Vienkāršā valoda nav paredzēta tikai tai sabiedrības daļai, kurai ir grūti uztvert informāciju, tā ir paredzēta visiem. Ārvalstīs, piemēram, anglosakšu kultūrā, valsts pārvaldei jākomunicē, arī jāraksta, ar iedzīvotājiem vienkāršā valodā (termins angļu valodā – plain english), tas ir pienākums. Pretējā gadījumā valsts iestādes birokrātisko valodu var izmantot saviem mērķiem, piemēram, lai cilvēki neizdarītu izvēli, paliktu pie noklusējuma varianta," norāda Rīgas Biznesa skolas Baltijas Finanšu centra direktore Kristīne Dambe. Nereti valsts un pašvaldību iestādes mēdz atsaukties uz dažādiem Ministru kabineta noteikumiem, lēmumiem un tamlīdzīgi.
Tad, kad K. Dambe strādāja Lielbritānijas finanšu nozares regulatorā, viņas kolēģi veica eksperimentu. Vienam apdrošinātājam bija jāatdod konkrētiem klientiem neliela naudas summa, bet pašiem klientiem uz to bija jāpiesakās. Sākotnējās vēstules tika uzrakstītas oficiālā formā ar garu tekstu, bet tika sagatavotas arī alternatīvas vēstules, visefektīvākā izrādījās tā forma, kur jau pašā vēstules sākumā tika paziņots, ka, iespējams, klientam pienākas naudas atmaksa, un tad sekoja pārējais oficiālais pamatojums. Sākotnējām vēstulēm (oficiālā formā ar garu tekstu) atsaucība bija ap nulli.
Apmulsina sarežģītībā
Valsts iestādēm patīk oficiālas, sarežģītas vēstules, bet K. Dambe teic, ka praksē, lai adresāts saprastu sniegto informāciju un rīkotos, informācijai ir jābūt daudz vienkāršākai. Mums Latvijā ir jāaudzē praktiskās prasmes šādā vienkāršā veidā komunicēt. Latvijā pastāv tā sauktais pārprastais profesionālisms, kas ietver specifisku, sarežģītu valodu, bet tas ir jāmaina, uzsver eksperte. Jāatgādina, ka arī Valsts ieņēmumu dienesta vadība akcentē vienkāršas valodas izmantošanu komunikācijā ar iedzīvotājiem.
Lietu sarežģītība var būt arī neefektīva konkurences procesa blakne. Piemēram, tirgus spēlētāji var izmantot valodas specifiku, lai apmulsinātu pircējus – tā ir reāla stratēģija. Tāpēc jau eksistē regulācija, kas ir vērsta uz vienkāršošanu. Tirgus spēlētāji ļoti labi zina un māk veidot patērētāju izvēles un informācijas ceļu tā, lai patērētāji nonāktu pie tirgus spēlētājiem vēlamā varianta. Tas notiek gan finanšu sektorā, gan digitālajā jomā, gan citās nozarēs.
"Ir jāveido risinājumi, kas ir vajadzīgi reāliem cilvēkiem un ir piemēroti konkrētā brīža izpratnei un zināšanām. Var mācīties no valstīm, kur finanšu pratība ir augstāka un pieredze arī lielāka," uzskata K. Dambe.
Piemēram, grāmatā par informācijas atklāšanu (nosaukums angļu valodā – More Than You Wanted to Know: The Failure of Mandated Disclosure; autori – Omri BenShahar un Carl E. Schneider) ir aprakstīts, ka tiek izmantoti divi risinājumi, kas gan nav pilnībā efektīvi. Viens no šiem risinājumiem ir finanšu pratības veicinošas un izglītojošas aktivitātes, kas ir svarīgas, bet nepietiekamas. Otrs risinājums ietver to, ka problēmu gadījumā tiek paredzēts cilvēkiem sniegt vēl vairāk informācijas. "Reizēm cilvēki informāciju nelasa vai arī neizprot, vai arī izlasa un saprot, bet nerīkojas. Finanšu pratība ir padarīta par svēto govi, kurai nedrīkst nepiekrist. Tas pats ar informācijas sniegšanu. Bet, jo ilgāk tiek uzturēta ilūzija, ka ar šiem diviem instrumentiem viss tiks atrisināts, jo ilgāk problēmas netiek reāli risinātas – un tas kaut ko maksās," uzskata Rīgas Biznesa skolas Baltijas Finanšu centra direktore.
Pensiju solījums
Latvijā ļoti maz tiek runāts par to, kāds ir mūsu valstī pastāvošās pensiju sistēmas mērķis un solījums. Piemēram, kā uzsver K. Dambe, 10% un 10% sadalījums nekad nav bijis reāls. Runa ir par sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām – 20% tiek novirzīti pensijas uzkrājumam (patlaban līdz 2028. gadam 15% nonāk pirmajā līmenī, 5% – otrajā līmenī). Veidojot Latvijas pensiju sistēmu, sākotnējā ideja, kas bija aktuāla neilgi pirms 2000. gada, bija sadalīt 10% pensiju sistēmas pirmā līmeņa uzkrājumam un finansēt esošos pensionārus, bet atlikušos 10% novirzīt pensiju sistēmas otrajā līmenī, kurā esošo naudu pensijas uzkrājumu pārvaldnieki investē finanšu tirgos. Asas diskusijas par šo jautājumu raisījās, pieņemot 2025. gada budžetu, kad sākotnēji pensiju otrajam līmenim lēmumu pieņēmēji plānoja novirzīt vien 4% iemaksu. Līdz tam pensiju otrajā līmenī tika novirzīti 6% iemaksu.
Dažādos pētījumos, to vidū gan Latvijas vietējo autoru atziņās, gan Pasaules Bankas secinājumos, ir norādīts, ka ir nepieciešams noteikts procents no iemaksām, lai varētu izmaksāt pensijas esošajiem pensionāriem. Populārākā izvēle ir starp 14% un 16%.
"Jau sen aprēķini rāda, ka 10% un 10% variants nav iespējams. Ir jābeidz musināt tautu un ķīvēties par šo. Ir vajadzīgs reālistisks plāns. Uzticības graušanas pensiju sistēmai nevienam neko labu nedod neatkarīgi no tā, kurš šo graušanu veic," uzsver K. Dambe. Jāatzīmē, ka iepriekš diskusijās banku nozare bieži norādīja uz šiem 10% pensiju pirmajā līmenī un 10% pensiju otrajā līmenī, bet, ja tie nekad nav bijuši reāli, tad nav par ko sašust.
Neredz naudu
Līdz šim pensiju kapitāla pieauguma indeksi pirmajā līmenī ir bijuši salīdzinoši augsti, jo Latvijas ekonomika attīstījās un auga, bet tagad demogrāfijas efekta dēļ tie samazināsies diezgan būtiski. Tāpēc cilvēkiem ir svarīgi, lai uzkrājumi pensijai būtu ieguldīti piemērotos pensiju otrā līmeņa plānos.
K. Dambe atzīmē: pensiju otrais līmenis ir īpašs gadījums tāpēc, ka tā nav cilvēku aktīva izvēle, tā ir automātiski no algas atskaitīta summa, kas tiek ieguldīta, veidojot uzkrājumus vecumdienām. Taču daļa pensiju otrā līmeņa dalībnieku ir sapratuši, ka saistībā ar to ir jāizdara kāda izvēle. Šis konteksts ir svarīgs. Tas ir psiholoģisks jautājums, kas saistīts ar pārliecību – "Mana nauda, un es pats ar to rīkojos". Ja cilvēks pats no savas nopelnītās naudas izvēlas veikt ieguldījumus, tad to uztver kā savas naudas ieguldīšanu. Taču pensiju otrā līmeņa nauda, kas iziet cauri nodokļu mehānismam, netiek uztverta kā sava. Tas jau ir pierādījies citās valstīs. Piemēram, Lielbritānijā pirms desmit gadiem ļāva izņemt pensiju uzkrājumus 55 gadu vecumā, cilvēki to uztvēra kā loterijas naudu un nereti nezināja, ka tāda summa viņiem ir. Šie faktori ir jāņem vērā.
Latvijā attiecībā un pensiju otro līmeni ir izveidota automātiska sistēma, kurā daudzi soļi iedzīvotājiem nav redzami un kurā viss notiek pats no sevis, bet dažos momentos tiek noteikts tas, lai cilvēki veiktu aktīvas izvēles. Tajā visā ir iekodēts konflikts. Vēsturiski dažādās valstīs atšķiras viedokļi par to, cik liela atbildība ir jāuzņemas iedzīvotājiem (patērētājiem, pircējiem) un cik liela – pārdevējiem. Atšķirības ir filozofiskas. Piemēram, ASV strādā pieeja – pats nopirki, pats vainīgs. Citās kultūrās ir augsts protekcionisma līmenis, arī kopumā Eiropas Savienībā. Tiek analizēts, cik lielas būs nepatikšanas, ja daudzi cilvēki izdarīs impulsīvas izvēles, vai sekas skars tikai konkrēto indivīdu vai attieksies uz daudziem cilvēkiem, piemēram, pasīvā smēķēšana.
Kas atbildīgs?
Saistībā ar izvēlēm finanšu sektorā un pēc uzkrājumu apjoma pensija ir ļoti būtiska katram cilvēkam. Daudzas citas valstis ir gājušas ceļu, kura pamatā ir sauklis: "Veicināsim finanšu pratību!"
K. Dambe uzskata, ka realitātē ar to var sasniegt tikai daļu sabiedrības, "turklāt ir cilvēki, kuri zina, kas būtu jādara ar savām finansēm, bet tāpat to nedara". Jautājums ir par sasniedzamo rezultātu. Piemēram, Lielbritānijā bija problēma, ka daudziem cilvēkiem bija dažādi pensiju uzkrājumi par samērā augstām komisijām, situācija bija problemātiska, un ar finanšu pratības uzlabošanu un vēstulēm neko daudz vairs nevarēja panākt, līdz ar to vienā brīdī kādam bija jāuzņemas atbildība par šiem lēmumiem. Citās valstīs ir izveidota kārtība, ka cilvēku uzkrājumi pensiju otrajā līmenī automātiski tiek ierotēti piemērotos plānos par zemām komisijas maksām. Tādā veidā atbildība ir pārvirzījusies uz regulatoru kā politikas veidotāju (jāatzīmē, ka mūsu valstī Latvijas Banka nav tiešā politikas veidotāja) un uz finanšu nozari. Tiek izmantoti empīriski dati, lai secinātu, kādi risinājumi strādā un kādi – ne.
"Mēs varam iet pa finanšu pratības taciņu, bet citi, kuri pa to ir gājuši, ir pārliecinājušies, ka tas nav atrisinājis problēmas. Ja cilvēkiem ir jāveic izvēles, kas ir ļoti būtiskas, turklāt nepareizo, neizlēmīgo vai pārprasto izvēļu seku risks ir ļoti liels, tad tas ir brīdis, kad valstij ir jāizlemj, vai iesaistīties. Līdzīgi, piemēram, ir ar automobiļu drošības jostām, kuras brauciena laikā jāizmanto, lai cilvēki aizsargātu paši sevi. Tas ir fundamentāls jautājums par to, uz kuru gulstas atbildība – uz valsti kā sistēmas ieviesēju vai uz katru indivīdu pašu," skaidro K. Dambe.
Eksperte arī uzsver, ka vajag, lai sistēma būtu izveidota tā, ka cilvēkiem, kurus neinteresē finanšu lietas, viņu uzkrājumi pensijai būtu ielikti piemērotos pensiju plānos. "Protams, ja cilvēki vēlas ko mainīt, var to darīt, bet tādi būs mazākumā. Ir jārūpējas par to, lai cilvēkiem būtu maksimāli labākais rezultāts," norāda K. Dambe un atgādina, ka daudzi jaunākās un vidējās paaudzes cilvēki ir aizņemti ar ikdienas rūpēm un katru dienu nedomā par to, cik liela būs viņu pensija.
"Ir ļoti skaidri jānosaka atbildīgais, bet arī finanšu nozarei ir nepieciešama drošības izjūta par to, ka pastāv vienots redzējums, lai nebūtu tā, ka, finanšu tirgiem svārstoties, cilvēki sūdzas valsts iestādēm par to, ka pensiju plāniem ir zems ienesīgums," atzīmē K. Dambe.
Ieguldījumu izņemšana
Vēl viens svarīgs aspekts ir tas, ka Latvijā vajadzētu vairāk runāt par pensiju otrā līmeņa ieguldījumu izņemšanu. Te svarīgi ir jautājumi par potenciālo dzīves ilgumu, gatavību uzņemties finanšu riskus un tamlīdzīgi. Runājot ar cilvēkiem, K. Dambe ir secinājusi: daudzi neizprot to, ka, tuvojoties pensiju otrā līmeņa līdzekļu izņemšanas laikam, ieguldījumi ir jāpārvirza drošākos aktīvos ar mazākām svārstībām un zemāku risku. Te var paraudzīties uz piemēriem citās valstīs. Arī tur cilvēki netiek galā ar izņemšanas izvēlēm. Tas ir komplekss jautājums.
"Bieži vien Latvijā mēs sagaidām brīdi, kad ir skaidrs – pats no sevis nekas nav atrisinājies. Tad saprotam, ka ir kaut kas jādara, jo problēma ir samilzusi. Rietumos šāda paradigmas maiņa jau ir notikusi, pie mums – vēl ne. Tur negaida, kamēr visi striķi trūkst, un tikai tad rīkojas. Jau laikus var saprast, ka cilvēki nav aktīvi, piemēram, savas nākotnes finanšu plānošanā un ka ir kaut kas jādara valsts mērogā," secina K. Dambe.