Cilvēki ar dziesmu un virpuļdeju

Pasaule ir viena traki pretrunīga vieta. Manu acu priekšā blakus smilšaini mālainai kapsētai Sudānas galvaspilsētas Hartūmas dvīņu pilsētā, haotiskajā un putekļainajā Umm Durmānā, pilnā sparā norit skaļš un aizrautīgs dziesmu un deju pasākums. Tā dalībnieki ir svēti pārliecināti, ka tieši šādā veidā viņi nonāk tuvāk, pat gandrīz vai intīmi tuvu savam musulmaņu Dievam, lai gan simti tūkstošu un, visticamāk, pat miljoni strikti noskaņotu islāmticīgo notiekošo noteikti uzskatītu par iznīdējamu ķecerību.

Virpuļojošie derviši

"Brauciens apskatīt dervišus – ikviena Hartūmas apmeklējuma kulminācija," vilina kāds ceļvedis, un tā autoram ir liela, liela taisnība. Šeit, Umm Durmānas nomalē, ir apglabāts šeihs Hameds el Nīls, deviņpadsmitā gadsimta sūfijs, Kadirijas ordeņa vadonis, vismaz diezgan svēts, ja ne ļoti svēts vīrs, – pateicoties tieši viņam, atbraucēji ir tikuši pie viena no viskrāšņākajiem iknedēļas priekšnesumiem, kādi vien šeit sastopami. 

Svēto pielūgšana gan ir kategoriski pretrunā ar ortodoksālo islāmu, kurā starp cilvēku un Dievu nav nepieciešami un arī nav pieļaujami nekādi starpnieki. Taču svētie cilvēki ir pielūgti visos laikos un visās pasaules malās – gan dzīvi, gan vēl jo vairāk jau miruši. Līdz ar to iecietīgākais islāms caur sūfismu sevī ir iekļāvis svēto pielūgsmi ar dažnedažādām atrunām. Piemēram, ka īsts un atzīts mistiķis gan var darīt šādus tādus brīnumus, taču tikai karāmāt – nelielus brīnumus ar Dieva žēlastību, bet nekādā gadījumā ne mu’jizāt – īstos praviešu brīnumus. 

Tas, ka Umm Durmānas derviši nav nekādi parastie ļaudis, kļūst skaidrs jau no viņu apģērba. Vidusmēra sudānietis tērpjas garā, baltā paltrakā un uz galvas nēsā mazu, baltu cepurīti, savukārt ne mazums dervišu ir tērpušies neiedomājamu krāsu kombināciju un fasonu tērpos, izgreznojušies ar tikpat neiedomājamiem atribūtiem – no kalašņikova automātu kopijām līdz zvēru maskām –, apkārušies ar visvisādiem krāmiem, vienam pat futbola tiesneša svilpīte. Kam viņiem šie Halovīna tērpi? Tāda ir viņu izpausme un viņu tēls, nosaka mans pavadonis Sāmi, tā viņi jūtas, un tas ir tikai starp viņiem un Dievu. 

Lielais pasākums sākas katru piektdienu ap četriem: vispirms ar gājienu cauri tuvējiem kapiem uz šeiha mauzoleju, tad aizvien dedzīgāki priekšnesumi, riņķa dejas, kopdziedāšana Dievam par prieku un godu un tā tālāk, aizvien enerģiskāk, jautrāk un masveidīgāk līdz kopējai līksmošanai par godu Allāham.

Visa šī rituāla mērķis ir dhikr – tas nozīmē, ka cilvēks deklamē Dieva vārdus tik ilgi, kamēr nonāk ekstātiskā stāvoklī un spēj sazināties ar Dievu, tā sacīt, pa taisno. Dhikr būtība – atcerēties, pieminēt Dievu, panākt to, ka lūdzēja pieminētāja būtība izkūst Dieva esībā un pārvēršas Viņa pieminēšanā. Nu, kaut kā tā.

Parasti visi sūfiji bez lielas šķirošanas tiek saukti par virpuļojošajiem dervišiem, taču tas ir diezgan muļķīgs vispārinājums. Vispirms jau – Umm Durmānas ceremonijā neviens dervišs tā īsti nemaz nevirpuļo, vismaz tas nekādi nav salīdzināms ar stingri reglamentēto, precīzi izstrādāto balti tērpto dervišu vilciņveidīgo virpuļošanu, teiksim, Stambulā. 

Klasisku virpuļošanu šeit neredz vispār, tik ik pa brīdim kāds no dervišiem, skandējot "lā-illāha-illallā, lā-illāha-illallā, lā-illāha-illallā" – tātad pirmo rindiņu no musulmaņu ticības apliecinājuma –, metas individuālā dejā, līksmā, nepiespiestā un ņiprā. Šeit cilvēki acīmredzami jūtas labi un brīvi, savu vienību ar Dievu panākot paši savā veidā un neko īpaši ar citiem nerēķinoties, tāpat arī iztiekot bez kādas neiecietības un visnotaļ jauki, mīļi un labsirdīgi izturoties pret visiem apkārtējiem – pat neceremoniāliem, nekaunīgiem tūristiem. 

Un vispār te valda piektdienas vakara piknika atmosfēra – cilvēki sasēduši krustām šķērsām tajā, ko šeit uzskata par mobilajām kafejnīciņām, līksmi čalo, iekož, uzdzer tēju vai kafiju, uzsmēķē. Tam blakus neskaitāmi tirgoņi pārdod reliģiskus tekstus. Kad kāda stunda pagājusi šādās aktivitātēs, lielā dziedāšana un dejošana beidzas, visi dodas uz mošeju lūgties jau absolūti ortodoksālā veidā – un uz redzēšanos 
pēc nedēļas!

Svētai vietai jumtu nevajag

Savu pazīšanos ar neikdienišķajiem musulmaņiem, kuru ietekme Sudānā vairs nav tāda kā kādreiz, taču joprojām ir iespaidīga, turpinu dažas dienas vēlāk jau valsts austrumos, Kasalas pilsētā netālu no Eritrejas robežas. Tās nomalē atrodas viena no visslavenākajām sūfiju svētnīcām pasaulē – Khatmijas mošeja. Vieta un būve ir tik svēta, ka tai nemaz nevajag jumtu, jo pār to nekad nelīstot lietus – arī lietus periodā ne.