Rinkēvičs: Krievijas rīcību paredzējām

Pirmdien Krievijas Ārlietu ministrija iesniedza Latvijas vēstniecībai Maskavā Latvijas pilsoņu sarakstu, kuriem noteikts iebraukšanas liegums Krievijas Federācijā. Tā ir reakcija uz šī gada 8. februārī Saeimas pieņemto lēmumu Par aicinājumu noteikt sankcijas Sergeja Magņitska lietā iesaistītajām personām. Vai nešķiet dīvaini, ka bija jāpaiet tik daudziem mēnešiem līdz pretreakcijai?

Es nedomāju, ka tas ir kaut kas dīvains. Ja mēs salīdzinām analogu situāciju ar Igauniju un Lietuvu, tas ir noticis relatīvi tādā pašā laika posmā. Katra valsts var lemt, vai atbildēt, kā atbildēt un kad atbildēt. Tā ir absolūta Krievijas darīšana. Mēs esam izteikuši nožēlu – neuzskatām, ka tas kaut kā veicina divpusējās attiecības, bet kopumā es te nesaskatītu nekādu īpaši dīvainu situāciju. Mēs jau arī tad, kad Saeimā notika Magņitska saraksta apspriešana, gan intervijās, gan publiski brīdinājām, ka neizslēdzam, ka kaut kādi līdzīgi atbildes soļi var tikt sperti.

Bet ir taču diplomātiskās tradīcijas. Ja izraida, piemēram, spiegus, tūlīt pat izrādās, ka arī otrā valstī tādi bijuši un ir izraidāmi (vienmēr tas pārsteidz, ka zina taču, ko vajadzētu izraidīt, ja jau tādā brīdī nav ilgi jāvērtē, bet nez kāpēc laikus nerīkojas).

Tā fundamentālā atšķirība starp Magņitska sarakstu, ko pieņēmušas vairākas valstis, tajā skaitā Latvija, un jūsu pieminētajiem atbildes soļiem ir tā, ka Magņitska sarakstā ir cilvēki, kas tiešām pieļāvuši nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus un līdz ar to atbildes soļi šajā gadījumā no Krievijas puses ir vairāk politiski. Nevilksim paralēles starp šo situāciju un, piemēram, tradicionālo persona non grata situāciju, kā mums kaut vai bija martā, kad Skripaļa lietas ietvaros liela daļa Eiropas Savienības un NATO valstu izraidīja Krievijas izlūkdienesta darbiniekus, kas strādāja ar diplomātisko piesegu, un tad sekoja dažāda veida atbildes soļi. Šeit meklēt kaut kādu loģiku vai diplomātisku praksi, procedūru nav diez ko pareizi. Un arī tāds Magņitska saraksts savā ziņā ir unikāls un pirmais solis, cik es atceros no pēdējo 20–30 gadu pēc aukstā kara diplomātijas vēstures.

Tomēr gribas saskatīt loģiku vismaz sarakstā iekļauto personu izvēlē. Ja šis ir atbildes solis, tam vajadzētu attiekties uz deputātiem, kas februārī lēma par Magņitska sarakstu, bet tā nav.

Tā tiešām nav, un es varu uzreiz pateikt, ka tas, kā sākotnēji tika interpretēts Latvijas medijos, proti, ka Krievijas sarakstam jāattiecas uz visiem, kas lēmumu pieņēmuši, – tāda pieeja ir aplama. Drīzāk meklējiet loģiku tajā, kādas amatpersonas bija Magņitska sarakstā un kā spoguļatbilde tiek piemērota. Bet mēs esam vienojušies par tādu pieeju, ka, ievērojot personu datu aizsardzību, mēs šo sarakstu nepubliskosim. Arī Krievija pati nolēma to nepubliskot. Mums ir informācija, visas tās personas, par kurām mums ir ziņas no Krievijas puses, esam apziņojuši. Tie, kas vēlējās to publiski pateikt, paši pateica, tie, kas nevēlējās – nepateica.

Viena persona gan pateica, ka ir sarakstā, pat tajā nebūdama – vienkārši izdomājot, ka varētu būt pēc tās loģikas, kā jūs tikko minējāt saistībā ar lēmuma pieņemšanu.