Cimdars: Dalība vēlēšanās vēl nav rezultāts

Nupat, 11. decembrī, varējāt atzīmēt 20 gadus CVK priekšsēdētāja amatā. Kā mainījusies pilsoniskā sabiedrība šajā laikā?

Dzīvojam demokrātiskā valstī, kas ir labāk vai sliktāk pārvaldīta atkarībā no konkrētā brīža. Pamazām aiziet paaudze, kura bija neatkarības izjūtu uzturētāja vēl padomju laikā, neatkarības atgūšanas lieciniece, kurai ļoti svarīga ikdienas sastāvdaļa ir neatkarība un valstiskums. Tās vietā pamazām nāk paaudze, kura nav izjutusi šo laiku. Šo paaudzi vairāk var vērtēt kā patērētāju, dažādu "gadžetu" paaudzi. Arī ekonomiskā situācija ir pavisam cita – jaunā paaudze nespēj izprast, kā tas ir, kad jāstāv garā rindā pēc puskilograma cīsiņu. Līdz ar to izmaiņas ir ļoti būtiskas, un vēlēšanas ir viena no šā procesa sastāvdaļām.

Cik atbildīgi cilvēki izmanto savas pilsoņa tiesības demokrātiski ietekmēt valsts politiku?

Šī dimensija gan mainās ļoti lēni. Man šķiet, ka ir tāda kā karmiska situācija saistībā ar vēlētāju aktivitāti. Taču arī citās valstīs vidējais vēlētājs nemainās tik strauji.

Kāds iemesls?

Tas ir normāli un saprotami, ka cilvēki kopumā tik ļoti nemainās. Dalība vēlēšanās, manuprāt, nav uzskatāma kā rezultāts. Tas ir rādītājs, cik daudz cilvēku pozicionē sevi kā aktīvu sabiedrības locekli. Ja mēs tiektos uz ideālu situāciju, tad vajadzētu būt, ka visi jaunie cilvēki, kuri tuvojas vēlēšanu vecumam, jau pozicionējas kā kādas no partijām vai to spārnu piekritējiem un aktīvi darbojas ikdienā. Šādu ikdienas diskusiju rezultātā jau savlaicīgi pirms vēlēšanām izkristalizētos konkrēto partiju viedokļa līderi un nebūtu papildu diskusiju, kādā secībā vēlēšanu biļetenā iekļauj kandidātus. Pieņemu, ka tad vēlētāji ļoti maz izdarītu plusu un svītrojumu atzīmes vēlēšanu biļetenos, jo viņu viedoklis būtu ņemts vērā partijas saraksta sagatavošanas procesā. Mums šī daļa partiju sistēmā strādā ļoti švaki. Un lielais plusu un svītrojumu skaits ir netiešs apliecinājums tam, ka konkrētās partijas atbalstītāji un vēlētāji iepriekš nav piedalījušies un pauduši savu viedokli. Šī arī ir viena sadaļa no politiskās kultūras līmeņa valstī. Un jautājums ir, vai vēlamies ko mainīt, tajā skaitā ejot savā ziņā greizu ceļu. Piemēram, iesviest obligātu balsošanu – ar spaidu darbiem tiem, kuri neaiziet, un ar bonusu tiem, kuri aiziet.