Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Spārnotās Latvijas vārdā

Tieši pirms simt gadiem, 1920. gada 23. novembrī, kādā Rīgas dzīvoklī tika dibināts Latvijas aeroklubs – organizācija, kuras pirmie desmit darbības gadi līdzinās dēku romānam ar detektīva elementiem. Lai tiktu pie lidošanas, organizācijas biedri bija gatavi gan rīkot balles un aviācijas svētkus, gan ievest trofeju lidmašīnas no ārzemēm, gan būvēt tās paši. Sapņi sapinās ar naudas problēmām un kontrabandu, bet organizācijas nākamie gadi – ulmaņlaiks – to pacēla milzīgas ietekmes augstumos. Aeroklubam bija 25 tūkstoši biedru, simt nodaļu teju katrā Latvijas pagastā, un tautas aviācija bija dotēta, cienīta un mīlēta – katra indivīda un ''valsts aizsardzības labā''.

Tā nav sakritība, ka specializētais aviācijas žurnāls Spārnotā Latvija sāka iznākt uzreiz pēc 1934. gada 15. maija notikumiem, kad Kārlis Ulmanis paveica, viņaprāt, neatliekamākos darbus: atlaida Saeimu, likvidēja visas politiskās partijas un iecēla jaunu Ministru kabinetu.

Viņš nāca ar spēcīgu ideoloģisko programmu, kas apelēja pie tautas labākajām īpašībām – mēs esam stipri, mēs varam! Un ne tikai art un sviestu kult, bet arī lidot!

Prezidents sāka radikālu valsts pārvaldes reformu, kas izpaudās arī tautas aviācijā – ātri un ar pozitīvu zīmi. Iepriekšējos gados, pēc pirmā Latvijas aerokluba likvidācijas 1929. gadā, tautas aviācija bija saskaldīta septiņās savstarpēji vairāk vai mazāk konkurējošās, materiāli maznodrošinātās un nenovīdīgās organizācijās, kam vadonis pateica stingru nē! Īsi pēc 15. maija visa civilā un sporta aviācija tika apvienota vienā kopējā organizācijā – Latvijas aeroklubā (LAK) – ar centralizētu vadību un augstāko ideoloģisko svētību. Kopš 1934. gada jūnija sāka iznākt populārzinātnisks žurnāls Spārnotā Latvija, kas savus lasītājus aplaimoja ik mēnesi līdz pat padomju okupācijai 1940. gadā. Kopā tika izdots 71 numurs, kas aviācijas ideju iesēja tautas masās tikpat paliekoši kā prezidenta kvēlās runas.

Žurnāls iedvesmoja, mācīja, izklaidēja un veicināja jaunu biedru iesaistīšanos LAK darbībā.

Līdzās populārzinātniskiem rakstiem par aerodinamiku, aeronavigāciju, meteoroloģiju, motoriem un vēsturi tika publicētas gan LAK pavēles un rīkojumi, gan aviācijas ''medniekstāsti'' – kur gan bez tiem, ja avantūrisma un piedzīvojumu gars ir viens no aviācijas spēcīgākajiem virzītājspēkiem. Vismaz tolaik, kad visu nenoteica merkantils aprēķins un kā viens no pirmajiem izcēlumiem Spārnotās Latvijas lasītājiem bija Nīčes aforisms: ''Ne no augstuma ir jābaidās, bet slīpuma.'' Uzminiet nu, vai tas ir teikts par lidmašīnas pacelšanos vai par cilvēka gara stāvokli?


Pirmie nebija slīpi

Latvijas aerokluba materiāli Vēstures arhīvā iedveš pacilājošas skumjas – sēžu protokoli lielā ''kantora grāmatā'' veikti brīnišķīgā rokrakstā, akurāti, bez kļūdām un svītrojumiem, pilnos, pat aristokrātiski izvirpinātos teikumos, ar skaidri izteiktu domu un pieklājīgi uzskaitītiem tituliem. Viss datēts, numurēts, secīgi salikts… Ak jā – ātri par protokolistu kļūst Rūdolfs Celms, kas ir ne tikai ''ķeizarlidotājs'', bet arī literāri apdāvināts, dedzīgs jauns vīrietis, kas vēl ilgus gadus rakstīs aizraujošus dēku stāstus par saviem un citu piedzīvojumiem, rakstīšanas mūzai kalpos arī vēlāk, pat starp diviem izsūtījumiem, bet tolaik, 1920. gadā, to vēl ne zina, ne nojauš kāds… Viņa rokraksts ir daiļš, bet arī citu paraksti nav ar vistas kāju vilkti. Un kas viņi ir? Šie pirmie, kam netīk sēdēt uz zemes, ja reiz jau ir pabūts augšā, virs mākoņiem? Kas viņus trenc apvienoties un uzkraut sev kaudzi ar ''tekošiem jautājumiem'', no kuriem neviens nav atrisināms bez naudas?

Jo, lai paceltos gaisā, ir vajadzīgas lidmašīnas, bet to trūkums ir galvenā pātaga pirmā Latvijas aerokluba dibinātājiem – viņi visi ir lidotāji, kuru biogrāfijās jau tobrīd ir redzams, ka augstuma tie nebaidās.

Kur tad varēja apgūt lidotprasmi? Tak jau karā. Kāpēc vajadzīgs klubs un sava lidmašīna? Tāpēc, ka jaundibinātās Latvijas armijas aviācijas tehnikas bāze ir stipri trūcīga: tikai četras trofeju lidmašīnas, no kurām divas ir nozagtas boļševikiem, pārlidojot tās no Sarkanās armijas, bet divas vispirms ar fizisku spēku nolaupītas kņaza Līvena karaspēkam (stāvēja uzkrāmētas uz prāmja starp Daugavas abiem krastiem) un vēlāk visžēlīgi atdāvinātas pēc angļu kara tiesas lēmuma. Tā militāro strīdu par četrām varmācīgi atņemtajām lidmašīnām atrisināja kristīgi: divas lai paliek vāciešiem, bet divas – nadzīgajiem latviešiem. Un tagad, kad gads divi jau pagājuši, nekā cita vēl nav: četri apdauzīti gaisa putni, uz kuriem rindā stāv gan Latvijas Aviācijas pulka štata lidotāji, gan tie, kas starp militāristiem ir pabijuši, cenšas nokļūt vai grib lidot vienkārši tāpat, – no Krievijas vien Latvijā ir atgriezušies aptuveni 200 lidotāji… Aeroklubs tiek dibināts civiliem mērķiem, bet visi, kam ir pieredze, to saņēmuši karā. Ak, un ne jau vienā frontes pusē!

Pētu šos skaistos parakstus, kas likti uz dibināšanas sēdes protokola 1920. gada 23. novembrī, un alkstu šīs pacilātības. Nē, sieviešu autogrāfu tur nav, un labi, ka tā. Dāmu komiteja vēl nav izveidota, bet astoņi kungi gan zina, ko grib – lidot! Un aiz viņu ''valdes'' balsīm stāv vēl citi, kas bakstīs, jundīs, balsos, piekritīs un strīdēsies, kamēr savu panāks. Uzlidos vai vismaz veicinās un apbrīnos.


Ar ieskatu nākotnē

Aeroklubs savu darbību sāk strauji un vērienīgi. Tā kā saikne ar Aviācijas pulku ir cieša un biedriska (vēl kāda lidmašīna noderēs visiem), pirmais lielais pasākums ir gluži džentlmenisks akts: jau 27. novembrī Kara aviācijas parks rīko balli Latviešu biedrības namā un visus vakara ieņēmumus – 7900 rubļu skaidrā naudā – nodod kā starta kapitālu jaundibinātajam aeroklubam. Valde arī negrasās niekoties un par savu pirmo uzdevumu izvirza reprezentācijas vizīšu organizēšanu pie Valsts prezidenta Čakstes, Ministru prezidenta Ulmaņa, kara ministra Baloža, kā arī pie visiem akreditētajiem sūtņiem.

Sāk viņi plaši, bet ne Ulmanim vēl modusies lielā aviācijas mīla, ne citiem varasvīriem ir kāda burvju nūjiņa, kas visu sakārtos vienā mirklī, ne arī pats aeroklubs ir pilnīgi vienots savos centienos. Te katrs ir līderis un individualitāte, turklāt spilgta. Pirmajos gados pēc dibināšanas aeroklubam kā aviācijas sabiedriskās dzīves centram cauri iziet gandrīz visi aktīvie tā laika lidotāji ar savu pienesumu – gan sporta aviācijas organizēšanā, gan palīdzot jaundibinātās valsts struktūrām. Aeroklubs konsultē Latvijas valdību, Satiksmes ministriju, Pasta un telegrāfa departamentu, kā veidot satiksmes aviāciju, kādas ārzemju kompānijas ielaist vai neielaist apritē, kā izveidot gaisa satiksmes noteikumus…

Kas tad viņi bija? Šie pirmie, liktenīgi nejaušie LAK stūrakmeņi, kas gan strauji mainīja entuziasma pakāpi, taču atstāja tik daudz paliekoša? Izlase, brīnišķīga izlase, kam 1920. gada 23. novembrī nav nekādas jausmas, kāds viņu cilvēciskais un lidotāja liktenis izvērtīsies turpmāk.

Lūk, garākais no visiem un ar lidmašīnu pūrā – 26 gadus vecais Voldemārs Jakubovs. Aerokluba pirmajā sapulcē ievēlēts par sekretāru un kasieri. Iebildumus neceļ, kaut labprātāk tikai lidotu. Pirmšķirīgs pilots un drosminieks, pārlidotājs no Sarkanās armijas. Dzimis Vallē, 1916. gadā mobilizēts Krievijas impērijas armijā, ieskaitīts Pēterpils 1. aviācijas rotā un pēc tam – Kronštates cietokšņa aviācijas nodaļā. Maskavas augstāko lidotāju skolu beidza 1917. gadā. Krievijas pilsoņu kara laikā palika Sarkanajā armijā, dienēja Latviešu aviācijas divizionā, kamēr no Sarkanās armijas aizlidoja uz neatgriešanos. Aeroklubā aktīvs sākuma posmā, bet vēlāk pievēršas militārajai karjerai – ir Jūras aviācijas diviziona komandieris un ļoti izveicīgs pilots. 1930. gadā Starptautiskā aviatoru līga viņu atzina par Latvijas 1929. gada labāko lidotāju. 1939. gadā atvaļinājās, lai saimniekotu lauku mājās, bet nebija lemts. Jakubova 1919. gada varoņdarbu okupācijas režīms nepiedeva. 1941. gadā pulkvežleitnants Jakubovs tika apcietināts un 1942. gadā mira Orenburgas apgabala cietumā.

Parakstot LAK dibināšanas protokolu, Voldemārs nākotni nezina un pat necenšas zīlēt. Viņš ir stabils, drosmīgs un mierīgs. Kā būs, tā arī jābūt – debesīs pieriska pierod.


Komandieru zieds

Ai, bet šis iznesīgais, staltais kungs ar švītīgajām ūsām, ar pašapziņu, kas noslīpējusies gan Krievijā, gan Eiropā, ar gaisa kauju rūdījumu un tik elegantu lidojumu tehniku, ka pat biedriem sajūsma un patiess prieks mijas ar skaudīgas apbrīnas dzirksti, vai viņš, miera dzīvē nokļuvis, spēs bez sava talantīgā lidojuma iztikt? Viņš, kuram tūlīt būs jau trīsdesmit, te nav atnācis jokus dzīt. Gaisa asam un Krievijā apprecētās grāfienes Izabellas Romualdovnas Šarmonas-Benuā vīram tas nepiestāvētu. Jā, viņš ir saspringts, jo Latvijas armijā bez paskaidrojumiem saņem arvien jaunus pazeminājumus amatā. Viņš, kas jau līdz 1917. gada janvārim bija veicis 115 kaujas lidojumu un gaisā pavadījis 187 stundas un 15 minūšu (vai tas nav vairāk nekā jebkuram no Latvijas Aviācijas pulka?), dzimtenē neizjūt labvēlību. Bet varbūt tikai tā izliekas? Viss vēl pavērsīsies citādi? Pēc spējām? Aerokluba dibināšana Tomsonam ir cerība, viņš cēli un noteikti uzliek arī savu parakstu. Par ko viņam bīties?

Eduards Tomsons piedzima Carnikavā 1891. gadā. Pabeidza vietējo jūrskolu, bet iespītējās un gribēja lidot. Bija tik situēts, ka negāja armijā (kā citi latviešu lidot gribētāji), bet devās uz privātskolu Vācijā, kur pilota tiesības ieguva jau 1912. gadā. Prasmes pilnveidoja Maskavā, kur 1913. gadā pabeidza aviācijas skolu. Kad viņš 1914. gadā ieradās uz aviācijas sacensībām Vācijā, viņu apcietināja kā Krievijas pilsoni. Tomsons izbēga un caur Angliju nonāca Francijā, kur ieguva nākamās pilota tiesības. Pārkvalificējās par kara lidotāju un kā brīvprātīgais tika nosūtīts uz Rietumu fronti.

Lidoja un cīnījās daudz, piedalījās gaisa kaujās un uzvarēja, bija prasmīgs un pamanāms, viens no visu laiku izveicīgākajiem latviešu kara lidotājiem ar pierādītām uzvarām gaisa kaujās. Saņēma cara armijas ordeņus, bet pēc oktobra apvērsuma sava drauga sarkanā komisāra Jāņa Fabriciusa iespaidā iestājās Sarkanās armijas aviācijā un kļuva par nodaļas komandieri. Drīz tika pārcelts uz štābu un organizēja pasta satiksmi starp Petrogradu un Maskavu, bet, tiklīdz Sarkanās armijas sastāvā tika dibināts Latviešu aviācijas divizions, tā Tomsonā virsroku ņem lidotājs – viņš atkal kļūst par pilotu. 1919. gadā atgriezās Rīgā un pievienojās jaunizveidotajai Latvijas aviācijas grupai. Piedalījās Brīvības cīņās un aviācijas organizāciju veidošanā, bet tika atstumts – latviešu nacionālisti viņu uzskatīja par pārāk komunistiski noskaņotu. Tomsons, viens no izcilākajiem pilotiem ar lielāko kauju pieredzi, bija spiests emigrēt uz ASV, kur pavadīja atlikušo mūžu. Saistīt dzīvi ar aviāciju viņam vairs neizdevās, darbu atteica arī ukraiņu izcelsmes konstruktors Igors Sikorskis, kas Amerikā bija sācis helihopteru ražošanu. Pēdējās ziņas par Tomsona nodarbošanos – mazgā logus Ņujorkā.

Nē, strauji uzšņāpjot parakstu uz aerokluba dibināšanas protokola, tādu likteni Tomsons sev neparedz. Tomēr arī nebrīnās, jo pilsoņu kara Krievijā latviešus redzējis visdažādākos. Ja viņš te neiederas, tad tieciet galā paši – šādi cilvēki muguru neliec! Un te jau paliek citi komandieri…

Jā, Jānis Lindbergs izrādās vislielākā autoritāte – vismaz par valdes priekšsēdētāju 1921. gada 5. janvāra pilnsapulcē aerokluba biedri ievēlē tieši viņu. Vai tas notiek biogrāfijas, cilvēcisko īpašību vai nejaušas providences dēļ, protokoli neatšifrē, bet godpilnais amats pirmo reizi tiek tieši viņam – cara un baltās armijas lidotājam, kas cīnījies Kolčaka vadībā un pret vairumu no tiem, kas viņu šobrīd ieceļ amatā… Tad jau tomēr cilvēks labs?

Lindbergs piedzima 1888. gadā Lielstraupē, ģimnāziju apmeklēja Rīgā, bet fiziku un medicīnu studēja Pēterburgā. 1914. gadā mobilizēts un ieskaitīts aviācijas rotā.

1915. gada aprīlī mācījās Sevastopoles aviācijas skolā un decembrī ieguva lidotāja nosaukumu un tiesības. 1916. gada janvārī ieskaitīts Melnās jūras krastu apsardzības divīzijā kā pilots un pildīja arī citus pienākumus – bija tehniskās komisijas loceklis, piedalījās lidmašīnu un motoru pieņemšanā. 1918. gada novembrī mobilizēts baltā ģenerāļa Kolčaka armijā kā admiralitātes poručiks, 8. aviācijas nodaļas lidotājs un vēlāk komandieris. Cīnījies pret Sarkano armiju. Latvijā atgriezās no Tālajiem austrumiem kopā ar Imantas pulku 1920. gadā. Uzreiz iesaistījās Latvijas armijas tehniskajā divīzijā, pasniedza teorētiskās disciplīnas. Vēlāk bija komandieris Jūras aviācijas nodaļā, bet no 1933. līdz 1936. gadam – Aizsargu aviācijas priekšnieks. Darbojoties aerokluba valdē, Lindbergs kārtoja satiksmes aviācijas jautājumus un drīz kļuva par galveno satiksmes aviācijas speciālistu. Tas arī lika atteikties no aerokluba priekšsēdētāja amata, kas pēc pārvēlēšanas tika Alfrēdam Valeikam – drosminiekam, kas bija organizējis trofeju lidmašīnu nolaupīšanu no Līvena baržas.

Lindberga liktenis nav gluži tipisks, jo padomju represijās viņš, Kolčaka lidotājs un augsts Latvijas armijas komandieris, iemanās izdzīvot. Uz Austrumiem viņš tiek deportēts tikai no 1950. līdz 1956. gadam un arī no turienes atgriežas dzīvs. Taču pārdzīvotā nasta ir pārāk smaga, un 1966. gada 1. novembrī kapteinis Lindbergs mirst psihiatriskajā slimnīcā.


Divas pasaules mūža galā

Nē, savu likteni neviens no aerokluba dibinātājiem nenojauš, bet Latvijas turpmākās likteņgaitas iezīmē perfekti.
Izdzīvotājs un ilgdzīvotājs ir Latvijas Aviācijas pulka pirmais komandieris Rūdolfs Drillis – tolaik 27 gadus vecs skolotājs. Jā, tieši tāds bija viņa sirds aicinājums, taču biogrāfija izvērtās citāda. Drillis piedzima 1893. gadā Grostonā, 1914. gadā iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā, kas 1915. gadā evakuējās uz Pēterpili. Kā karaklausībai pakļauts students Drillis 1916. gadā tika mobilizēts un brīvprātīgi pieteicās Politehniskā institūta aviācijas kursos, vēlāk tika komandēts uz Sevastopoles aviācijas skolu un izgāja pilota mācības. Izpildījis lidojumus ar Farman tipa lidmašīnu, bet pēc komunistiskā apvērsuma Pēterpilī komandēts uz Gaisa flotes pārvaldi.

Krievijas politiskajās jukās Drillis negribēja iejaukties, uzskatīja tās par valsts iekšējo lietu un panāca, ka tiek atzīts par dienestam nederīgu.

1919. gada sākumā viņam izdodas atgriezties Latvijā. Viņš dodas uz dzimto Madonas pusi un strādā par skolotāju. Pie varas nākušajai padomju varai viņš izliekas dienestam nederīgs, tomēr savējiem neatsaka – gada vidū tiek iesaukts Latvijas armijas aviācijas grupā, vēlāk uz Aviācijas parku, kur no 14. oktobra ir komandiera vietas izpildītājs. Kopš Sevastopoles skolas Drillis nav lidojis, taču ir labs organizators. Šīs savas prasmes plāno izmantot arī Latvijas aeroklubā, taču drīz vien aktivitāte atslābst – viņš nav pilots pēc aicinājuma un sirdsdegsmes, tāpēc ļauj darboties citiem. Pēc atvaļināšanās no armijas Drillis bija Rīgas domes loceklis. Otrā pasaules kara laikā viņš emigrēja uz ASV – pasaules daļu, kur Latvijas armijas komandieris varēja mirt arī dabiskā nāvē. Tā pienāca 1982. gadā, kad ar viņa parakstu izveidotais Latvijas aeroklubs jau gandrīz četrdesmit gadu kaldināja padomju DOSAAF organizācijas slavu.
To nepieredzēja viņa divus gadus jaunākais līdzbiedrs, kas 25 gadu vecumā ļoti, ļoti vēlējās iemācīties lidot, jauneklis, kas kļuva par ģenerāli, – Jānis Indāns. Viņš ir viens no pirmajiem, kas lidotprasmi apguva jau neatkarīgajā Latvijā un ar tās armiju bija saistīts visu savu mūžu.

Indāns piedzima 1895. gadā Gārsenē. Krievijas impērijas armijā iesaukts no studijām Harkovas Universitātē. Cīnījās Pirmajā pasaules karā, tā beigās dezertēja no LPSR armijas un izveidoja Augšzemes partizānu pulku, kas pretojās lieliniekiem. Kā izlūku bataljona komandieris cīnījās ar bermontiešiem. Sapni par aviāciju piepildīja pēc Brīvības cīņām, kad mācījās Aviācijas parka lidotāju skolā. Pirmo patstāvīgo lidojumu veica 1920. gada 21. augustā. Viņa apmācītāji bija pārlidotāji no Krievijas Jakubovs un Priedītis. Bijis gan eskadriļas komandieris, gan aviācijas skolas priekšnieks. No 1935. līdz 1937. gadam Indāns bija Aviācijas pulka komandieris, paralēli civilās aviācijas inspektors. Ģenerāļa pakāpi ieguva 1940. gadā, bet pēc neilga laika padomju okupācijas vara viņu apcietināja un 1941. gada 16. oktobrī Maskavā viņam tika izpildīts nāves sods – tāds liktenis bija neizbēgams šajā pasaules daļā, dzimtenē.

Gan Drillis, gan Indāns nekļuva par aktīviem Latvijas aerokluba darboņiem, taču piešķīra tā dibināšanai vajadzīgo svarīgumu – ar skatu nākotnē.


Dullie ar spārniem

Par cilvēku, kas saņēma valdes pilnvarojumu un iesniedza Rīgas apgabaltiesai aerokluba statūtus, zināms visai maz – tas ir virsleitnants Jānis Ozols. Stāžs gan viņam ir bijis cienījams, jo par pilotu Ozols sagatavots jau 1915. gadā – viņa dienesta gaitas saistītas ar jūras aviāciju Krievijā un vēlāk Latvijā. Arī Ozols pirmajā valdē tiek pie amata, kļūst par valdes priekšsēdētāja Lindberga vietnieku, taču vēlāk viņa vārds pazūd. Laiki un cilvēki mainās, iespēju ir daudz, bet lidotāji mēdz būt arī trauksmaini un neaprēķināmi cilvēki – vismaz daži.

Kā košs punkts aerokluba dibinātāju plejādē minams Sergejs Staprāns – avantūrists pēc asinsgrupas. Tieši tādēļ bez militārās karjeras, bet ar apskaužami trauksmainu dzīvesstāstu. Politiskais dēkainis, karavīrs, izlūks, lidotājs un aviācijas žurnālists Staprāns piedzima Kolkā 1896. gadā. Kopā ar ģimeni bēgļu gaitās nokļuva Krievijā un metās dzīves mutulī ar pilnu sparu: aktīvi iesaistījās politikā, kļuva par Latviešu nacionāldemokrātu partijas centrālās padomes locekli, darbojās dažādās strēlnieku pulku struktūrās, taču visur uzvar viņa dumpinieka un avantūrista daba – katra viņa darbība izvēršas par piedzīvojumu.

Viņš ir Brīvības cīņu dalībnieks, partizāns, Latvijas armijas izlūkdienesta pirmais priekšnieks, organizē puču, ik pa brīdim nokļūst kādā gūstā, vienmēr kādu atbruņo un aizbēg, vadījis Cēsu kājinieku velosipēdistu rotu, kaujās kontuzēts, bet palicis ierindā.

1920. gadā tiek paaugstināts par virsleitnantu, pāriet uz Latvijas kara aviācijas daļu un kļūst par lidotāju – tad arī uzliek savu visjaunākā dibinātāja parakstu uz aerokluba dibināšanas lēmuma.

1921. gadā Staprāns atvaļinājās un uzrakstīja kara laika atmiņas Caur Krievijas tumsu pie Latvijas saules. Aviācijas mīlestību izpaudis spožos aviācijas tēmas aprakstos Latvijas Kareivī, bet avantūrista dabu apliecinājis, dibinot neskaitāmus bankrotējušus uzņēmumus, vairākkārt publiski sakaujoties un tiesājoties. 1929. gadā aizbrauca uz latviešu kolonijām Brazīlijā, nonāca mēnesi ilgā arestā par kautiņu, tad apmetās uz dzīvi Buenosairesā un kļuva par krievu laikraksta redaktoru. Savu raibo mūžu apcerējis līdz 1951. gadam, ik pa brīdim atceroties aviāciju un lidošanu kā gara stāvokli.

Tādi vīri un tādi paraksti – uz Latvijas aerokluba dibināšanas protokola, cerībā uz spārnotu Latviju.


Vēstnieks un piemineklis

Tad, kad Spārnotā Latvija sāk iznākt un sākas tautas aviācijas uzplaukums, Edvīnam Brūvelim ir vienpadsmit gadu. Kopš virs viņa ģimenes Jūrmalas vasarnīcā kādai īrniecei ir brūtgāns lidotājs, kurš daiļavai par prieku laižas virs mājas tā, ka āboli birst no kokiem, mazais Edvīns zina dzīves mērķi. Protams, viņš lidos! No 1934. gada pirmā numura viņš iegādājas visas Spārnotās Latvijas, bet 1935. gadā kļūst par LAK aviomodelistu sekcijas biedru. Septiņpadsmit gados viņu uzņem buru lidotāju skolā. Ienākot padomju režīmam, Osoaviahim struktūrā viņš tiek pie mororlidmašīnām, bet, karā izgājis vācu lidotāju skolu un demobilizējies kā padomju zaldāts, Edvīns atkal atgriežas pie modeļiem, planieriem un mazajām lidmašīnām – jau kā instruktors.

Latvijas aeroklubs, piedzīvojot nosaukumu maiņu, izrādās ilgdzīvotājs, un tāds ir arī Edvīns – šobrīd pēdējais dzīvais Latvijas pirmā aerokluba biedrs. Spārnotās Latvijas viņš lasījis aizgūtnēm, bet galvenais ir un paliek lidot. ''Tie dullie taču nekad nebeidzas,'' viņš apgalvo ar savu cienījamo lidotāja un aviācijas vēsturnieka pieredzi un sveic Latvijas aeroklubu simt gadu jubilejā. Lai Spārnota Latvija!

Top komentāri

Latvju puika
L
Mūsu aviācijas simbols ir Sarkanais Ugunskrusts !
Svētā baltu zīme !
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Covid padenis(2)

No izklaides braucieniem visstin­grākās komandantstundas laikā un it kā taču nevainīgām saviesīgām vakariņām līdz pat aizdomīgiem iepirkumiem, iekšējām politiskajām cīņām un pat starpvalstu vakcī­nu ...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata