studentiem instrumentus, kā to labot.
"Klausoties es kārtējo reizi nodomāju, ka cilvēkam, iespējams, ir jāaiziet, lai mēs viņu pa īstam novērtētu. Manā ieskatā Anna bija īsts Dons Kihots. Visvairāk viņa to apliecināja ar savu teātri Skatuve, visa viņas dzīve iegāja teātrī. Tas bija vienkārši apbrīnojami, ka šī trauslā, sievišķīgā, skaistā un valdzinošā sieviete atdeva tik daudz spēka teātrim," savu apbrīnu neslēpa režisors un aktiermeistarības profesors Edmunds Freibergs.