Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Piezīmes par Alvja Hermaņa Aģentūru Latvijas seriālu laukā

Kas ir, tas ir, kas nav, tas nav

Piezīmēm par Latvijas seriālu aktualitātēm kā virsrakstu lieku frāzi no Alvja Hermaņa projekta Aģentūra – šajā daudzsēriju mākslas filmā, kas visiem tagad uz mēles, pavīd arī šis vadoņa Kārļa Ulmaņa citāts. Spārnotajai frāzei gan seriālā ir šķietami dekoratīva jēga – tā kalpo kā sienas noformējuma elements tik lielisko, tik pašvērtīgo Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktieru apdzīvotajā un Hermaņa konstruētajā realitātē, vārdā Aģentūra.


Zīmīgu frāžu Aģentūrā ir daudz, un visdrīzāk tās iestrādātas ne tikai kā intertekstuālas zīmes, bet arī kā pašaizsardzības elementi. Jo, tik tiešām, jau minēto "kas ir, tas ir, kas nav, tas nav" var attiecināt gan uz pašu Aģentūru – tās kvalitātēm un trūkumiem –, gan tikpat labi arī uz citiem Latvijā pēdējā laikā tapušajiem (un topošajiem) seriāliem vai daudzsēriju filmām, kas piedāvā audiovizuālus stāstus, neiekļaujoties vienas "pilnmetrāžas filmas" garumā.

Šī nebūs JRT Aģentūras recenzija – SestDienas aicināta, šoreiz pieskaršos ne tik daudz kādam konkrētam projektam, cik kontekstam un tēmai – mūsdienu kvalitatīvie seriāli un / vai daudzsēriju filmas Latvijā.


Seriāli vai daudzsēriju filmas

Vispirms gan jāprecizē daži jēdzieni: "seriāls", "daudzsēriju mākslas filma", "daudzsēriju filma". Kāda starp tiem ir atšķirība, un vai vispār tāda ir? Alvis Hermanis un Jaunais Rīgas teātris Aģentūru pozicionē kā "JRT veidotu daudzsēriju mākslas filmu, kas apvieno psiholoģisku trilleri ar detektīvu, tās notikumi risinās Rīgā un Latvijā 2020. gada vasarā". Arī Nacionālais kino centrs (NKC) pirmo reizi savas trīsdesmit gadu pastāvēšanas vēsturē šīs vasaras nogalē "izkonkursēja" finansējumu kvalitatīvai daudzsēriju filmai, atbalstot divus projektus – Emīlija. Latvijas preses karaliene un Meklējiet sievieti. Šī iespēja radās, pateicoties ārkārtas līdzekļu piešķīrumam Covid-19 seku mazināšanai. Vēl 2020. gada rudenī pirmizrāde bija seriālam Bezvēsts pazudušās, kas veidots detektīva žanrā, – šo seriālu finansējusi telekompānijas Tet struktūrvienība Tet Studio, un tas skatāms platformā shortcut.lv.

Iespējams, šī ir teorētiķa sīkumainība, jo galu galā kāda starpība, kā mēs saucam audiovizuālo darbu, kurā piedāvātais vēstījums tiek risināts daudzos turpinājumos, proti, sērijās? Un tomēr – nē. JRT piedāvā savu "daudzsēriju mākslas filmu", Nacionālais kino centrs aicina vedot "kvalitatīvu daudzsēriju filmu", tikai uz klienta apmierinājumu orientētam uzņēmējam, kāds ir koncerns Tet, nav nekādu problēmu ar jēdzienu "seriāls". Un kālab lai būtu? Seriāli, kvalitatīvie seriāli, ir nozīmīgs mūsdienu audiovizuālās industrijas segments, ko skatāmies uz nebēdu globālajās platformās (vispirms jau Netflix). Tie valda pār skatītāju prātu un brīvo laiku. Tomēr kāpēc tad Latvijā jēdziens "seriāls" saistās ar lētu izklaides produkciju bez pievienotas mākslinieciskās vērtības? Šādam apgalvojumam pamatojumu rodu arī 2020. gadā pēkšņi reanimētajā jēdzienā "daudzsēriju (mākslas) filma".


Atpakaļ pagātnē

Vai Latvijas kontekstā saskatāma kāda "opozīcija", ko vienkāršoti varētu nodēvēt: "māksla" pret "izklaidi"? Proti, kvalitatīvas "daudzsēriju filmas" pret neprognozējamas kvalitātes "seriāliem"?

Atbilde uz šo jautājumu slēpjas vēsturē: gan pēdējos trīsdesmit gados, kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, tapušajā audiovizuālajā produkcijā – seriālos, ko pamatā ir ražojušas TV kompānijas –, gan vēl senākā vēsturē, kad Rīgas kinostudijā tika veidotas "daudzsēriju mākslas filmas" – sava laika kontekstā kvalitatīvi, konkurētspējīgi darbi. Iespējams, kādi zemapziņas impulsi un atmiņas par tāltālajiem Rīgas kinostudijas laikiem ir bijuši par iemeslu aktualizēt aizmirsto "daudzsēriju mākslas filmas" jēdzienu arī 2020. gadā.

Īsa atkāpe pagātnē. XX gs. 70.–80. gados toreizējā Padomju Latvijā funkcionēja Rīgas kinostudija – profesionāla struktūrvienība centralizēti finansētajā un ideoloģiski skrupulozi uzmanītajā padomju kino ražošanas sistēmā.

Rīgas kinostudija regulāri ražoja arī divsēriju un daudzsēriju filmas pēc Maskavas centrālās TV un radio pasūtījuma, un šīs filmas dēvēja nevis par "seriāliem", bet gan "daudzsēriju mākslas filmām" (gluži tāpat, kā JRT tagad piesaka savu Aģentūru). To vidū bija veiksmīgi, plašu popularitāti ieguvuši darbi, piemēram, Jāņa Streiča veidotā Somerseta Moema darba Teātris (1978) ekranizācija divās sērijās. Augstu profesionālo pilotāžu nodemonstrēja Aloizs Brenčs pirmajā Rīgas kinostudijas daudzsēriju mākslas filmā Ilgais ceļš kāpās (1981). Melodramatiskā sāga septiņu sēriju garumā, kas pieskārās Latvijas vēsturei, rēķinoties ar tā laika ideoloģiskajiem rāmējumiem, kļuva ārkārtīgi populāra toreizējā PSRS. 1989. gadā Brenčs uzņēma vēl vienu vēsturisku daudzsēriju mākslas filmu – sešu sēriju drāmu Zītaru dzimta. Milzīgu popularitāti ieguva arī šī režisora veidotā triju sēriju mākslas filma Mirāža – tajā tika apvienoti gan trillera, gan ideoloģiskajai konjunktūrai atbilstošie "kontrapropagandas" elementi, atmaskojot kramplaužu ciešanas pūstošā kapitālisma apstākļos, gan vēl pievienota liega erotika. (Kurš gan spēj aizmirst satraucošo Mirdzu Martinsoni?) Bija tapis grāvējs un arī pēdējā "daudzsēriju mākslas filma" Latvijas kino seno laiku vēsturē.


Kas notika tālāk?

Pēc 1991. gada, kad Latvija atguva neatkarību, mainījās gan filmu finansēšanas, gan ražošanas sistēma. Rīgas kinostudija beidza darboties kā regulāra filmu ražošanas bāze. 90. gados kino piešķirtais finansējums bija ļoti ierobežots, tapa maz filmu, un par daudzsēriju mākslas filmu veidošanu kinorežisoriem nācās aizmirst uz ilgu laiku – būtībā līdz 2020. gadam.

Daudzsēriju filmu veidošana nu bija katras konkrētās TV kompānijas ziņā. Latvijas Televīzijā (LTV) tās lielākoties veidoja štata darbinieki, nevis neatkarīgas kino producēšanas kompānijas un profesionāli kinorežisori, kā tas pamatā notiek Eiropā. Un pamazām jēdzienus "daudzsēriju mākslas filma", "daudzsēriju filma" arī Latvijā aizstāja jēdziens "seriāls", kuram piemita satraucoša brīvās pasaules garša. Seriāli tapa ar ierobežotu budžetu, tomēr tapa. Taču, ja mēs detalizēti ielūkotos pēdējo trīsdesmit gadu Latvijas seriālu devumā, mākslinieciski pārliecinošu, savu laiku un tehniskās iespējas pārdzīvojušu darbu tur būtu ārkārtīgi maz. Latvijā tapušo seriālu pamatmasu kopš 90. gadu sākuma veido komerciāli izklaides produkti, mazbudžeta situāciju komēdijas un daudz ārvalstu seriālu lokalizāciju – visdažādākajā kvalitātē.

Jaunākā šīs izplatītās tendences – adaptētie seriāli – ilustrācija ir režisores Lindas Oltes veidotais itin simpātiskais seriāls Projekts. Šķiršanās, ko piedāvā LTV. Protams, nevar nepieminēt pārliecinošo, tematiski nozīmīgo daudzsēriju filmu Sarkanais mežs (2019), ko demonstrēja LTV, bet veidoja studija Red Dot Media, producente – Arta Ģiga. Tas gan atklāja sarežģītu vēstures periodu, gan piedāvāja pārliecinošus aktierdarbus un Latvijā diemžēl reti izmantotu žanru (trilleris, spiegu filma u. c.) elementus. Šis bija īpašs projekts, kurā tika ieguldīts speciāls – Latvijas simtgades – finansējums, un tā mākslinieciskās kvalitātes ir galvas tiesu pārākas par daudziem seriāliem, kas tapuši kopš 90. gadu sākuma. Starp citu, arī Sarkanais mežs tika pozcionēts kā daudzsēriju filma, nevis seriāls – tam Latvijā tomēr piemīt sājuma (mazkvalitatīva izklaide) piegarša. Tāpēc droši var teikt, ka nesen aktualizētais jēdziens "daudzsēriju mākslas filma" Latvijas praksē aizstāj citviet lietoto "kvalitatīvie seriāli", kas pēdējos gadus attiecināts uz kvalitatīviem globālo kompāniju audiovizuālajiem produktiem un ko veido arī pasaulē atzīti kinorežisori. (Viens no aktuālākajiem piemēriem ir dāņu režisores Susannes Bīras seriāls Posts/The Undoing ar Nikolu Kidmenu un Hjū Grāntu galvenajās lomās, ko veidojusi kompānija HBO. Tieši ar HBO darbību ASV tiek saistīta arī TV produkcijas, proti, seriālu, kvalitātes radikālās pārmaiņas un izaugsme. HBO savos kabeļtelevīzijas tīklos varēja atļauties piedāvāt ambiciozākus, mākslinieciski sarežģītākus seriālus, apzināti orientējoties uz nišas auditoriju un ieņēmumiem, kas nav atkarīgi no reklāmas tirgus, bet gan kanāla abonentiem. Līdz ar to tā arī ir uzskatāma par "kvalitatīvo seriālu" virziena aizsācēju pasaulē.)


Neatkarība un nauda

Kad septembra sākumā intervēju Alvi Hermani (portālam arterritory.com) par tolaik vēl montāžas procesā esošo Aģentūru, viņš uzsvēra neatkarību – no producentiem un no finansētājiem –, kas JRT eksperimentu padara unikālu arī ražošanas aspektā. Tik tiešām – Aģentūra ir unikāls piemērs producēšanas praksē, kas gan nebūtu iespējams bez Covid-19 izraisītās pauzes teātra procesā. Lai atrisinātu aktieru dīkstāves problēmas, Hermanis sāka veidot daudzsēriju filmu. Tās uzņemšanas paviljons tika izbūvēts JRT Miera ielas namā, viens no mērķiem bija iesaistīt projektā visus JRT aktierus un arī personālu. Hermanim bija ideja, kā veidot stāstu, taču tika piesaistīts scenārists literāts Jānis Joņevs – ironisks intelektuālis, kurš rūdījies Latvijas reklāmistu vidē –, kinoprofesionālis Mārtiņš Grauds, kurš bija atbildīgs par "seriāla" vizuālo veidolu, kā arī jaunie operatori Dāvids Smiltiņš un Andris Kudors u. c.

Aģentūras producēšanas netipiskums JRT pārstāvjiem ļauj būt izvairīgiem, atbildot uz jautājumu par seriāla budžetu. Proti, aktieri bija "uz algām", "telpas bija mums pašiem" utt. Šāds jautājums interesēja, piemēram, Tvnet, kas novembra beigās publiskoja ziņu, ka "JRT seriāls Aģentūra iepriekšpārdošanā iegādāts gandrīz 3000 reižu". (Cena – iepriekšpārdošanā – 40 eiro, patlaban – 50 eiro.) Ņemot vērā aktīvo vārīšanos virtuālajā vidē, kas sekoja pirmajiem teātra paziņojumiem par veidu, kādā tiks izrādīta Aģentūra, un par to, cik maksās "biļete", rezultāts ir labs. Hermaņa koncepcija – būt neatkarīgam ne tikai producēšanā, bet arī Aģentūras izrādīšanā – bijusi vieda. (Aģentūra ir pieejama JRT platformā, tā nav pārdota kādai TV kompānijai vai lokālajām lielajām interneta platformām – Tet, LMT u. c.) Domājams, finansiāli JRT noteikti nezaudēs, drīzāk iegūs. Vai šāda Aģentūras izrādīšanas stratēģijas izvēle bija riskanta? Jā, bet JRT ir savs lojālo, maksātspējīgo cienītāju loks, kas ir gatavi tā piedāvājumam. Cits, sarežģītāks jautājums, vai Hermaņa un JRT eksperimentu var atkārtot, teiksim, kāds cits teātris vai filmu producēšanas kompānija? Proti, vai var atkārtot totālo neatkarību darba finansēšanas procesā (izmantojot teātra budžeta līdzekļus), kā arī paļaušanos uz lojālas skatītāju kopas maksājumiem?

Vienmēr ir iespējami izņēmumi, tomēr profesionāli kinodarbi, daudzsēriju filmas, kam nepieciešams apjomīgs finansējums, top citādi. Finansējums šādiem darbiem tiek piesaistīts projektu konkursos, pēdējā laikā seriālus sākušas pasūtīt arī lielākās platformas, piemēram, jau minētā Tet. Jāpiebilst, ka šīs kompānijas pasūtītais seriāls Bezvēsts pazudušās (pamatā Leldes Kovaļovas romāns, režisors – Vlads Kovaļovs) publiskajā telpā parādījās tikai nedaudz agrāk nekā JRT Aģentūra, un arī tajā ir izmantoti gan detektīva, gan trillera elementi. Tā stils gan nav salīdzināms ar Aģentūru. Seriāls Bezvēsts pazudušās veidots profesionāli, bet tradicionāli un ir salīdzināms ar, teiksim, Krievijas seriālu telpā atrodamo. Tam vērts uzmest aci, lai piefiksētu dažu labu aktierdarbu – tai skaitā Jura Žagara ciešanas parādu vajāta uzņēmēja lomā.

Detektīva elementus piedāvās arī NKC kvalitatīvo daudzsēriju filmu konkursā atbalstītais projekts Meklējiet sievieti (režisori – Armands Zvirbulis, Dzintars Dreibergs, producente – Arta Ģiga). Šī Latvijas mērogiem intensīvā pievēršanās detektīva žanram (vai vismaz tā elementiem kā Aģentūrā) priecē. Savulaik tieši detektīvi, kriminālžanra drāmas bija viens no ejošākajiem Rīgas kinostudijas produktiem (pamatā tās veidoja Aloizs Brenčs), bet pēdējos trīsdesmit gados interese par detektīva žanru un prasme to veidot Latvijā bija teju iznīkusi.

Jāpiezīmē, ka pieprasījums pēc Latvijā ražota satura, tai skaitā seriāliem, strauji pastiprinājies pēdējos četros gados – pēc vietējo tiešsaistes platformu (Tet, LMT u. c.) ienākšanas tirgū un vēlmes kļūt par "lokāliem netfiksiņiem", pasūtot savu audiovizuālo saturu un interesējoties par striktiem žanriem. Šādi tapis gan LMT mēģinājums fantastikas žanrā Tur (režisors Uldis Cipsts, 2019), gan jau pieminētais detektīvs Bezvēsts pazudušās.


Kaut kāds bezsakara seriāls

Arī šī frāze ir no Aģentūras – to Kaspara Znotiņa tēlotais reklāmaģentūras vadītājs Bruno saka savai šķirtajai sievai un kolēģei Helēnai (Elita Kļaviņa), kad viņa atzinusies jaunības grēkā – kādā, to neteikšu, lai vēl neredzējušajiem nebojātu Aģentūras fināla epizožu saturu. Tieši šajās epizodēs atrodams ne viens vien motīvs, kas raksturīgs ne vairs "kvalitatīvajiem seriāliem", bet drīzāk Latīņamerikas melodramatiskajām ziepju operām. Tālab arī burvīgā Znotiņa frāze par "bezsakara seriālu", tāpat kā vēl daudzas citas, kas iestrādātas Aģentūras desmit sērijās, ir uztverama jēdzieniski daudzslāņaini: gan kā Aģentūras veidotāju pašironija, gan intertekstuāla atsauce uz tik dāsno un dažādo seriālu kontekstu, gan arī kā pašaizsardzība no jelkādām kritiskām piezīmēm, ko varētu veltīt Aģentūrai. Galu galā mēs paši zinām visu gan par "bezsakara seriāliem", gan to, ka Aģentūrā "kas ir, tas ir, kas nav, tas nav"...

Aģentūras kvalitātes ir gan melnbaltā kadra estētika (kas ne tikai atsauc atmiņā XX gs. 60. gadu kinokultūru, bet arī ļauj estetizēt un unificēt vidi, kurā darbojas Aģentūras varoņi), gan reklāmaģentūras vide, kas izbūvēta JRT telpās, gan arī Miera ielas kvartāla kaktiņi, stūrīši, jumti un panorāmas. Rīgas panorāma no JRT Mierielas ēkas jumta, kur norisinās daļa no Aģentūras epizodēm, ir elpu aizraujoša, pārsteidzoša, šķiet, nesalīdzināt ar apnikušajiem, ierasti tiražētajiem Rīgas skatiem. Aģentūras vizuālā tēla veidotāju attieksme pret Rīgu, Mierielas, Tallinas ielas kvartālu, pat aizlaistiem klajumiem pie JRT, ir poēzijas caurvīta. Varbūt skan salkani, bet viņu piedāvātais redzējums asociējas ar autentiskā Rīgas poētiskā dokumentālā kino (XX gs. 60. gadi) veidotāju stilu – to trauslumu, jutīgumu un aizrautību, ar kādu viņi fiksēja Rīgu. Vai arī Rolanda Kalniņa filmas Četri balti krekli (1967) Rīgas ainavām (tā gan nav melnbalta filma). Jā, ir citi laiki un cita – digitālā – tehnoloģija, bet tieši Aģentūras vizuālā stilistika ir tā, kas satur un vieno dramaturģiski retinātās daudzsēriju mākslas filmas epizodes.

Aģentūras dramaturģiskās uzbūves atslēgas vārds ir fragmentētība. Ikdienas norises reklāmas aģentūrā, kuras netieši ietekmē sekretāres Artas (Elvita Ragovska) pazušana un jaunās sekretāres – garkājainas eksstjuartes Līvas (Lolita Stūrmane) – ierašanās, veido epizodes, kuru daudzums un pat secība bieži vien ir neobligāta, nosacīta. Darbības temps ir lēns; kā jau Hermanis solīja pirms Aģentūras pirmizrādes, visa centrā ir aktieris. Aktieris, nevis mērķtiecīga sižeta attīstība, ko par prioritāru uzskatītu jebkura konvencionāla seriāla veidotāji. Aģentūrā nav arī galveno varoņu – ir galvenākie (kā Andra Keiša Jānis, Viļa Daudziņa Jānis, vēl daži) un mazāk galvenie (kā Ģirta Krūmiņa ekscentriskais, traģiskais alkoholiķis dzejnieks). Ir varoņi, kuri tehniski veic intrigas uzturētāja funkcijas – proti, Marijas Linartes tik organiski notēlotā izmeklētāja praktikante un viņas šefs, ko spēlē Jevgēnijs Isajevs. Ir spožas epizodes pērlītes ar Sabīni Tīkmani tirgū un Gerdu Lapošku pie lielveikala, arī Tomu Harjo viņa varoņa sludinātāja gaitās u. c. Ir žilbinoša Kristīne Krūze astroloģes lomā, ir viedā Guna Zariņa – Tarkovska cienītājas, VGIK absolventes veidolā, ir mainīgā Elita Kļaviņa aģentūras finanšu direktores un izteiksmīgā Marta Jančevska projektu vadītājas lomā. Ir klasiķi un iesācēji – plecu pie pleca. Par dažiem no varoņiem mēs uzzinām ko vairāk, par citiem – mazāk. Ir raiti, ironiski, mūsdienu Latvijas kapitālisma blaknes, reklāmas vidi un tajā strādājošos portretējoši dialogi, ir precīzas laikmeta ainiņas – no "andeles mandeles" līdz attīrošajiem glamūriem dēmonu izdzīšanas – vemšanas (ajavaska) rituāliem, kurp dodas visa aģentūras komanda. Ir smeldze, ir novecošanas dramaturģija – vecie netur, tā vietā nāk jaunie no Londonas skolām. Ir forsēta tīksmināšanās ar jauno aktrišu garajām kājām un apakšveļu, kas padara viņas par seksualizētiem objektiem (tas pašmērķīgi un lieki), ir trausla minoritāšu līnija, ko ieskicē Baibas Brokas un Viļa Daudziņa varoņi, utt. Kā tik te visa nav! Un tomēr – nav strikti strukturēta sižeta, kas acīmredzot ir apzināta Alvja Hermaņa koncepcija. Sižeta retinātību, fragmentārismu var skaidrot gan ar producēšanas nosacījumiem (tātad – filmējam un atrodam lomas visiem JRT aktieriem), gan ar improvizācijas elementiem (JRT aktieri tiek minēti arī kā Aģentūras līdzscenāristi).

Te nu laiks atgriezties arī pie jēdziena "daudzsēriju mākslas filma". Tikai Aģentūras gadījumā jēdziens "mākslas filma" atbildīs nevis senajai Rīgas kinostudijas laiku terminoloģijai, bet gan amerikāņu teorētiķa Deivida Bordvela koncepcijai par Eiropas modernisma laikmeta XX gs. 60. gadu mākslas kino (art cinema) stilu un valodu. Tā pamatprincipi ir fragmentētība, celoņsakarību saišu atslābums, bieži arī loģikas trūkums varoņu darbībā, nepabeigtas, pārtrauktas sižeta līnijas utt. Tas viss Aģentūrā ir, turklāt lielā mērā.

Ja Aģentūru vērtējam kā tipisku seriālu, tai pelnīti var pārmest gan dramaturģijas nesakoptību, gan norišu atslābumu. Taču Aģentūra ir pieteikta kā "daudzsēriju mākslas filma", vedinot vistiešākās asociācijas ar jau piesaukto XX gs. 60. gadu modernisma kinovalodu. Tik vien, ka XX gs 60. gados dižie modernisti (Fransuā Trifo, Žans Liks Godārs, Mikelandželo Antonioni, Federiko Fellīni u. c.) neveidoja seriālus desmit sēriju garumā, bet gan filmas. Savukārt mūsdienās Rietumeiropā un arī ASV strādājošie autori – izcili režisori, kuri metušies seriālu veidošanas izaicinājumos, – tomēr daudz vairāk paļaujas konvencionālam, dramaturģiski strukturētam vēstījumam. Izņēmums ir vienīgi Deivids Linčs (piemēram, viņa Tvinpīkas/Twin Peaks trešā sezona (2017).

Ja JRT vēlētos paplašināt Aģentūras noieta tirgu ārpus teātra cienītāju loka, būtu ieteicams eksperiments "ar šķērēm", atsakoties no absolūti liekām epizodēm (piemēram, aina ar kurpju rakšanu vecmāmiņas kapā u. c.) un izveidojot dramaturģiski motivētāku, krietni īsāku versiju. Te – Miera ielas apkaimē – priecājamies par mīļo kaimiņu paveikto, bet pasaule ir plašāka par jauko Miera ielu.


Ko secināt?

Un tomēr Alvja Hermaņa projekts ir būtisks pienesums Latvijas sanīkušajai daudzsēriju filmu un / vai seriālu ainavai – tas ir konceptuāls darbs gan saturiskajā, gan ražošanas praksē. Par spīti visām blusām un izteikti lokālajam šarmam.

Iespējams, Aģentūra mums bija vajadzīga kā pierādījums, ka seriāli ir ne tikai "iepirktu sižetu" adaptācijas (arī to gaumīgākie varianti kā minētais Projekts. Šķiršanās tomēr nav oriģinālseriāls), ne tikai vienreizējas akcijas (kā Sarkanais mežs vai patlaban Covid-19 stresā topošie seriāli Emīlija. Preses karaliene un Meklējiet sievieti) un pat ne tikai straumēšanas platformu varonīgie mēģinājumi aizpildīt tukšās žanriskās nišas. Latvijas kvalitatīvie seriāli vai "daudzsēriju filmas" ir vēl neapstrādāts un finansiāli visai noplicināts lauks, kurā izdīguši pirmie asniņi.
 

Top komentāri

Kovid IR un BŪS!
K
Veselības un dzīvības NAV un NEBŪS!
VVZ
V
Pilns K.Ulmaņa teiktais ir- "Kas ir, tas ir, kas nav, tas nav, bet aizsargiem meitumāja ir vajadzīga!".
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Pavasaris klāt, gads apkārt(3)

Kurš gan varēja iedomāties, ka pandēmija un tās nestā ārkārtējā situācija ar visiem daudzajiem ierobežojumiem, kuri tik negaidīti uzkrita uz galvas un kurus sākotnēji šķita pat neiespējami ievēr...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata