Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Dzintars Tilaks uzrakstījis bērnības atmiņas un pārsteigts konstatējis, ka mūsdienu bērni viņu apskauž

Ļaujiet bērniem garlaikoties!

"Iedomājos, ka tu taču nezini, kas ir dzēšlapa, ko mēs izmantojām lādiņu gatavošanai. Pajautā vecākiem, nē, labāk vecvecākiem, tad kāds tev paskaidros, kāda katrā burtnīcā bija dzēšlapa un kādiem nolūkiem paredzēta..." – šādu atribūtu, kuri ir pašsaprotami tiem, kuru bērnība pagāja pagājušā gadsimta 50.–60. gados, bet ir pavisam sveša pasaule mūsdienu bērniem, Dzintara Tilaka jaunajā grāmatā Oki doki! jeb Kad mēs augām ir papilnam.

Savulaik darbojies folkloras grupā Bizīteri (kurā spēlēja un dziedāja arī Ilga Reizniece, Silvija Silava un Āris Ziemelis), pēc tam 13 gadu laikā kļuvis par populāras balss īpašnieku, vadot Sirdslietu aģentūru un Radioielu Latvijas Radio, diplomētais masu režijas speciālists Tilaks tagad izdevis jau desmito grāmatu. Bērnība atmiņās šķiet kā nebeidzama vasara, un Dzintara atmiņās tā ir klasiska vasara ar ideālu samēru starp reizēm smagu bērna darbu un izdomas pilnu brīvo laiku.

Fragmenti no intervijas:

Kāpēc, ieraugot tavu bērnības atmiņu grāmatu, man uzreiz nāk prātā Zentas Ērgles grāmatas, vispirms Mūsu sētas bērni (1956) un Tā tik bija vasara! (1959)?

Tas ir pats labākais, kas šajā sakarā var nākt prātā! Protams, es Ērglīti bērnībā lasīju, esmu tikai trīs gadus jaunāks par tevi.

Man nez kāpēc līdz iešanai skolā, tātad līdz 1964. gadam, neviena Ērgles grāmata nebija nākusi rokās, lai gan Mūsu sētas bērni bija iznākuši jau 1956. gadā – manā dzimšanas gadā. Tad nu pirmajā klasē mums reiz klases priekšā bija jālasa gabali no Ērgles trešās grāmatas Esmu dzimis neveiksminieks, bet, kad bija mana kārta lasīt, es nevarēju neko palasīt, jo man visu laiku nāca smiekli.

Bērniem tagad ir tāda lasīšanas stafete, kurā viņi par izlasītajām grāmatām raksta atsauksmes. Par manu grāmatu viena meitene bija uzrakstījusi, ka viņa apskauž autoru un arī savus vecvecākus par to, ka viņiem ir bijusi tik forša bērnība, kādas tagad diemžēl vairs nav.

Kas viņai tajā mūsu laika, tātad 50. gadu beigu–60. gadu sākuma, bērnībā liekas tas foršākais?

Dažādi piedzīvojumi! Tad sāku domāt, ka varbūt tiešām ir traki. Mēs jau visus piedzīvojumus izdomājām paši. Nupat feisbukā izlasīju vienu atziņu: bērniem vajag ļaut garlaikoties! Nevajag viņiem visu laiku bāzties virsū, jo, tieši garlaikojoties, rodas idejas jeb, kā tagad saka, radošums. Kad nav ko darīt, tu sāc visu ko izdomāt.

Tādā ziņā mums tiešām bija ļoti radošs laiks, telefonu vietā nācās iet savā iztēlē.

Mēs taču visu paši gatavojām – kariņam pistoles un šautenes, kaķenes arī paši! Ja tev tā nebija, pats vainīgs, neviens tev to nepirks. Bija jāgudro, kā uztaisīt, jāskatās no citiem. Starp citu, kas attiecas uz telefoniem, vai atceries, ka mūsu bērnībā bija krāsainie telefona kabeļu vadiņi, kurus stiepa uz skolu? Ko tik no tiem netaisīja – aptina pildspalvas, pina siksnas, somiņas, visādus karekļus... Krāsainie vadiņi bija resno, melno daudzdzīslu kabeļu iekšiņas. Kad sākās telefonizācija, tika vilkti telefona kabeļi, tie bija uztīti uz lielām koka spolēm bērna augumā. Pacietīgākie bērni gaidīja, kad strādnieki, velkot kabeli, kādu gabalu nogriezīs un nometīs, bet nepacietīgākie ielāgoja, kur šīs lielās spoles stāv... Kad reiz netālu no skolas divas tādas spoles tika atvestas un noliktas un divas dienas neviens strādnieks tām neķērās klāt, trešajā dienā strādniekiem uz tām spolēm bija palicis ļoti maz kabeļu, toties mūsu skolā un visā apkārtnē parādījās šie pinumu mākslas šedevri.

Kuras bija tavas bērnības vietas, ko grāmatā esi aprakstījis?

Vecmīlgrāvja pagalms un lauki Burtnieku pusē. Vecmīlgrāvī nodzīvoju līdz 15 gadu vecumam.

Vecmīlgrāvī, kura vairs nav.

Jā, veco Vecmīlgrāvi noārdīja, ieskaitot manu māju, sacēla daudzstāvenes un mūs izmitināja dažādos mikrorajonos. Ģenplāns izpaudās arī kā rasseļeņije, ar domu, lai Vecmīlgrāvja vecie iedzīvotāji atkal nenonāktu vienuviet. Jo Vecmīlgrāvis bija izteikti nacionāla vieta, krieviski tur neviens nerunāja.

Viļa Lāča dzimtā vieta...

Toties mums bija iespēja pirmajiem redzēt melnādainus cilvēkus, kas reizēm no ārzemju zvejas kuģiem nokāpa krastā. Tad visa iela saskrēja skatīties.

Vai mūsu bērnībā bērniem dzīve nebija drošāka tādā ziņā, ka varējāmvazāties pa ielām un sētām?  Tagad, tiklīdz bērns iziet uz ielas, tā viņu apdraud automašīnas un pedofili.

Attiecībā uz pedofiliem tas varētu būt pārspīlēts pieņēmums. Viņi noteikti bija arī tad, tikai avīzes par to nerakstīja. Mūsdienās iespējas apmainīties ar informāciju ir tik lielas, ka mēsli biežāk uzpeld. Tik pārliecināts neesmu par bērnu pazušanu. Tajā laikā neatceros dzirdējis, ka bērni pazustu, bet var jau būt, ka tas arī bija no tā, ka par tādām lietām sabiedrībai neziņoja. Katrā ziņā mēs uz ielas jutāmies droši, staigājām pa kaimiņsētām.

Kur tu dzīvoji Vecmīlgrāvī?

Kuģubūves ielā. Manas mājas vietā uzbūvēja skolu. Mācījos 31. videnē. Skolas veco ēku atdeva krievu skolai, un 11. klasi es pabeidzu jaunajā skolas ēkā tieši savas mājas vietā. Braucu no Imantas, kur tad jau dzīvoju, uz skolu Vecmīlgrāvī.

No mūsu poētiskās jaunības atceros, kā tu reiz stāstīji, cik skaistus nosaukumus esi devis jaunajām Vecmīlgrāvja ielām, un es brīnījos, vai tāds pabaiss mikrorajons tādus nosaukumus ir pelnījis.

Tā bija. Vienā vasarā sev atklāju Vili Lāci. Skola bija nosaukta Viļa Lāča vārdā, šo to no viņa jau biju lasījis, un tajā vasarā obligātajā literatūrā bija jāizlasa Piecstāvu pilsēta. Izlasīju to un sapratu, ka gribu vēl kaut ko. Tad tajā vasarā izlasīju visu no Lāča, kas bija pieejams. Manis doti nosaukumi ir divām Vecmīlgrāvja ielām – Vanadziņa gatve un Rigondas iela.

Kādas bija tavas izjūtas, kad tavu veco māju jauca nost?

To aprakstu arī grāmatā. Tas bija šausmīgi. Man likās, ka viss skaistais ar to brīdi, kad izbraucām ārā no mājas, arī beidzas. Mums bija koka daudzdzīvokļu māja, bet tajā laikā kaimiņš bija vairāk nekā kaimiņš – ne nu pavisam radinieks, bet kaut kas līdzīgs. Mēs ar tiem dažiem kaimiņiem, kas bija tajā mājā, dzīvojām kā viena ģimene. Atceros, kā tovasar, pēc 10. klases, es vēl promejot aizgāju dārzā pie vienas vecas ābelītes, nolauzu piemiņai pāris zaru un pagalmā ilgi stāvēju un raudāju.

Tad sākās mana lielā Pārdaugavas dzīve, ko ne mirkli nenožēloju. Tagad domāju: nedod Dievs, ja es būtu palicis tajā Vecmīlgrāvī, par ko tas tagad ir kļuvis. Kā Ķengarags.

Ko, rakstot atmiņas, pamani attiecībā uz to, kā atmiņa strādā?

Tā jau vispārzināma lieta, ka, tuvojoties vecumam, bērnības atmiņas kļūst krāsainākas un varbūt pat nozīmīgākas. Tagad, kad pašam ir mazbērni, bērnību novērtē vairāk.

Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 11. augusta numurā!

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Trīs mūžības(1)

Uz mūžīgiem laikiem, teikts Latvijas un Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas 1920. gada 11.augusta miera līgumā, Krievija atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras tai piederēja a...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata