Degvielas kontrabanda pēdējā desmitgadē kopumā bija gājusi mazumā, jo legālo un nelegālo spirtu tagad bija vienkāršāk saražot tepat uz vietas, toties cigarešu kontrabanda turpinājās arvien pieaugošos mērogos, kam iestādes netika līdzi, pat ja pa īstam centās izķert nelegālo tabaku. Mikroshēmas un dronu detaļas turpretī gluži vai pašas meklēja iespējas slepeni nokļūt pāri robežai pretējā virzienā. Un arvien nopietnāk sevi pieteica jauns virziens – migrantu pārvadājumi. Nevienam nebija noslēpums, ka vienā kaimiņvalstī pats sevi par prezidentu inaugurējušais ūsainais posmkājis uztaisījis ilgtermiņa kriminālo shēmu, aicinot pie sevis visādus gājputnus no tāliem kontinentiem, dīrājot viņiem deviņas ādas, līdz tiem nauda izbeidzas, un tad dzenot pāri robežai uz Eiropas Savienības pusi. Tarakāns smīnēja ūsās, ka viņam neviens neko nevarēšot padarīt, jo viņu atbalsta Bālā Kode no Kolorādijas Federācijas, kas kopš veciem laikiem sēž Drošības padomē.
Lai no mūsu miermīlīgās zemītes turētu pa gabalu abu augšminēto insektu agresīvos plānus, robežsargi un armijnieki visgarām uz zaļās robežas turpināja pastiprināt visiem zināmos pamatīgos žogus, grāvjus un dzeloņdrātis, gar ko vienmēr patrulēja dienu un nakti. Tomēr atradās vietējie organismi, kas juta simbiotiskas tieksmes ar tālajiem, eksotiskajiem zvēriem un raudzīja viņus ievilkt šajā robežas pusē – bija piereģistrēts pat oficiāls pūznis ar lozungu Gribu palīdzēt migrējošām sugām. Tas par nezināmas izcelsmes ārzemju naudu vispirms rīkoja sugu mīlēšanas akcijas un piketus ar lozungiem VISI DZĪVNIEKI IR VIENLĪDZĪGI, bet tas izrādījās tikai sākums. Izmantojot pelēkvaravīksnes kanārijputniņu izcelsmes dokumentus, organizācija bija pāri robežai iedabūjusi valstī vairākus Sīrijas vaislas buļļus, par āpsi pārkrāsotu krokodilu un vismaz sešus pieaugušus hippopotamus uz viltotas mopša potēšanas pases, kad beidzot iekrita, cenšoties jaunuzbūvētā žoga režģim izmakarēt cauri ar margarīnu sasmērētu anakondu…
Šis fragments no Imanta Liepiņa satīrisko stāstu grāmatas Pasakas par lopiem, kas iznākusi izdevniecības Dienas grāmata jaunajā sērijā Mūsdienu latviešu teikas un pasakas, ļauj labi nojaust Prozas lasījumu konkursos vairākreiz apbalvotā autora pamatnodarbošanos – žurnālistiku. Imants Liepiņš daudzus gadus strādājis medijos, tajā skaitā bijis korespondents Ukrainā, un literatūrā līdz šim bija rakstījis pārsvarā dokumentālā žanra grāmatas, ieskaitot tādus darbus kā Ukraina. Dzīvība, nāve un iekšējā revolūcija. Aculiecinieka stāsts, Ukrainas vēsture, Nāvējošie gaisa dārzi. Viņa jaunajā stāstu grāmatā, kurā par lopiem maskējušies varoņi pastrādā dažādas lopības, lasītāju vispirms piesaista ne tikai žurnālistam, bet arī prozistam tik vērtīga īpašība kā precizitāte detaļās, līdz ar sajūtu, ka autors pārzina to tēmu, par kuru raksta.
No kuras puses tu nāc?
Esmu dzīvojis gan viensētā, gan ciemā, gan mazpilsētā. Beidzu pamatskolu Zemītes pagastā, Tukuma Raiņa ģimnāziju, strādāt drīz pārgāju uz Rīgu.
Vai ar sirdi esi piesiets kādai vietai?
Latvijai kopumā. Gan paša intereses, gan darba dēļ man ir bijusi iespēja iepazīt dažādus Latvijas novadus, visvisādus cilvēkus, tai skaitā labāko daļu cilvēku un interesantākos notikumus.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 18. - 24.jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!