Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Viss ir viļņi

Kritiķu apaļais galds, kas veltīts Nacionālā teātra 100 gadu jubilejai

Pēc KDi aicinājuma pie apaļā galda satiekas teātra kritiķes Gundega Saulīte, Edīte Tišheizere, Guna Zeltiņa un teātra kritiķis Atis Rozentāls. Pašas jaunākās paaudzes kritiķi šoreiz netika aicināti apzināti. Nodoms bija izvērstāk parunāt par Nacionālā teātra saknēm, uzjundīt tās atmiņas teātra 100 gadu garajā vēsturē, kurām vēl ir liecinieki.

Visi kopīgi uz Nacionālā teātra veselību un veiksmīgu turpmāko sadarbību uzkodām Ķiploku krogā pa ķiplokam. Un mūsu viesmīlis brīdī, kad runājām par Skroderdienām Silmačos, priecīgs iesaucās: "Tas jau esmu es! Mani arī sauc Aleksis." Šo negaidīti piespēlēto dzīves dramaturģijas epizodi uzskatīsim par labu zīmi.

Kādas ir jūsu pašas pirmās atmiņas saistībā ar Nacionālo teātri?

Guna Zeltiņa. Man atmiņā ir palicis ļoti emocionāls brīdis tad, kad man bija apmēram pieci seši gadi un es dzīvoju Ērgļos. Tā bija ziema ar dziļu sniegu, un es radio klausījos Skroderdienas Silmačos ar Nacionālā, toreiz – Drāmas teātra aktieriem. Kā mani tas viss aizrāva, kā dzīvoju līdzi! Biju pilnīgi fascinēta! Būmaņa [Aleksandra] mūzika! Līgo vakara skatā es biju tā uzbudināta, ka teicu vecākiem – jāiet ārā, jāsvin Līgo vakars. Mamma teica – paskaties pa logu, ziema! Tas mani pilnīgi apbūra un iepilināja teātra maģiju. Atceros – vēl dienām dzīvoju ar tām dziesmām, dialogiem un jokiem. Tas bija brīnums ziemas vidū.

Interesanti, kāpēc ziemā radio pārraidīja Skroderdienas Silmačos? Tagad izrāde ir kļuvusi par izteikti sezonālu rituālu.

G. Z. Es nezinu. Varbūt kādam aktierim bija jubileja.

Gundega Saulīte. Skroderdienu Silmačos pirmizrāde bija 1955. gada 14. janvārī. Esmu tās lieciniece. Maniem vecākiem tradicionāli bija abonements – 13. rinda 3., 4. vieta. Tika izlemts, ka man tas ir jāredz, un mani ņēma līdzi. Tas bija janvāris. Man arī ir prātā visas lakotās ozola lapiņas un neīstie sieri. Bija bažas, vai bērnam, kurš vēl neiet skolā, ļaus ieiet uz pirmizrādi. Tad mana tēva paziņa – aktieris Harijs Avens – paņēma mani burtiski uz rokām un ienesa garām kontrolei. Tā bija pirmā reize. No izrādes, protams, neko daudz neatceros. Tikai briesmīgo Antoniju, kura Olgas Lejaskalnes tēlojumā bija ārkārtīgi nesimpātiska. Viņa uzmācās tam nabaga Aleksim.

Edīte Tišheizere. Kas spēlēja Aleksi?

G. S. Žanis Katlaps.

E. T. Man pirmās atmiņas nesaistās ar Nacionālo teātri, bet toreizējo Jaunatnes teātri, savukārt Nacionālais teātris man saistās ar to, ka 14 gados man pilnīgi vienādi, līdz izmisumam patika divas izrādes – Mikumerdi Nacionālajā (1972, režisors Oļģerts Šalkonis – red.) un Idiots Dailes teātrī (1969, režisors Pēteris Pētersons – red.). Ja atceros Nacionālo teātri, tad tas, protams, ir Alfreds Jaunušans un Mihails Kublinskis, viss romantiskais un krāsainais posms.

Romantiskais posms ir saistīts visvairāk tieši ar Jaunušana vārdu?

E. T. Es domāju, ka jā. Paralēli arī Kublinskis.

G. S. Vasara Noānā un Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens (1967, Mihails Kublinskis – red.). Tas viss bija krāsaini un ārkārtīgi teatrāli.

E. T. Arī Santa Krusa (1971, režisors Mihails Kublinskis – red.).

G. Z. Ilgu tramvajs (1969, režisors Alfreds Jaunušans – red.), Piecstāvu pilsēta (1970, režisors Alfreds Jaunušans – red.) un Putni bez spārniem (1971, režisors Alfreds Jaunušans – red.).

E. T. Ir viens brīdis, kas nosacīti sakrita ar manu agrīnās vidusskolas laiku, kad ir pilna galva romantisma. Nacionālajā teātrī tobrīd bija tieši šīs izrādes, un biļetes bija tik nenormāli lētas. Otrajā balkonā varēja sēdēt, cik uziet. Liliomu esmu redzējusi kādas septiņas reizes.

Cik maksāja biļete?

E. T. Augšā – zem rubļa.

Nodeva piecas piena pudeles un varēja iet.

E . T. Piena pudele maksāja 20 kapeiku. Divas piena pudeles, un biji jau galerijā.

Atis Rozentāls. Es kā Valmieras bērns maz braucu uz Rīgu kaut ko skatīties, bet mans pirmais iespaids par Nacionālo teātri, protams, ir Emīls un Berlīnes zēni (1977, režisors Valdis Lūriņš – red.).

Man arī.

A. R. Tas bija teātris, kur tu nonāc pilnīgi citā pasaulē. Tur vēl bija burvīgais avīžu kiosks, kur tirgoja programmiņas. Teātris likās citāds nekā parasti arī pirms izrādes un pēc tās. Tā ir tā sajūta, ka tu no padomju ikdienas esi nonācis kādā labākā pasaulē, kur visi cits citam palīdz, apvienojas vienotā mērķī, skrien un darās. Taču nevis tādā pionieru nozīmē kā timurieši, bet tiešām pa jēgas līniju.

G. S. Krietnuma.

E. T. Lai glābtu cilvēku.

A. R. Jā. Ar visu to, ka biju ļoti kautrīgs un pieklājīgs puisēns, kurš nekad mūžā nesadrosminātos, ja viņu aicinātu skriet līdzi uz skatuvi, bet man, protams, šausmīgi gribējās, līdz asarām.

Jā, mūsu, 70. gadu, paaudzes bērniem, zagļa ķeršanas skrējiens cauri visam teātrim, šķiet, ir noglabājies spilgtāk par dažu labu dzīves notikumu – gan tiem, kuri skrēja, vēl vairāk tiem, kuri kautrējās un nesadūšojās. Vai šāda "interakcija" bija kaut kas novatorisks savam laikam teātrī?

G. S. Savā laikā jau Jaunatnes teātrī kā traki skrēja pa visiem stāviem.

G. Z. Bet Nacionālajā teātrī tik dzīva sasaiste ar publiku bija pirmoreiz.

Vai par Nacionālā teātra gadsimtu mēs varam runāt pa ērām caur konkrētām personībām?

G. Z. Varam, sākot jau ar Raiņa laiku. Četri pieci gadi, kas iezīmēja virzienu gan uz nacionālo repertuāru – viņa paša, Aspazijas un Brigaderes lugām, gan lielo pasaules klasiku. Tāda līmeņa darbi kā Gētes Fausts un Bairona Kains vēlāk vairs netika iestudēti. Tajā laikā izveidojās viss Nacionālā teātra zieds – gan Jūlija Skaidrīte, gan Aleksis Mierlauks, gan Mirdza Šmithene utt. Pēc tam nāca periods, kur mēs nevarētu runāt tikai par vienu vadošo personību – bija gan Ernests Feldmanis, gan atgriezās Amtmanis-Briedītis, gan Kristaps Linde un ļoti inteliģentais Fricis Rode, kurš bija skolojies Sorbonnā. Es domāju, ka noteikti būtu jāizceļ Mihaila Čehova periods, kas bija ļoti īss – 1932. gada martā bija Ēriks XIV un oktobrī bija Hamlets, bet teātrim tas bija ļoti nozīmīgs. Visas aktieru dienasgrāmatas liecina, ka šie daži mēneši bija gadu nozīmīgumā.

G. S. Arī skatītāju atmiņas. Tuvāk mūsdienām, protams, tas ir Amtmaņa-Briedīša pēckara posms, kad viņš centās ar Blaumani un Raini teātrī ievest latviskumu, vienalga, pa kādiem ceļiem un ar kādiem līdzekļiem. Vēlāk ir Jaunušans, spilgti līdzās izveidojās Mihails Kublinskis. Tālāk nāca Edmunds Freibergs un Valdis Lūriņš, par viņu periodu mēs to īsti tomēr nesauktu. Ja par personībām, tad pēc tam bija trīs lielo dāmu periods (Velta Līne, Elza Radziņa, Lidija Freimane – red.). Tagad ir ļoti spēcīgs ansamblis, un varam priecāties, ja redzam kādus personību iedīgļus. Personību uzplaukums bija Jaunušana un Kublinska laikā.

G. Z. 60. gadu beigas, 70. gadi.

G. S. Zelta laiki.

G. Z. Kad visas prīmas bija savā labākajā formā.

G. S. Kad katra darīja savu, tajā pašā laikā konkurēja cita ar citu.

E. T. Ļoti interesanti šķiet, kā Nacionālajā teātrī, kuru esam saukuši par reālisma citadeli un kā tik vēl ne, caur personībām ir mainījusies reālisma izpratne. No konkrēta līmeņa vai pieņēmuma kā asns izspraucas kaut kas jauns un krāsaināks. No Mierlauka, ja tā drīkst izteikties, izspraucas Amtmanis-Briedītis, kurš tomēr to ir Dailē sasmēlies. No Briedīša – vēl krāsaināks ir Jaunušans. Un no tā savukārt Kublinskis. Kā mājas svētībai no vienas saknes nāk arvien jauni dzinumi, dzinumi, dzinumi, un katrs ir kaut kādā mērā aizvien krāsaināks un teatrālāks. Jaunušana izrādes ir ārkārtīgi teatrālas šī vārda visskaistākajā nozīmē.

G. S., G. Z. Abas piekrītoši māj.

E. T. Tās bija ārkārtīgi virsdzīvas izrādes. Citādā līmenī – Kublinskis. Bet vienmēr bija virsdzīve ne tikai izrādes pašas dzīves formā.

Tad tomēr pienāk brīdis, kad Ojārs Rubenis Nacionālā teātra jubilejas izdevumā Būs atceras, kā apciemo mājās Jaunušanu, ēd viņa lašmaizes, dzer konjaku un klausās padomos rūpēties, lai katram aktierim sezonā būtu kāda loma, kurā viņš varētu augt. Un tad tolaik jaunais direktors Rubenis noskatās Jaunušana iestudēto Sensāciju un saprot, ka tā estētiskā valoda tomēr ir vakardiena, neglābj nekāda cieņa pret vecāko paaudzi. Kā jūs to izjutāt?

G. S. Katrai dzīvai būtnei pienāk izsīkuma un noguruma posms.

G. Z. Jā, tas bija pagurums, tas bija dabisks process.

G. S. Tomēr bija vēl vēlēšanās dot vārdu savai paaudzei un pašam izpausties. To var pieņemt saprotot, būtu nelietīgi nolīdzināt ar zemi.

A. R. Jāatceras arī, ka tas ir 90. gadu sākums, kas ir ārprātīgais apmulsuma periods, kad Lilija Dzene avīzē Literatūra un Māksla saka, ka vispār nesaprot, ko tagad teātrim darīt. Un paši teātri nesaprata, ko darīt. Lai kā mēs vērtējam šī laika Jaunušana izrādes, viņš tomēr ar Plika kā baznīcas žurka (1994) dabūja skatītāju iekšā zālē. Ar laika distanci tagad var teikt, ka varbūt tur nebija milzīga mākslas fakta, bet kādam šis darbs bija jādara. Tās jau nebija apkaunojošas izrādes.

G. S., E. T. Turklāt tā bija aizmirsta dramaturģija.

A. R. Ar to viņš radīja zināmu māju un patvēruma sajūtu. Ja mēs runājam par periodiem, ļoti pretrunīgs ir Oļģerta Krodera laiks. Tas nav nemitīgu fanfaru un veiksmju laiks. Līdz ar to – vispārējais apkārtējais samulsums, plus vēl teātra samulsums, plus vēl tas, ka uz Kroderu lika lielas cerības un varbūt vīlās, jo nebija tā uzrāviena, uz ko cerēja. Viņš tomēr nāk ar pilnīgi citu pieeju. Aktieri arī, man liekas, drusku apmulsa no tā, ka ar viņiem strādā pilnīgi citādi. Bija jāiziet cauri lūzuma periodam, un tas bija sāpīgs. Pēc tam jau bija, uz kā bāzēties un iet uz augšu.

Kā jums šķiet, vai to brīdi varētu saukt par zemāko punktu Nacionālā teātra simtgadē?

G. Z. Jaunākajā periodā – noteikti.

E. T. Es ceturtdaļgadsimtu esmu strādājusi teātrī. No iekšpuses ir tik skaidrs, ka viss ir viļņi, un arī augšpusē ne viss ir labi, un tajā apakšpusē brīžiem ir tik vērtīgas lietas, kuras pēc tam augšpusē izaug citādi. Tāpēc man mēle neceļas teikt "zemākais punkts".

Es gan kā žurnāliste varu atļauties tik "rupji" runāt. No dialektikas un teātra smalkās matērijas izjušanas viedokļa tā, protams, ir. Tomēr – ja šobrīd runājam par Nacionālā teātra pacēlumu un atrašanos "uz viļņa", nevaram neatzīt, ka vēsturiski ir bijuši arī krīzes brīži.

E. T. Ja mēs runājam par zemāko punktu, tad tas bija brīdis, kad viss lūza, bet tas nenotika tikai Nacionālajā teātrī. Es domāju, ka teātrim tajā laikā bija īpaši grūti arī tāpēc, ka tas bija dabūjis atpakaļ "nacionālā" vārdu. Nevienam nebija īsti skaidrs, ko tas nozīmē, ko ielikt šajā vārdā un kas no tā izriet. Jo nosaukumā Andreja Upīša LPSR Valsts akadēmiskais drāmas teātris taču nekāda satura nebija, bet te pēkšņi bija. Tajā brīdī, kad izrādījās, ka ir jāpelna un valsts neko nedos.

G. S. Un jārauj cilvēki iekšā par katru cenu.

E. T. Jā, uz ielas ir interesantāk, bet tu esi Nacionālais teātris.

G. Z. Atceros briesmīgu momentu, kad Kroders 1991. gadā mēģināja Raiņa Spēlēju, dancoju. Gadījos teātrī un vaicāju – kā iet mēģinājumos? Kroders saka – es nevaru savākt ne uz vienu mēģinājumu pilnu ansambli. Vienam jāskrien uz haltūru, otram jāstāda sievasmātei kartupeļi. Es biju pilnīgā šokā – un tā jūs mēģināt Raini?! Bet viņš saka: es nevaru citādi! Bija izdzīvošanas laiks. Tas man iesēdās prātā.

A. R. Jā, bija tāds laiks, es arī atceros. Es kā skatītājs tieši uz Spēlēju, dancoju pirmizrādi gāju pa taisno no Vidzemes tirgus, kur viena mana radiniece piekrāva pilnu somu ar kartupeļiem, kāpostiem un bietēm. Ar šādu somu es gāju uz pirmizrādi.

E. T. Mēs tomēr tik ātri tikām tam pāri. Tik ātri iedibinājās kaut kādas struktūras. Tad, kad tu dzīvo, tā ir tava dzīve, un tev tā liekas bezgalīga, bet patiesībā viss tik ātri sakārtojās.

A. R. Ja turpinām par periodiem – tālāk nāca Edmunds Freibergs, kurš tomēr "savāca" nacionālo ideju un aktualizēja nacionālo repertuāru.

G. Z. Daļēji arī Kublinskis, bet tik konsekventi – Freibergs.

A. R. Dullais barons Bunduls (1995), Zaļā zeme (1996), Zvejnieka dēls (1997), Rīga (1998) u. c.

E. T. Pirms tam taču vēl bija Ar būdu uz baznīcu (1988) un Ar Dievu pie zemes (1991).

Tā jau bija reāla Atmodas daļa.

E. T.

Jā.

A. R. Latviešu izrādes kā sezonas sākuma akcents ir raksturīgs Freibergam.

Ko Nacionālā teātra vārds nozīmē teātrim šodien, XXI gadsimtā? Vai tas nozīmē lielāku morālu un estētisku atbildību rūpēties par "ētiskām un estētiskām vērtībām, vispārcilvēciskiem ideāliem" (Jānis Akuraters)? Vai tas nebūtu jādara katram teātrim?

G. Z. Protams, katram. Tomēr būt Nacionālajam teātrim ir misija. Tai būtu jābūt valsts galvenajai skatuvei.

E. T. Ir jābūt arī zināmai reprezentatīvai funkcijai.

G. Z. Jā, kas apkopo visu labāko mūsu teātra kultūrā un kam ir īpašas rūpes par oriģināldramaturģiju. Kuram gan citam teātrim?

G. S. Es domāju, ka par par oriģināldramaturģiju savu iespēju robežās ir jābūt rūpēm katrā teātrī.

G. Z. Protams, katrā, bet Nacionālajā tomēr īpaši.

G. S. Bet nevar jau vadīties tikai no ārējām pazīmēm vien. Kāpēc šobrīd ir tik veiksmīgs periods? Tāpēc ka teātris ir ļoti atvērts vēsmām, kas ir visapkārt dzīvē. Ir jābūt atvērtībai pret realitāti, pret dzīvi un, protams, jābūt līdzekļiem, kā to pārradīt uz skatuves. Tie var būt gan ļoti polemiski, gan apliecinoši iestudējumi. Ne vienmēr tai jābūt oriģināldramaturģijai, bet ar skatu un vērienu, kas notiek šeit Latvijā un kas mums visiem ir svarīgs.

E. T. Svarīga ir arī atvērtība tam, kas varētu būt svešs un citāds. Vislabākais piemērs svešā un savējā sintēzei ir Kirila Serebreņņikova iestudētie Raiņa sapņi. Paņemt ārkārtīgi spēcīgu un citādu teatrālu sistēmu un paskatīties, kā to var ieaudzēt nacionālajā augsnē. Un izaug kaut kas brīnišķīgs! Ojārs Rubenis to visu laiku ir…

G. S. …kultivējis

E. T. Ņemt no turienes un dēstīt šeit. Tas bija ārkārtīgi vērtīgi. Tāpēc pagājušogad Spēlmaņu naktī mums tiešām likās nozīmīgi pateikt to, ka Ojāram Rubenim bija vīzija un viņš zināja, kā to realizēt.

A. R. Runājot par misiju. Kad parādījās ziņa, ka Nacionālajā teātrī top jauns Pūt, vējiņi! iestudējums, bija balsis, kas teica – cik tad var tos "pūtvējiņus" spēlēt. Bija arī balsis, kurām var piekrist, kuras teica – ir nosaukumi, kuriem vienā vai otrā repertuārā vajadzētu būt visu laiku. Lai skatītājam, kurš aug un nāk klāt, visu laiku būtu kādi Pūt, vējiņi!, uz kuriem aiziet. Nacionālajā teātrī vai kādā citā, bet lai tie būtu dzīvi visu laiku. Līdzīgi kā Oslo dzīvā procesa dēļ pārstudē Pēru Gintu aizvien jaunos variantos. Ir ļoti labi, ka ir klasikas komplekss, pie kura Nacionālais teātris nenobīstas atgriezties. Tāpat kā saglabāt visu laiku repertuārā Skroderdienas Silmačos, bet turēt tās labā formā.

E. T. Un laikmetīgā izpausmē.

G. S. Nevis muzejiski.

Kā to savienot – runāt ne tikai par ētiku, "zaļo zemi" un latviešu lietām, bet arī par dēmoniem, zemapziņu, par to, kas moka cilvēkus, bet par ko skaļi nerunā? Šķiet, šobrīd Nacionālais teātris ir tik dzīvs, jo nav svētulīgs un pompozs un pieskaras problēmām, kuras nodarbina cilvēkus visplašākajā spektrā. Kirila Serebreņņikova Tuvā pilsēta (2017) varētu būt radikālais piemērs.

E. T. Vai Maijas Doveikas izrāde Cilvēki, lietas un vietas (2017, režisors Valters Sīlis – red.).

G. S. Jā, īsti, sāpīgi un ārēji nepretencioza, bet iekšēji ļoti iedarbīga izrāde. Var pieminēt arī Savādo atgadījumu ar suni naktī (režisors Valters Sīlis – red.).

G. Z. Ir iesakņojies priekšstats, ka pirmais tik atklāti par seksuālajām problēmām sāka runāt Jaunais Rīgas teātris. Būtībā jau Oļģerta Krodera 1989. gadā iestudētā Lolita aizskāra šo tēmu – par 38 gadus vecu vīrieti un 13 gadu vecu meiteni – un šokēja ļoti daudzus skatītājus.

E. T. Krodera periods īstenībā bija nelaikā un nevietā.

G. S. Viņš izcēla Augusta Saulieša Ķēniņu Zaulu (luga – 1929, izrāde – 1992), kas nebija uz skatuves rādīta, – tam bija cēls, izglītojošs mērķis un estētiski spilgts mērķis, bet publika to neuzņēma un daudz kas arī pašam nesanāca. Vienmēr pastāv arī labvēlīgi vai traucējoši apstākļi misijas izpildei.

E. T. Man laiku pa laikam nāk prātā doma, ka daļa no talanta ir būt īstajā laikā. Alvis Hermanis bija īstajā laikā.

G. S. Jā.

E. T. Daudz ko no tā iepriekš darīja Juris Rijnieks, Kroders, bet viņi nebija laikā un vietā.

G. Z. Jā, jo 1989. gadā cilvēkiem bija citas problēmas. Runājot vēlreiz par Pūt, vējiņi! (režisora Elmāra Seņkova un scenogrāfes Monikas Pormales iestudējums – red.), man liekas, ka tas ir ideālais modelis, kā savienot tradīciju ar mūsdienīgo, kas ir viens no Nacionālā teātra ļoti būtiskiem mērķiem un uzdevumiem. Līdzās nacionālās drāmas attīstīšanai. Šis ir ļoti veiksmīgs gadījums, bet ir arī neveiksmīgāki gadījumi.

A. R. Un dara tos jau divas interpretācijas pēc kārtas. Gaļinas Poļiščukas iestudējumā notika tas pats (2005).

G. S. Mēs jau runājām par viļņveidīgumu. Reizēm tikai liela kvantitāte var dot izcilus uzvilnījumus.

E. T. Nacionālajam teātrim savā ziņā ir pat grūtāk, jo tam ir šī reprezentatīvā funkcija. Tam ir jābūt līmenī. Bet cik daudz teātrī nozīmē tā maldu enerģija! Tas, kas šajā brīdī nav vajadzīgs.

G. S. Bet ir jāpamēģina.

E. T. Ārprātīgi ir vajadzīga iespēja kļūdīties, iespēja izdarīt nelaikā. Nacionālajam teātrim šobrīd ir visgrūtāk, no tā visvairāk gaida un nepiedod kļūdas.

A. R. Man liekas, ka Nacionālajā teātrī šobrīd sanāk vissliktāk tad, ja grib radīt vienkārši repertuāra vienību bez jebkāda mērķa un nolūka. Pirms pāris gadiem bija gadījums ar Ģirta Ēča Svētku laika pārpratumiem (2014). Pa skatuvi staigāja aktieri, kuri nesaprata, ko viņi dara. Nu jau, man liekas, Nacionālajam teātrim ir vajadzība arī pēc iekšēja mērķa, nevis tikai saražot kā fabrikā un izskaitļot, ka publika uz šo nāks, jo tur var pasmieties.

Šobrīd teātris ir sasniedzis kondīciju, ka tas vairs neiet cauri. Var izdoties un var neizdoties, bet katrs režisors grib kaut ko izdarīt. Tas ir tas labais meklētājgars. Varbūt idealizēju. 90. gados vienu brīdi bija sajūta, ka tu uz skatuves redzi aktieri, kurš ir atnācis nopelnīt savu algu. Tajā pašā Ķēniņā Zaulā atceros nogarlaikojušos, drusku ņirdzīgus viepļus. Viņiem arī nevar pārmest. Tā bija situācija, kuru jau mēs pieminējām. No tā teātris ir izaudzis laukā. Tā vairs nav. Tā tagad ir dažā labā citā teātrī.

Jā, es arī atceros daudz šādu ainu. Diemžēl tieši tad kā jauna un bezkompromisa studente ienācu teātrī, un mani tas atbaidīja no Nacionālā teātra uz ilgu laiku. Tāpēc tagad ir tik liels prieks par to, kas notiek teātrī, kā Atis precīzi saka – "no tā teātris ir izaudzis laukā".

A. R. Es saprotu arī direktoru izmisumu, ka nevar visu laiku taisīt izrādes, kurās būs iestrādāts šis "kļūdas moments". Ražošanas temps ir nežēlīgs, bet Nacionālajam teātrim tomēr nav izpratnes – mēs ražojam produktu.

G. S. Tā pretruna pastāv. Neviens taču neprogrammē tikai veiksmes, to nemaz nevar izdarīt. Balansēšana repertuārā arī pastāvēs vienmēr, nevaru iedomāties tādu direktoru vai māksliniecisko vadītāju, kurš varētu atrisināt šo jautājumu.

A. R. Tas ir neizbēgami. Nacionālajam teātrim ir arī jārēķinās ar savu specifisko pirmizrāžu un abonementu publiku.

G. S. Un Žurkas publiku.

A. R. Jā. No otras puses mēs redzam, ka teātris ik pa brīdim mēģina publiku arī pieradināt. Ejot ārā no Mežapīles, es esmu dzirdējis cilvēkus runājam: "Mums jau Latgola labāk patika." Tas jau arī vienmēr būs neizbēgami.

G. S. Teātris radina pie tā, ka, ejot uz jaunu iestudējumu, ir jāpainteresējas, uz ko tu ej un vai tev to kā ierindas skatītājam vajag darīt. Ai, nezinājām, ka Meža pīlē ir par to.

A. R. Ik pa brīdim, nedaudz izjuzdami izsalkumu pēc tā, ko viņiem vairs nedod, skatītāji ir uzlikti mazliet "uz diētas" – Žurkas stila produktu ir mazāk. Jautājums ir par kvalitāti, arī produktam ir jābūt labam. Ļoti labi, ka tad, kad repertuārā mērķtiecīgi kaut ko iekļauj tradicionālajai pirmizrāžu publikai, piemēram, Cīrulīšus (režisors Edmunds Freibergs – red.), tas tiek darīts ļoti gudri.

G. Z. Jā.

A. R. Tā nav jūtināšanās par senām seģenēm un pūra lāžu pārvētīšana, bet process.

Vai Nacionālajam teātrim sezonu vienmēr vajadzētu sākt ar latviešu autora darba iestudējumu?

G. S. Domāju, ka ne. Bet pats teātris to šobrīd praktizē.

E. T. Tad tas ir labi. Man liekas, ka vajadzētu sākt ar kaut ko ļoti programmatisku. Ja tā ir Uguns un nakts – ļoti labi. Ja Pērs Gints – arī labi.

G. S. Lai būtu lielā nepieciešamība.

G. Z. Lai acis deg par to.

G. S. Nevis izmantot tikai ārēju atribūtiku.

Vai jēdziens un parādība "Žurkas publika" šobrīd jau nav mazliet mīts? Skatītājs tomēr ir mainījies arī Nacionālajā teātrī.

G. S. Nav, nav. Esmu pati dzirdējusi sakām – es jau tikai uz pavasara pusi iešu uz Žurku, neko citu vairs neskatīšos. Drusciņ jau to redz arī "pēc deguniem", kā viņi atnāk un ko gaida. Savā laikā es ļoti priecājos par Latgolu, bet, ja grib skatīties tikai to, tad tomēr skatītāju prasības liek šo to pārdomāt.

A. R. To, cik daudz nosaka publikas gaidas, redzējām arī tad, kad Žurka mēģināja nedaudz mainīties, un publika to nebūt ar prieku nepieņēma.

G. S. Tagad palielinās arī jaunu cilvēku procents skatītāju vidū. Ar Pūt, vējiņi! un Trīni.

G. Z. Atceros, tas jau sākās agrāk – ar Adatu (2007, režisors Ramūns Kaubris – red.). Nāca jauni cilvēki, kuri nezināja, kā aiziet uz otro balkonu. Tātad viņi pirmoreiz bija teātrī. 90. gadu sākumā ar muzikālajām izrādēm ienāca jauna publika. Šobrīd, man liekas, Nacionālajam teātrim ir tikpat jauneklīga publika kā Jaunajam Rīgas teātrim, izņemot, protams, abonementu publiku.

Liekas, ka visbūtiskāk skatītājs atjaunojās brīdī, kad mērķtiecīgi teātrī ielaida jaunos režisorus un atdeva viņu "brīvai izpausmei" pamatā Jauno zāli. Viņiem līdzi atnāca savas paaudzes skatītājs.

G. S. Jaunajā Rīgas teātrī ir vesela nošķira skatītāju, kuri principā neiet ne uz vienu citu teātri.

G. Z. Tas jau tāds snobisms.

G. S. Bet tā nav maza daļa.

E. T. Viņi ir pārliecinājušies, ka Jaunajā Rīgas teātrī viņi saņems to, kas viņus interesē, kā citur nebija. Un nespēj noticēt, ka tas tagad ir arī Nacionālajā teātrī. Neaizmirsīsim, ka mēs taču esam profesionālie kretīni. Tā ir mūsu dzīve. Lielākajai daļai teātris nav viņu dzīve, un viņi neiet visur.

A. R. Nav šaubu, ka Nacionālais teātris šobrīd strādā ar jauniešu auditoriju. Mēs ar Edīti esam sēdējuši katrs savā Šausmu autobusā, un tas ir pilnīgi ārpus zelta rāmja. Vai tas, kas šogad notika ar Valtera Sīļa izrādi Otrais pilsētas teātris. Sanāca pusaudži, kuriem iedeva austiņas un kuri varēja darboties, patstāvīgi atlasot realitāti, ko viņiem piedāvā. Viena daļa tiešām klausījās huligāniskāko Ulda Siliņa versiju. Teātris bija mērķtiecīgi strādājis ar Skolas somas projektu, lai pirmie dabūtu skolniekus ārpus Rīgas. Lielās Rīgas ģimnāzijas nokavēja, es pats dzirdēju vaimanas – vai, vai, mums jāgaida nākamais gads! Nacionālais teātris ik pa laikam atgādina jauniem cilvēkiem, ka arī viņiem šeit ir ko darīt.

Režisora Valda Lūriņa monologs lsm.lv rubrikā Pašlustrācija man uzjundīja jautājumu jums, kas esat to piedzīvojušas. Kādi bija spilgtākie t. s. Ēzopa valodas paraugi Nacionālajā teātrī? Kādā gaisotnē īsti šīs slavenās izrādes notika?

E. T. Spartaks! Un Teātra dienas. Es domāju, ka Lūriņš bija viens no spilgtākajiem un teatrālākajiem Ēzopa valodas realizētājiem. Viens bija Spartaks (1977), bet otrs – pilnīgi fantastiskais Šveiks (1986) Liepājas teātrī.

G. S. Kuru maz piemin.

E. T. Kuru maz piemin, bet kas bija brīnišķīgs! Kur Francis Jozefs brauca ārā, trīcēdams, drebēdams kā visi mūsu ģenerālsekretāri un Teicējs runāja par lielo impēriju, kur tautas līgoja laimē, gribēja to vai ne. Tas viss tiešā tekstā bija Šveikā 1986. gadā.

G. Z. Arī Kublinska iestudētā Romeo un Džuljeta 1984. gadā. Tas jau bija pilnīgs sovjetisma grimstošā kuģa apraksts. Būtībā tas bija padomju laika Titāniks. Dzīres, balle Kapuleti namā, visa ārišķīgā vecā paaudze, kas izmanto bērnus tikai savām mahinācijām. Šī siena, kas tur bija, un jaunieši, kas mēģināja tai pārkāpt pāri! Viņi netiek, netiek, sitas, sitas un beidzot tomēr, iedvesmojoties no Romeo un Džuljetas stāsta, cits citam palīdzēdami, sāk tikt pāri.

E. T. Atcerieties Ojāra Vācieša dzejas izrādi Kārais lauks? (Dramatizējums – Viktors Jansons, Ansis Epners, Valdis Lūriņš, Imanta Kalniņa mūzika – red.) Mēs ļoti labi pratām lasīt dzeju. Nevaru vairs atcerēties neko konkrētu, bet atceros to sajūtu, ka mēs saprotam. Tu nevari to definēt vārdos, vienkārši ir siltuma slānis, kurā tu esi un saproti.

G. S. Jūti.

E. T. Un zini, ka citi tev apkārt arī saprot. Valdis Lūriņš, savā ziņā arī Mihails Kublinskis, ir viens no tiem, kurš savās teatrālajās un ļoti spilgtajās izrādēs ielika visspēcīgāko zemtekstu. Ieprogrammēja to tieši šajā teatralitātē.

G. S. Jāpiemin arī Elektra – mana mīla (1977, režisors Mihails Kublinskis – red.).

Liksim mūsu sarunai beigu akordu. Kāds etaps Nacionālajam teātrim ir šobrīd? Zelta gadi, renesanse? Par ko vajadzētu domāt, lai neizlaistu ārā radošo garu?

A. R. Šausmīgi būtu bail kaut ko tādu teikt.

G. S., G. Z. Tā ne.

G. S. Šis ir veiksmīgs brīdis, kad atskatīties uz 100 gadiem. Ja būtu pavisam pelēka un noplukusi sezona – tas neizdodas un tas neizdodas –, vai tad mēs gribētu ļauties visai svētku noskaņai?

Droši vien tādā gadījumā nenotiktu arī šī saruna.

G. S. Ir veiksmīgi sakritis, notiek meklējumi. Ne vienmēr tie ir auglīgi, bet to var redzēt tikai pēc ilgāka laika.

E. T. Priekšā ir pats grūtākais. Atrodoties virsotnē, ir tikai divas iespējas – vai nu tu aizej pa gaisu, vai slīdi lejā.

G. S., E. T. Tad vērosim.

Cik lielā mērā šo veiksmīgumu, par kuru runājat, nosaka konkrētie cilvēki? Ja, piemēram, režisors Elmārs Seņkovs pieņem jaunus karjeras izaicinājumus un vairs nevēlas šeit tik aktīvi iestudēt, tad kaut kas būtiski mainās?

A. R. Vienmēr ir jautājums, kas nāk vietā. Process nav iepriekš paredzams. Galvenais ir tas, lai arī nākamajam būtu, ko teikt.

E. T. Zārks jau nestāv tukšs.

A. R. Šobrīd Nacionālajam teātrim līdzsvars ir tāds – ja pat izkrīt viens ķēdes posms, kā rudenī notika ar Aivara Freimaņa Katla iestudējumu, neviens zaudējumu nepamanīja, tāpēc ka process piepildījās. Bija Pūt, vējiņi!, ko ielikt vietā, jo pēc tiem bija milzīgs pieprasījums. Šis ir veiksmīgākais kāršu sakrišanas posms, kad arī pārējais, kas nav virsotnes, ir līmenī. Teātrim ir briedums tādā ziņā, ka viņi saprot – ja mēs šo nevaram līdz galam novest līmenī, tad labāk nemaz nenovedam. To nevar atļauties divreiz vai trīsreiz sezonā, bet izrādās, ka vienreiz to tomēr varēja. Jācer, ka nākamā reize būs pēc 15 gadiem, ne agrāk.

E. T. Mani ārkārtīgi interesē, kāda patiesībā ir Jāņa Vimbas vīzija?

Tas visus interesē.

E. T. Šī sezona joprojām ir Ojāra Rubeņa laika turpinājums. Mani ļoti interesē, kāds ir mājas svētības jaunais asns, kuram noteikti ir jābūt citādam. Jo nevar vienā virsotnē stāvēt ilgi.

G. Z. Es domāju, ka ļoti svarīgs ir radošā līdera vai līderu jautājums. Vai tādi būs? Vai Vimba par to kļūs? Vai viņam blakus būs kāds viens režisors vai vēl kāds cits? Tas ir ļoti svarīgi. Vajag vienu vai pat vairākus cilvēkus, kas uztur un akumulē garīgo klimatu. Domubiedru kopības enerģija ir ļoti svarīga.

G. Z. Jā, domubiedru kopums.

E. T. Līderis plus īstajā laikā.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Līgo svinēšu:

Kopā nobalsojuši: 253

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja