Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Ātri slīdēt un mācēt trikus

Deviņdesmitajos gados Latvijā aizsākās snovborda kustība. Sākotnējo dzīves baudīšanu uz kalna nomainīja smagi treniņi ar prāviem finansiāliem ieguldījumiem, taču nevienam Latvijas snovbordistam olimpisko mērķi tā arī nav izdevies sasniegt.

Viens no sparīgākajiem snovborda aktīvistiem un sacensību organizatoriem ir Gerds Sīmanis. Kad sarunas sākumā apvaicājos, vai esmu piezvanījis īstajai personai, kas mani varētu izglītot snovborda piedāvājumu klāstā, Gerds sacīja, ka vienā jomā kaut ko darot. Un piebilda: "Līdzīgi kā kalnu slēpošanā, arī snovbordā ir vairāki novirzieni. Pa lielo rēķinu snovbords iedalās ātruma disciplīnās un frīstailā. Ir slaloms visos iespējamos izpausmes veidos, tad ir ski cross un frīstails. "Slēpēm" (kalnu slēpošanai – aut.) no astoņdesmitajiem gadiem vēl līdzi nāk moguls un lēkšana."


Uz kalna ar slēpotājiem

Sīmanis noraida pieņēmumu, ka Latvijā no snovborda paveidiem populārākais varētu būt paralēlais slaloms. "Es tā neteiktu. Rēķinot pēc cilvēku skaita uz kalna un tā, ka patlaban snovbordam pie mums ir tāda kā otrā elpa, tad, manuprāt, vadošais ir frīstails."

Pirmā elpa snovbordam bijusi deviņdesmito gadu beigās un jaunās tūkstošgades sākumā. Pārfrāzējot visiem zināmu teicienu – toreiz sniegs bijis baltāks. Vismaz tā var noprast, palasot tā laika braucēju atmiņu stāstus. "Ap 2005. gadu snovbords nedaudz noplaka. Vieni atgriezās pie slēpēm, bet citi pārsviedās uz kaut ko citu. Tagad snovbords ir ieņēmis stabilu nišu. Ir cilvēki, kas pamēģina un aiziet, bet daudzi paliek. Katrs ir sapratis, kas viņam ir piemērotāks."

Pēc nostāstiem, snovbordisti galvu reibinošajā sākumposmā uz slēpotājiem skatījušies kā uz iesīkstējušiem kalnu apguvējiem. Sīmanis to noliedz: "Tas ir pārspīlēts. Savulaik gan bija smieklīgi konflikti uz kalna. Patiesībā tādi joprojām ik pa laikam ir. Viena daļa konservatīvo slēpotāju uzskata, ka snovbordisti bojā trases, iegriežot pārāk dziļas vagas. Manuprāt, cīņa par vietām uz kalna nenotiek. Vienkārši ir kašķīgi cilvēki, kuri ikvienā dzīves situācijā meklē savu taisnību. Tādi ir gan slēpotāju, gan snovbordistu aprindās."

Snovborda celmlaužiem Latvijā sportiskie sasniegumi nebija priekšplānā. Vismaz tā var secināt pēc izteikumiem. Tā laika paaudze baudījusi dzīvi uz kalna kā rokenrolu, un ballītes ilgušas līdz rīta gaismai.

"Toms Vasins pirmais ar snovbordu sāka nodarboties nopietni. Līdz tam bija amatierisms tādā just for fun līmenī jeb savam priekam. Vasins pirmais regulāri sāka startēt Eiropas kausa sacensībās. Pirms tam gan bija Jāņa Zaržecka mēģinājums kvalificēties Nagano olimpiskajām spēlēm. Viņš bija izpētījis, ka snovborda slalomā itin viegli var kvalificēties olimpiādei. Kalnu slēpošana, ar ko viņš nodarbojās, likās radniecīgs sporta veids snovbordam. Atlases kritērijus mainīja, un Zaržecka plāns par startēšanu olimpiādē neīstenojās," stāsta Sīmanis.

Plastikas ķirurga Zaržecka palikšanu pie Nagano olimpiskā sliekšņa savulaik Dienā aprakstīja Arturs Vaiders. Fragments no Zaržecka stāstītā: "Man bija ilūzija, ka saistībā ar olimpiskajām spēlēm kaut kas tāds nevarētu notikt. Tas neietilpst nekādos fair play rāmjos. Mainīt atlases standartus dažas dienas pirms komandu noteikšanas ir visai nenopietni, un snovbordisti ar to nodara lielu ļaunumu paši savai reputācijai. Es varbūt būtu centies arī uzlabot savus punktus, ja būtu zinājis, ka ar šo minimumu nepietiks. Pieļauju, ka šajā sakarā vēl būs liels troksnis, jo kvotas nav iedotas arī krieviem, norvēģiem, somiem. Somijā šā veida olimpiskajai programmai tika piešķirti četri miljoni somu marku. Man jau agrāk bija aizdomas, ka kvalifikācijas normas ir par zemu, jo katrā disciplīnā drīkstēs startēt tikai 30 dalībnieki, bet pasaulē ir gandrīz 20 valstis, kurās šis veids ir ļoti labi attīstīts. Es gan nenožēloju ne santīma no snovbordā ieguldītās naudas. Esmu iegādājies labu dēli, esmu iemācījies ar to labi braukt. Kalnos izslēpojos, atpūtos, nometu lieko svaru un esmu lieliskā formā. Tātad arī ar daudz labākām darbaspējām.» Pēdējais izteikums nepārprotami norāda uz to, ka amatieris, kuram ir labi atalgots darbs, par paša sarūpētu naudu mēģināja piepildīt olimpisko sapni sporta veidā, kurš pirmo reizi tika iekļauts programmā 1998. gada ziemas olimpiādē Nagano.

Pēc tam jau atlases latiņa bija stingrāka, to cēla augstāk. "Vasina laikā olimpiskais kritērijs snovbordā jau bija tik augsts, ka līdzīgus nosacījumus nebūtu izpildījis neviens kalnu slēpotājs," uzskata Sīmanis. "Noteiktos [Starptautiskās Slēpošanas federācijas] FIS punktus Toms bija sapelnījis, bet pirmsolimpiskajā ciklā viņam vienā no Pasaules kausa posmiem vajadzēja iekļūt labāko trīsdesmitniekā. Turpat vien viņš bija – ja nemaldos, 37. vietā."


Vankūveras priekšnamā

Profesionālo piegājienu Toms Vasins bija paņēmis līdzi no vienpadsmit vasaru treniņiem BMX riteņbraukšanā. Citādi nemaz nevarēja būt, ja reiz BMX sākumposmā viņu skoloja olimpiskais čempions bobslejā Jānis Ķipurs. 1997. gadā Eiropas BMX čempionātā savā zēnu vecuma grupā Toms izcīnīja piekto vietu. Sniegadēli vecāki Tomam uzdāvināja Ziemassvētkos, lai viņš labāk sagatavotos BMX sezonai. Latvijas Jaunatnes olimpiādē viņam piedāvāja pārstāvēt savu Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāziju. Tās bija Toma pirmās sacensības snovbordā, kurās slaloma disciplīnā viņš palika nepārspēts. Nākamajā ziemā Toms ar tēvu jau meklēja startēšanas iespējas ārzemēs. Līdz sezonas beigām Vasins snovbordkrosā bija savācis pietiekami daudz FIS punktu, lai varētu piedalīties 2008. gada Pasaules kausa izcīņā.

Vasinu mērķtiecīgā virzība augšup snovborda panākumu kalnā ir kārtējais Latvijas sportisko ģimeņu stāsts. Tēvs Andris snovoja un pēc tam jau trenēja un finansiāli atbalstīja savu dēlu Tomu. Būdams Cēsu autofirmas Reifeks īpašnieks, Andris pārdesmit tūkstošus no ģimenes budžeta novirzīja dēla sportiskajai izaugsmei. Rezultātiem uzlabojoties, auga prasības un attiecīgi arī izmaksas. Nokļūšana sacensībās, dzīvošana un dalības maksa ir tikai redzamā finansiālā puse. Sacensībām gatavo trīs sniegadēļus, izmantojot ziedes, pulverīšus un paātrinātāju tabletes. Gluži kā renes sporta veidos, arī snovbordā tehniskajā nodrošinājumā jākonkurē ar lielvalstīm. "Paātrinātāja tablete pēc 50 metriem jau ir zaudējusi savu vērtību, un var teikt, ka 20 eiro ir izkusuši sniegā," Toms ar spilgtupiemēru raksturoja snovbordkrosa vērienīgās izmaksas.

Toties vērā ņemamu paātrinājumu Vasins bija uzņēmis ceļā uz olimpisko Vankūveru. Pēc divu gadu treniņiem snovbordkrosā viņš jau sasniedza 2010. gada olimpisko spēļu priekšnamu. 2009. gada februārī Vankūverā norisinājās Pasaules kausa posma sacensības, kurās testēja nākamo olimpisko trasi, un Tomam līdz iekļūšanai finālsacensībās jeb 32 labāko skaitā pietrūka liktenīgo divu sekundes desmitdaļu. Olimpiskajā sezonā Latvijai bija piešķirta viena kvota startēšanai Vankūverā, tomēr Vasins tālāk par priekšnamu netika. FIS punktu viņam pietika, bet nebija izpildīts viens atlases nosacījums – PK posmā viņš neiekļuva 30 labāko skaitā.

Vasins ar tēvu vēl Cēsīs Ozolkalna trasē noorganizēja labākās tās sezonas Eiropas kausa posma sacīkstes snovbordkrosā, bet pēc tām nākamajās sacensībās Norvēģijā gūtā muguras trauma ar diviem lauztiem skriemeļiem Vasinus uzvirzīja uz pārdomu takas – ar trakulīgu traukšanos lejup pa sniegotu trasi dzīve taču nebeidzas.


Ilgais ceļš bez galapieturas

Septiņus gadus nopietna treniņu darba snovbordā ieguldīja Toms Petrusevičs. Viņam palika nesasniegts mērķis par kvalificēšanos Phjončhanas 2018. gada olimpiskajām spēlēm. Pēc Toma nav vairs neviena starptautiskajā apritē startējoša Latvijas frīstailista, apstiprina viņa treneris Inārs Bīrmanis: "Tas bija pēdējais mūsu mēģinājums kaut kur aizcīnīties. Līmenis turpina arvien paaugstināties, un tam visam ir nepieciešamas finanses, bet tās daudzos gadījumos ir pakārtotas lobijiem."

2011. gadā Bīrmanis ar Jāni Mellupu atlasīja talantīgākos puikas, lai kādam no Latvijas snovbordistiem izdotos sasniegt pasaules eliti. Treniņiem kļūstot intensīvākiem un smagākiem, palika tikai raksturā neatlaidīgākais Petrusevičs. Olimpiskā zīle jau bija rokas tvēriena atstatumā, bet pirms izšķirošajiem Pasaules kausa posmiem Toms savainojuma dēļ izstājās no cīņas par ceļazīmi. "Par simt punktiem jau neko nevar apgalvot, bet iespēja aizbraukt uz Phjončhanu bija ļoti reāla," tagad saka Bīrmanis.

Pēc lēcieniem no tramplīna Petrusevičam iekaisa ceļgalu locītavas. Latvijas Olimpiskajā vienībā (LOV) ar lāzerterapiju mēneša laikā iekaisumu izārstēja. "Pavasarī pēc olimpiādes viņš vēl turpināja sezonu, bet sapratām, ka ir jābeidz. Cīņa par olimpisko ceļazīmi bija pārāk nežēlīga, prasīja daudz spēka resursu, kuru nepietika. LOV finansējuma mums arī vairs nebija, un būtībā mēs atgriezāmies nulles punktā. Pēdējā gadā pirms Soču olimpiādes sākām saņemt LOV naudu, un atbalsts turpinājās līdz Phjončhanas spēlēm. Bez naudas vēlreiz to visu uzsākt negribējām. Uzreiz pateicu, ka es neturpināšu. Tomēr kļūstu vecāks, un man to darīt būtu daudz grūtāk. Tā ir simtprocentīga ziedošanās sportistam. Naudu es par to nesaņēmu, tāpēc man nebija nekādu iekrājumu, bet rēķinus vajadzēja maksāt. Mums arī jāsaprot, ka neesam kalnu lielvalsts. Tai paaudzei uz pirmā pacēluma viļņa bija panākumi, un varējām aizķerties cīņā par olimpisko ceļazīmi, bet ar pašreizējiem resursiem to sasniegt vienkārši nav iespējams," vēl piebilst treneris.

Pēc Bīrmaņa aprēķiniem, pilnvērtīgas sezonas aizvadīšanai bijuši nepieciešami 100 tūkstoši eiro: "Mums bija tikai piektā daļa, saskaitot LOV un sponsoru iedoto naudu. Tad arī visādos veidos nācās domāt, kā savilkt galus kopā. Meklējām cilvēkus, kas mūs izmitina, iedod transportu un vēl visādos veidos palīdz. Ar pirmo uzrāvienu virzījāmies uz priekšu, lai gan sākām apjaust, ka izdegam. Ilgi tā nevarēja turpināties. Ja vēl mērķi būtu sasnieguši, tad varbūt rastos stimuls turpināt. Pārāk daudz bijām ziedojuši, bet atpakaļ neko nesaņēmām. Jebkurā gadījumā mēs esam priecīgi par izdzīvoto tajā laika periodā. Sarūgtināti neesam. Arī Tomam bija jāsāk domāt, ko dzīvē darīt, jo ar sportošanu jau viss nebeidzas."

Virzot Petruseviču uz olimpisko mērķi, Bīrmanis bijis treneris, menedžeris, masieris, pavārs un vēl vairāku profesiju pārstāvis, tāpēc vislabāk spēj atbildēt uz jautājumu, vai Latvija snovbordā varētu būt pārstāvēta 2022. gada Pekinas vai 2026. gada Turīnas un Kortīnas d’Ampeco olimpiskajās spēlēs. "Es domāju, ka tas nav reāli. Ja nu vienīgi latvieši ir pārcēlušies uz dzīvi, teiksim, Austrijā un viņu bērniem ir iespēja tur trenēties. Šā brīža situācijā Latvijā tas nav iespējams, turklāt, ņemot vērā, kādas pēdējos gados mums ir bijušas ziemas. Līdzīga situācija ir Lietuvā un Igaunijā. Kaimiņi vēl pirms mums noplīsa. Līmenis un mērķi bija līdzīgi, taču viņi ātrāk izlēma paiet maliņā, kamēr mēs vēl turpinājām." No Baltijas valstīm tā arī neviens snovbordists olimpiskajām spēlēm nav kvalificējies.


Daudz naudas un sniega

Latvijas Slēpošanas savienības redzeslokā gan ir nokļuvis Austrālijas snovbordkrosa braucējs Drū Džošua Pauels, kuram ir latviskas saknes. Māte Astrīda Pauela meitas uzvārdā ir Kreile. Drū patēvs Darens Pauels ir pasaules rekordists ātruma nobraucienā no kalna ar snovbordu. Patlaban Drū Džošua trenējas Austrijā kopā ar Anglijas izlasi. Tomēr Bīrmanis ir papētījis Pauela uzrādītos rezultātus un saka: "Es, protams, būtu priecīgs, ja kādam izdotos izcīnīt olimpisko ceļazīmi, bet man šķiet, ka viņam nav reāli to paveikt."

Inārs tagad vairāk laika pavada Rīgas Snovborda skolā, un arī Toms Petrusevičs ir sācis strādāt par treneri. "Orientējamies uz nodarbībām ar aktīvu brīvā laika pavadīšanu bērniem. Tagad arī ir tāds laiks, kad vecāki galveno akcentu liek uz mācībām. Pagaidām nav mums grupiņā bērnu, kuri būtu gatavi nopietnai snovbordista karjerai," atzīst Bīrmanis. Viņš arī apstiprina Vasina teikto, ka tikai ļoti bagātu vecāku bērni var piepildīt sapni par startēšanu olimpiskajās spēlēs. "Man vairāki treneri ir teikuši, ka pašreizējā ASV izlasē pārsvarā visi vadošie sportisti uzauguši miljonāru ģimenēs. Snovbordā pienācīgi treniņu apstākļi ir jānodrošina jau no mazotnes ar māju kalnos un privātskolu."

Dažās Eiropas valstīs gan, sasniedzot izlases līmeni, treniņu apstākļi tiek nodrošināti. "Itālijas snovborda izlasei ir sava bāzes nometne vienā no kalnu kūrortiem. Sportisti jebkurā laikā var uz turieni braukt trenēties, viņiem ir nodrošināta dzīvošana un pacēlāja karte. Viena daļa ir armijas paspārnē, un viņiem vēl maksā algu. Līdzīga sistēma ir Vācijā. Šveiciešiem finansējums ir mazāks, bet labākajiem visi starti ir apmaksāti," zina stāstīt Bīrmanis.

Profesionālajam līmenim vajag daudz naudas, savukārt sporta veida attīstībai Latvijā galvenais nosacījums ir sniegiem bagātas ziemas.


Vīriem ir sekotāja

Gerds Sīmanis patlaban kā vienīgo kandidāti uz olimpiādi redz tikai Paulu Annu Vītolu, bet arī, visticamāk, uz aiznākamo, nevis Pekinu. "Vīriešiem nav neviena olimpiskā kandidāta. Ja tēvs ir miljonārs, tad olimpisko sapni var īstenot. Ierindas cilvēkam tas ir ļoti grūti izdarāms. Snovbordā konkurēt ar Alpu valstīm? Tad patiešām ir jāskrien ar galvu sienā vai arī jābūt pāris liekiem miljoniem bankā."

Būt pirmajam Latvijā – tam gan daudz nevajagot. "Drīzāk ir nepieciešams laiks. Jāiegulda darbs zālītē un visu laiku jādzīvo uz kalna, lai varētu atļauties divus treniņus dienā. Tehnikas noslīpēšanai būtu nepieciešami divi gadi mērķtiecīga darba, ja pirms tam jau ir ielikti stabili pamati. Tas nav mans izdomājums. Par šo tēmu viens amerikānis ir uzrakstījis grāmatu, balstoties uz eksperimentiem un zinātniskiem pētījumiem. Startēšanai Latvijā pietiktu ar inventāru par 2000 eiro. Protams, var jau arī nopirkt visu par 4000 vai 5000 eiro. Pacēlājs vienam treniņam izmaksās ap 15 eiro. Trenējoties regulāri, sezonas laikā sanāks prāva summiņa," rēķina Sīmanis.

Patlaban frīstailā treniņu iespējas ir Ināra Bīrmaņa Rīgas Snovborda skolā, savukārt slalomā iemaņas var apgūt pie Sīmaņa. "Es esmu gatavs trenēt līdz jauniešu un junioru vecumam sportistus, jo pēc tam snovbordam ir jākļūst par dzīvesveidu un tas jau ir cits stāsts. Pasaules kausam jau ir nepieciešams pilnīgi cits līmenis. Atklāti sakot, vieglāk ir trenēt pieaugušos, jo viņi ir vairāk motivēti. Bērnus reizēm atved turīgi vecāki, kuri vēlas, lai viņu atvases vienkārši nodarbina brīvajā laikā," piebilst Sīmanis.

Treniņiem frīstailā Latvijā piemērotākais esot Milzkalns, parks izveidots arī Riekstu kalnā, Cēsīs darbojas snovborda akadēmija, bet snovborda kross Latvijā esot miris – uzskata Sīmanis. "Ozolkalnā vairs nav trases, tāpēc arī nav kur trenēties. Vasins savā laikā pats trasi veidoja, bet tagad nav entuziasta, kurš ar to nodarbotos." Savukārt tā dēvēto half pipe rampu Latvijā nevarot izveidot. "Tam būtu nepieciešama puse Siguldas trases," norāda Gerds. Tramplīni pie mums esot domāti amatieriem un ir tālu no pasaules līmeņa. "Savulaik Jānis Jansons Cēsīs veidoja parku, un tur gan daži lēcieni jau bija tādi, kas līdzinājās Eiropas kausu līmenim. Tagad kalniņi ir veidoti ar domu, lai būtu draudzīgi un interesanti skolēniem."

Šobrīd starptautiskajā apritē startējošā snovbordiste Paula Anna Vītola specializējas paralēlajā slalomā. Paulas tēvs Olafs Vītols, kurš, starp citu, arī bijis snovbordists un joprojām startē savā vecuma grupā, apstiprināja iepriekš teikto, ka nokļūšanai olimpiādē snovbordā vajag prāvus finansiālos līdzekļus. "Tā ir taisnība, jo kvalifikācijas sistēma balstās uz pakāpenisku izaugsmi. Ir jākrāj FIS punkti un Pasaules kausa posmā jāiekļūst labāko trīsdesmitniekā. Savukārt, lai tiktu pie starta Pasaules kausā, jāiekrāj noteikts punktu skaits. Paralēlajā slalomā tie ir 50 punkti, un to iegūšanai jāuzvar zemāka ranga mačos. Latvijai tuvākā vieta, kur šāda līmeņa sacensības notiek, ir Čehija."

Izmaksas pārsvarā sastāda treniņprocess un nokļūšana sacensībās. "Mūsu mērķis jau bija nokļūšana Phjončhanā. Aktīvi piedalījāmies sacensībās, bet izrādījās, ka atlases sistēma nav tik vienkārša. Līdz Pasaules kausam mēs tikām un tad uzzinājām, ka tajā līmenī jau ir profesionāli sportisti, kuriem snovbords ir pamatdarbs. Krievija, Vācija, Austrija, Šveice, Itālija, Koreja – šajās lielvalstīs sportistiem snovbords ir darbs."

Tagad Vītoli met skatu 2022. gada Pekinas olimpisko spēļu virzienā. Olimpiādē ir 32 kvotas, reitingā jābūt ap 45. vietu, jo viena valsts nevar pieteikt vairāk par četriem sportistiem. Patlaban Paula ir septītajā desmitā, bet, "izšaujot" vienos mačos, var veikt ievērojamu kāpumu rangā augšup. "Kaut kādam mērķim ir jābūt, jo pretējā gadījumā zūd motivācija," norāda Olafs. Nākamnedēļ Paula Anna Vītola startēs pasaules čempionātā Slovēnijā un pēc tam Pasaules kausa sacensībās.


Būvē olimpisko trasi

Lai gan Latvijas snovbordisti olimpiādē nav startējuši, savu roku sacensību norisē ir pielikuši. Jānis Jansons un Jānis Daļeckis Phjončhanas olimpiskajām spēlēm būvēja grandiozo sloupstaila trasi. Patlaban Latvijas komanda ir nākamo olimpisko spēļu mājvietā Pekinā, kur gatavo trasi pārbaudes pasākumiem. "Es esmu Latvijā, taču nākamgad došos uz olimpiādi. Pašreiz Pekinā strādā pieci mūsu puiši," norāda Jansons un pastāsta arī, ka trases būvniecībā latvieši kooperējas ar ārvalstu speciālistiem. "Mums ir labi sadarbības partneri Vācijā, ar kuriem kopā jau desmit gadu būvējam snovborda parkus. Soli pa solim esam gājuši uz priekšu, ķeroties klāt arvien nopietnākiem objektiem. Pirms Korejas olimpiādes pieteicāmies konkursam, kurā startēja desmit kompāniju. Organizatori izvēlējās mūs. Pekinā tagad strādā pieci vācieši un pieci mūsējie. Tas ir desmit gadu darba rezultāts kopā ar partneriem no Vācijas."

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Lai redz arī sliktie zēni(1)

Šoku, ko pagājušajā nedēļā radīja, jāsaka, nu jau kārtējā skaļā slepkavība pēdējo gadu laikā, grūti pārspīlēt. Vēlāk inter­netā klejojošie kadri no šaušanas brīža videonovērošanas kamerā un bild...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata