Pierobežā mute jāver ciet. Intervija ar aktieri Gundaru Grasbergu

Tēma Latvijai ir tik tuva, ka tuvāku grūti iedomāties, Krievija mums ir tikpat tuvu kā Somijai, un pagaidām pasaulē nav neviena cilvēka, kurš varētu ticami apgalvot, ka tuvākajā nākotnē tā atveseļosies no impēriskajām konvulsijām. Grasbergs tēmu "attiecības ar Krieviju" ne tikai izrādē izspēlē, bet arī dzīvē izjūt visasāk tad, kad aizbrauc uz Latgales pierobežu pie sievas aktrises Ingas Misānes-Grasbergas radiem. Arī Nacionālais teātris vēl pavisam nesen bija tādas pašas izvēles priekšā kā Grasberga spēlētais Olli Finlandizācijā.

Vai izrāde Finlandizācija ir politiskais teātris?

Nē. Es īsti nesaprotu, kas ir politisks teātris. Varbūt par to var nosaukt režisora Valtera Sīļa iepriekšējo darbu Veiksmes stāsts. Finlandizācija ir klasisks dramaturģisks materiāls.

Vai aktieri, mēģinot jaunu izrādi, var ne tikai ar režisoru diskutēt, bet arī savā starpā saplēsties par izrādes koncepciju?

Jā. Aktieri ir dažādi. Ir tādi, kas aktīvi pieslēdzas režisora domai, un tad arī tā var sanākt... Bet Finlandizācija nebija tas gadījums.

Tur konflikts ir pašā lugā, kur jūs trīs neesat tālu no izkaušanās.

Jā, bet, runājot par mēģinājumu procesu, tik koleģiāls un bez domstarpībām aizvadīts, kā Finlandizāciju mēģinot, tas sen nav bijis.

Kā nopelns tas ir? Režisora, aktieru?

Domāju, ka šajā gadījumā nopelns ir pati luga. Strādājot teātrī, ar gadiem man nostiprinās pārliecība, ka luga, pats materiāls ir tas dievs, ir pamats tam, lai mēs par kaut ko vienotos vai tieši otrādi – izšķīstu savā starpā. Ja pa ilgiem laikiem gadās kāds pamatīgs un labs materiāls, laba luga, tas tiešām ir ārkārtīgi vienojošs elements. Ilgu laiku nebija nācies sastapties ar materiālu, kurš ir ļoti daudzslāņains, idejām bagāts un kurā lomas katram ir pietiekami grodas. Tur nav vairs vietas nekādām domstarpībām, aktieri ir vienkārši laimīgi, beidzot var nodarboties ar savu profesiju.

Vai tiešām tik ilgu laiku ir bijis labu lugu deficīts?

Es pat nevarētu teikt, ka lugu. Manas pārdomas arvien vairāk sliecas uz domu, ka lielā mērā neveiksmes nosaka dramatizējumu veidošana. Varbūt jāmeklē cita pieeja, dramatizējot romānus vai stāstus, bet varbūt pietrūkst vajadzīgo prasmju vai varēšanas dramatizējuma struktūru izveidot līdzīgu lugas struktūrai. Dramatizējuma līmenim būtu jābūt tādam, kurā arī lomas būtu iespējams "izvilkt". Jo, ja tas ir sacakāts kāds milzīgs romāns (rāda, cik biezs ir romāns)...

Tas, ko tu rādi, ir tik biezs kā Baltiešu gredzens.

Es rādu, piemēram, Klūgu mūku. Tādos dramatizējumos tu skatuves laikā dabū nodarboties, velns zina, ar ko, nevari pat sev īsti izveidot lomu. Bet, ja ir luga, kurā viss ir pārdomāts, viļņi un līkne ir saskatāmi, tā ir tikai jāizanalizē, jāsaprot un jāuzved.

Aktierim jau jāspēlē tik un tā, arī tad, ja lomu nevar izveidot.

Jā, un tad notiek mocīšanās. Spēlējam un paši saprotam, ka īsti netiekam klāt tai jēgai, un visļaunākais, ka jūtam – arī skatītājs tai netiek klāt. Atmosfēru zālē jau ļoti var just.

Vai tas ir pārmetums dramatizētājiem?

Negribētos nevienam neko ko pārmest, bet laikam jau tajā punktā tas notiek – dramatizējuma veidošanas brīdī. Acīmredzot ir vēlme izstāstīt stāstu kopumā, ir vēlme izrunāt daudzus laikmetus, ļoti lielu laika nogriezni. Tad visbiežāk sanāk tāds lineārs stāsts no skatuves, un ir jūtams, ka tas stāsts arī skatītāju zālē tā lineāri aizslīd, skatītāji nezina, kam sekot, nav īsti izveidota galvenā varoņa līnija

Tad jājautā, kāpēc dramatizējumi tiek taisīti.

Gribas būt oriģināliem, aktuāliem, aptvert pēdējos romānus, kuru Latvijā nav daudz un kuri ir atzīti par veiksmīgiem literāriem darbiem. Pati vēlme tos inscenēt ir apsveicama, jo lugu ir tik, cik ir, – Latvijā diemžēl labas oriģināllugas riņķī nemētājas. Mūsu teātris ir veidojis latviešu lugu konkursu. Pirmās divas vietas iestudējām, nu, bet līdz katarsei tās nedavilka...

Tu varētu uzrakstīt lugu?

Nē... Bet, arī skatoties visstulbākos ārzemju seriālus, tos garos un garlaicīgos, zinu, ka tajos ir formula, kā noturēt uzmanību un izspēlēt varoņus, lai tas būtu saistoši. Piemēram, mana sieva rītos skatās vācu seriālu Mīlas viesulis, kas Latvijas Televīzijā iet jau gadiem. Es arī dažreiz, dzerdams rīta kafiju pirms skriešanas laukā no mājas, uzmetu tam aci un redzu, ka tas ir lieliski veidots produkts. Katrā sezonā tur ir viens mīlētāju pāris, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nedabonas, bet ir skaidri zināms, ka kaut kad viņi tiks kopā; ir viens negatīvais tēls, intrigu vērpējs; ir tie, kas nekad nemainās un tur vienkārši dzīvo uz vietas, un ir pietiekami komiski, – ir skaidras lietas, kas to seriālu satur kopā un neļauj tam kļūt garlaicīgam. Droši vien arī rakstot lugu, ir jāievēro dramaturģiskas formulas, lai skatītājam zālē būtu katarse. Bet es tās formulas tik labi nezinu, lai par tām runātu vairāk.

Formulas jau var uzzināt.

Bet tad nāk klāt viss pārējais – vai tev ir domu lidojums, fantāzija un kāda dzīves bagāža.

Atgriežamies pie aktieru attiecībām savā starpā un ar režisoru mēģinājumu procesā. Režisoru metodes ir dažādas, vai tik tu pats neesi kādā intervijā teicis, ka ir arī tādi režisori, kas aktierus sit.

Tieši tā, iestudējumu veidošanas process ir ļoti dažāds. Ir režisori, kas aktieri provocē, pazemo, grib pataisīt par nulli, viņiem liekas, ka tad aktierī varēs ielikt to, kas vajadzīgs lomai. Tāda metode ir, man tā riebjas, es to negribētu piedzīvot.

Tātad pats to neesi piedzīvojis?

Līdz galam nē, bet esmu bijis tuvumā, kad tas notiek. Citi režisori ar aktieri rēķinās kā ar līdzvērtīgu partneri, un tad izrādās, ka var bez režisoriskiem pazemojumiem un personiskas aizskaršanas nodarboties ar profesiju. Tas ir auglīgi un interesanti.

Kāds ir Finlandizācijas režisors Valters Sīlis?

Tieši tāds. Varētu teikt, ka viņš ir režisors antropologs. Viņam vienmēr ir svarīga tēma, sociāli pietiekami asa, un tad mēs ļaujamies normālam iestudējuma procesam kā līdzvērtīgi partneri – aktieri piedāvā savas idejas, Sīlis atstāj aktierim diezgan lielu zonu, kurā veidot savu tēlu un stāstu, un pats inteliģenti un ārkārtīgi uzmanīgi solīti pa solītim virza, saka, ko vēl liekam klāt, ko metam nost, kam, viņaprāt, būtu jāpievērš uzmanība... Tas ir mierīgs, virzošs, foršs process.

Kurš no trim somu uzņēmējiem Finlandizācijā ir grūtākais tēls? Vai ne Ivara Kļavinska tēlotais taisnības cīnītājs Taisto, kurš tur augstu morāles latiņu un visu laiku iebilst pret sadarbošanos ar Putina režīmu, kurš uzspļāvis starptautiskajām tiesībām?

Man liekas, ka manējais ir grūts – tādā ziņā, ka viņam nav pārliecības, kodola, uz kura to lomu uzvērpt. Taisto ir vienkāršāk, viņam ir skaidra ideja, par kuru viņš cīnās. Skatuviski ir grūtāk būt saistvielai, kas grib saturēt kopā pretējus viedokļus, lai īstenotu projektu. Tas patērē vairāk enerģijas nekā stāvēšana pozā un deklarēšana.

Tavs Olli ir pa vidu starp taisnības cīnītāju Taisto un vienmēr ar visiem visu sarunāt gatavo menedžeri Joni.

Jā, un īsti bez sava viedokļa un kardinālas nostājas. Tas ir sarežģīti. Pietiekami labils, lai būtu gatavs pieslieties katrai lietai, kas šajā brīdī virzītu kopējo projektu uz priekšu, uz mērķi.

Vai Latvijā kādā uzņēmumā vari iedomāties situāciju, līdzīgu lugā rādītajai, kad darbinieki asi diskutē, vai sadarboties ar Krieviju?

Ļoti labi varu iedomāties! Lugas autors Juha Jokela šo stāstu varētu stāstīt arī par māksliniekiem, nevis zinātniekiem un uzņēmējiem. Mūsu teātris bija tieši šādā situācijā – kad jau bija sarunātas viesizrādes Maskavā, Gogoļa centrā pie Kirila Serebreņņikova, notika Krimas aneksija. Mūsu raibajam kolektīvam tika sasaukta sapulce, un kolektīvs sašķēlās viedokļos, vai mēs vispār drīkstam uz turieni braukt. Vieni teica: nedrīkstam braukt, nedrīkstam jebkādā veidā atbalstīt Krieviju. Otri teica: nē, mēs taču nebraucam pie varas pārstāvjiem, mēs braucam pie Serebreņņikova, kurš ir bijis opozicionārs.

Tad nu sākās! Tāpat kā lugā Finlandizācija, tikām arī vazāti pa medijiem, teātra direktors Ojārs Rubenis un Valters Sīlis bija uzaicināti raidījumā 100 grami kultūras, kur pretī sēdēja viena maza teātra pārstāvji, kuri teica: to nekādā gadījumā nedrīkst darīt! Taču nesen lasīju, ka tas teātris tagad dodas uz Krieviju... Gluži kā lugā, kur Voldemāra Šoriņa tēlotais Somijas valsts sekretārs pasaka: pēc dažām nedēļām šis jautājums nevienu neinteresēs, jo lielie politikas rakursi būs mainījušies, Krievija kādam būs izdevīga, risinot citu jautājumu, piemēram, Sīrijas problēmu, un fokuss vairs nebūs uz jūsu jautājumu, esiet mierīgi! Tieši tā arī bija mūsu gadījumā – pagāja dažas nedēļas, un nevienu vairs neinteresēja, uz kurieni brauc Prāta vētra...

Es gan neteiktu, ka tas nevienu neinteresēja, jo vairāk tāpēc, ka Kaupers nevis atzina, ka viņi nav laikus pamanījuši, ka tas ir Krievijas armijas atbalstīts pasākums, bet sāka runāt par bībeliskām lietām.

Bet vai apstājās kultūras un biznesa sakari? Kam vajadzēja pārdot, tas atrada veidu, kā sadzīvot ar sankcijām. Baidos, ka tagad šā rakursa jautājumi nevienu vairs īpaši neuztrauc.

Toreiz bija Rīgas Jaunā teātra precedents, uz Krieviju jau bija atteikušies braukt Alvis Hermanis un Guna Zariņa.

Bet vai pēc kāda laika Hermanis nemeklēja veidu, kā tomēr braukt uz Krieviju un turpināt sadarbību ar Nāciju teātri? Mēs beigās uz viesizrādēm aizbraucām tāpēc, ka kolektīva vairākums, tai skaitā arī es, pārstāvēja pozīciju, ka braucam atbalstīt draudzīgu režisoru. Nebraucot mēs piekrāptu viņu.

Tātad tu toreiz pārstāvēji tādu pašu pozīciju, kādu tavs Olli pārstāv Finlandizācijā?

Jā, tajā ainā ar pīrādziņa prezentāciju.

Kur pīrādziņa apakša ir tā draudzīgā daļa un augša – Putina režīms. Izrādē situāciju sarežģī iespēja, ka Krievijai pārdodamā medicīnas ierīce var tikt vesta uz Krimu. Ja tu būtu politiķis, vai tev būtu risinājums Krievijas problēmai?

Kur nu... Es pat neņemos sākt domāt par Krievijas problēmu. 

Finlandizācijas vērtība ir arī tajā apstāklī, ka mēs esam tāda pati Krievijas kaimiņvalsts kā Somija, ar pietiekami līdzīgu situāciju. 

Lugas nosaukums vēsta par "draudzīgo" sadzīvošanu ar lielo kaimiņu, mūžīgo izlocīšanos un kompromisiem. Mūsu stāsts ir mazliet cits, bet lielais kaimiņš te vienmēr būs blakus un ar viņu vienmēr būs jārēķinās. Tāpēc luga ir par skata punktiem un arī par identitāti, patību. Tajā ir ievīta vācu filozofa doma par to, ka tādas patības nemaz nav, bet smadzenes, lai izdzīvotu, projicē ideju par patību. Principā mēs neesam ne latvieši, ne krievi, ne somi, bet evolūcijas laikā smadzenes ir pieņēmušas tādu veidu, ka citādi cilvēks nespēj izdzīvot un izskaidrot šo pasauli, ir nepieciešams saistīt sevi ar kādu stāstu, kādu identitāti.

Tajā ir pietiekami liels komisks efekts. Mans tēls iziet no ķermeņa un paskatās uz visu no malas. Ja paskatās no malas, rodas jautājums, par ko mēs cīnāmies. Esam nostājušies pozās un sargājam savu identitāti, latviešiem ir latviešu stāsts, somiem somu, krieviem krievu... No malas paraugoties, tas izskatās smieklīgi. Runa patiesībā ir tikai par viedokļiem. Viedokļu cīņās rodas viss kariņš un problēmas. Ja paskatāmies uz to kritiski, rodas jautājums: kāpēc mēs nevaram atbalstīt kādu Krievijā dzīvojošu cilvēku, atmetot šābrīža uzstādīto lielo politisko problēmu? Nav problēma atbalstīt festivālu, mākslas darbu, ja abstrahējamies no lielās politikas veidotā stāsta.

Bet tev taču ir viedoklis par Putina režīmu?

Mans viedoklis ir ļoti nekompetents, es apzinos, ka ļoti daudz ko nezinu. Patiesībā šī izrāde man ļāva vairāk par to padomāt. Izrādē menedžeris Jone vienā brīdī runā par Vladislava Surkova PR stāstiem, kas tiek iesmērēti cilvēkiem, un viņi tiem notic. Es tik maz zinu, kurš ir PR gājiens, kurš nav, ka pat neņemos to saprast.

Bet ir taču konkrēti līķi, un karadarbība notiek nevis Krievijas, bet Ukrainas teritorijā. Gribi teikt, ka ir jābūt klāt, lai zinātu, vai notikums ir īsts?

Nē, es gribu teikt, ka neesmu kompetents. Es dzīvoju teātrī.

Bet, ja Latgalē parādītos zaļie cilvēciņi un teiktu, ka Latgales tauta grib dibināt Latgales demokrātisko republiku, vai arī tad tu teiktu, ka tev pietrūkst informācijas?

Nē, nē!

Manuprāt, Putina režīms lietās, kurās nepārprotami ir redzama Krievijas vaina, ciniski apgalvo: "tie neesam mēs" tāpēc, ka šādi tas piedāvā tiem Rietumu uzņēmējiem un politiķiem, kuri mīļuprāt gribētu nekonfliktēt ar Putina režīmu, versiju, kurai tie var noticēt, ja piever acis un pārāk nepiepūlas taisnības meklējumos. Putins piedāvā viņiem iespēju noticēt viņiem izdevīgākai, lai arī acīmredzami amorālai, versijai: "Krievija saka vienu, Ukraina otru, bet kur ir patiesība, to mēs nezinām."

Jā, bet es, goda vārds, zinātu tad, kad tas skartu kādu ar mūsu valsti saistītu lietu. Man Krievijas jautājumi kļūst skaidri, kad man vajag stāties kādās attiecībās ar šo valsti, piemēram, doties viesizrādēs. Līdz tam es neuzdrošinos neko apgalvot, pietiekami neiedziļinājies viedokļos.

Tev taču ir kāds priekšstats par kaimiņvalsts režīmu?

Vēl viens interesants priekšstats man rodas, kad aizbraucu uz Latgali. Tas gan mani satrauc.

Ko tu tur ieraugi?

Ieraugu cilvēkus vienkāršos, kas dzīvo diezgan tuvu robežai un neskatās Latvijas sabiedrisko televīziju.

Kāpēc neskatās?

Tāpēc, ka viņiem ir sajūta, ka par viņiem šai valstij, tiem, kas ir pie varas, ir gluži vienalga. Izdzīvošana viņus spiež braukt uz Krieviju pēc produktiem un benzīna. Tad nāk stāsts par Padomju Savienību, kad viņi dzīvoja simtreiz labāk, un tam pāri ilūzijas, ka varētu atgriezties vecie laiki.