Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Staļina dāvana padomju sievietēm

Tuvojoties 8. martam un visiem ar šo datumu saistītajiem jaukumiem, nevar aizmirst pašu lielāko dāvanu līdztiesības cīņā izgājušajai sievietei – tiesības piedalīties karā. Šīs tiesības sievietēm papilnam deva Ļeņina lietas turpinātāja Josifa Staļina režīms, ceļā uz pasaules iekarošanu saķēries ar lielā mērā paša dzemdinātā Vācijas nacistu režīma karaspēku, kurš pamanījās pāraugt savu skolotāju un uzbrukt pirmais. Vācijas – PSRS karā, Krievijā sauktā arī par Lielo Tēvijas karu, sarkanajā armijā karoja tuvu pie miljona sieviešu. Viņu pārdzīvojumi, izjūtas un likteņi atklāti baltkrievu žurnālistes un rakstnieces, 2015. gada Nobela prēmijas laureātes literatūrā Svetlanas Aļeksijevičas slavenajā grāmatā Sievietes karā, kuru nesen latviski izdevis apgāds Latvijas mediji.

"Jau divus gadus es saņemu atteikumus no izdevniecībām. Žurnāli klusē. Spriedums visur vienāds:pārāk briesmīgs karš," pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā rakstīja Aleksijeviča. Uzklausot kara dalībnieču liecības, viņa saprata: sievietei ir grūtāk nogalināt.

Krieviski rakstošajai baltkrievu rakstniecei Svetlanai Aļeksijevičai šā gada 31. maijā paliks 70 gadu. Viņa dzimusi Rietumukrainā, strādājusi par vēstures un vācu valodas skolotāju, tad žurnālisti. 1983. gadā uzņemta PSRS Rakstnieku savienībā. Šā gadsimta sākumā dzīvoja vairākās Rietumeiropas valstīs, no 2013. gada atkal Baltkrievijā. Visas Aleksijevičas grāmatas tapušas garās intervijās ar dažādas kataklizmas pieredzējušiem cilvēkiem vai viņu tuviniekiem. 1983. gadā uzrakstītā grāmata Karam nav sievietes sejas, kas nu ar nosaukumu Sievietes karā pieejama arī latviešu lasītājam, ir Aleksijevičas pirmā publicētā grāmata. Tas notika Gorbačova perestroikas sākumā, 1985. gadā, grāmata iznāca lielā metienā – divos miljonos eksemplāru. Pirms tās lasīšanas gandrīz vai, kā tagad šur tur pieņemts, jābrīdina: tekstā būs nepatīkamas vietas. Lai gan pareizāk būtu mierināt otrādi: tekstā būs arī dažas patīkamas vietas.

Latviskajā izdevumā ir atrodami arī savulaik cenzūras vai pašas Aleksijevičas izņemti gabali. "Visās pēc grāmatas iznākšanas saņemtajās vēstulēs es lasīju: "Es jums toreiz neizstāstīju visu tāpēc, ka tie bija citi laiki. Mēs bijām raduši par daudz ko klusēt," raksta Aleksijeviča un grāmatas jaunajā izdevumā publisko izvilkumus no savām sarunām ar cenzoru: "Kas pēc tādām grāmatām ies karot? Jūsu primitīvais naturālisms pazemo sievieti. Sievieti varoni. Viņa vairs nav svētā. Jūs viņu padarāt par parastu sievieti. Mātīti. Bet viņas ir svētās." Vai: "Jā, par Uzvaru bija smagi jācīnās, bet jums ir jāmeklē varonīgi piemēri. To ir simtiem. Jūs rādāt kara dubļus. Apakšveļu. Jūs rādāt, ka mūsu Uzvara ir briesmīga. Ko jūs gribat panākt?" "Patiesību." "Jūs domājat, ka patiesība ir tas, kas notiek dzīvē. Tas, kas notiek uz ielas. Zem kājām. Nē, patiesība ir tas, par ko mēs sapņojam. Kādi mēs gribam kļūt! Jūs apmelojat mūsu zaldātus, kuri atbrīvoja pusi Eiropas. Mūsu partizānus. Mūsu varonīgo tautu. Mums nevajag jūsu mazo vēsturi, mums vajag lielu vēsturi. Uzvaras vēsturi. Jūs nemīlat mūsu varoņus! Jūs nemīlat lielas idejas. Marksa un Ļeņina idejas." Jā, es nemīlu lielas idejas. Es mīlu mazu cilvēku, atzīstas Aleksijeviča. Viņa grāmatā ievietojusi arī dažas vietas, ko agrāk bija izņēmusi pati. Piemēram, kādas sievietes stāstīto: "Es kopā ar armiju aizgāju līdz Berlīnei. Atgriezos savā sādžā ar diviem Slavas ordeņiem un medaļām. Padzīvoju trīs dienas, bet ceturtajā mamma mani pamodināja rīta agrumā, kad visi vēl gulēja: "Meitiņ,es sasēju tavas mantas sainītī. Ej prom... Ej... Tev ir divas jaunākas māsas. Kurš viņas precēs? Visi zina, ka tu četrus gadus biji frontē ar vīriešiem..."


Kā viņa nogalināja

Manuprāt, Sievietes karā būtu jālasa ikvienai sievietei, – saka grāmatas priekšvārda autore, Latvijas Kara muzeja II pasaules kara vēstures nodaļas vēsturniece, Dr. hist. Ilze Jermacāne. "Grāmata atklāj ne tikai kara skaudrumu un nežēlību, bet arī sievietes cilvēciskumu." Latviski sieviešu un kara tēmai līdz šim ir vairāk pieskāries tikai 2012. gadā izdotais Veras Kacenas autobiogrāfiskais romāns Kājāmgājējs karā. Latviešu kara stāsti, tāpēc Aleksijevičas grāmata ir īpaši noderīga.

Sieviešu un kara tēmas kontekstā Vācijas – PSRS karš ir īpašs. Citu valstu armijās sieviešu nebija frontes vienībās. Vērmahtā sievietes kaujās nepiedalījās. Brīvprātīgās sievietes sarkanarmijā bija jau ātrāk, piemēram, 201. latviešu strēlnieku divīzijā tāda brīvprātīgā bija Inese Spura, kuru pēckara paaudzes pazina kā žurnāla Zīlīte redaktori. Pirmajā kara gadā tādu brīvprātīgo sieviešu bija ap pieciem tūkstošiem.

Sieviešu mobilizācija sākās 1942. gada martā, kad pēc kaujām pie Maskavas sarkanajā armijā bija lieli dzīvā spēka zaudējumi.

Intervēt kara dalībnieces un aculiecinieces Aleksijeviča sāka 70. gadu beigās, tātad Brežņeva valdīšanas laikā, kad padomju ideoloģiskā cenzūra bija pilnos ziedos. Cik vērtīgas šādas mutvārdu liecības ir vēsturniekam? "Es tās izmantotu. Par laika uzslāņojumiem, protams, ir jādomā," saka Ilze Jermacāne. "Kad lasu, ko sieviete stāsta 1978. gadā, domāju, cik no šī stāstītā ir viņas kara laika pieredze, cik – aizvainojums par to, kā vara un sabiedrība pret šīm sievietēm izturējās pēc kara. Šī izturēšanās nebija tikai pozitīva. Tikai 1965. gada 8. martā sieviešu diena Padomju Savienībā pirmoreiz bija brīvdiena, un tad arī sāka godināt kara veterānes. Tātad 20 gadus frontinieces bija gandrīz vai anonīmas, ar dažiem izņēmumiem (piemēram, Latvijā par latviešu slavenāko snaiperi Moniku Meikšāni un par sanitāri Zentu Ozolu rakstīja arī agrāk). Kā vēsturiska liecība šie stāsti visvairāk būtu noderīgi militārajai antropoloģijai, emociju vēstures vai vīriešu un sieviešu attiecību vēstures pētniekiem.


Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 2.-8. marta numurā! Ja turpmāk vēlaties SestDienas publikācijas lasīt drukātā formātā, žurnālu iespējams abonēt ŠEIT!

Top komentāri

lustīgais nerris uz tirgus plača
l
Nu, kāpēc jāvāvuļo tādas puspatiesības, pusnepatiesības? Vai ta' Staļina laikā sievietēm bija OBLIGĀTAIS IESAUKUMS? Un, vai sievietes nepiedalījās jau pirmajā pasaules karā visās frontēs - kā medmāsas, kā ienaidnieka kodu atšifrētājas, kā strādnieces ieroču un munīcijas rūpnīcās??? - Un tad tās muļķības, ka sievietēm esot grūti nogalināt. Sievietes bija nežēlīgākās spīdzinātājas un uzraudzes vācu koncentrācijas nometnēs. Sievietes ir bijušas snaiperes, un sievietes ir bijušas revolucionāres, kā Marta Krustiņsone, piemēram. Palīdzējušas nest baļķi Ļeņinam, u.t.t. Un cik pasaules valstīs sievietes vēl šodien dienē bruņotajos spēkos? - Vai tā arī būtu vēl "Staļina dāvana"??? Varbūt Latvijā arī nemaz nekaitētu sievietēm iesaistīties valsts aizsardzībā, ko?
patiesā vēsture
p
Nezināšana neatbrīvo no atbildības. Sievietes ar ieročiem armijā cīnījās jau Spānijas pilsoņu karā (1936-1939). Nav taisnība, ka tikai PSRS armijā 2. pasaules karā.
???
?
Nadežda akopovna( no ierakumiem)...svinēs svētkus 8.martā un 9.maijā...
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Cik partijas vai partiju apvienības, tavuprāt, tiks nākamajā Saeimā?

Kopā nobalsojuši: 749

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Kalni tēva dzimtenē(2)

Šāvienu zalves pat svinību reizē ne brīdi neļauj aizmirst Kalnu Karabahas smago vēsturi un īpašo situāciju. Taču šīs zemes tradīcijas un cilvēki, kuri, it kā vēlēdamies paši sev un citiem kompensēt dr...


Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes