Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Lidotāju gadsimta kūlenis

Pirms simt gadiem aviācija bija "lidojošas kastes" un pārdroši cilvēki, kuriem sapnis lidot bija svarīgāks par dzīvību. Vai to maz var salīdzināt – kā latvieši kļuva par lidotājiem toreiz un tagad.

"Dzīvē mūs visi var piekrāpt, tikai ne jūrnieki un lidotāji, tikai ne viņi," atceros krievu dramaturga Jurija Griškoveca monoizrādi un vīrišķi maigo dvēseli, kas tajā izlauzās. Pat acu skatu atceros, kas apliecināja – jūrnieki un lidotāji ir augstākā sirdsapziņas instance, vienīgie, kam atbildība ir asinīs, jo citādi sabruks pasaules kārtība. Dvēsele aiz aprēķina nelido, bet kā ir ar cilvēkiem? Vai tiešām lidotāji ir īpaša rakstura būtnes, vai par tādiem viņus padara vien mūsu, nelidotāju, romantiskā jūsma?

Šķiet neticami, ka aviācija, kas īsākos un garākos lidojumos nu jau ir ikdienišķa plaša patēriņa prece, pirms simt gadiem vēl bija tikai avantūristu vai aukstasinīgu riskētāju pasaule. Lidotāji kāpa tik dīvainos un nedrošos lidaparātos, ka katra pacelšanās reize varēja būt pēdējā, tomēr publikas jūsma un iekšējais dzinulis darīja savu – pagājušā gadsimta sākums bija lidošanas apsēstības kulminācija. Lidotāji bija publikas elki un varoņi, viņus mīlēja un apbrīnoja, par viņiem pārdzīvoja, viņus godāja un cēla slavas saulītē. Aviācija vēl nebija kļuvusi par praktiski izmantojamu dzīves jomu, un lidotāju galvenā funkcija bija izklaidēt publiku dažādos pasākumos. Tā arī to sākumā sauca "lidojošais cirks", bet dažādu aviācijas svētku vērienīgumu un intensitāti varētu apskaust arī mūsdienu izklaides industrija.

Pasaule kopīgi izbaudīja pirmo lidojumu desmitgadi, kas bija nervus kutinoša izrāde visiem iesaistītajiem, bet lidotāju atbildība pret citiem slēpās vien apziņā, ka katastrofas gadījumā jācenšas neietriekties pūlī un nāvē neparaut līdzi arī citus. Pārējais risks un izaicinājums – tikai sev pašam!

Aviācijas medniekstāsts

Divdesmitā gadsimta sākumā vairāki simti latviešu mācījās Krievijas karaskolās – tas bija viens no visreālākajiem veidiem, kā veidot karjeru un izsisties dzīvē. Mācības karaskolās bija bez maksas, bet inženiertehniskās zinātnes varēja apgūt vien izredzētie. Tieši tādu atbildi uz savu teicamnieka iesniegumu 1907. gadā saņēma nabadzīgais censonis Jāzeps Baško: "Inženiertehnisko zinātņu skolā tiek uzņemti tikai muižnieku izcelsmes audzēkņi." Tā nu Jāzeps nonāca Vladimiras karaskolā, taču liktenis dzinās pa pēdām. Vēlākais Krievijas armijas pulkvedis un Latvijas armijas ģenerālis pirmo tikšanos ar aviāciju apraksta komiskā gaismā.

"Drīz ēdamzālē kā kāposti mucā iespiežas visi četri simti karaskolas audzēkņu. Jaunākos nosēdina priekšā, vecākie ieņem drošākās vietas aizmugurē. Ienāk skolas priekšnieks ar savu parasto svītu un līdz ar to arī kāds pulkvedis. Viņam ir pamatīgs viduklis un arī veselas četras nozīmes krūšu labajā pusē. Ko gan šis 150 kg smagais pulkvedis stāstīs?

Viņš sāk runāt par putniem un tauriņiem. Piemin Dedalu, Ikaru un pat eņģeļus.

No priekšlasījuma sākuma vēl nav pagājušas ne desmit minūtes, bet daudzi klausītāji jau aizver acis saldā snaudā. Bet pulkvedis tikai skaita arvien jaunus un jaunus vārdus: Leonardo da Vinči, Mongolfjē, Renārs, Cepelīns, Otto Lilientāls... Pulkvedis runā par baloniem, gaiskuģiem, lidmašīnām. Viņš raksta uz tāpeles nesaprotamus vārdus un nesaprotamus skaitļus: "Brāļi Raiti, 1903. g. 17. decembrī 39 sekundes, 260 metru..."

Veselas divas stundas šis četrkārtīgais profesors turpināja savu priekšlasījumu par gaiskuģniecību un aviāciju. Klausītāju lielākā daļa gulēja. Arī es biju starp tiem. Vēlāk man kāds centīgs pirmā kursa audzēknis atstāstīja lekcijas noslēgumu. Profesors teicis, ka cilvēks sācis lidot kastveidīgā aparātā, līdz ar to atrisinādams tūkstošgadīgu sapni pēc laimes un brīvības.

Man tā lieta aizklausījās gaužām jocīga. Nu, labi, vārna lido, eņģeļi lido, bet ka cilvēks lidotu un pie tam vēl kastē, tas nu laikam gan būs tikai tāds mednieku stāsts."

Latvieši grib lidot

Arī Latvijā ienāca aizrautība ar aviāciju, taču reālais ceļš uz lidošanu bija grūts. Mūsu zemē ar paraugdemonstrējumiem vispirms uzstājās ārzemnieki, bet vietējie skatījās ar atvērtām mutēm un ilgām. Lidojumam vajadzēja gan lidaparātus, gan apmācības, bet sākotnēji nebija ne viena, ne otra. Entuziasti sāka paši būvēt planierus un centās ar tiem lidot, uzraujot gaisā te suni, te nejauši patrāpījušos ganu puiku, taču līdz pilota licencei pa amatieru ceļu nevarēja aiziet. Vajadzēja lidmašīnu ar motoru, vajadzēja skolu, lidlauku, instruktorus, apmācību… Kā pie tā visa tikt aizrautīgam latviešu jauneklim ar skaistu sapni, bet bez naudīga atbalsta? Labākās pilotu skolas bija Eiropas attīstītajās valstīs – Francijā un Vācijā –, taču mācības tur bija ļoti dārgas. Lielākajai daļai latviešu censoņu tas bija neaizsniedzams sapnis.

Otra, daudz reālāka iespēja bija pieteikties toreizējās dzimtenes Krievijas armijā un tiekties uz gaisa kuģniecības apmācību – to tad arī daudzi latvieši izmantoja, lai tiktu pie iespējas apgūt kāroto profesiju.

Kopumā līdz Pirmajam pasaules karam septiņi latvieši bija ieguvuši pilota licences Eiropas skolās. 1912. gadā Francijā to izdarīja skolotāja darbu pametušais tirgotāju dēls Eduards Pulpe, bet Vācijā – Carnikavas jūrnieku atvase Eduards Tomsons. 1913. gadā Vācijā lidotāju skolas absolvēja Jānis Krūze, Nikolajs Jevlampjevs un Otto Balodis. 1914. gadā Vācijā diplomus ieguva arī Teodors Gailis un Kārlis Ziemelis. Sākoties karam, viņi visi tika mobilizēti vai brīvprātīgi pieteicās karot, izņemot Otto Balodi, kurš palika Vācijā un strādāja par lidošanas instruktoru.

Vēl vairāk, deviņi latviešu lidotāji, par kuriem ir apstiprinātas ziņas, pilota licenci ieguva Krievijas impērijas aviācijas pastāvēšanas pirmajos gados! Visagrāk, 1910. gadā, pilota licenci saņēma Mārtiņš Hospovskis, kurš vēlāk kļuva par nākamo lidotāju apmācītāju un praktisko instruktoru. Viņa pēdās gāja pilots no 1911. gada Jānis Zemitāns un 1912. gada absolvents Kristaps Prūsis, kurš arī skoloja nākamo lidotāju maiņu. Vēl šajās aviācijas pionieru pilotu rindās bija Pēteris Ābrams, Edgars Jaunītis, Jevgēnijs Jēgins, Rūdolfs Kārkliņš, Nikolajs Sudmals – visi kopš 1913. gada, bet 1914. gadā Gatčinas skolu absolvēja Jāzeps Baško. Laikā, kad aviācijas apmācība Krievijā bija tikko kā sākusies, tāds pilotu daudzums bija cienījams sasniegums skaitliski tik nelielai nācijai.

Jauniņo kadetu Baško 150 kilogrami aviācijas propagandas tūlītējai sekošanai nerosināja. Viņš apzinīgi turpināja dienestu uz zemes un centās visu darīt godprātīgi. Arī tad, kad viņa dežūras laikā bija jāierodas kādam augstam ģenerālim un viņa pusdienu laiks tika bez brīdinājuma pārcelts vairāk nekā par stundu agrāk, Baško centās. Taču karstasinīgais komandieris bija skarbs: "Ja pēc piecām minūtēm pusdienas nebūs gatavas, es jūs nodošu tiesai."

Tālākā drāma risinājās jaunākā oficiera sirdī un noveda līdz… aviācijai!

Visu rakstu par aviācijas līku ločiem mākoņos lasiet 8.decembra žurnālā SestDiena!

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli

Kurš kuru noknāba(2)

Kluss solis, kas acīmredzot ilgi rūga, līdz izvērsās plašā rezonansē. Skaļas aizturēšanas un ažiotāža, kas, cerams, nenoklusīs tāpat vien. Tā divos teikumos varētu raksturot divus pēdējo nedēļu noti...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā

SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons

Pasaule

Vairāk Pasaule

Politika

Vairāk Politika

Tēma

Vairāk Tēma

In memoriam

Vairāk In memoriam

Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag

SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes