Sīrijas mūžīgā nestabilitāte

Maija otrajā pusē pasaules uzmanības centrā atkal nonāca Sīrija. Vispirms ASV prezidents Donalds Tramps savas vizītes laikā Tuvajos Austrumos negaidīti paziņoja par Sīrijai noteikto sankciju atcelšanu (jau vēlāk gan tika skaidrots, ka sankcijas atceltas tikai pagaidām – uz 180 dienām), bet pēc tam Saūda Arābijā tikās ar šīs valsts pagaidu prezidentu Ahmedu aš Šarā. (Jāatgādina, ka pēdējais savulaik bija pret ASV neslēpti naidīgās teroristu organizācijas Al-Qaeda Sīrijas atzara līderis un par viņu Savienotās Valstis bija izsludinājušas atlīdzību – desmit miljonus ASV dolāru.)

Nedaudz vēlāk par sankciju atcelšanu pret Sīriju vēstīja arī Eiropas Savienība (ES), taču gandrīz vienlaikus ASV valsts sekretārs Marko Rubio paziņoja, ka Sīrija atrodas uz jauna pilsoņu kara sliekšņa un ka jauns karš tajā var sākties jau tuvākajos mēnešos.

KARA PAVĒRSIENI

Pilsoņu karš Sīrijā sākās 2011. gadā, tā dēvētā Arābu pavasara laikā. Līdzīgi kā vairākās citās reģiona valstīs, arī Sīrijā tobrīd sākās sacelšanās pret autoritāro, no tēva varu mantojušā Bašāra al Asada režīmu. Tomēr Sīrija kļuva par vienu no valstīm (otra ir Lībija), kur Arābu pavasaris noveda pie ilga un asiņaina pilsoņu kara – dažādi nemiernieku vai etnisko kopienu kaujinieki tur karoja ne tikai pret valdības spēkiem, bet bieži vien arī savā starpā. Īpaši zīmīgs Sīrijas pilsoņu karš bija arī tāpēc, ka tajā piedalījās ne tikai plaši ārvalstu spēki, bet arī citu valstu islāmistu kaujinieki.

Kara gaitā divas reizes bija situācijas, kad tas varēja noslēgties ar vienas vai otras puses uzvaru (cits jautājums, vai šī uzvara novestu arī pie miera). Vispirms 2015. gadā uz sagrāves robežas nonāca Bašāra al Asada spēki, taču Sīrijas līderi izglāba Krievijas atklāta iejaukšanās karadarbībā un arī ļoti plašs atbalsts no Irānas puses. Tostarp karot uz Sīriju valdības spēku pusē (un bieži – valdības spēku vietā) tika nosūtītas daudzas proirāniskā formējuma Kuds un Libānas šiītu militarizētās kustības Hezbollah vienības. Tikmēr Krievija Asada spēkiem nodrošināja galvenokārt militārās aviācijas atbalstu, izlūkošanas datus utt. Tāpat karadarbībā Sīrijas valdības spēku pusē piedalījās Krievijas speciālo uzdevumu vienības un nosacīti privātās kompānijas Vagner algotņi.

Atsevišķi vēl vērts norādīt, ka lielākie panākumi tolaik bija nevienam citam kā bēdīgi slavenajam nemiernieku grupējumam Islāma valsts, kura kontrolē bija nonākusi ievērojama daļa Sīrijas teritorijas. Atsaucoties uz cīņu ar šo grupējumu, Bašāra al Asada valdība oficiāli vērsās pēc palīdzības pie Krievijas, un tā dēļ, kā arī atsaucoties uz nepieciešamību atbalstīt vietējos kurdus, Sīrijas pilsoņu karā iesaistījās arī ASV bruņoto spēku vienības. Tieši tāpat Sīrijas pilsoņu karā bija iesaistījusies Turcijas armija. Tā savu dalību karadarbībā pamatoja gan ar nepieciešamību cīnīties pret "kurdu teroristiem" – Kurdistānas strādnieku partijas kaujiniekiem –, cita starpā izveidojot drošības zonu Sīrijas teritorijā pie Turcijas robežas, gan ar nepieciešamību atbalstīt etniski radniecīgos Sīrijas turkomānus. Tikmēr reāli visu karā iesaistīto ārvalstu mērķi, protams, sniedzās ievērojami tālāk par oficiāli deklarētajiem un katra no tām sniedza plašu atbalstu "saviem" vietējiem grupējumiem.